Golema acs

44 bartimajs

Es visu sapratu jau mirklī, kad viņi kāpa augšup. Es to izlasīju Hairnēkas nedabiskajā smaidā, tajā, cik negribīgi viņš kāpa pa kāpnēm. Tas bija redzams mana saimnieka aukstajā, dzelžai­najā skatienā un tajā, cik tuvu viņš gāja savam gūsteknim. Ak jā, Neteljels centās izskatīties mierīgs, mēģinādams iemidzināt meitenes modrību. Sauciet to par intuīciju, bet es neteiktu, ka viss ir tik rožaini, kā jaunais burvis mēģināja demonstrēt ar savu ārējo mieru un pašpārliecinātību. Protams, arī foliots, kas sēdēja Hairnēkam uz pleca, sažņaudzis zēna kaklu ar garajām kājām, norādīja uz to, ka viss nav, kā nākas. Foliota aste bija piesaistījusi Džeikoba rokas pie sāniem, tā ka viņš nespēja nedz pakustēties, nedz iekliegties vai parunāt. Zēna vaigos bija ieur­bušies gari nagi, paplēšot viņa lūpas smaidā. Turklāt foliots kaut ko čukstēja viņam ausī, un tas, visticamāk, nebija nekas patīkams. [78] [1] Zemākie gari parasti ir aprobežoti un atriebīgi un izmanto jebkuru izdevību, lai pazemotu cilvēkus ar riebīgām mocībām. Un citiem ir nebei­dzams krājums anekdošu, kas dažkārt ir vēl mokošāk.

Bet meitene neko no tā visa neredzēja. Viņa priecīgi izsau­cās, pamanot Hairnēku kāpņu augšgalā, un paspēra soli viņam pretī. Mans saimnieks stingri sacīja: Lūdzu, palieciet uz vie­tas, Džonsas jaunkundz!

Meitene sastinga, bet nenolaida acis no drauga. Sveiks, Džeikob! viņa teica.

Foliots nedaudz atlaida tvērienu, ļaujot gūsteknim izdvest: Sveika, Kitij!

- Vai esi ievainots?

Klusums. Foliots paraustīja Hairnēku aiz vaiga. Nē.

Meitene vārgi pasmaidīja. Es nācu tevi izglābt.

Šoreiz zēns tikai stīvi pamāja. Foliots atkal bija satvēris viņu aiz rīkles. Džeikobs smaidīja, bet es varēju saskatīt, kā acīs mirdz brīdinājums.

- Neraizējies, Džeikob, Kitija pārliecinoši teica. Mēs tik­sim projām.

Tas bija ļoti aizkustinoši un sāpīgi, un es redzēju, ka meitenei patiešām rūp šis zēns [79] [1] Lai gan es nesapratu, kāpēc. Man viņš šķita pārāk pielaizīts.

, kā jau mans saimnieks bija paredzējis. Es redzēju, kā Netenjels ar prieku vēro šo tikšanos, plānojot nākamo gājienu.

- Džonsas jaunkundz, es nevēlu jums ļaunu, viņš sacīja, protams, melodams kā suns. Foliots Hairnēkam uz pleca pār­grieza acis un nedzirdami iesmējās.

Pat ja es būtu gribējis brīdināt meiteni par foliotu, es to nevarēju izdarīt sava saimnieka acu priekšā. [80] [1] Nejau, ka es būtu to darījis. Cilvēku likstas uz mani neattiecas. Ja man tiktu dota iespēja palīdzēt meitenei vai pazust, es būtu izgaisis, skaļi smejoties un iepūšot viņai acis sēru. Lai arī meitene bija burvīga, džinam neatmaksājas pārāk sadraudzēties ar cilvēku. Klausiet mani, es zinu, ko runāju.

Turklāt tā nebija vienīgā problēma. Es tikko biju pamanījis pie griestiem divas sarkanas Novērošanas lodes. Burvji sekoja līdzi katram mūsu solim. Nebija vērts uzprasīties uz nepatikšanām. Tāpēc es mie­rīgi stāvēju malā un gaidīju pavēles.

