20 kitija

Pāris nākamās nedēļas Kitija bieži satikās ar Spalvaskāta kungu un viņa draugiem septiņu ielu krustojumā vai citās Lon­donas kafejnīcās, vai arī Spalvaskāta kunga dzīvoklī virs viņa veikala upes piekrastē. Katru reizi viņa uzzināja kaut ko vairāk par šiem cilvēkiem un to, ko viņi darīja, un saprata, ka arvien vairāk iesaistās notiekošajā.

Likās, ka Spalvaskāta kungs savu kompāniju savācis nejauši, paļaujoties uz mutiskiem ieteikumiem un avīžu rakstiem par cilvēkiem ar īpašām spējām. Viņš jau vairākus mēnešus bija apmeklējis tiesas zāles, meklēdams tādus cilvēkus kā Kitija. Cit­reiz viņš vienkārši sēdēja krogā un ieklausījās baumās, kuras varēja aizvest pie cilvēkiem, kas veiksmīgi pārcietuši burvju uzbrukumus. Mākslas priekšmetu veikaliņš bija samērā veik­smīgs, bet viņš pārsvarā atstāja to asistentu ziņā un pats klīda pa Londonu, meklēdams jaunus biedrus.

Sekotāji bija pievienojušies viņam ilgā laika periodā. Anna, dzīvespriecīga, četrdesmit gadus veca sieviete, iepazinās ar Spalvaskāta kungu vairāk nekā pirms piecpadsmit gadiem. Viņi kopā bija daudz ko paveikuši. Divdesmit gadus vecā gaišmatainā Gledisa pirms desmit gadiem, būdama vēl bērns, izdzīvoja pēc burvju duelī radītā sprādziena. Viņa un Nikolass, plecīgs pui­sis ar noslēgtu sejas izteiksmi, strādāja pie Spalvaskāta kunga jau kopš bērnības. Pārējie bija jaunāki, pat ne 18 gadus veci.

Trīspadsmitgadīgie Kitija un Stenlijs bija paši jaunākie. Vecais vīrs iedvesmoja un izrīkoja, un izturējās kā dzimis līderis. Viņa griba bija stipra kā dzelzs un enerģija nezūdoša, bet ķermenis vairs neklausīja tik labi kā agrāk, un tas veco vīru kaitināja. Bet Kitija neapnīkstoši klausījās kaismīgajās runās par lielo cīņu, kurā viņi iesaistījušies.

Spalvaskāta kungs uzsvēra, ka pretoties burvjiem vai viņu likumiem parasti nav iespējams. Šī suga atļāvās visu, kas tiem ienāca prātā, kā jau viņi visi bija piedzīvojuši uz savas ādas. Viss nozīmīgākais atradās burvju rokās: valdība, armija, lielā­kie uzņēmumi un laikraksti. Viņi varēja atcelt izrādes, kurās saklausīja mudinājumu uz kādu pretdarbību burvjiem. Un, kamēr burvji izbaudīja savu radīto likumu priekšrocības, visi pārējie vienkārši kalpoja viņiem strādāja fabrikās, vadīja res­torānus, dienēja armijā… viss, kur bija nepieciešams darbs, atradās vienkāršo ļaužu rokās. Un, ja vien viņi strādāja kārtīgi un nemaisījās pa kājām, burvji lika tos mierā. Bet, ja burvji ar kaut ko nebija apmierināti, sekoja bargi sodi. Spiegi ložņāja visur viens kļūmīgs vārds, un tu attapsies Tauera nopratinā­šanas istabā. Daudzi nepatikšanu cēlāji tā jau bija pazuduši.

Burvju varai nebija iespējams pretoties viņi kontrolēja tumšos spēkus, kurus tikai daži bija redzējuši, bet no kuriem visi baidījās. Bet Spalvaskāta kunga kompānija šie cilvēki, ko apvienoja un dzina uz priekšu viņu līdera nerimstošais naids, izrādījās veiksmīgāki par pārējiem.

