Golema acs

15 bartimajs

Iedomājieties šādu ainu. Londona. Līst lietus. No debesīm gāžas pelēkas lietus straumes, sitoties pret ietvi skaļāk nekā lielgabalu šāviņi. Spēcīgs vējš pūš lietu šurp un turp, ielaužo­ties zem lieveņiem un jumta dzegām un neļaujot nekur paslēp­ties. Ūdens nudien bija visur tas atlēca no šosejas, skalojās pa notekcaurulēm, sakrādamies pagrabos un kanalizācijas cau­rulēs. Tas lija horizontāli pa caurulēm, diagonāli no jumtiem, vertikāli pa māju sienām, tecēdams kā asins straumītes. Ūdens pilēja pa caurumiem jumtos un sijās. Tas virmoja gaisā kā auk­sta, balta migla un pacēlās vēl augstāk melnajās debesīs. Ūdens iesūcās māju apmetumā un cilvēku kaulos.

Tumšajos metro tuneļos žurkas saspiedās ciešāk migās, klausoties lietus rībēšanā virs galvas. Vīrieši un sievietes savās mājās aizvēra logu aizvirtņus, ieslēdza gaismas un sapulcējās ap kamīnu pie karstas tējas krūzes. Pat burvji savās grezna­jās mājās glābās no lietus. Viņi ieslēdzās darbistabās, aizbultēja durvis un, uzbūruši sildošus vīraka mākoņus, sapņoja par sil­tajām zemēm.

Žurkas, vienkāršie ļaudis un burvji visi bija ērti iekārtoju­šies. Un kas gan varēja viņus par to vainot? Ielas bija tukšas, Londona izskatījās pamesta. Bija tuvu pusnaktij, un vējš pieņē­mās spēkā.

Neviens, būdams pie pilna prāta, šādā naktī neuzturētos ārā.

Ha.

Kaut kur šajā lietainajā pilsētā bija vieta, kur sastapās sep­tiņi ceļi. Vietā, kur tie krustojās, stāvēja statuja, kas attēloja vīru zirga mugurā. Vīrs bija atvēzējis zobenu, viņa sejā atspo­guļojās varonīga cīņas sauciena izteiksme. Zirgs bija pacēlies pakaļkājās. Statuja pauda izaicinājumu un varonību, likās, ka tā tūlīt trauksies cīņā. Vai varbūt zirgs mēģināja nosviest no muguras resno burvi? To nu mēs nekad neuzzināsim. Bet zirgam zem kājām, eleganti saritinājies, sēdēja pelēks kaķis.

Dzīvnieks mēģināja neņemt vērā aso vēju, kas purināja izmirkušo kažoku. Skaistās, dzeltenās acis mierīgi lūkojās tumsā, lietus aizkarā. Tikai pieglaustās ausis liecināja, ka kaķim šie apstākļi nav pa prātam. Viena auss laiku pa laikam noraustījās. Citādi varētu domāt, ka arī kaķis ir granīta skulp­tūra.

Satumsa. Lietus pieņēmās spēkā. Es piekļāvu asti tuvāk un vēroju ceļu.

Laiks ritēja.

Četras naktis nav pārāk ilgs laiks pat cilvēkam, kur nu vēl mums būtnēm no Citas pasaules. [15] [1] Kur laiks nemaz neeksistē. Jeb, precīzāk, eksistē nevis lineāri, bet netieši, aplinkus. Tas ir sarežģīti, un es labprāt tev paskaidrotu, bet pašlaik nav īstais brīdis. Atgādini vēlāk. Tomēr pēdējās četras nak­tis bija vilkušās neizsakāmi lēni. Es katru nakti biju patrulējis Londonas centrā, meklēdams nezināmo marodieri. Precīzāk, es nebiju viens mani pavadīja vēl pāris neveiksmīgu džinu un papilnam foliotu. Folioti sagādāja vairāk nepatikšanu nekā labuma, jo pie katra pērkona grāviena metās slēpties zem til­tiem, skursteņos vai aiz bailēm izlēca no ādas. [16] [1] Diemžēl burtiski. Nesakarīgie radījumi. Bija tik sarežģīti noturēt viņus ierindā. Turklāt visu laiku lija tik traki, ka man gandrīz piemetās stomatīts.

