Golema acs

14 kitija

Kitija bija izraudājusies mazā, bruģētā sānieliņā, pēc tam noslaucījusi seju, nopirkusi maizīti Persijas kafejnīcā pretī tiesas namam un tagad prātoja, ko darīt tālāk. Viņa nevarēja samaksāt tādu summu, un arī vecāki to nevarēja. Tas nozīmēja, ka viņai atlicis mēnesis laika, lai sameklētu sešsimt mārciņu, vai arī viņai un vecākiem būs jāiet parādnieku cietumā. Viņa to zināja skaidri, jo, pirms izskriet no tiesas zāles, viņu aiz elkoņa bija satvēris viens no vīriešiem melnajā uzvalkā un pasniedzis maksāšanas kvīti, uz kuras joprojām nebija nožuvusi tinte. Un tur bija rakstīts, kādi sodi tiek piespriesti nemaksātājiem.

Doma, ka tas būs jāpastāsta vecākiem, lika Kitijai sarauties. Meitene nespēja doties mājās. Viņa izlēma vispirms pastaigāties gar upi.

Bruģētā ieliņa veda līdz pat Temzai, kur gar upes krastu bija ierīkots ērts gājēju ceļš. Lietus bija mitējies, bet bruģakmeņi spīdēja tumši un slapji. Gar ielu stiepās veikalu rinda vidusaustrumu ātrās ēstuves, tūristiem domātie suvenīru veikaliņi, puķu un ārstniecības augu veikali, kuru preces lielos grozos bija izliktas uz ietves.

Kitija jau gandrīz bija nonākusi līdz krastmalai, kad aiz muguras atskanēja spieķa klaudzieni, un viņa pagriezusies ieraudzīja vecu vīru, kas klumburēja pa slapjo bruģi. Meitene pakāpās malā, lai palaistu vīrieti garām. Bet, Kitijai par lielu pārsteigumu, viņš nevis pagāja garām un devās uz upi, bet, smagi elsdams un pūzdams, apstājās blakus.

- Džonsas jaunkundz? viņš aizelsies izdvesa.

-Jā. Atkal kāds ierēdnis ar jaunu prasību?

- Labi, labi… ļaujiet man atvilkt elpu.

Kitija pamāja un nopētīja svešinieku tuvāk. Tas bija tievs, kaulains kungs ar pliku galvvidu un pelēkbaltu, pūkainu matu pusmēnestiņu pakausī. Seja bija izdēdējusi, bet acis spožas. Sirmgalvim mugurā bija smalks uzvalks un rokās ādas cimdi; rokas, kuras turēja spieķi, trīcēja.

Beidzot viņš ierunājās: Atvainojiet. Es jau baidījos, ka būšu jūs pazaudējis. Sāku meklēt pie tiesas nama un tad griezos apkārt. Intuīcija.

- Ko jūs vēlaties? Kitijai nebija laika pļāpāt ar šo intuīcijas speciālistu.

- Jā. Ķeramies pie lietas. Labi. Es biju tiesas zālē. Numur divdesmit septiņi. Redzēju jūsu rīcību. Viņš uzmanīgi nopētīja meiteni.

- Un?

- Gribēju pavaicāt. Vienu jautājumu. Tikai vienu. Ja neiebilstat.

- Es nevēlos par to runāt, Kitija gribēja iet prom, bet vīrs apbrīnojami strauji pacēla spieķi un aizšķērsoja viņai ceļu. Uzmutuļoja dusmas. Doma par to, ka viņa varētu nogrūst sirmo vīru uz ielas un aizbēgt, pēkšņi šķita gandrīz vai pieņemama. Atvainojiet, bet man nudien nav ko teikt.

- Saprotu. Tiešām. Tomēr es varētu jums palīdzēt. Paklau­sieties un izlemiet. Melnais svārsts. Sēdēju zāles aizmugurē. Nedaudz pakurls. Labi nedzirdēju. Jūs teicāt, ka tas jums trā­pīja?

-Jā.

- Ak tā. Notrieca zemē. -Jā.

- Liesmas un dūmi, un karstums?