Viņiem visiem dažādā mērā piemita pretestība pret maģiju, bet nebija skaidrs, cik tālu tā sniedzas. Spriežot pēc pagātnes notikumiem, varēja skaidri pateikt, ka Spalvaskāta kungs spēja pretoties samērā stipram dēmonu uzbrukumam. Pārējie, arī Kitija, līdz šim bija tikai viegli pārbaudīti.

Dažiem citiem Annai, Evai, Mārtiņam un pumpainajam Fredam piemita cits talants. Jau kopš bērnības viņi bija ievērojuši pa Londonas ielām šaudāmies nelielus dēmonus. Daži lidoja, citi soļoja pūlī. Neviens cits tos neredzēja, un, papētot tuvāk, izrādījās, ka lielākā daļa cilvēku dēmonus nespēja redzēt vai redzēja citā izskatā. Kā apgalvoja Mārtiņš, kurš strādāja krāsu fabrikā un pēc Spalvaskāta kunga teiktā bija pats dedzīgākais grupas biedrs, diezgan daudzi kaķi un baloži nemaz nebija tie, par ko izlikās. Eva ar brūnajiem, sprogainajiem matiem, kura joprojām mācījās skolā, stāstīja, ka vienreiz kāds kazragam līdzīgs dēmons ienācis veikalā pirkt ķiplokus, bet viņas māte bija redzējusi tikai vecu sieviņu ar iepirkumu grozu rokā.

Šāda spēja redzēt cauri dēmonu ilūzijām bija ļoti noderīga. Vēl citas augstu vērtētas spējas piemita Stenlijam pašpārlie­cinātam trīspadsmit gadus vecam zēnam, kas jau bija pame­tis skolu un strādāja par avīžpuiku. Stenlijs nevarēja saskatīt dēmonus, bet spēja uztvert trauslo, mirgojošo starojumu, kas nāca no maģiskiem priekšmetiem. Bērnībā viņam tā patikušas šīs auras, ka viņš sācis zagt maģiskos priekšmetus. Kad Spal­vaskāta kungs viņu sastapa (starp citu, arī tiesā), Stenlijs jau bija prasmīgs kabatzaglis. Arī Annai un Gledisai piemita līdzī­gas spējas, bet ne tik izteiktas kā Stenlijam, kurš spēja sajust maģisku priekšmetu caur drēbēm un pat koka sienām. Tādēļ Stenlijs bija viens no nozīmīgākajiem Spalvaskāta kunga kom­pānijas locekļiem.

Mierīgais, klusais Timotijs spēja nevis saredzēt, bet sadzirdēt maģiskas darbības. Viņš tās raksturoja kā zumēšanu gaisā. Kā zvana skaņas, viņš teica, kad pārējie nemitējās jautāt. Vai kā sitieni pa tukšu glāzi. Ja viņš koncentrējās un apkārt nebija pārāk daudz citu skaņu, Timotijs varēja izsekot zuraēšanai, nonākot pie dēmona vai maģiskā priekšmeta, kas to bija izraisījis.

Kopā saliktas, šīs spējas veidoja mazu, bet efektīgu pretspēku burvjiem. Tas nevarēja atklāti stāties pretī pastāvošajai varai, bet varēja kaitēt ienaidniekiem. Viņi varēja izsekot maģiskos priekšmetus, izvairīties no apslēptām briesmām un pats svarīgākais varēja uzbrukt burvjiem un viņu nelietīgajiem kalpiem.

Maģiskajiem priekšmetiem bija nozīmīga vieta komandas stratēģijā. Kitija redzēja, kā grupas locekļi laiku pa laikam ierodas veikalā ar maziem sainīšiem vai somām, ko nodeva tālāk Annai, Spalvaskāta kunga vietniecei, lai viņa tās paslēptu. Tie visi bija nozagtie dārgumi.

- Kitij, Spalvaskāta kungs viņai kādā vakarā teica, es esmu trīsdesmit gadus pētījis mūsu ienaidniekus un atklājis viņu lielāko vājību. Burvji ir alkatīgi viņi alkst pēc naudas, varas, statusa sabiedrībā un pastāvīgi ķildojas par to. Bet viņu kaislība ir maģiskās greznumlietiņas.

Kitija pamāja. Maģiskie gredzeni un rokassprādzes?

