Golema acs

38 Kitija

Tajā pēcpusdienā Kitija trīs reizes nogāja garām Druīdu kafej­nīcai. Pirmās divas reizes viņa neredzēja nevienu, kas piesais­tītu viņas interesi, bet trešoreiz viņai paveicās. Aiz ķiķinošiem Eiropas tūristiem, kas aizņēma divus galdiņus, viņa pamanīja Hopkinsa kunga mierīgo stāvu. Viņš tur vienkārši sēdēja, ar karotīti maisot espresso kafiju. Likās, ka viņš pilnībā iegrimis šai nodarbē, mezdams kafijas krūzē arvien jaunus cukurgraudiņus. Tomēr viņš neiedzēra ne malku kafijas.

Kitija ilgu laiku vēroja viņu, aizslēpusies aiz statujas skvēra vidū. Kā vienmēr, Hopkinsa kunga seja bija rāma un neko neiz­teicoša. Kitija nespēja uzminēt, ko šis cilvēks varētu domāt.

Vecāku nodevība Kitijai nozīmēja, ka viņa šajā pasaulē pali­kusi viena un bez draugiem. Otrā diena, ko viņa bija pavadījusi badā, lika meitenei sazināties ar vienīgo biedru, kurš viņai vēl bija palicis. Viņa bija pārliecināta, ka Niks kaut kur slēpjas, bet Hopkinsa kungs, kas vienmēr bija stāvējis nostāk no Pretošanās kustības, varētu būt sasniedzams.

Un te nu viņš bija, tieši norunātajā vietā. Tomēr Kitija vēl kavējās.

Iespējams, tā nebija tieši Hopkinsa kunga vaina, ka reids bija beidzies tik slikti. Varbūt nevienā no viņa pētītajiem veca­jiem dokumentiem nebija pieminēts Gledstona kunga varenais kalps. Tomēr Kitija nespēja nošķirt šī vīra saprātīgos padomus no šausmīgā atgadījuma kapenēs. Hopkinsa kungs bija viņus iepazīstinājis ar nezināmo labdari, viņš bija palīdzējis izdomāt visu shēmu. Un tomēr viņa stratēģija bija nederīga, vēl slik­tāk viņš bija pakļāvis visus Pretošanās kustības dalībniekus nāves briesmām.

Bet, kad pārējie bija miruši un burvji mina viņai uz papē­žiem, Kitijai nebija daudz citu sabiedroto. Beidzot viņa iznāca no statujas ēnas un devās pāri laukumam pie Hopkinsa kunga galdiņa.

Nesasveicinoties viņa paņēma krēslu un apsēdās. Hopkinsa kungs nopētīja meiteni ar blāvi pelēkajām acīm. Karote viegli džinkstēja pret krūzītes malām. Kitija mierīgi vēroja viņu. Pie­nāca rosīgs viesmīlis. Kitija pasūtīja. Hopkinsa kungam viņa neteica ne vārda.

Hopkinsa kungs izņēma no krūzes karotīti un nolika to uz galda. Es dzirdēju ziņas, viņš aprauti teica. Es tevi meklēju vairāk nekā divas dienas.

Kitija izgrūda histērisku smiekliņu. Jūs neesat vienīgais.

- Ļauj man pateikt, Hopkinsa kungs apklusa, kad pie viņu galdiņa pienāca viesmīlis un nolika Kitijai priekšā saldējuma kokteili un smalkmaizīti. Ļauj man pateikt, cik ļoti es nožē­loju notikušo. Tā ir briesmīga traģēdija. Viņš apklusa. Kitija joprojām skatījās uz viņu. Ja tas ir kāds mierinājums… mans informācijas avots arī bija pamatīgi satriekts.

- Paldies, bet nav, Kitija noskaldīja.

- Informācijā, ko mēs uzzinājām un pilnībā izstāstījām Spal­vaskāta kungam, par sargu nekas nebija minēts, Hopkinsa kungs turpināja bērt vārdus. Tikai par buboņu mēri. Ja mēs būtu zinājuši, nekad nebūtu izdomājuši šādu plānu.

Kitija vērās saldējuma kokteilī. Viņa neuzdrošinājās runāt. Meitene pēkšņi jutās ļoti slikti.

Hopkinsa kungs viņu vēroja. Vai visi pārējie ir… viņš aprā­vās. Vai tu vienīgā…?

- Man likās, ka, būdams draugos ar tik gudru informācijas avotu, jūs jau to zināt, Kitija izspļāva. Arī Niks izdzīvoja.

- Ak tā. Labi. Un kur viņš ir?

- Nav ne jausmas. Turklāt man ir vienalga. Viņš aizbēga, kamēr citi cīnījās.