Netenjels diemžēl nebija iecietīgs. Uz viņu tika izdarīts spiediens, un viņš vēlējās rezultātus, turklāt ātri. Zēnam jau tā bija grūtības sadabūt burvjus no sava departamenta, kas uzņemtos sūtīt džinus patruļā. Atklāti sakot, viņa kolēģi bija naidīgi noskaņoti, jo tiem nepatika, ka viņus izrīko pui­šelis. Un kam gan tas patiktu? Tomēr katru nakti virs Vaitholas pulcējās džinu un foliotu pulciņš, kas drūmi aizvilkās patruļā.

Mūsu uzdevums bija patrulēt populārākajos Londonas tūristu apmeklētajos rajonos, kurus Netenjels un viņa priekš­nieks Tallova kungs bija atzinuši par iespējamo uzbrukumu vie­tām. Mums bija iedots saraksts ar muzejiem, galerijām, grez­niem restorāniem, lidostām un lielveikaliem, statujām, arkām un citiem vēstures pieminekļiem… Vārdu sakot, šis saraksts aptvēra gandrīz visu Londonu. Tas nozīmēja, ka mums visu nakti jāriņķo pa pilsētu.

Tas bija ne vien nogurdinoši un garlaicīgi, bet arī ļoti slapji, turklāt uztraucoši, jo pretinieks bija nezināms un ļoti bīstams. Daži no bailīgākajiem foliotiem sāka sevis un pārējo iebiedēšanas kampaņu: mūsu pretinieks esot tumšsarkans ifrīts vai, vēl ļaunāk, mārids, kas vienmēr tuvojas tumsas aizsegā, lai upuri nespētu pamanīt savu nāvi un aizbēgt, tas sagrauj mājas, tikai uzpūšot tām savu elpu, [17] [1] Esmu pazinis burvjus, kam piemita tādas spējas īpaši rītos pēc pamošanās. no tā dvesmo kapa smaka, kas paralizē cilvēkus un garus. Lai stiprinātu komandas garu, mēģināju palaist pretējas baumas, ka tas ir tikai mazs, īgns velnēns, bet pārējie neuzķērās. Folioti un pat džini devās apgaitā, bailēs plati iepletuši acis un aši cilājot spārnus.

Vienīgais iepriecinājums man bija redzēt džinu pulkā manu seno paziņu no Prāgas laikiem Kvīzlu. Viņu bija izsaucis kāds burvis no Netenjela departamenta, īdzīgs, izkaltis vīrs vārdā Fukē. Par spīti striktajiem noteikumiem, Kvīzla bija saglabājusi seno sparu. Mēs devāmies izlūkgājienos kopā tik bieži, cik vien bija iespējams. [18] [1] Man patika Kvīzla. Viņa bija jauna (pēc jūsu pasaules mēriem apmē­ram 1500 gadu veca), un viņai vienmēr bija paveicies ar saimniekiem. Pirmo reizi viņu izsauca kāds eremlts, kas dzīvoja Jordānijas tuksnesi, ēda medu un augu saknes un izturējās pret viņu karaliski. Pēc viņa nāves Kvīzlu izsauca kāda burve francūziete (apmēram 15. gadsimtā). Arī šī saimniece bija ļoti lēnprātīga un reti izmantoja Stimulējošā kompasa burvestību. Tāpēc laikā, kad Kvīzla nokļuva Prāgā, viņa vēl nebija tik ciniska un sarūg­tināta kā tādi vecie kaujas buki kā es. Kopš mūsu Prāgas saimnieks bija miris, viņa bez īpašiem sarežģījumiem bija kalpojusi Ķīnā un Ceilonā.

Pirmajās divās naktīs nekas nenotika, izņemot divu foliotu pazušanu, lai gan beigās izrādījās, ka viņi bija paslēpušies zem Londonas tilta. Bet trešajā naktī īsi pēc pusnakts no Nacionā­lās galerijas puses atskanēja skaļas, plīstošas skaņas. Džins Zeno bija vistuvāk notikuma vietai, un arī es atrados netālu. Tūlīt pat ieradās vairāki burvji, to skaitā mans saimnieks. Viņi apjoza galeriju ar aizsardzības tīklu un pavēlēja mums doties cīņā.

