Golema acs

35 Kitija

Kitija neraudāja.

Ja Pretošanās kustībā pavadītie gadi nebija devuši nekādu citu labumu, tie vismaz bija nocietinājuši viņas jūtas. Raudā­šana tagad neko nelīdzētu. Nelaime bija tik milzīga, ka meitene pat nevarēja iedomāties, kā uz to reaģēt. Ne abatijā, ne tūlīt pēc izbēgšanas, kad viņa beidzot bija apstājusies vairākus kvartālus tālāk, Kitija nebija ļāvusi sev ieslīgt pašnožēlā.

Bailes dzina viņu uz priekšu meitene pat nespēja noticēt, ka ir izbēgusi no dēmona. Uz katra stūra viņa apstājās un pēc veca Pretošanās kustības paraduma, pagaidījusi trīsdesmit sekundes, palūkojās atpakaļ. Neviens viņai nesekoja, viņa redzēja tikai snaudošus namus, mirdzošas laternas un klusas koku alejas. Pilsēta šķita pilnīgi vienaldzīga debesīs mirdzēja neizteiks­mīgas zvaigznes un pilnmēness. Viņa neredzēja ielās nevienu dzīvu dvēseli, pat Modrības lodes nešķērsoja viņas ceļu.

Kitija ieklausījās, cik satraukti skan pašas soļi, skrienot pa ietvēm un turoties ēnās.

Viņai šķita, ka visas skaņas ir izslēgtas, un tikai laiku pa lai­kam tās sasniedza meitenes ausis mašīnas rūkoņa blakus ielā, attāla sirēna, bērna raudas no kāda augšstāva dzīvokļa.

Un rokā meitene joprojām turēja zizli.

Pirmajā patvēruma vietā, kādas daudzdzīvokļu mājas pa­grabā netālu no abatijas, viņa gandrīz pameta zizli mētājamies zem ķieģeļu krāvuma. Tomēr, lai arī tas bija derīgs tikai kukaiņu sišanai, kā bija teicis nezināmais labdaris, tā bija vienīgā lieta, kas bija palikusi no briesmīgā nakts reida, un Kitija vienkārši nevarēja to pamest.

Viņa pāris minūšu atpūtās, bet neatļāvās aizmigt. Rītausmā Londonas centrs mudžēs no policistiem. Palikt tepat nozīmētu drošu nāvi. Turklāt meitene baidījās aizvērt acis, iedomājoties tos murgus, ko varētu redzēt.

Nakts tumšākajās stundās Kitija gar Temzas krastu devās Austrumlondonas virzienā līdz pat Sautvorkas tiltam. Tas bija ceļojuma bīstamākais posms, īpaši ar zizli rokā. No Stenlija viņa bija dzirdējusi, ka maģiskie priekšmeti izstaro auru, kas redzama daudziem londoniešiem, un nojauta, ka dēmoni varētu to sajust pa lielu gabalu. Tāpēc viņa pagaidīja krūmos pie tilta vairākas minūtes, līdz saņēma drosmi un metās pāri tiltam uz otru upes krastu.

Kad pāri pilsētai nolija pirmie saules stari, Kitija izlīda caur nelielo arku un devās garām staļļiem uz slepeno noliktavu. Tā bija vienīgā vieta, kur viņa varēja gūt patvērumu, kas tik ļoti bija nepieciešams. Kājas nogurumā streipuļoja, un meitenei likās, ka viņa redz gar acīm aizzibam biedējošus tēlus. Viņa nevarēja iet uz mākslas piederumu veikalu, jo Spalvaskāta kungu varas pārstāvji jau noteikti bija atraduši un identificējuši. Iet uz īrēto istabu arī nebūtu prāta darbs, jo burvji, kas droši vien dosies pārmeklēt veikalu, uzzinās par viņu un ies viņu meklēt.

Neko neredzošām acīm viņa pagrieza atslēgu slēdzenē. Pat neapstājoties, lai iedegtu gaismu, meitene nogriezās pa vai­rākiem gaiteņa pagriezieniem, līdz nonāca istabā, kur ūdens joprojām pilēja no caurules. Kitija nometa zizli zemē, nokrita tam blakus uz betona grīdas un aizmiga.