- Jā. Bet es…

- Tiesa nenoticēja.

- Nē. Tagad man jāiet. Kitija pakāpās malā un devās uz krastmalu. Bet, viņai par izbrīnu un dusmām, vecais vīrs neat­stājās no viņas ne soli, visu laiku turēdams spieķi tā, lai tas traucētu viņai nogriezties vai citādi maisītos pa kājām. Beidzot Kitija to vairs nevarēja izturēt. Viņa satvēra spieķa otru galu un tik spēcīgi parāva, ka sirmgalvis sagrīļojās un atspiedās pret sienu. Kitija metās skriet, bet atkal sadzirdēja straujus spieķa klaudzienus aiz muguras.

Viņa apcirtās riņķī. Paklausieties…

Vecais kungs smagi elsa. Džonsas jaunkundz, lūdzu, pagai­diet. Es saprotu, ka esat dusmīga. Bet es esmu jūsu pusē. Kā būtu, ja es piedāvātu samaksāt to naudu, ko tiesa jums pie­sprieda? Seši simti mārciņu? Vai tas palīdzētu?

Kitija iepleta acis.

- Ak tā. Tas jūs interesē. Esmu panācis rezultātu.

Meitene juta, kā sirds dauzās apjukumā un dusmās. Par ko

jūs runājat? Jūs mēģināt mani iegāzt… apsūdzēt par sazvēres­tību vai ko tādu…

Vecais vīrs pasmaidīja, ādai nostiepjoties pār vaigu kau­liem. Džonsas jaunkundz, tas nepavisam nav mans mērķis. Es jūs nesteidzinu. Klausieties. Mans vārds ir Spalvaskāts. Te būs mana vizītkarte. Viņš izvilka no kabatas vizītkarti un pasnie­dza to Kitijai. Vizītkarti rotāja divas otas, un virs tām bija raks­tīts "T. E. Spalvaskāts, mākslas piederumi", bet stūrī iespiests telefona numurs. Kitija piesardzīgi paņēma vizītkarti.

- Labi. Es nu iešu. Varat pastaigāties. Būs laba diena. Sau­laina. Piezvaniet, ja jūs tas interesē. Nedēļas laikā.

Pirmo reizi Kitija mēģināja būt pieklājīga, pat nesaprazdama, kāpēc. Bet Spalvaskāta kungs, viņa nomurmināja. Kāpēc jūs man palīdzat? Tam nav nekādas jēgas…

- Tagad ne, bet vēlāk būs. Ak tā… Kas tad tas? šis izsau­ciens bija veltīts diviem jauniem vīriešiem, burvjiem, cik nu varēja spriest pēc apģērba. Viņi nāca pa ielu, skaļi smiedamies un nesdami smalkmaizītes no Persijas kafejnīcas, un patraucās abiem sarunas biedriem garām, gandrīz nogāžot veco viru no kājām. Viņi turpināja jautri soļot uz priekšu, pat neatskatīda­mies. Kitija pastiepa roku, lai palīdzētu Spalvaskāta kungam iztaisnoties, bet izbijās no niknā skatiena viņa acīs. Vecais kungs tika galā pats, lēni un smagi atspiezdamies pret spieķi un murminādams pie sevis.

Piedodiet, viņš teica. Tie vīri domā, ka viņiem pieder visa šī vieta. Un varbūt arī pieder. Pagaidām. Spalvaskāta kungs noskatīja krastmalu. Cilvēki steidzās savās dienas darī­šanās, iegriezās kioskos un nozuda sānieliņās. Pa upi slīdēja četras ogļu baržas, strādnieki mierīgi sēdēja uz malām un smē­ķēja. Vecais vīrs grieza zobus. Tikai daži no šiem muļķiem saprot, kas lido viņiem virs galvām, vai nojauš, kas peld viņiem līdzās ūdenī. Un, ja arī viņi nojauš, šie gļēvuļi baidās no izai­cinājuma un cīņas. Viņi ļauj, lai burvji valda, lai ceļ pilis uz vienkāršo cilvēku saliektajām mugurām, lai iemin taisnīgumu dubļos. Bet mēs ar tevi zinām, kādi patiesībā ir burvji. Un kā viņi to dara. Varbūt mēs neesam tādi pasīvi cietēji kā pārē­jie, ko? »