- Esmu ieradies ar vislabākajiem nolūkiem, Netenjels sacīja, pastiepis rokas miera žestā plaukstas uz augšu pavēr­sis. [81] [1] Tas ir, to plaukstu daļu, ko neaizsedza krekla platās mežģīņu pie­durknes.

- Neviens nezina, ka mēs esam šeit. Mēs esam vieni.

Vēl vieni meli. Izlūklodes, it kā nokaunējušās, paslēpās aiz sijas. Foliots saverkšķīja ģīmi. Hairnēka izmisīgi vērās meitenē, bet viņa neko nepamanīja. Un kur ir vilki? Kitija vaicāja.

- Tālu prom, meklē tevi vismaz, cik man zināms, jaunais burvis ar smaidu teica. Domāju, ka tev vajadzētu man ticēt. Ja nebūtu manis, tu jau sen būtu kaulu čupiņa tumšā ielā.

- Pēdējo reizi, kad tikāmies, tu nebiji tik pieklājīgs.

- Tiesa. Netenjels galanti palocījās, matiem un piedurknēm noplīvojot, kaut gan izskatījās, ka viņš ir drīzāk paklupis. Atvai­nojos, ka toreiz biju tik nesavaldīgs.

- Tu joprojām vēlies mani arestēt? Acīmredzot tieši tāpēc tu atsauci mani šurp, nolaupot Džeikobu.

- Jā, es domāju, ka ar Džeikoba palīdzību izvilināšu tevi no slēptuves. Bet es negrasos tevi arestēt. Patiesībā viss tagad atkarīgs no tevis. Varbūt mēs vēl varam vienoties.

- Turpini.

- Bet iesākumā vai tev nav nepieciešama pirmā palīdzība? Redzu, ka tu esi ievainota un, visticamāk, arī nogurusi. Varu aiz­sūtīt savu vergu, te viņš norādīja uz mani, pēc visa, ko vēlies. Vari dabūt ēdienu, vīnu, medikamentus. Tev tikai jāpasaka.

Meitene pašūpoja galvu. Man tava maģija nav vajadzīga.

- Tomēr kaut kas taču tev noderētu? Pārsēji vai zāles? Varbūt viskijs? Bartimajs to visu var sadabūt, tikai pamirkšķinot aci. [82] [1] Vēl viens pārspīlējums, kas iespējams tikai tad, ja jums ir ļoti dzīvelīga acs, kas uz laiku spēj atrauties no galvas. Saņēmis pavēli, es spēju pazust, parādīties atkal citā vietā, paņemt prasīto un atgriezties, tomēr tas paņemtu pāris sekunžu vai pat vairāk, ja šos priekšmetus būtu grūti atrast. Es nevaru pagrābt priekšmetus no zila gaisa. Tas būtu vienkārši smieklīgi.

- Nē. Meiteni nekas nespēja aizkustināt. Kāds ir tavs pie­dāvājums? Droši vien tu vēlies atgūt zizli.

Netenjels uz mirkli apstulba. Iespējams, ka viņu samulsināja tiešums burvji parasti runā caur puķēm un aplinkus. Zēns beidzot pamāja. Vai tas ir pie tevis? Viņš bija sasprindzis kā stīga. -Jā.

- Vai to var atri dabūt?

-Var.

Netenjels atvieglots nopūtās. Labi. Tad mans priekšlikums ir šāds. Mūs lejā gaida automašīna. Aizved mani uz turieni, kur atrodas zizlis, un atstāj to manā rīcībā. Tiklīdz zizlis būs pie manis, jūs ar Hairnēku varēsiet iet. Amnestija ilgs vienu dienu. Visdrīzāk jūs pametīsiet valsti un jums būs vajadzīgs laiks, lai to izdarītu. Apdomā labi! Tas ir ļoti labs priekšlikums tādai node­vējai kā tu. Citi valdības locekļi nebūtu tik laipni.

Meitene neizskatījās pārliecināta. Kā lai zinu, ka tu turēsi vārdu?

Netenjels pasmaidīja un notrauca no piedurknes neredzamu putekli. Tev vienkārši man jāuzticas.

- Diez vai.