- Tās ne vienmēr ir rotaslietas, Anna iejaucās. Viņas ar Evu, apsēdušās starp papīru ķīpām, bija pievienojušās Spalvas­kāta kungam un Kitijai veikala dibentelpā. Tas var būt viss kas podi, lampas, koka priekšmeti. Arī tā lode ar moleru, ar kuru mēs tevi pārbaudījām, tā taču arī skaitās, vai ne, šef?

- Jā gan. Tieši tāpēc mēs tos nozagām. Tieši tāpēc mēs zogam visas tās lietas.

- Vai tā lode nenāca no kādas mājas Čelsi? Anna pratoja. No tās, kur Eva ar Stenliju uzrāpās pa ūdens notekcauruli uz otrā stāva logu, kamēr mājas priekšā notika ballīte?

Kitija palika vaļā muti. Vai tad tas nav ļoti bīstami? Vai tad burvju mājas nav nodrošinātas ar… visu kaut ko?

Spalvaskāta kungs pamāja. Jā, bet tas atkarīgs no burvja spēka. Šim pie logiem bija tikai maģiskās žalūzijas… Protams, Stenlijs no tām viegli izvairījās. Todien mēs dabūjām kaudzi maģisko priekšmetu.

- Un ko jūs ar tiem darāt? Kitija vaicāja. Kad nemetat tos man virsū, es gribēju teikt.

Spalvaskāta kungs pasmaidīja. Maģiskie priekšmeti ir burvja spēka pamats. Sīkāki burvji, tādi kā Zemkopības minis­trijas sekretāra palīgs tā bija viņa māja, ko mēs tovakar apmek­lējām, var atļauties ne pārāk spēcīgus maģiskos priekšmetus, bet patiešām vareniem vīriešiem un sievietēm pieder objekti ar šausminošu spēku. Šie priekšmeti viņiem ir tādēļ, ka burvji ir izvirtuši un slinki. Ir daudz vieglāk izmantot maģisku gredzenu, lai uzveiktu pretinieku, nevis izsaukt dēmonu.

- Turklāt drošāk, Eva piebilda.

- Diezgan droši. Redzi, Kitij, jo vairāk maģisko priekšmetu nonāk mūsu rokās, jo labāk. Tas vājina burvju spēku.

- Un mēs tos varam izmantot savā labā, Kitija piebilda.

Spalvaskāta kungs uzreiz neatbildēja. Domas par to dalās.

Eva, piemēram, domā, ka tuvoties burvjiem ir pārāk bīstami. Viņasprāt, mēs nedrīkstam iet viņu pēdās un visas šīs mantas būtu jāiznīcina. Bet es domāju un, tā kā šī ir mana banda, tad man pieder galavārds -, ka mums jāizmanto šie ieroči pret pašiem burvjiem. Jāvirza viņu maģija pret viņiem pašiem.

Eva sakustējās savā sēdeklī. Man liekas, ka, izmantojot šīs lietas, mēs ne ar ko neesam labāki par viņiem, Kitij. Labāk palikt tālāk no šīm ļaunajām lietām un neļauties kārdinājumam.

- Ha! vecais vīrs sausi iesmējās. Kā gan citādi mēs varam pārspēt savus ienaidniekus? Lai destabilizētu valdību, mums jāveic tieši uzbrukumi. Un agrāk vai vēlāk cilvēki sacelsies, lai mūs atbalstītu.

- Bet kad? Eva jautāja. Līdz šim man neliekas…

- Mēs nestrādājam ar maģiju tā kā burvji, Spalvaskāta kungs viņu pārtrauca. Tāpēc tā nevar mums nodarīt kaitē­jumu. Bet, nedaudz papētot teiksim, palasot zagtās grāma­tas -, mēs varam iemācīties apieties ar viņu vienkāršākajiem ieročiem. Tā molera lode, ar kuru tev uzbruka, Kitij, lai to iedarbinātu, jāizsaka tikai vienkārša komanda latīņu valodā. Bet ar to pietiek, lai parādītu… savu nepatiku. Bet bīstamākus maģiskos priekšmetus mēs esam novietojuši drošībā, kur tos nevar atrast arī burvji.