Kitija pamodās tumsā un palika guļam uz grīdas, stīva un pārsalusi. Tad viņa piecēlās, pastiepās uz sienas pusi un ieslē­dza elektrisko spuldzīti. Pagrabs izskatījās tāds pats kā pēcpus­dienā, kad viņi visi te bija: Niks trenējās cīņas mākslā, Freds un

Stenlijs meta diskus. Viņa joprojām redzēja caurumu sienā, kur bija iestrēdzis Freda disks. Tomēr tas neko nebija līdzējis.

Kitija apsēdās uz koka dēļu kaudzes un skatījās pretējā sienā, rokas klēpī salikusi. Galva tagad bija skaidra, lai gan no bada dīvaini viegla. Meitene ievilka elpu un mēģināja izdomāt, kas būtu darāms tālāk. Tas šķita grūti, jo viņas dzīve bija apgriezu­šies kājām gaisā.

Vairāk nekā trīs gadus viņa visiem spēkiem*bija palīdzējusi veidot Pretošanās kustību, un tagad vienā naktī tā bija sagruvusi. Tiesa, šī savienība nekad nebija izcēlusies ar īpašu stabi­litāti; viņi bija strīdējušies par stratēģiju, un pēdējos mēnešos nesaskaņas bija kļuvušas vēl lielākas. Bet tagad no tā visa nebija pāri palicis nekas. Viņas draugi bija miruši un līdz ar viņiem pazuduši arī kopējie ideāli.

Bet kādi tad bija šie ideāli? Notikumi abatijā bija ne vien mai­nījuši Kitijas nākotni, bet arī viņas izjūtas par pagātni. Tagad viņa skaidri redzēja, ka šim pasākumam jau no sākuma bija lemts izgāzties šķita muļķīgi domāt, ka viņiem varētu izdoties. Tagad, kad viņa vēlējās atsaukt atmiņā Spalvaskāta kungu, viņa redzēja nevis to dedzīgo līderi, kam bija sekojusi, bet smīnošo kapeņu zagli, piesarkušu un nosvīdušu laupītāju, kas ielaužas pretīgās vietās, meklēdams dārgumus.

Ko gan viņi gribēja sasniegt? Ko viņi būtu darījuši ar iegūta­jiem dārgumiem? Pat ar kristāla lodes palīdzību viņi nepārspētu burvjus. Nē, viņi bija muļķojuši paši sevi! Pretošanās kustība nebija nekas vairāk kā blusa, kas kož ausī angļu dogam, pie­tika ar vienu ķepas vēzienu, lai to nosistu.

Meitene izvilka no kabatas sudraba piekariņu un vērīgi to nopētīja. Hairnēkas vecmāmiņas dāvana bija izglābusi viņai dzī­vību. Patiesībā tā bija tīrā veiksme, ka viņa vispār bija palikusi dzīva.

Kitija sirdī jau sen bija nojautusi, ka viņu grupa ir uz izjuk­šanas robežas, bet tas bija noticis tik pēkšņi un šokējoši, ka meitene nespēja atgūties. Bija uzbrucis viens pats dēmons, un visu viņu aizsargspējas neko nebija līdzējušas. Visi Pretošanās kustības skaļie saukļi Hopkinsa kunga nosvērtie ieteikumi, Freda lielīšanās un Nika nopietnie vārdi izrādījās nevērtīgi. Kitija tagad gandrīz nespēja tos atcerēties notikumi kapenēs bija aizslaucījuši daļu atmiņu.

Niks. Dēmons bija teicis Kitijai (briesmoņa vārdus Kitija ļoti labi atcerējās!), ka ir nogalinājis desmit no divpadsmit iebrucē­jiem. Pieskaitot sen kritušos, bija jāpieņem, ka arī Niks ir izdzī­vojis. Meitene saviebās Niks bija aizlaidies tik ātri, ka viņa pat nebija pamanījusi. Pat neiedomājies, ka būtu jāpalīdz Fredam, Annai vai Spalvaskāta kungam.