- Kas cits tev atliek, Džonsas jaunkundz? Tu jau esi iedzīta stūrī. Tev blakus stāv nikns dēmons…

Viņa izbrīnā palūkojās visapkārt. Es noklepojos. Viņš runā par mani.

- …turklāt tev jātiek galā arī ar mani, zēns turpinaja. Otr­reiz es tevi nenovērtēšu par zemu. Patiesībā, viņš it kā starp citu piebilda, mani ļoti interesē tavas aizsardzības noslēpums. Ļoti interesanti. No kura laika tev tāda piemīt? Vai kāds tev to piešķīra? Meitene neatbildēja. Ja tu man pastāstītu par šo aizsardzību, ja tu atklātu ko vairāk par laiku, kad darbojies Pre­tošanās kustībā, es varētu tavā labā darīt vēl vairāk, Netenjels sacīja. Viņš panāca uz priekšu un uzlika meitenei roku uz pleca. Viņa nodrebinājās, bet neatgrūda roku. Es varu tev piedāvāt bagātību un tādu sabiedrisko stāvokli, kāds tev nav rādījies pat vispārdrošākajos sapņos. Tādi cilvēki no vienkāršo ļaužu vidus kam piemīt gudrība, drosme un vēlme sadarboties var dabūt darbu arī valdībā, turklāt ietekmīgu. Tas nav nekāds noslē­pums. Tu diendienā strādātu kopā ar valsts vadītājiem, tu uzzi­nātu tādus noslēpumus, kas liek galvai griezties. Es varu ļaut tev pacelt neziņas plīvuru un ieskatīties brīnumainajā pagātnē, tajās dienās, kad burvju imperatori valdīja visā pasaulē. Arī tu vari kļūt par mūsu dižā stāsta daļu. Kad uzvarēsim karā, mēs atjaunosim koloniju Amerikā, un tur būs vajadzīgi gudri cilvēki, kas vadītu šo zemi pēc mūsu gribas. Stāsta, ka tur ir milzīgas, neapgūtas zemes, kur klīst mežonīgi zvēri un mežoņi. Iedomā­jies sevi kā impērijas valdības pārstāvi…

Meitene beidzot pakāpās sānis un nokratīja Netenjela roku. Paldies, bet tas nav priekš manis.

Zēns saviebās. Žēl gan. Un kā ar manu pirmo piedāvājumu? Piekriti?

- Es gribu parunāt ar Džeikobu.

- Lūk, kur viņš ir. Burvis it kā nejauši pakāpās sānis. Arī es atkāpos. Meitene pienāca tuvāk pie drauga.

- Vai ar tevi tiešām viss kārtībā? viņa vaicāja. Tu esi tik kluss.

Foliots atlaida tvērienu, bet viņa nagi joprojām pieskārās zēna sejai. Hairnēka pamāja. Ar mani viss kārtībā.

- Tad es pieņemšu Mandrāka piedāvājumu. Vai tev ir kas sakāms?

Džeikobs izmocīja smaidu. Nē. Nē, Ketlīn. Tu vari viņam ticēt.

Meitene brīdi vilcinājās, tad pamāja un pagriezās. Labi. Tātad, Mandrāka kungs, tu droši vien nevēlies kavēties. Kur ir automašīna? Es aizvedīšu tevi pie zižļa.

Brauciena laikā Netenjels bija pretrunīgu emociju pārņemts. Viņa prātā jaucās sajūsma, dusmas un bailes. Mans saimnieks nespēja mierīgi nosēdēt savā krēslā, tāpēc nepārtraukti grozī­jās un lūkojās ārā pa aizmugurējo logu pilsētas gaismās. Viņš brīžam izturējās pret meiteni pieklājīgi, brīžam ar nicinājumu, uzdodams dedzīgus jautājumus un izsacīdams draudus. Mēs, pārējie, uzvedāmies ļoti klusi. Hairnēka un meitene mierīgi sēdēja un lūkojās uz priekšu (zēnam ap seju joprojām bija apti­nies foliots), un šoferis izskatījās pēc izbāzeņa. [83] [1] Nudien, koka bluķim ar cepuri bija lielākas izredzes izskatīties pēc individualitātes nekā šim autobraucējam.