- Man šķiet, ka mēs esam izvēlējušies nepareizo ceļu, Eva klusi sacīja. Daži nelieli sprādzieni neko nemainīs. Burvji vienmēr būs stiprāki. Mums vajadzētu…

Spalvaskāta kungs uzsita ar spieķi pa galdu, likdams Evai un Kitijai izbailēs palēkties. Tad jūs labāk nedarītu neko? viņš iebļāvās. Labi! Tad ejiet atpakaļ pie pārējām aitām, nolaidiet galvas un izniekojiet savu dzīvi!

- Es tā nedomāju! Es tikai…

Veikals tiek slēgts! Ir jau vēls. Jūs noteikti gaida mājās, Džonsas jaunkundz.

Kitijas māte un tēvs bija ļoti atviegloti, uzzinot, ka meita samaksājusi visu maksājumu tiesā. Viņi pārāk sīki neprašņāja, no kurienes nauda nākusi, pateicīgi pieņemot Kitijas izskaid­rojumu par dāsnu labdari, kas darbojas netaisnīgo tiesas sprie­dumu novēršanā. Ar izbrīnu viņi vēroja, kā mainās Kitijas para­dumi piemēram, visu vasaru viņa pavadīja arvien vairāk laika kopā ar jaunajiem draugiem Sautvorkā. Tēvs pat neslēpa savu sajūsmu par notikumu gaitu. Labāk turies pa gabalu no tā Hair­nēku puikas, viņš teica. Citādi atkal iekulsies nepatikšanās.

Lai gan Kitija turpināja apciemot Džeikobu, šī viesoša­nās viņai nesagādāja nekādu prieku. Drauga spēki vēl nebija atgriezušies, un māte visu laiku viņu uzmanīja, sūtot Kitiju prom ikreiz, kad zēns izskatījās saguris. Kitijai nebija izdevības pastāstīt viņam par Spalvaskāta kungu, un zēns šķita pārāk aiz­ņemts ar savu strīpaino, niezošo seju. Viņš kļuva arvien noslēg­tāks, iespējams, apskauzdams draudzenes veselību un spēku. Ar laiku viņas apciemojumi Hairnēku mājās kļuva arvien retāki, un pēc pāris mēnešiem viņa tur pārstāja iegriezties.

Jaunajā sabiedrībā Kitiju saistīja divas lietas. Pirmkārt, pateicība par samaksāto sodu. Viņa jutās parādniece Spalvas­kāta kunga priekšā. Lai gan viņš to nekad vairs nebija pieminē­jis, vecais vīrs saprata Kitijas izjūtas, tādēļ to vēlreiz neuzsvēra.

Otrs iemesls bija daudz svarīgāks. Kitija gribēja uzzināt ko vairāk par pretošanās spējām, kuras Spalvaskāta kungs bija viņā atklājis, un noskaidrot, ko ar tām iesākt. Pievienošanās šai kompānijai šķita vienīgais veids, kā to izdarīt. Turklāt tas solīja viņai virziena un mērķa izjūtu, kā arī mazās, no pārējās pasau­les noslēgtās sabiedrības spožumu. Pavisam drīz viņa kopā ar pārējiem devās reidos.

Sākumā viņa tikai noskatījās, kā Freds vai Eva apraksta sie­nas ar grafiti, kas noķengā valdību, vai ielaužas burvju mājās un mašīnās, meklēdami maģiskos priekšmetus. Kitija stāvēja ēnā, virpinādama kabatā sudraba piekariņu, gatava uzsvilpt, tiklīdz pamanīs briesmas. Vēlāk viņa kopā ar Gledisu vai Stenliju dzina pēdas burvjiem līdz viņu mājām, sekojot maģisko priekšmetu izstarotajai aurai. Kitija iegaumēja adreses, kas varētu noderēt turpmākajos reidos.

Retu reizi, vēlu vakaros viņa redzēja, kā Freds vai Mārtiņš dodas prom no veikala slepenos uzdevumos. Viņiem mugurā bija melnas drēbes un sejas notrieptas ar sodrējiem, un rokās viņi nesa mazas, smagas kastītes. Neviens neteica, kurp viņi dodas, bet, nākamās dienas avīzēs lasot par neizskaidrojamiem uzbrukumiem valdības locekļu īpašumiem, Kitija izdarīja seci­nājumus.

