Golema acs

11 kitija

ākamajā rītā pēc Dibinātāja dienas laiks pavērsās uz slikto pusi. Londonas debesis tina pelēkas mākoņu skrandas, līņāja smalks lietutiņš. Ielās manīja tikai sabiedrisko transportu, un Pretošanās kustības biedri, kuri labā laikā būtu devušies ielās meklēt jaunus upurus, pulcējās bāzē.

Viņu tikšanās vieta bija mazs veikaliņš Sautvorkā. Tajā tika pārdotas krāsas un otas, tur bieži apgrozījās mākslinieki no vienkāršo ļaužu vidus. Pārsimt metrus uz ziemeļiem plūda Temza, un vēl tālāk atradās Londonas centrs, burvju mājvieta. Bet Sautvorka bija samērā nabadzīga, te izvietojās nelieli uzņē­mumi un vienkāršo ļaužu mājas, un burvji te reti spēra kāju.

Mākslas piederumu veikaliņa darbiniekiem tas patika.

Kitija sēdēja pie stikla letes, šķirojot papīra loksnes pēc svara un lieluma. Vienā pusē viņai stāvēja pergamenta ruļļi, apsieti ar aukliņām, skalpeļi un sešas lielas stikla burkas ar astru otām. Otrā pusē, kājas sakrustojis, uz letes sēdēja Stenlijs, iegrimis rīta avīzē.

- Viņi vaino mūs, zēns izmeta.

- Par ko? Kitija vaicāja, lai gan ļoti labi nojauta.

- Par to traci pilsētas centrā, Stenlijs pārlocīja avīzi un nolika uz ceļa. Citēju: "Sakarā ar Pikadilī incidentu Iekšlietu ministrijas pārstāvis Džons Mandrāks ir aicinājis visus pilso­ņus būt īpaši piesardzīgiem. Londonā joprojām staigā nodevēji.

Par šo grautiņu aizdomās tiek turēta kāda atkritēju grupa, kas iepriekš sarīkojusi nopietnus uzbrukumus Vestminsterā, Čelsi un Sāftsberijas avēnijā." Sāftsberijas avēnijā… tie bijām mēs, Fred!

Freds norūcās. Viņš sēdēja klūdziņu krēslā starp diviem mol­bertiem, šūpodamies uz krēsla aizmugurējām kājām, tā ka tas čīkstēja un ļodzījās. Viņš šādā pozā atradās jau otro stundu.

- "Tā sauktā Pretošanās kustība, kurā apvienojušies ar pastāvošo kārtību neapmierināti jaunieši, ir ļoti bīstams, fanā­tisks grupējums ar noslieci uz vardarbību…" Sasodīts, Fred, vai to rakstījusi tava māte? Tieši par tevi! "…izvairieties no kon­taktēšanās ar šiem cilvēkiem un ziņojiet Nakts policijai…" bla, bla, bla "…Mandrāka kungs organizē jaunas nakts patruļas… jūsu visu drošībai komandantstunda pēc deviņiem vakarā…" Parastais stāsts. Stenlijs nometa avīzi uz letes. Kaut kāds stulbums! Mūsu pēdējais izgājiens tik tikko pieminēts! Pika­dilī grautiņš plūcis visus laurus! Patiešām slikti. Vajag kaut ko pasākt lietas labā.

Zēns palūkojās uz Kitiju, kas skaitīja papīra lapas. Vai tu tā nedomā, priekšniec? Paķersim kādus spridzekļus un apmeklē­sim, piemēram, Koventgārdenu. Sarīkosim pamatīgu traci.

Kitija pacēla acis. Kāda jēga? Kāds jau to izdarījis mūsu vietā!

- Nezin kurš… Stenlijs uzmauca uz acīm cepuri. Es, pie­mēram, lieku uz čehiem. Viņš palūrēja uz meiteni ar acs kak­tiņu.