Un gudrais Hopkinsa kungs… Iedomājoties vien par neiz­teiksmīgo zinātnieku, meiteni pārņēma dusmas. Un kur viņš bija, kamēr Pretošanās kustības dalībnieki cīnījās par savām dzīvībām? Tālu prom, drošībā. Tāpat kā noslēpumainais labda­ris, kura sniegtā informācija par Gledstona kapa aizsardzību izrādījās tik nepilnīga. Ja viņš nebūtu tik ļoti ietekmējis Spal­vaskāta kungu pēdējo mēnešu laikā, pārējie grupas biedri vēl tagad būtu dzīvi. Un ko viņi bija ieguvuši par šo upuri? Tikai koka nūju!

Zizlis gulēja blakus viņai uz grīdas starp netīrumiem. Pēkšņā niknuma uzliesmojumā Kitija to satvēra un mēģināja pārlauzt uz ceļgala. Par pārsteigumu koks nemaz neieplaisāja, tas bija daudz stiprāks, nekā izskatījās. Meitene iekliegdamās meta to pret sienu.

Taču tūlīt pat Kitijas dusmas nomainīja liela tukšuma sajūta. Varbūt būtu prātīgi tuvākajā laikā sazināties ar Hopkinsa kungu un pārrunāt tālāko darbības plānu? Bet ne šodien. Tagad viņai bija vajadzīgs kas cits, kas nomāktu sajūtu, ka viņa palikusi pasaulē pavisam viena. Kitija izlēma apciemot vecākus.

Bija jau pēcpusdiena, kad Kitija iznāca no staļļiem pagalmā un ieklausījās. Attālas sirēnas, daži šāvieni no Londonas centra puses, kas noteikti bija sacelts kājās. Kitija nodrebinājās. Vēl labāk, tātad viņu neviens netraucēs. Meitene aizslēdza durvis, noslēpa atslēgu un devās prom.

Par spīti tam, ka gājiens bija viegls zizli meitene bija atstā­jusi slēptuvē pagāja gandrīz viss vakars, līdz Kitija nonāca Balhamā, un, kad viņa sasniedza krustojumu pie vecāku mājām, debesis jau sāka tumst. Kitija bija nogurusi un izsalkusi. Viņa gandrīz divas dienas neko nebija ēdusi, ja neskaita pāris vei­kalā nočieptu ābolu. Domas par mātes gatavoto ēdienu lika viņai norīt siekalas, bet atmiņas par veco istabu ar ērto gultu un skapi ar salauztajām durvīm lika sirdij notrīcēt. Cik sen viņa nebija gulējusi savā istabā? Jau vairākus gadus. Tikai šonakt viņa labprāt atkal paslēptos savas istabas patvērumā.

Krēslas aizsegā viņa iegāja šķērsielā un, pašai nezināmu iemeslu dēļ palēninot gaitu, nonāca pie vecāku mājas. Dzīvo­jamā istabā dega gaisma tas meitenei lika justies vienlaikus atvieglotai un izjust bailes. Lai gan māte bija diezgan pavirša, viņa nedrīkst uzminēt, ka kaut kas noticis, vismaz līdz tam lai­kam, kamēr Kitija nav izlēmusi, ko darīt tālāk. Meitene nopētīja sevi kaimiņu mājas logā, nogludināja tumšos matus un nopuri­nāja no drēbēm netīrumus. Tomēr rokas viņa nevarēja nomaz­gāt, tāpat kā noslēpt maisiņus zem acīm. Meitene nopūtās. Nav nekāds izcilais paskats, bet gan jau būs labi. Viņa uzkāpa pāris pakāpienu līdz durvīm un pieklauvēja. Atslēgas bija palikušas istabā.

Pēc ilgāka brīža, kad Kitija bija pieklauvējusi vēlreiz, gai­tenī parādījās pazīstamais, slaidais mātes siluets. Tas tuvojās, it kā baidoties atvērt durvis. Kitija pieklauvēja pie durvju stikla. Mammu! Tā esmu es!

Pēc nelielas vilcināšanās, kuras laikā Kitija pieklauvēja vēl­reiz, māte nedaudz pavēra durvis un palūkojās ārā. Ak, viņa nomurmināja. Ketlīn!

- Sveika, mamm! Kitija teica, plati smaidot. Atvaino, ka ierodos tik negaidīti.