Ar laiku, būdama gudra un izlēmīga, Kitija sāka ieņemt šajā kompānijā savu vietu. Spalvaskāta kungs parasti sūtīja bērnus uzdevumā mazās grupiņās, kur katram bija savs darbs, pēc mēneša viņš ļāva Kitijai uzņemties atbildību par vienu no šīm grupām, kurā bija Freds, Stenlijs un Eva. Freda agresivitāte un Evas nepārdomātie izteicieni bija pavisam nesavienojami. Bet Kitijai izdevās saliedēt savu komandu ar tādu efektivitāti, ka viņi atgriezās no sirojumiem pa burvju noliktavām ar vairākiem izciliem ieguvumiem, tajā skaitā lielām, zilām lodēm, kuras Spalvaskāta kungs nosauca par Elementu lodēm, paskaidro­dams, ka tās esot ļoti retas un vērtīgas.

Drīz vien laiks, ko viņa nepavadīja ar jaunajiem draugiem, Kitijai sāka likties garlaicīgs. Viņu kaitināja vecāku šaurais domāšanas loks un propaganda, ko stāstīja skolā. Turpretim nakts reidi kopā ar biedriem šķita saistoši, lai arī bīstami. Vienu vakaru kāds burvis pamanīja Kitiju un Stenliju rāpjamies ārā pa studijas logu ar maģisku kastīti rokās. Viņš izsauca nelielu radījumu sermuļa izskatā, kas skrēja abiem pakaļ, spļaudams uguni. Eva, kas gaidīja uz ielas, meta dēmonam ar molera lodi, un, kamēr molers to uz brīdi aizkavēja, bērni paguva aizbēgt. Bet kādā citā reizē burvja dārzā Timotijam uzbruka sargkarei­vis, kas pielavījās un sagrāba viņu ar zilajām rokām. Tas būtu slikti beidzies, ja Niks nebūtu pamanījies nocirst neradījumam galvu ar senu zobenu, ko nupat bija nozadzis. Timotijs izdzī­voja, pateicoties pretošanās spējām, bet kopš tā laika sūdzējās par nepatīkamu smaku, ko nekādi nevarot dabūt nost no ādas.

Pastāvīgas problēmas sagādāja ne tikai dēmoni, bet arī poli­cija. Jo pārgalvīgākas un lielākas zādzības viņi veica, jo lielāks skaits policistu parādījās ielās. Kādā rudens vakarā Mārtiņš un Stenlijs Traf'algara laukumā pamanīja maskējušos dēmonu, kas nesa ļoti spēcīgu amuletu. Radījums aizbēga, bet atstāja aiz sevis tik spilgtas pēdas, ka Tims varēja tās viegli izsekot. Viņi drīz vien atrada dēmonu klusā sānieliņā, kur tas uzbruka viņiem. Diemžēl šie maģijas uzliesmojumi piesaistīja Nakts poli­cijas uzmanību. Kitija ar draugiem aizbēga katrs uz savu pusi, viņiem pa pēdām metās suņi. Nākamajā dienā gandrīz visi iera­dās pie Spalvaskāta kunga. Visi, izņemot Timu.

Timotija zaudējums bija ļoti smags, un drīz sekoja vēl viens. Daži no grupas biedriem, īpaši Stenlijs un Mārtiņš, uzstāja, ka jārīkojas drosmīgāk.

- Mēs varētu viņus sagaidīt, kad tie ierodas Vaitholā, Mār­tiņš teica. Vai uzbrukt Devro, kad viņš pamet savu muižu Ričmondā. Premjerministra zaudējums viņus sapurinātu! Lai sāktu vispārējo pretošanos, vajadzīgs kaut kas tāds, kas satrici­nātu visu pašos pamatos!

- Vēl ne, Spalvaskāta kungs teica. Vēl ir jāveic daudzi izpētes darbi. Ejiet prom un ļaujiet man strādāt.