- Ak tā. Skaidrs. Hopkinsa kungs rotaļājās ar karoti. Kitija nodūra acis. Viņa saprata, ka pat nezina, ko Hopkinsa kungam prasīt, ka viņš ir tikpat apmulsis kā viņa pati. Tas bija slikti. Tagad viņa bija palikusi pavisam viena.

- Tas, protams, tagad ir mazsvarīgi, Hopkinsa kungs it kā nevērīgi ierunājās, bet kaut kas viņa balsī lika Kitijai sarauties un pacelt skatienu, ņemot vērā traģēdijas apmērus, tomēr es vēlētos zināt un ņemot vērā, kādas briesmas tev bija jāpārcieš un cik daudz biedru mēs zaudējām -, vai tev izdevās paņemt no kapa kādu vērtīgu lietu?

Tas tika pateikts tik viltīgi un piesardzīgi, ka nekavējoties panāca pretējo efektu, nekā runātājs bija vēlējies. Kitijas acis neticībā iepletās, piere saraucās.

- Jums taisnība, meitene noskaldīja. Šāds jautājums nav vietā. Viņa apēda smalkmaizīti divos kumosos un uzdzēra sal­dējuma kokteili.

Hopkinsa kungs atsāka maisīt kafiju. Un tomērvai nekas no kapa netika paņemts? Vai tu nevarēji… viņa balss noklusa.

Kad Kitija bija apsēdusies pie galda, viņai bija ienācis prātā stāstīt Hopkinsa kungam par zizli. Galu galā viņa to nevarēja izmantot un iespējams, ka labdaris, kas vēlējās iegūt to savā kolekcijā, varētu par to nedaudz samaksāt nauda tagad bija vajadzīga izdzīvošanai. Meitene bija cerējusi, ka Hopkinsa kungs visu sapratīs, un nebija gaidījusi, ka viņš tik nekaunīgi prasīs par laupījumu. Viņa iedomājās par Annu, kas mira tumšajā baz­nīcā, pārbijusies par to, ka pametusi somu ar dārgumiem. Kitija saknieba lūpas.

- Mēs paņēmām visu, kas kapenēs bija vērtīgs, bet nespējām to iznest ārā, viņa noskaldīja. Varbūt Niks ir kaut ko paņē­mis. Es nezinu.

Hopkinsa kungs viņu vērīgi pētīja. Bet tu nepaņēmi neko?

- Es nometu somu.

- Ak tā. Nūja. Es saprotu.

- Tajā bija arī apmetnis un daudzas citas lietas. Jums būs jāatvainojas savam informācijas avotam tā ir viena no lietām, ko viņš vēlējās sev, vai ne?

Vīrietis atmeta ar roku. Neatceros. Bet varbūt tu zini, kas notika ar Gledstona zizli? Tas nu gan viņam bija vajadzīgs.

- Man likās, ka tas palika abatijā.

- Jā… vienīgi to tur neatrada, tāpat zizlis netika redzēts pie skeleta, kad tas klīda pa Londonu.

- Tad jau laikam Niks to paņēma. Es nezinu. Kāda starpība? Tas taču nebija vērtīgs, vai ne? Jūs taču pats tā teicāt. Kitija runāja ikdienišķā tonī, tomēr uzmanīgi vēroja blakussēdētāja seju. Viņš pašūpoja galvu.

- Nē. Diezgan nevērtīgs. Tikai mans informācijas avots būs vīlies, tas arī viss. Viņš patiešām vēlējās to iegūt sev un būtu maksājis par to ļoti dārgi.

- Nu, varētu teikt, ka mēs visi esam vīlušies, Kitija atcirta. Un lielākā daļa no mums ir miruši. Gan jau viņš to pār­dzīvos.

- Jā, Hopkinsa kungs, domās iegrimis, bungoja ar pirk­stiem pa galdu. Tātad, viņš ierunājās daudz mundrāk, ko tu tagad darīsi, Kitij? Kādi ir tavi nākotnes plāni? Kur apmetīsies uz dzīvi?

- Nezinu. Gan jau kaut ko izdomāšu.

- Varbūt tev vajadzīga palīdzība vai miteklis?

- Nē, paldies. Labāk turēsimies viens no otra pa gabalu. Burvji ir sameklējuši manu ģimeni, es nevēlos pakļaut riskam jūs vai jūsu informācijas avotu. Turklāt Kitija vairs nevēlējās nekādu saikni ar Hopkinsa kungu. Viņa vienaldzīgā attieksme pret biedru nāvi bija meiteni satriekusi, tāpēc viņa vēlējās pēc iespējas ātrāk atvadīties. Es tagad labāk iešu.

- Ļoti jauki, ka tu par mani uztraucies. Es vēlu tev visu labāko. Tomēr, pirms aizej, Hopkinsa kungs pakasīja degunu, it kā prātodams, vai teikt kaut ko nepatīkamu, varbūt tev būtu jāuzzina kaut kas tāds, ko es dabūju dzirdēt no kāda pirm­avota. Tas skar tevi.