Man vietas

trūkuma dēļ vajadzēja pieņemt sivēna izskatu, un, iespraucies starp meitenes zābaku un sīkumu nodalījumu, tomēr nezaudēju neko no savas pašcieņas.

Mēs mierīgi braucām pa tumšo Londonu. Ceļi bija tukši. Virs māju jumtiem sāka mirkšķināt zvaigznes tuvojās rītausma. Mašīnas motors dūca. Netenjels nespēja saskatīt, ka virs auto­mašīnas lidoja četras sarkanas Izlūklodes.

Pretēji manam saimniekam meitene šķita ļoti pārliecināta par sevi. Man likās: viņa jau zina, ka Netenjels viņu nodos ņebija jābūt tik gudram kā džins, lai to saprastu -, bet tas šķie­tami viņu neuztrauca. Sivēns nožēlas pilns pašūpoja galvu. Es šobrīd vairāk nekā citreiz apbrīnoju Kitijas lēmumu un cieņu, ar kuru viņa to īstenoja. Bet, lai tā rīkotos, nepieciešama brīva griba, kādas man šajā pasaulē nebija.

Sekojot meitenes norādījumiem, mēs devāmies uz dienvi­diem cauri pilsētas centram, pāri upei un tieši uz vieglās rūp­niecības rajonu, kur visapkārt pacēlās neglītas daudzstāvu ēkas. Vairāki sarāvušies gājēji jau bija ielās, dodoties uz rīta maiņu. Garām palidoja divi nogarlaikojušies ifrīti un viens apaļīgs vel­nēns ziņnesis, grīļodamies zem smagas vēstules. Beidzot mēs nogriezāmies šaurā, bruģētā ieliņā, kur slējās pamesti zirgu staļļi.

- Šeit. Meitene sacīja un pabungoja pa stiklu, kas nošķīra šoferi no pasažieriem. Kokpauris šoferis apturēja automašīnu un gaidīja tālākus rīkojumus. Mēs pārējie izkāpām ārā, stīvi un nosaluši, lūkodamies apkārt pirmajā rīta gaismā. Sivēns izstai­pījās un atkal kļuva par Ptolemaju. Es palūkojos apkārt un pamanīju tālumā Izlūklodes.

Abās pusēs rēgojās balti krāsoti staļļi, pamesti un nekopti. Meitene, nesacīdama ne vārda, devās pie pagraba durvīm. Stumjot Hairnēku sev pa priekšu, Netenjels viņai sekoja. Es noslēdzu gājienu.

Saimnieks palūkojās uz mani pār plecu. Ja viņa mēģinās ko izstrādāt, nogalini viņu.

- Izsakies precīzāk, es atcirtu. Ko izstrādāt?

Zēns nikni palūkojās man sejā. Jebko, kas lauž mūsu vie­nošanos, var nodarīt man ļaunumu vai palīdzēt viņai izbēgt. Skaidrs?

- Skaidrs.

Meitene tumsā ķimerējās ap durvīm, līdz no slēptuves izvilka atslēgu. Pēc brīža durvis atvērās. Nesakot ne vārda, viņa iegāja iekšā, un mēs čāpojām pakaļ.

Mēs gājām pa labirintam līdzīgām pagraba ejām, Kitija pa priekšu, tad Hairnēka, Netenjels un es, it kā dejotu dīvainu kongu. Šķita, ka meitene lieliski pārzina ceļu, jo laiku pa lai­kam ieslēdza elektrību un pieliecās pie arkām, kur mēs pārē­jie atdauzījām galvas, un nekad neatskatījās. Tas bija dīvains gājiens, un es jau sāku prātot, vai tam piemērotāks nebūtu mīnotaura tēls.

Atskatoties es redzēju gaismu, kas plūda no Izlūklodes, kura mums sekoja. Mūs joprojām novēroja.

Kad meitene beidzot apstājās, mēs bijām nonākuši nelielā sānu istabiņā. Viņa ieslēdza gaismu. Istaba bija gandrīz tukša, tālākajā stūrī atradās vienīgi dēļu kaudze. No griestiem pilēja ūdens un notecēja pa grīdu. Netenjels sarauca degunu. Nu? Es neko neredzu!