Mārtiņš bija sīks zēns ar tumšām acīm, šauru degunu un tādu enerģiju, kādu Kitija nekad iepriekš nebija redzējusi nevienā dzīvā būtnē. Viņš burvju uzbrukumā bija zaudējis abus vecākus, bet Kitija nekad nebija uzzinājusi, kā tas viss noticis. Mārtiņš nekad neskatījās acīs tiem, ar ko runāja, viņa skatiens vienmēr bija vērsts uz leju. Kad Spalvaskāta kungs atteicās atbalstīt viņa ierosinājumus par asākiem uzbrukumiem, viņš sākumā kaislīgi iebilda, bet tad pēkšņi apklusa un vairs neteica ne vārda, it kā nespētu izteikt savas jūtas.

Pāris dienu pēc Tima nāves Mārtiņš neieradās uz vakara patruļu. Kad Spalvaskāta kungs atnāca uz pagrabu, viņš atklāja, ka kāds pabijis slepenajā noliktavā un paņēmis vienu Elementu lodi. Pēc pāris stundām notika uzbrukums parlamen­tam. Elementu lode, iemesta Vaitholas zālē, bija nogalinājusi vairākus cilvēkus; pats premjerministrs tik tikko izglābies. Pēc pāris dienām Temzas krastā tika izskalots zēna nedzīvais ķer­menis.

Kopš tās nakts Spalvaskāta kungs kļuva noslēgtāks un vieglāk aizkaitināms un iegriezās savā veikalā tikai Pretoša­nās kustības tikšanās reizēs. Anna pastāstīja, ka viņš meties nozagto burvju grāmatu pētīšanā. Šefs grib iegūt labākus iero­čus, viņa paskaidroja. Mēs pagaidām esam tikai virspusē. Lai atriebtu Timu un Mārtiņu, mums vajadzīgas dziļākas zināšanas.

- Kā viņš to domā izdarīt? Kitija vaicāja. Tims viņai bija ļoti paticis, un viņa sēroja par biedra nāvi. Tās grāmatas ir saraks­tītas svešās valodās. Spalvaskāta kungs tur neko nesapratīs.

- Viņš ir atradis kādu, kas mums palīdzēs, Anna sacīja.

Tobrīd grupai pievienojās jauns dalībnieks. Spalvaskāta

kungs viņa viedokli ļoti augstu vērtēja. Hopkinsa kungs ir zinātnieks, viņš sacīja, iepazīstinādams pārējos ar jauno biedru. Ļoti gudrs vīrs. Viņš spēj ielūkoties burvju zināšanās.

- Es cenšos, Hopkinsa kungs kautrīgi teica.

- Viņš strādā Britu bibliotēkā, Spalvaskāta kungs turpi­nāja, uzsizdams jaunajam draugam uz pleca. Mani tur reiz gandrīz pieķēra, kad mēģināju dabūt… aizliegtu grāmatu. Hop­kinsa kungs aizturēja sargus un palīdzēja man aizbēgt. Es biju tik pateicīgs, un mēs sākām sarunāties. Nekad nebiju saticis cilvēku, kas tik daudz zinātu! Viņš bija tik daudz iemācījies, te strādājot un lasot tekstus! Viņa brāli pirms vairākiem gadiem nogalināja dēmons, un arī viņš vēlas atriebties. Viņš zina… cik valodas tu īsti zini, Klem?

- Četrpadsmit, Hopkinsa kungs atteica. Un septiņus dia­lektus.

- Nu re! Kā jums tas patīk? Viņam diemžēl nav pretošanās spēju, bet viņš var palīdzēt izpētes darbos.

- Darīšu visu, kas būs manos spēkos, sacīja Hopkinsa kungs.

Lai kā arī Kitija mēģināja iegaumēt, kāds Hopkinsa kungs izskatās, tas nenācās viegli. Nejau tāpēc, ka viņš būtu ļoti nepa­rasts patiesībā gluži pretēji. Viņš bija ļoti parasts ar pelē­kiem, pūkainiem matiem un gludi skūtu zodu. Bija grūti pateikt, vai šis cilvēks ir vecs vai jauns. Viņam nepiemita nekādas īpašas pazīmes, dīvaini ieradumi vai runas īpatnības. Un viņā bija kaut kas tāds, kas ļāva viņu viegli aizmirst, pat tagad, kamēr viņš runāja, Kitija pieķēra sevi klausāmies vārdos, bet neskatāmies uz runātāju. Tas šķita patiešām interesanti.