- Ak jā. Māte tomēr neatvēra durvis. Viņa skatījās uz Kitiju ļoti noraizējusies.

- Vai kas noticis? Kitija vaicāja, kaut gan bija pārāk pārgu­ruši, lai patiešām par to interesētos.

- Nē, nē, nekas.

- Tad es varu ienākt?

- Jā… protams. Māte pavēra durvis, palaižot Kitiju garām, pastiepa vaigu skūpstam un aizvēra durvis.

- Kur tētis? Virtuvē? Es zinu, ka ir jau vēls, bet esmu izba­dējusies…

- Labāk iesim uz dzīvojamo istabu, mīļā.

- Labi. Kitija devās uz dzīvojamo istabu. Te viss bija tāpat, kā viņa atcerējās nodriskātais nenosakāmas krāsas paklājs, mazais spogulis virs kamīna, vecā sofa un krēsls, kuru tēvs bija mantojis no sava tēva un uz kura paroceņiem bija mežģīnes. Uz kafijas galdiņa stāvēja kūpoša tējas krūze un tasītes. Tēvs sēdēja uz sofas, un viņam pretī krēslā jauns vīrietis.

Kitija sastinga. Māte klusi aizvēra durvis.

Jaunais vīrietis pacēla galvu un pasmaidīja tieši tāpat kā Spalvaskāta kungs, kad bija atvēris zārku un ieraudzījis dār­gumus. Tas bija līksms īpašnieka smaids, ko bija grūti no­valdīt.

- Sveika, Kitij, viņš sacīja.

Kitija neatbildēja. Viņa zināja, kas tas par cilvēku.

- Ketlīna, aizžņaugtā balsī ierunājās tēvs. Tas ir Mandrāka kungs no Iekšlietu ministrijas, ja pareizi atceros?

- Tiesa, Mandrāks, joprojām smaidīdams, atteica.

- Viņš vēlas… tēvs saminstinājās, uzdot tev dažus jautā­jumus.

No mātes lūpām izlauzās vaids. Ak, Ketlīn, ko tu esi izda­rījusi?

Kitija joprojām neatbildēja. Viņai jakas kabatā bija viens sud­raba disks, bet citādi meitene bija neaizsargāta. Viņas skatiens aizslīdēja līdz logam, kam priekšā bija aizvilkti aizkari. Viņa varētu izkāpt pa logu, ja tēvs būtu ieeļļojis eņģes. Vai arī izsist rūti ar kafijas galdiņu. No gaiteņa bija vairākas iespējas iziet, bet māte stāvēja durvju priekšā.

Jaunais vīrietis norādīja uz sofu. Varbūt apsēdīsieties, Džonsas jaunkundz? viņš pieklājīgi teica. Mēs varētu visu mierīgi pārrunāt. Viņa mutes kaktiņi noraustījās. Vai arī jūs taisījāties bēgt, izlecot pa logu?

Izsakot skaļi Kitijas nodomu, jaunais burvis bija atņēmis Kiti­jai iespēju tā rīkoties. Nebija īstais brīdis bēgt. Meitene nosarka, saknieba lūpas un apsēdās uz sofas, kur nolūkojās burvī, cik mierīgi vien spēja.

Tātad šis bija tas Mandrāks, kura kalpi bija vajājuši Pretoša­nās kustību jau vairākus mēnešus. Jau jūdzes attālumā varētu noteikt viņa nodarbošanos garš, melns mētelis un smieklīgi ciešs uzvalks, spīdīgas ādas kurpes. No žaketes kabatas rēgojās milzīgs, sarkans kabatlakats gluži kā tāds korallis. Mati bija gari, seja šaura un bāla. Kitija pirmo reizi aptvēra, cik jauns viņš patiesībā ir joprojām pusaudzis, noteikti jaunāks par viņu pašu. It kā lai pastiprinātu savu autoritāti, zēns bija sakrustojis rokas uz krūtīm un, pārmetis vienu kāju pār otru, vienu šūpoja, un bija uzbūris sejā smīniņu. Tomēr cauri tam visam bija jau­šams viņa pieredzes trūkums un dedzīgums.