Meitene piegāja pie dēļu kaudzes un uzkāpa uz viena no dēļiem. Viņai priekšā atvērās ķieģeļu siena, pašķīrās ēnas.

- Paliec, kur esi! Tu neiesi iekšā! Mans saimnieks pirmo reizi pameta Hairnēku un nostājās starp Kitiju un slepenajām durvīm. Bartimaj, dodies iekšā un ziņo, ko tu tur atrodi. Ja tur ir zizlis, atnes man to.

Daudz nedrošāk, nekā esmu radis, es piegāju pie slepenajām durvīm un pacēlu aizsargvairogu, ja nu gadījumā mani sagai­dītu lamatas. Pēkšņi sajutu trīcēšanu visos septiņos plānos, it kā es tuvotos kaut kam ļoti varenam. Pabāzu galvu pa durvīm un palūkojos apkārt.

Tas nebija nekas vairāk kā viena milzīga noliktava, piebāzta ar lētiem maģiskiem nieciņiem, ko meitene un viņas draugi bija nozaguši burvjiem. Tur bija parastās stikla lodes un metāla kas­tītes, kas nav nekas pārāk bīstams. [84] [1] Tāpat kā konservi nekad nav tikpat labi kā svaigi augļi, arī Elementu lodes, sprādzienu kociņi un jebkādas lodes vai kastītes, kurās iesprostoti gari, nekad nebūs tik efektīgi kā burvestība, ko raida tikko izsaukts gars. Burvji tomēr tos diezgan bieži lieto, jo tas ir daudz vienkāršāk nekā veikt visu Izsaukšanas procesu.

Izņēmums bija tikai viens priekšmets, kas bija nevērīgi nomests tālākajā stūrī, mēģinot izcīnīt vietu starp sprāgstošiem pīķiem.

Kad es redzēju zizli pār degošajiem Prāgas jumtiem, tas trī­cēja ar vētras spēku. No tā pacēlās zibeņi, un tā ēna aizstiepās līdz mākoņiem. Visa pilsēta bija pakļauta tā dusmām. Bet tagad zizlis bija kluss un putekļains, un zirneklis vija tīklu no tā rok­tura līdz sienai.

Tomēr tajā joprojām bija apslēpta liela enerģija. Tā aura pulsēja, piepildot istabu augstākajos plānos ar gaismu. Ar šādu priekšmetu nevar jokot, tāpēc es to pacēlu divos pirkstos un ar tādu sejas izteiksmi, it kā būtu izvilcis no ābola tārpu, iznesu zizli no noliktavas, un pasniedzu saimniekam.

Nevar pat izstāstīt, cik viņš kļuva laimīgs un atvieglots. Zēns paņēma zizli man no rokām un skatījās uz to apbrīnas pilnām acīm, aurai izgaismojot viņa seju.

Mandrāka kungs, ierunājās meitene. Viņa stāvēja blakus Hairnēkam, aplikusi vienu roku viņam ap pleciem. Foliots bija pārcēlies uz otru plecu un neuzticīgi blenza meitenē. Iespējams, tas sajuta, ka šī būtne ir izturīga pret viņa maģiju. Mandrāka kungs, es izpildīju savu norunas pusi. Tagad jums jālaiž mūs brīvībā.

-Jā, jā. Mans saimnieks pat nepacēla skatienu no zižļa. Protams. Es tūlīt pat visu nokārtošu. Jūs pavadīs. Bet vis­pirms tiksim ārā no šejienes.

Kad mēs iznācām no pagrabiem, rīta gaisma jau bija pacē­lusies virs pilsētas un apspīdēja bruģēto ielu un limuzīnu ielas pretējā pusē. Šoferis kā sastindzis sēdēja savā krēslā, skatoties tieši uz priekšu. Likās, ka viņš kopš mūsu aiziešanas nav pakus­tējies. Meitene mēģināja vēlreiz. Viņa bija ļoti nogurusi, un viņas balss neskanēja cerīgi. Jums nav mūs jāpavada, Mandrāka kungs. Mēs paši atradīsim ceļu.