Kitija sastinga. Mani?

- Diemžēl. Es to padzirdēju pirms nepilnas stundas. Tā ir ļoti slepena ziņa, to nezina pat daudzi valdības locekļi. Viens no burvjiem cenšas sadzīt tev pēdas. Viņu sauc Džons Mandrāks jūs laikam jau reiz esat tikušies. Viņš ir uzzinājis, ka Kitija Džonsa pirms vairākiem gadiem tikusies tiesā ar Jūliju Tallovu un viņu nepatiesi apvainojusi.

- Un? Kitijas seja neko neizteica, bet sirds strauji sitās. Tas bija ļoti sen.

- Tā gan. Lasot tiesu lietas, viņš bija atradis, ka tu esi apvai­nojusi burvi un tikusi par to sodīta. Viņš to uzskata par vienu no pirmajiem Pretošanās kustības uzbrukumiem.

- Smieklīgi! Kitija aizsvilās dusmās. Tas bija negadījums. Man nebija ne jausmas.

- Turklāt viņš zina, ka šo uzbrukumu tu neveici viena, Hop­kinsa kungs turpināja.

Kitija tagad sēdēja nekustīgi. Ko? Viņš domā, ka…

- Mandrāka kungs uzskata un te nav svarīgi, vai viņam ir vai nav taisnība -, ka tavs draugs… kā nu viņu sauca… laikam Džeikons?

- Džeikobs Hairnēka.

- Jā. Viņš uzskata, ka arī Hairnēkas kungs ir saistīts ar Pre­tošanās kustību.

- Tas ir smieklīgi!

- Pat ja tā būtu, tomēr viņš šorīt ir aizsūtījis uz tava drauga māju dēmonu, lai tas atved Džeikobu uz nopratināšanu. Ak vai… es jau domāju, ka tas tevi sarūgtinās.

Kitija pūlējās savaldīties. Tas izdevās, tāpēc viņa turpināja mierīgā tonī. Bet es gadiem neesmu Džeikobu redzējusi. Viņš neko nezina.

- Mandrāka kungs to noteikti noskaidros.

Kitijas galva griezās. Viņa mēģināja sakopot domas. Kur tas ir viņu aizvedis? Vai Džeikobs ir Tauerā?

- Mīļā, es ceru, ka tu nerīkosies pārsteidzīgi, Hopkinsa kungs mierinoši murmināja. Mandrāks tiek uzskatīts par vienu no spēcīgākajiem jaunajiem burvjiem. Ļoti talantīgs zēns, premjerministra favorīts. Es neieteiktu…

Kitija sakopoja visus spēkus, lai nekliegtu. Katru brīdi, ko viņa te kavējās, Džeikobu varbūt spīdzina. Varbūt viņu ielenc vēl briesmīgāki dēmoni nekā tas skelets, dur viņu ar nagiem… Un viņš taču ir pilnīgi nevainīgs, viņam ar to visu nav nekāda sakara. Kāda muļķe viņa bija bijusi! Viņa nebija iedomājušies, ka viņas pārgalvīgā darbība Pretošanās kustībā varētu apdrau­dēt cilvēkus, par kuriem viņa bija ar mieru atdot dzīvību.

- Es tev ieteiktu jauno Hairnēku aizmirst, Hopkinsa kungs sacīja. Tu tur neko nevari darīt…

- Lūdzu, pasakiet vai viņš ir Londonas Tauerā?

- Patiesībā nē. Tā tas parasti notiktu, bet Mandrāks šoreiz grib rīkoties slepus, lai pārspētu savus sāncenšus valdībā. Viņš ir noslēpis tavu draugu kādā slepenā vietā un tagad pratina. Diez vai to nopietni apsargā. Tomēr tur būs dēmoni..

- Es esmu satikusi Mandrāku, Kitija asi viņu pārtrauca. Viņa tagad bija noliekusies uz priekšu, atspiedusies pret kok­teiļa glāzi un pagrūdusi to sānis, uzlejot dzērienu uz galdauta. Es esmu satikusi viņu, sakāvusi un aizgājusi neatskatoties. Ja tas zēns ko nodarīs Džeikobam, ja viņš viņam kaut pirkstiņu piedurs, es zvēru, Hopkinsa kungs, es to burvi nogalināšu pati savām rokām. Viņu un katru dēmonu, kas stāsies man ceļā.

Hopkinsa kungs kā padodoties pacēla rokas un nolaida uz galda. Tas varēja nozīmēt jebko.

- Vaicāšu jums vēlreiz vai jūs zināt, kur Džeikobs tiek turēts?

Bāli pelēkās acis viņu pētīja, tad samirkšķinājās. Jā. Es zinu adresi un varu tev to pateikt.