Tas, ka burvis bija tik jauns, lika Kitijai justies drošāk. Ko jūs vēlaties, Mandrāka kungs? viņa pieklājīgi vaicāja.

Burvis pastiepās pēc tējas krūzītes, iedzēra mazu malciņu un pēc tam akurāti nolika krūzīti un apakštasīti uz krēsla paroceņa. Kitija un viņas vecāki klusēdami vēroja. Ļoti jauki, Džonsas jaunkundz, viņš beidzot teica. Cik patīkama uzve­dība. Paldies par viesmīlību! Šie laipnie vārdi izsauca tikai Kitijas mātes šņukstu.

Kitija nelūkojās uz māti. Viņas acis bija piekaltas burvim. Ko jūs vēlaties?

Šoreiz viņš atbildēja: Pirmām kārtām, paziņot jums, ka no šī brīža esat apcietināta.

- Un kādas ir apsūdzības? Kitija vaicāja, balsij trīcot.

- Nu, palūkosimies, zēns teica un uzskaitīja, pa vienam atliecot pirkstus. Terorisms, piederība nelegālam grupēju­mam, nodevība pret Devro kungu, valdību un impēriju, van­dālisms, īpašuma postīšana, slepkavības mēģinājums, zādzība, svētvietu apgānīšana… Es varētu turpināt, bet nevēlos satraukt jūsu māti. Skumji, ka diviem valstij tik uzticamiem pilsoņiem ir tāda meita kā jūs.

- Es nesaprotu, Kitija mierīgi teica. Šīs ir nopietnas apsū­dzības. Kādi ir pierādījumi?

- Jūs esat redzēta tā sauktās Pretošanās kustības dalībnieku sabiedrībā.

- Redzēta? Ko tad tas nozīmē? Kas mani ir redzējis?

- Ketlīn, muļķa meitene, izstāsti taču viņam patiesību! tēvs izsaucās.

- Paklusē, tēt.

- Šie paši noziedznieki no Pretošanās kustības šonakt tika atrasti miruši Vestminsteras abatijā, kur viņi bija veikuši lau­pīšanu. Viens no viņiem bija Spalvaskāta kungs, pie kura jūs strādājāt, burvis turpināja.

- Man jau allaž likās, ka viņš ir slikts cilvēks, Kitijas māte nočukstēja.

Kitija ievilka elpu. Man ir ļoti skumji to dzirdēt, bet es nudien nevaru atbildēt par to, ko mans darba devējs dara savā brīvajā laikā. Pacentieties izvirzīt nopietnākus pierādījumus, Mandrāka kungs.

- Tātad jūs noliedzat, ka darbojāties nevalstiskā grupējumā kopā ar Spalvaskāta kungu?

- Protams.

- Un kā ar pārējiem nodevējiem, viņa biedriem? Diviem jau­nekļiem Fredu un Stenliju?

- Pie Spalvaskāta kunga strādāja daudz cilvēku. Es viņus pazinu, bet ne sevišķi tuvu. Vai tas ir viss, Mandrāka kungs? Es neticu, ka jums vispār ir kādi pierādījumi.

- Nu, ja mēs esam nonākuši tik tālu… burvis atlaidās krēslā un pasmīnēja. Varētu jautāt, kāpēc jūsu drēbes ir tik netīras. Ja paskatās īstajā gaismā, izskatās pēc netīrumiem no kape­nēm. Varētu vaicāt, kāpēc jūs šorīt nebijāt darbā, kaut gan jums bija jāatver veikals. Varētu runāt arī par kādu sen aizmirstu prāvu Ketlīna Džonsa pret Jūliju Tallovu. Jums ir iepriekšēja sodāmība, Džonsas jaunkundz. Jūs esat sodīta ar ievērojamu naudas summu par uzbrukumu burvim. Un ir liecinieks, kas redzējis jūs saņemam zagtus priekšmetus kopā ar nelabu galu ņēmušajiem Fredu un Stenliju. Liecinieks, kam jūs uzbrukāt un atstājāt drošai nāvei.

- Un kas ir šis nenovērtējamais liecinieks? Kitija nošņā­cās. Lai arī kas viņš būtu, šis cilvēks melo.