Mans saimnieks tikko bija iznācis no pagraba, turēdams rokā zizli. Sākumā likās, ka zēns Kitiju nemaz nedzird, viņa prāts bija pievērsts kaut kam citam. Netenjels samirkšķināja acis, apstājās un pievērsās meitenei, it kā redzētu viņu pirmo reizi.

- Jūs devāt solījumu, meitene atkārtoja.

- Solījumu… jaunais burvis saviebās.

- Jūs solījāt, ka atļausiet mums iet. Es ievēroju, ka meitene lēnām pārnes svaru uz vienu kāju, it kā sagatavojoties straujai kustībai. Prātoju, ko gan viņa grib darīt.

- Ak jā. Agrāk, pirms gada vai diviem, Netenjels būtu bijis pietiekami godīgs, lai nepārkāptu savu solījumu, par spīti tam, ka solījums dots ienaidniekam. Iespējams, ka pat tagad viņam riebās to darīt. Viņš brīdi vilcinājās, it kā šaubītos, kā rīko­ties. Tad es redzēju viņu palūkojamies uz sarkanajām Izlūklodēm, kas bija parādījušās no pazemes un atkal šūpojās mums virs galvas. Zēna acis satumsa. Viņu novēroja, un tas izteica daudz ko.

Mans saimnieks sakārtoja piedurkņu atlokus, apzinoties, ka viņu vēro, un sacīja: Teroristiem dots solījums nav jātur, Džonsas jaunkundz. Mūsu noruna ir lauzta. Jūs tiksiet nopra­tināta par nodevību, un es pats pavadīšu jūs līdz Taueram. Un nemaz nemēģiniet ko uzsākt! Zēns pacēla balsi Kitija bija ieslidinājusi roku jakas kabatā. Jūsu drauga dzīvība karājas mata galā. Sofokl, parādies! Smīnošais foliots uz Hairnēkas pleca kļuva redzams pirmajā plānā, piemiedza meitenei ar aci un pieliecās, it kā grasītos iekost Džeikobam ausī.

Meitenes pleci nošļuka. Viņa izskatījās satriekta. Lai tā būtu, viņa novilka.

- Pasniedz man ieroci, kas tev ir jakas kabatā. Lēnām.

Kitija vilcinājās. Tas nav ierocis.

Netenjels kļuva nikns. Man nav laika muļķībām! Parādi to, vai arī tavs draugs šķirsies no auss.

Tas nav ierocis. Tā ir dāvana. To pateikusi, meitene izvilka roku no kabatas. Viņas pirkstos spīdēja kaut kas mazs, apaļš un mirdzošs. Bronzas disks.

Jaunais burvis pārsteigumā iepleta acis. Tas ir mans Novē­rošanas disks! [85] [1] To varēja viegli pazīt pēc neglītās ārienes. Lai gan lecīgais velnēns diskā bija vēl nepatīkamāks.

Meitene pamāja. Vari to saņemt. Viņa salieca roku un meta disku augstu gaisā. Mēs visi instinktīvi pacēlām galvas, lai vērotu tā kritienu. Un, kamēr Netenjels, foliots un es lūko­jāmies augšup, meitene rīkojās. Viņa pastiepa rokas un sagrāba foliotu aiz kakla, atraujot viņu no Hairnēkas auss. Pārsteigtais foliots atlaida rokas un nagus, bet tā aste strauji aptinās zēnam ap kaklu un sāka to žņaugt. Zēns iekliedzās un satvēra foliotu aiz astes.

Netenjels pakāpās atpakaļ, sekojot diska lidojumam. Viņš joprojām vienā rokā turēja zizli, bet otru bija pastiepis, cerē­dams notvert disku.

Meitenes tvēriens ap foliota kaklu kļuva ciešāks tā acis izspiedās un seja kļuva violeta.

Aste ap Hairnēkas kaklu savijās ciešāk.

Es to visu vēroju ar lielu interesi. Kitija paļāvās uz savām pretošanās spējām, cerēdama uzveikt foliota maģiju. Tagad viss bija atkarīgs no tā, cik stipras šīs spējas izrādīsies. Varēja notikt tā, ka foliots drīz vien atgūstas, sadragā Hairnēkam gal­vaskausu un pagriežas, lai izrēķinātos ar meiteni. Bet meitene bija pietiekami spēcīga, turklāt nikna. Foliota galva piepūtās, un tas izdvesa bēdīgu pīkstienu. Bija pienācis krīzes punkts. Ar tādu skaņu, it kā pārplīstu balons, foliots pārsprāga un pagaisa. Kitija un Hairnēka, zaudējuši līdzsvaru, novēlās uz grīdas.