Viņš nogludināja žaketi un pasmaidīja. Jums jādomā par sevi. Teikšu tikai vienu: es ticu jūsu stāstam, arī par Melno svārstu. Kāpēc lai jūs to būtu izdomājusi, kaut gan nav redzamu ievainojumu? Tas ir interesanti. Gaidīšu zvanu, Džonsas jaun­kundz.

To pateicis, vecais vīrs apgriezās uz papēža un strauji devās atpakaļ pa ielu, klaudzinādams spieķi uz bruģa, pat nepalūkodamies uz puķu pilnajiem groziem ielas malā. Kitija vēroja viņu, līdz Spalvaskāta kungs pazuda skatienam.

Gaidot pagraba pustumsā, Kitija atcerējās senus notikumus. Cik tas viss tagad šķita sen, un cik naiva viņa bija bijusi, stāvot tiesas zālē un prasot pēc taisnības! Meitene dusmās piesarka atmiņas pat tagad bija sāpīgas. Taisnīgums burvju tiesā? Smiek­līga doma. Vienīgā alternatīva bija rīkoties pašai. Tagad viņi vismaz kaut ko darīja.

Kitija ielūkojās pulkstenī. Anna bija iegājusi slepenajā istabā. Dibinātāja dienā bija nozagti vienpadsmit maģiskie priekšmeti deviņi nelieli ieroči un divi nezināma pielietojuma dārgakmeņi. Tagad Anna tos noglabāja. Lietus bija pieņēmies spēkā. Nākot no mākslas piederumu veikala līdz pamestajam pagalmam, visi bija izlijuši slapji līdz ādai. Pat pagrabā viņi nebija pasargāti no lietus no plaisas griestos pilēja lielas lāses. Uz grīdas stāvēja vecs spainis, kas bija jau gandrīz pilns ar ūdeni.

- Lūdzu, izlej to, Stenlij! Kitija sacīja.

Stenlijs sarāvies sēdēja uz ogļu kastes, piespiedis pieri pie ceļiem. Viņš vilcinājās tikai mirkli ilgāk, nekā nepieciešams. Tad nolēca zemē, paķēra spaini, aizstiepa līdz režģim pie sienas un izlēja ūdeni.

- Kāpēc viņš vienreiz nesalabo tās caurules, zēns rūca, noliekot spaini vietā. Lai gan Stenlijs bija kustējies ātri, uz grī­das jau bija sakrājusies ūdens peļķīte.

- Mēs gribam, lai māja izskatītos neapdzīvota, Kitija atcirta. Tas taču pats par sevi saprotams.

Stenlijs norūcās. Te nav īstā vieta mantu glabāšanai.

Netālu no ieejas Freds, atverot kabatas nazi, piekrītoši pamāja. Viņam būtu jāļauj arī mums tur iet.

Istabas tālākajā galā, ko dūmakaini apgaismoja viena spul­dze, bija sakrautas kastes. Šķita, ka aiz tām ir parasta siena, bet viņi visi zināja, kāds mehānisms tur darbojas tikai jānoliec metāla svira un ar vieglu pieskārienu ķieģeļu sienu var izkusti­nāt. Viņi pazina čīkstošo skaņu un ķīmisko smaržu, kas plūda no dziļākās telpas. Bet viņi nezināja, kādi noslēpumi tur gla­bājas, jo tur drīkstēja ieiet tikai Anna grupas vecākā. Pārējie vienmēr palika ārā, sardzē.

Kitija atspiedās pret sienu. Nav vērts to visu tagad likt lietā. Mums jāsakrāj pēc iespējas vairāk ieroču, līdz būsim guvuši lie­lāku atbalstu.

- It kā tas kādreiz varētu notikt, Stenlijs nebija atgriezies pie ogļu kastes, bet nikni vērās uz plaisu griestos. Nikam tais­nība. Vienkāršie ļaudis ir kā aitu bars. Viņi nekad neko neuzsāks.