Šis puika atkal uzvedās nekaunīgi, izaicināja viņu, pār­baudīja viņas autoritāti. Kitija nožāvājās. Tādā gadījumā viņam vajadzēja vairāk pacensties. Varbūt čehi. Varbūt maģāri vai amerikāņi. Vai simtiem citu grupu. Sarakstu varam turpināt bezgalīgi. Bet, lai kurš tas arī būtu, tas bija iebrukums publiskā vietā, un tas nav mūsu lauciņš, kā jau tu zini.

Stenlijs nosēcās. Tu joprojām niknojies par to paklāju dedzināšanu, vai ne? Izbeidz! Mēs nebūtu pat pieminēti, ja ne tas ugunsgrēks!

- Tajā ugunsgrēkā cieta cilvēki, Stenlij. Vienkāršie ļaudis.

- Drīzāk jau burvju pakalpiņi. Skrēja glābt savu saimnieku tepiķus.

- Kāpēc tu vienkārši nevarētu… Meitene apklusa. Atvē­rās durvis, un ienāca pusmūža sieviete ar tumšiem matiem un stingriem sejas vaibstiem, purinot lietuslāses no lietussarga.

- Sveika, Anna!

- Sveiki! Atnācēja palūkojās apkārt, nojaušot, ka situācija ir saspringta. Vai par drūmo noskaņojumu jāpateicas laika maiņai? Kas noticis?

- Nekas. Viss kārtībā. Kitija mēģināja izspiest smaidu. Nebija nekādas jēgas sarunu turpināt. Kā gāja vakardien?

- Ā, bagātīgs ķēriens, Anna attrauca. Viņa pakāra lietus­sargu uz molberta un devās pie letes, pa ceļam sabužinot Fredam matus. Sieviete bija vecmodīgi ģērbusies un ejot nedaudz gāzelējās, bet viņas acis bija modras un spožas kā putnam.

- Vakar flotes parādes laikā pie upes bija sapulcējušies gandrīz visi vērā ņemamie burvji. Apbrīnojami, cik maz viņi uzmanīja savas kabatas. Anna pastiepa roku un atdarināja kabatzagļa straujo kustību. Nospēru pāris gredzenu ar spēcīgām aurām. Šefam patiks. Varbūt viņš tos parādīs Hopkinsa kungam.

Stenlijs sarosījās. Tev tie ir līdzi?

Anna pārbolīja acis. Atstāju tos drošā vietā pa ceļam uz šejieni. Iedomājies, ka es stieptu tos šurp? Labāk ej un uztaisi man kafiju, muļķa puika.

- Varētu būt, ka tas ir labākais, ko mēs ilgu laiku dabūsim, Anna turpināja, kad Stenlijs bija nolēcis no letes un pazudis veikala dibentelpā. Pikadilī grautiņš ir vienreizējs, lai kas arī to sarīkoja. Tas bija gluži kā iemest akmeni lapseņu midzenī. Vai vakarnakt redzēji debesis? Gluži vai mudžēja no dēmoniem.

Freds savā krēslā piekrītoši noņurdējās. Tiešām mu­džēja.

- Atkal tas Mandrāks, Kitija novaidējās. Vismaz avīzēs tā raksta.

Anna pamāja. Viņš ir neatlaidīgs. Nudien, tie bērni…

- Pag! Kitija norādīja uz durvīm. Ienāca tievs, bārdains vīrietis. Viņš kādu laiku pētīja zīmuļus un klades, Kitija un Anna kārtoja preces, un pat Freds ķērās pie darba. Beidzot vīrs iepirkās un devās prom.

Kitija palūkojās uz Annu, bet tā pašūpoja galvu. Viss kār­tībā. Nekaitīgs.

- Kad atgriežas šefs? Freds jautāja, izkraudams preces no kastes.

- Ceru, ka drīz, Anna novilka. Viņi ar Hopkinsu atraduši kaut ko patiešām nozīmīgu.