- Ak nē, viņš ir ļoti uzticams, burvis iesmējās un atglauda matus no sejas. Atceraties? "

Kitija neko nesaprotošām acīm raudzījās burvī. Ko tad?

Jaunais burvis sarauca pieri. Mani, protams.

- Jūs? Vai mēs esam jau agrāk tikušies?

- Neatceraties? Tas bija pirms vairākiem gadiem. Jāatzīst, toreiz es izskatījos citādi.

- Ne tik muļķīgi? Kitija dzirdēja māti novaidamies. Tas viņu uztrauca tikpat maz, it kā būtu kāda svešinieka vaids.

- Neizturieties nekaunīgi, meitenīt! Burvis sakrustoja kājas tas nenācās viegli, ņemot vērā, ka viņa bikses bija ļoti šauras un pasmīnēja. Kaut gan kāpēc ne? Runājiet vien savus muļķīgos komentārus. Tie nemainīs jūsu likteni.

Tagad, kad bija pienākušas beigas, Kitija juta, ka viņai nav baiļu, pārņēma tikai visaptverošas dusmas pret iedomīgo jauno burvi. Viņa sakrustoja rokas uz krūtīm un ieskatījās viņam sejā. Turpini vien! Apgaismo mani!

Zēns noklepojās. Varbūt jūs tomēr atcerēsieties? Pirms trim gadiem Ziemeļlondonā… kādā aukstā decembra naktī… nē? zēns nopūtās. Atgadījums šaurā ieliņā?

Kitija paraustīja plecus. Es esmu daudzkārt uzturējusies šaurās ieliņās. Lai jūs atcerētos, jums būtu jābūt neaizmirsta­mai sejai.

- Bet, redziet, es nekad neaizmiršu jūsu seju. Tagad meitene varēja saskatīt dusmas burvja sejā. Viņš noliecās uz priekšu un ar elkoni nogāza zemē krūzīti, izliedams tēju uz paklāja. Zēns vainīgi palūkojās uz Kitijas vecākiem. Ak, es atvainojos…

Kitijas māte jau bija klāt, slaucīdama paklāju ar salveti. Neuztraucieties, Mandrāka kungs! Lūdzu, neuztraucieties!

- Redziet, Džonsas jaunkundz, burvis turpināja, paceļot no grīdas tējas krūzīti, lai Kitijas māte varētu kārtīgi saslau­cīt paklāju, es jūs neaizmiršu, lai gan redzēju tikai īsu brīdi. Tāpat arī jūsu draugus Fredu un Stenliju, kas mani aplaupīja un gribēja nogalināt.

- Aplaupīja? Kitija sarauca pieri. Ko viņi paņēma?

- Vērtīgu Novērošanas disku.

- Ak tā… Šis notikums Kitijai pēkšņi atausa atmiņā. Jūs esat tas puika? Mazais spiegs! Tagad es atceros jūs un to disku. Tas bija galīgi nevērtīgs.

- Es pats to pagatavoju!

- Mēs pat nevarējām to iedarbināt.

Mandrāka kungs ļoti centās savaldīties, lai gan viņa balss trīcēja. Beidzot jūs esat pārstājusi noliegt apsūdzības.

- Ak jā, Kitija teica, juzdamās krietni brīvāk nekā daudzu pēdējo mēnešu laikā. Jā, tās visas ir patiesas. Viss, ko jūs tei­cāt, un vēl vairāk. Man tikai žēl, ka tagad tas viss ir beidzies. Pagaidiet es tomēr noliedzu vienu lietu. Jūs teicāt, ka es atstāju jūs nomirt uz ielas. Tā nav tiesa. Freds būtu pārgriezis jums rīkli, bet es jūs pasaudzēju. Dievs vien zina, kāpēc, jūs mazais, riebīgais čūskulēn. Man vajadzēja ļaut Fredam rīkoties. Es būtu izdarījusi pasaulei lielu pakalpojumu.

- Viņa tā negribēja teikt! Tēvs bija pielēcis kājās un nostā­jies starp viņiem, it kā ar ķermeni gribētu aizsargāt burvi no meitas vārdiem.

- Gribēja gan, gribēja! Zēns smaidīja, bet viņam acīs lies­moja niknums. Ļaujiet viņai pateikt visu.