Sākumā pārējie pret Hopkinsa kungu izturējās piesardzīgi. Tā kā jaunatnācējam nepiemita pretošanās spējas, viņš kopā ar pārējiem nedevās reidos. Viņa joma bija informācijas vākšana, un te nu jaunais biedrs ātri pierādīja savas spējas. Darbs bib­liotēkā, neievērojamais izskats un lēnīgais raksturs ļāva viņam novērot burvjus. Tāpēc viņš bieži vien varēja paredzēt viņu gājienus, palīdzēdams organizēt reidus uz burvju mājām tad, kad viņi bija prom. Viņš bieži vien varēja pastāstīt par jaunā­kajiem Pinna veikalā pārdotajiem maģiskajiem priekšmetiem, iedams talkā Spalvaskāta kungam rīkot zādzības. Turklāt Hop­kinsa kungs atklāja virkni buramvārdu, kas ļāva paplašināt Pretošanās kustības ieroču arsenālu. Viņš strādāja tik akurāti, ka drīz visi pierada paļauties uz viņu. Spalvaskāta kungs jopro­jām bija grupas vadītājs, bet Hopkinsa kunga gudrība bija viņu vaduguns.

Laiks ritēja. Kitija piecpadsmit gadu vecumā pabeidza skolu. Viņa bija ieguvusi vairākas kvalifikācijas, bet meiteni nesais­tīja ne darbs fabrikā, ne sekretāres amats, ko piedāvāja varas iestādes. Tā vietā radās labāka alternatīva. Kitija pieņēma Spalvaskāta kunga piedāvājumu un, vecākiem par lielu prieku, sāka strādāt viņa mākslas piederumu veikalā par pārdevēju.

Blakus citiem darbiem viņa iemācījās sakārtot grāmatvedības virsgrāmatu, sagriezt akvareļa papīru un sašķirot otas pēc saru biezuma. Spalvaskāta kungs nemaksāja daudz, bet Kitija bija apmierināta.

Viņai patika bīstamie reidi kopā ar jaunajiem biedriem. Patika tā sajūta, kāda radās, ejot garām valdības vīriem, kuri centās aizkrāsot kādu no viņu uzzīmētajiem grafiti, vai redzot, kā The Times atkal parādās virsraksti par viņu veiktajām zādzī­bām. Pēc pāris mēnešiem, izsprukusi no vecāku pētošā skatiena, Kitija noīrēja mazu istabiņu piecu minūšu gājiena attālumā no veikala. Katru dienu viņa strādāja veikalā ilgas stundas un naktī devās reidos. Meitene kļuva bāla, viņas skatiens bija ass un stingrs, it kā nodrošinoties pret atmaskošanu un jauniem zaudējumiem. Nākamie gadi nesa jaunas nelaimes: kāds dēmons Meifēras mājā nogalināja Evu viņas pretošanās spējas, izrā­dās, nebija pietiekami stipras, bet Gledisa gāja bojā noliktavas ugunsgrēkā, kur aizdegās nejauši nomesta lode.

Dalībnieku skaitam samazinoties, viņus pārņēma savāda nojauta, ka valdība cenšas viņus izsekot. Kāds burvis, vārdā Mandrāks, bija īpaši aktīvs viņš bija izsūtījis ielās par bēr­niem nomaskējušos dēmonus, kas taujāja pēc Pretošanās kus­tības un piedāvāja pārdošanai maģiskus priekšmetus. Krogos un kafejnīcās parādījās ziņotāji, kas par informācijas pienešanu saņēma naudu. Sazvērnieki savās sapulcēs Spalvaskāta kunga veikalā jutās kā aplenkumā. Vecā vīra veselība arvien paslikti­nājās viņš bija viegli aizkaitināms, un viņa draugi nemierīgi. Kitija juta, ka tuvojas krīze.

Un tad nāca liktenīgā tikšanās lielākais izaicinājums viņiem visiem.

Загрузка...