- Ak tā. Un mēs pa to laiku vārāmies paši savā sulā.

Stenlijs atgriezās, nesdams paplāti ar tējas krūzēm. Kopā ar

viņu nāca garš, jauns vīrietis ar pakulu krāsas matiem, viena roka viņam bija apsaitēta un pakārta kaklā. Viņš uzsmaidīja Annai, paplikšķināja Kitijai pa muguru un paņēma tējas krūzi no paplātes.

Anna norādīja uz sasisto roku. Kas noticis?

- Ielaidos kautiņā, viņš novilka un iedzēra malku tējas. Vakarnakt Melnā> suņa krogā. Ar tā sauktās Vienkāršo ļaužu atbalsta grupas dalībniekiem. Mēģināju viņus ieinteresēt reālā rīcībā. Viņi bija pārbijušies un atteicās manī klausīties. Tad nu es noskaitos un pateicu visu, ko par šiem domāju. Izcēlās kau­tiņš. Nudien, sīkums!

- Tu esi dumjš, Nik, Kitija novaidējās. Šādi nevar saver­vēt jaunus biedrus!

Jaunais vīrietis saviebās. Tev vajadzēja viņus dzirdēt. Viņi bija pārbijušies!

- Gļēvuļi! Stenlijs skaļi iestrēba tēju.

- Pārbijušies? Anna pārprasīja.

- Nu, tu jau zini no dēmoniem, burvjiem, spiegiem, Izlūklodēm, burvestībām, policijas, aresta… bezcerīgi.

- Nav nekāds brīnums, Kitija iebilda. Viņiem taču nepie­mīt mūsu spējas, vai ne?

Niks paraustīja plecus. Kas zina? Viņi pat negrib riskēt un uzzināt. Es izmetu ēsmu, pastāstīju par mūsu darbību pieminēju paklāju veikalu bet viņi tikai klusēja un dzēra alu. Neviens negrib iesaistīties. Vīrietis nikni nosvieda tējas krūzi uz letes.

- Kaut nu šefs ātrāk atgrieztos, Freds novilka. Viņš pateiktu, ko mums darīt.

Kitija atkal noskaitās. Neviens nevēlas iesaistīties tādā padarīšanā kā paklāju dedzināšana! Tas ir muļķīgi un bīstami, turklāt kaitē vienkāršajiem ļaudīm gluži tāpat kā burvjiem. Tur jau tā lieta, Nik: mums jāparāda, ka darām kaut ko nozī­mīgu, ne tikai spridzinām un dedzinām! Jāparāda, ka mums ir mērķis.

- Paklausies tikai, Stenlijs novaikstījās. Kitija kļūst romantiska.

- Paklausies, mazais murmuli…

Anna pieskandināja ar krūzīti pie stikla letes. Viņa skatījās uz veikala durvīm. Visi pārējie, pat nepalūkodamies tajā vir­zienā, izklīda pa veikalu. Kitija aizgāja aiz letes, Niks atgriezās dibentelpā, Freds atkal ķērās pie kastes izsaiņošanas.

Pa durvīm bija ienācis jauns vīrietis melnā lietusmētelī. Viņš noņēma cepuri, atklājot melnu matu vilni, un ar kautrīgu smaidu tuvojās letei, aiz kuras Kitija pārskatīja kases čekus. Labrīt, ar ko varu pakalpot?

- Labrīt, jaunkundz. Vīrietis pakasīja degunu. Es strā­dāju Aizsardzības ministrijā un vēlētos uzdot jums pāris jautā­jumu.

Kitija nolika čekus malā un pievērsās ienācējam. Jautājiet.

Smaids papletās plašāks. Paldies. Jūs noteikti esat dzirdē­jusi par jaunākajiem notikumiem sprādzieniem un īpašuma demolēšanu netālu no šejienes.

Avīze, kurā bija aprakstīti iepriekšējās nakts notikumi, gulēja uz letes. Esmu.