Kitija bija ievilkusi elpu un turpināja: Es ienīstu jūs un visus pārējos burvjus! Jūs nemaz nerūpējaties par mums! Mēs jums noderam, tikai lai sagādātu ēdienu, tīrītu mājas un šūtu drēbes! Mēs vergojam jūsu fabrikās un darbnīcās, kamēr jūs ar saviem dēmoniem dzīvojat pārpilnībā! Ja mēs pagadāmies jums ceļā, mēs tikai ciešam. Kā Džeikobs. Jūs esat cietsirdīgi, ļauni un uzpūtīgi!

- Uzpūtīgi? Zēns sakārtoja sarkano lakatiņu žaketes kabatā. Jūs nu gan esat histēriska! Mēs vienkārši izturamies un ģērbjamies atbilstoši savam stāvoklim. Mēs esam sabiedrības nozīmīgākā daļa.

- Bet jums pašiem nekas nav nozīmīgs… Liecies mierā, mammu! Kitija bija dusmās pielēkusi kājās, un māte bija satvērusi meiteni ap pleciem, mēģinot atkal apsēdināt. Kitija viņu atgrūda. Un ja jūs vēlētos padomu labam stilam, tad šīs bikses ir pārāk ciešas.

- Vai tiešām? Arī zēns piecēlās kājās, mētelim noplīvojot. Esmu dzirdējis pietiekami. Varēsiet pārdomāt savu nostāju brīvajos brīžos Londonas Tauerā.

- Nē! Kitijas māte noslīga uz grīdas. Lūdzu, Mandrāka kungs…

Tēvs stāvēja kā nelaimes čupiņa. Vai mēs neko nevaram līdzēt?

Burvis pašūpoja galvu. Baidos, ka jūsu meita ir izvēlējusies savu ceļu. Tā kā esat tik uzticami valstij, man vēl jo vairāk žēl jūs.

- Viņa vienmēr ir bijusi stūrgalvīga meitene, Kitijas tēvs klusi teica, bet es nekad nedomāju, ka viņa ir tik samaitāta. Negadījumam ar Džeikobu Hairnēku mums vajadzēja kaut ko iemācīt, bet mēs ar īrisu vienmēr cerējām uz labāko. Un tagad, kad mūsu armija dodas karā ar Ameriku un valsts labklājība ir apdraudēta, mēs uzzinām, ka mūsu meita ir nodevēja… Tas ir salauzis manu sirdi, Mandrāka kungs. Es vienmēr esmu centies audzināt viņu pareizi.

- Par to es esmu pārliecināts, burvis noskaldīja. Tomēr…

- Mēs vedām viņu skatīties parādes un festivālus. Impērijas dienā es vienmēr nesu viņu uz pleciem, kad pūlis Trafalgara laukumā uzgavilēja premjerministram. Jūs varbūt to neatce­raties, Mandrāka kungs, jūs pats esat ļoti jauns, bet tas bija izcils notikums. Un tagad šīs mazās meitenītes vietā es skatos uz nelieti, kam nav cieņas un mīlestības pret vecākiem, burv­jiem vai valsti. Vīrieša balss aizlūza, un viņš apklusa.

- Tu esi muļķis, tēt, Kitija sacīja.

Māte joprojām bija sakņupusi uz grīdas. Tikai ne uz Taueru, Mandrāka kungs, lūdzu…

- Man nudien žēl, Džonsas kundze…

- Viss būs labi, mammu, Kitija neslēpa nicinājumu. Celies kājās! Viņš nevedīs mani uz Taueru, to viņš nevar izdarīt.

- Ak tā? zēns pārsteigts izsaucās. Kas liek jums par to šaubīties?

Kitija pārlaida skatienu istabai. Šķiet, ka esat viens.

Burvis pasmīnēja. Tikai šeit. Policijas automašīnas gaida blakusielā. Nāksiet man līdzi labprātīgi?

- Nē, Mandrāka kungs, nenākšu. Kitija metās uz priekšu un trieca dūri Netenjelam sejā. Tā atsitās pret viņa vaigukaulu ar nepatīkamu krakšķi. Zēns sabruka krēslā. Kitija pārkāpa pāri mātei un metās uz durvīm, bet stingrs tvēriens viņu apturēja. Tas bija tēvs bālu seju, neko neredzošām acīm.