Novērošanas disks iekrita Netenjelam rokā. Viņš palūkojās augšup un saprata, kas noticis. Gūstekņi nedroši slējās kājās.

Viņš nikni iekliedzās. Bartimaj!

Es mierīgi sēdēju uz slitas. Jā?

- Kāpēc tu neko nedarīji? Es tev devu skaidrus norādījumus.

- Devi gan, es novilku, pakasījis pakausi.

- Es liku tev viņu nogalināt, ja viņa mēģinās kaut ko izstrā­dāt!

- Mašīna! Skrienam! meitene jau metās prom, velkot Hair­nēku sev līdzi. Viņi metās limuzīna virzienā. To vērot bija vēl aizraujošāk nekā acteku bumbas spēli. Ja man pie rokas vēl būtu popkorns…

- Un? zēns dusmās vārījās.

- Tu liki man viņu nogalināt, ja viņa pārkāps norunu.

- Jā! Pārkāps norunu bēgot un tieši to viņa pašlaik dara! Tāpēc dari savu darbu! Varbūt Pārogļojošo uguni…

Es jautri pasmaidīju. Bet noruna taču tika atcelta. Tu pats to lauzi apmēram pirms divām minūtēm, turklāt diezgan neglīti, ja atļauts teikt. Tā ka viņu tagad vairs nesaista nekāda noruna, vai ne? Klausies, ja tu noliktu zizli zemē, tev būtu vieglāk raut matus.

- Aāā! Es atceļu visas iepriekšējās pavēles un dodu tev jaunu neļauj viņiem aizbraukt ar to automašīnu!

- Nu labi. Man bija jāpaklausa. Es lēni norāpos no slitas un nesteidzīgi devos viņiem pakaļ.

Mūsu aizraujošās sarunas laikā mēs ar Netenjelu nebijām novērsuši acis no gūstekņiem, kas steidzās pāri pagalmam. Mei­tene skrēja pa priekšu. Tagad viņa jau bija pie limuzīna, atvē­rusi vadītāja durvis un cenšoties pārliecināt šoferi, lai ved viņus prom. Šoferis, kas visu laiku nebija izrādījis ne mazāko interesi par notiekošo, turpināja stīvi lūkoties sev priekšā. Kitija tagad jau kliedza, pavēlot braukt prom. Viņa raustīja vīrieti aiz pleca. Šoferis salīgojās un sasvērās uz vienu sānu, izgāžoties ārā no automašīnas. Viņš vispirms atsitās pret pārsteigto meiteni un tad novēlās uz zemes, atsitoties ar seju pret akmeņiem, vienai rokai ļengani nokarājoties gar sāniem.

Mēs visi sastingām pārsteigumā. Meitene palika kā pārakmeņojusies, acīmredzot pārsteigta par savu spēku. Mani izbrīnīja

Lielbritānijas šoferu darba ētika. Pat mans saimnieks pārstāja runāt un palika atvērtu muti. Mēs tuvojāmies limuzīnam.

Un tad kāds pārsteigums! aiz automašīnas parādījās smaidoša seja. Nu, patiesībā jāsaka, ka tā bija smīnoša seja, jo galvaskausi parasti smīn. Taču tā izrādīja tik nepārprotamu prieku, kas kontrastēja ar baltajiem matiem, kuros bija ieķēru­šās dūņas, ar izmirkušajām lupatām, kas karājās uz kauliem, un kapa smaku, kura plūda no šī radījuma.

Ak vai… es, kā vienmēr, biju ļoti daiļrunīgs.

Kauliem krakšķot, ifrīts Honorijs uzlēca uz mašīnas motora pārsega un izgrūda prieka kliedzienu rokas uz gurniem, galva piešķiebta. Un no turienes, saules gaismas apspīdēts, viņš nopē­tīja mūs visus pēc kārtas.