- Šajos vardarbības aktos cietuši nevainīgi ļaudis, izpostīts daudzu nozīmīgu cilvēku mūža darbs, vīrietis teica. Mums jāatrod šie nelieši, pirms viņi pastrādā vēl ko tamlīdzīgu.

Kitija piekrītoši pamāja.

- Tāpēc mums ir lūgums iedzīvotājiem ziņot par aizdomīgo svešiniekiem jūsu pilsētas daļā, dīvainām izrīcībām un tamlī­dzīgi. Vai esat ko tādu pamanījusi, jaunkundz?

Kitija apdomāja. Grūti pateikt. Te bieži vien klīst sveši­nieki. Mēs taču atrodamies netālu no ostas. Svešzemju jūrnieki un tirgotāji… grūti visus paturēt prātā.

- Nevarat atcerēties neko neparastu?

Meitene sarauca pieri. Diemžēl ne. -

Vīrietis izskatījās sarūgtināts. Ziņojiet mums, ja atceraties vai pamanāt kaut ko dīvainu. Mēs jums atlīdzināsim.

- Par to es nešaubos.

Atnācēja acis rūpīgi nopētīja Kitijas seju un novērsās. Vēl pēc mirkļa viņš jau vēra pretējā veikala durvis. Kitija pamanīja, ka svešais nav uzlicis galvā cilindru, lai gan ārā stipri lija.

Veikalā atkal sanāca pārējie. Kitija uzmeta Annai un Fredam jautājošu skatienu. Tie abi bija bāli un nosvīduši. Tātad tas nebija cilvēks, meitene sausi konstatēja. Freds pašūpoja galvu.

- Tam bija vaboles galva, melns ķermenis un sarkana, pavērta mute, Anna nobēra. Bija izstiepis taustekļus, gandrīz pieskardamies tev. Fū, kā tu nejuti?

- Tāds talants man nepiemīt, Kitija noskaldīja.

- Viņi tuvojas, Niks murmināja. Viņa acis bija plaši ieples­tas, vīrietis it kā runāja ar sevi. Mums kaut kas jāuzsāk, citādi, kad klūdīsimies nākamreiz, viņi mūs pieķers…

- Manuprāt, Hopkinsam ir plāns, Anna mierinoši bilda. Viņš kaut ko izdomās, jūs redzēsiet.

- Cerams, Stenlijs nolādējās. Kaut es spētu redzēt kā tu, Anna.

Anna iekoda lūpā. Tas nav nekas patīkams, Stenlij. Ar dēmoniem vai bez, es tomēr vēlos pārskatīt nozagtās lietas. Kas nāks man līdzi uz pagrabu? Zinu, ka ārā līst, bet tas ir tikai pāris ielu tālāk…

- Sarkani taustekļi… Freds nodrebinājās. Jums vajadzēja tos redzēt! Ar īsiem, brūniem matiņiem…

- Tas bija tik tuvu! Stenlijs izsaucās. Ja viņš būtu dzirdē­jis mūs runājam…

- Tikai viena kļūda, un mēs esam pagalam! Viena vienīga kļūda un…

- Ak, aizveries, Nik! Kitija atstūma krēslu un šķērsoja vei­kalu. Viņa zināja, ka jūtas tieši tāpat kā pārējie: kā vajāts, stūrī iedzīts zvērs. Šādā dienā, kad lietus lija aumaļām, viņiem vaja­dzēja bezdarbīgi kvernēt telpās, jūtoties arvien pamestākiem un bezspēcīgākiem. Pretošanās kustības biedri bija kā nogriezti no apkārtējās pilsētas, un pret viņiem bija sazvērējušies briesmīgi, nepazīstami spēki.

Kitijai tas nebija nekas jauns. Pēdējo triju gadu laikā šī sajūta viņu nebija pametusi. Kopš uzbrukuma parkā, kas bija sagriezis viņas pasauli kājām gaisā.