- Tēt, laid mani! Meitene raustīja roku, bet tvēriens bija dzelžains.

- Ko tu esi izdarījusi? Viņš skatījās uz meitu kā uz nez kādu nezvēru. Ko tu esi izdarījusi?

- Tēt… ļauj man iet. Lūdzu, laid mani!

Kitija pūlējās izbēgt, bet tēva tvēriens kļuva vēl ciešāks.

Māte satvēra meitenes kāju, bet tik nepārliecinoši, ka neva­rēja saprast: vai nu lai aizkavētu, vai lūgtu. Burvis, kas visu laiku bija šūpojis galvu kā suns, kurš saņēmis kājas spērienu, pievēr­sās viņiem. Netenjela acīs bija lasāms naids. Viņš izrunāja pāris zilbju svešā valodā un sasita plaukstas. Kitija pārtrauca cīņu ar vecākiem un pamanīja, ka gaisā izplūst tumšzilu dūmu mākoņi. Un no tiem parādījās zili melna būtne ar asiem ragiem un ādas spārniem, kas nopētīja klātesošos ar smīnīgu skatienu.

Burvis paberzēja sasisto žokli un piespieda tam roku. Ķer meiteni un nelaid vaļā! Drīksti sagrābt viņas matus tik cieši, cik vēlies.

Radījums spalgi iečivinājās, savicināja spārnus un izlidoja no dūmu mākoņa ligzdas. Kitijas tēvs ievaidējās un palaida vaļā meitas plecu. Māte atrāva rokas un, paslēpusi seju rokās, sari­tinājās pie skapja durvīm.

Un tas ir labākais, uz ko esi spējīgs? Kitija vaicāja. Molers? Nu izbeidz! Meitene pastiepa roku un, pirms vēl apmulsušais radījums bija viņu sasniedzis, satvēra to aiz kakla, pāris reižu apgrieza ap galvu un meta pret burvi, kur tas uzsprāga pāris centimetru no saimnieka sejas. Uzmirdzēja purpura gaisma, pār jaunā ministrijas darbinieka uzvalku un apkārtējām mēbelēm nokrita pāris slikti smakojošu purpura lāšu. Netenjels pārstei­gumā iekliedzās. Ar vienu roku sniegdamies pēc kabatlakata, viņš ar otru uzzīmēja gaisā savādu zīmi. Viņam aiz muguras parādījās mazs, sarkansejains velnēns. Tas uzlēca uz skapja un atvēra muti, no kuras pret Kitiju izšāvās liesmu bulta, trāpot meitenei krūtīs un triecot viņu pret durvīm. Māte iekliedzās, un tēvs skaļi noelsās. Velnēns sāka lēkāt no prieka…

…un apstājās puslēcienā. Kitija cēlās kājās, nopurinot no jakas gruzdošās plēksnes un veltot burvim uzvarošu smaidu. Ar strauju kustību viņa izvilka no jakas kabatas disku. Burvis, kas niknumā bija meties uz priekšu, pakāpās atpakaļ. Varat valkāt tik šauras bikses, cik vien vēlaties, Mandrāka kungs, Kitija teica, bet patiesībā jūs esat niecība. Ja uzdrošināsieties man sekot, es jūs nogalināšu. Uz redzēšanos! Ak jā mammu, tēt, Kitija mierīgi palūkojās uz vecākiem, neuztraucieties! Es vairs turpmāk nebojāšu jūsu reputāciju. Jūs mani vairs neredzēsiet.

Atstājot vecākus, burvi un velnēnu lūkojoties viņai nopakaļ, meitene pagriezās, atvēra durvis un izgāja ārā. Viņa mierīgi un pārliecinoši izgāja pa gaiteni un ārā pa parādes durvīm siltajā vakarā. Kitija neapzināti izvēlējās vienu virzienu un devās prom pa ielu neatskatoties. Tikai tad, kad viņa bija nogriezušies ap stūri un sākusi skriet, beidzot sāka līt asaras.