- Visi tie ieroči, kas te atrodas, Freds ar ilgām teica, būtu jāliek lietā. Tā, kā to darīja Marts.

- Tas gan nenāca viņam par labu, Kitija piezīmēja. Prem­jerministrs joprojām ir sveiks un vesels. Un Marts? Zivju barība.

Viņa to teica ar nolūku sāpināt, un tas arī izdevās. Stenlijs un Marts bija labi draugi. Zēns pacēla balsi: Martam nepaveicās. Lode nebija pietiekami spēcīga. Ja tā būtu, viņš būtu nobeidzis Devro un pusi ministru. Kur tā Anna palikusi? Kāpēc viņa nepa­steidzas?

- Tu muļķo pats sevi, Kitija neatkāpās. Aizsardzība bija pārāk spēcīga. Martam nebija nekādu izredžu. Cik daudz burvju ir nogalināti pēdējo gadu laikā? Četri? Pieci? Un neviens no viņiem nebija diez cik labs. Mums vajadzīgi nevis labāki ieroči, bet labāka stratēģija.

- Es pateikšu šefam, ka tu tā teici, Stenlijs novilka. Lai tikai viņš atgriežas.

- Protams, pateiksi, sīkais pielīdēj, Kitija atcirta. Pat doma par to viņai lika nodrebināties.

- Man gribas ēst, Freds paziņoja. Viņš atkal atvāza kabatas nazi.

Kitija palūkojās uz viņu. Tu taču paēdi pamatīgas pusdie­nas, es pati redzēju.

- Man atkal gribas ēst.

- Cik šausmīgi.

- Es nevaru cīnīties, ja neesmu paēdis. Freds pēkšņi nolie­cās uz priekšu, nazis viņa pirkstos uzvirpuļoja un lidoja pa gaisu, ieduroties pāris collu virs Stenlija galvas. Stenlijs lēnām pacēla skatienu, apskatīdams viegli trīcošo nazi. Viņa seja izskatījās nedaudz zaļgana.

- Redzi? Netrāpīju. Freds sakrustoja rokas uz krūtīm. Tāpēc, ka esmu izsalcis.

- Man tas likās pietiekami labi, Kitija noteica.

- Labi? Es taču netrāpīju.

- Atdod viņam nazi, Stenlij, Kitija pēkšņi jutās ļoti nogu­rusi.

Stenlijs nesekmīgi mēģināja izvilkt nazi no sienas, kad atvē­rās durvis un iznāca Anna. Mazo somiņu viņa bija atstājusi sle­penajā telpā.

- Atkal ķildojaties? viņa dzēlīgi vaicāja. Iesim nu!

Atpakaļceļā lija tikpat stipri, un, ienākot veikalā, visiem gara­stāvoklis bija simt grādu zem nulles. Tiklīdz viņi bija ievēlušies siltajās telpās, pretī steidzās sajūsminātais Niks.

- Kas noticis? Kitija jautāja.

- Tikko saņēmu ziņas no Hopkinsa, viņš gluži bez elpas izdvesa. Viņi ieradīsies šonedēļ. Grib pastāstīt mums kaut ko ļoti svarīgu. Būs jauns darbs. Lielāks nekā jebkas, ko mēs esam darījuši.

- Lielāks nekā Vestminsterā? Stenlijs izklausījās skep­tisks.

Niks pasmaidīja. Lai arī man ir dārga Marta piemiņa, tomēr jā, lielāks. Hopkinss nesaka, kas tas būs, bet tas satriek­šot visu iepriekšējo. Bet tieši to taču mēs vienmēr esam vēlēju­šies, vai ne? Mēs darīsim ko tādu, kas mainīs visu likteņus. Tas būs bīstami, bet, ja izdarīsim visu pareizi, mēs notrieksim burv­jus no pjedestāla. Londona nekad vairs nebūs tāda kā agrāk.

- Bija jau laiks, Anna noteica. Stenlij, ej un uzliec tēj­kannu.