Zeno izrādīja apbrīnojamu drosmi. Nevilcinoties viņš devās tiešā uzbrukumā un nekad vairs netika redzēts. Es biju viņam cieši aiz muguras, bet, tā kā man sāpēja kāja un galerijas gaiteņi bija tik sarežģīti, es atpaliku, apmaldījos un sasniedzu rietumu spārnu daudz vēlāk. Tobrīd, izdarījis nozīmīgus postījumus, ienaidnieks jau bija paspējis pazust.

Mani aizbildinājumi nemaz neaizkustināja saimnieku, kas būtu raidījis pret mani smagus sodus, ja vien es nezinātu viņa vārdu. Netenjels zvērēja mani ieslodzīt metāla kastē, ja es arī nākamreiz izvairīšos no tikšanās ar ienaidnieku. Es nepaliku atbildi parādā, saskatīdams, ka mans saimnieks ir pārbijies mati bija sajaukti, piedurknes ļengani karājās un šaurās bikses bija nošļukušas, it kā viņš būtu zaudējis svaru. Draudzīgi norā­dīju uz šīm izmaiņām.

Tev vajadzētu vairāk ēst, tu esi pārāk tievs, es ieteicu. Vienīgais, kas šobrīd pieņemas kuplumā, ir tavi mati. Ja neuz­manīsies, drīz vairs nespēsi nostāvēt taisni.

Viņš paberzēja no negulēšanas apsārtušās acis. Vai tu vien­reiz liksi mierā manus matus? Turklāt ēšana ir domāta tiem, kam nav nekā cita ko darīt. Manas dienas ir skaitītas tāpat kā tavējās. Ja nevari uzveikt ienaidnieku, tas vēl nav sliktākais, tikai pacenties dabūt kādas ziņas par viņu. Citādi pie šīs lietas ķersies Nakts policija.

- Un? Kas man no tā?

Viņš bija ļoti nopietns. Tas nozīmētu manu krišanu.

- Un? Kas man no tā?

- Tas, ka pirms nāves es iespundēšu tevi dzelzs kastē. Varbūt pat sudraba lai būtu sāpīgāk. Un tā tas notiks, ja vien neda­būšu rezultātus.

Es pārtraucu šo strīdu. Nebija jēgas. Zēns bija mainījies, kopš es viņu biju pēdējo reizi redzējis, un ne uz labu. Jaunā meistare un kāpiens pa karjeras kāpnēm nebija viņu labi iespaidojis Netenjels bija kļuvis skarbāks, rupjāks un vieglāk aizkaitināms nekā iepriekš, turklāt bija zaudējis daļu humora izjūtas, un tas nu bija pavisam traki. Nespēju vien sagaidīt, kad beigsies šis sešu nedēļu kalpošanas laiks.

Bet līdz tam laikam mans liktenis bija izlūkošana, briesmas un lietus.

No sava posteņa es varēju pārskatīt septiņus ceļus. Pie katra no tiem atradās grezni veikali, tumši un ēnaini, ar metāla režģiem. Virs durvīm spīdēja vārgas gaismiņas, bet lietus bija tik spēcīgs, ka tās neapgaismoja ielu. Ūdens skalojās pa ietvi.

Pēkšņa kustība ceļā pa kreisi. Kaķis pagrieza galvu. Kaut kas bija nolaidies uz pirmā stāva loga palodzes. Tas tur tupēja kā melns plankums lietū tad ar vienu izteiksmīgu kustību nolēca no palodzes un noskrēja lejup pa sienu zigzaga kustībā, izskatī­damies kā notecējusi sīrupa strūkla. Tas nolēca uz bruģa, atkal kļuva par melnu, izplūdušu plankumu, kas šļakstinādamies skrēja pa ietvi manā virzienā.

Es to vēroju, nepakustēdamies ne par sprīdi.

Melnais radījums sasniedza krustceles, izlīkumoja starp peļķēm un uzlēca uz statujas paaugstinājuma. Tagad varēja saskatīt, ka tas ir skaists spaniels ar lielām, brūnām acīm. Tas nostājās kaķa priekšā un sparīgi nopurinājās.

No kažoka lidojošās ūdens šļakatas trāpīja kaķim sejā.

- Paldies, Kvīzla, es sacīju. Biji pamanījusi, ka es neesmu gana slapjš, vai ne?

Spaniels pamirkšķināja, piešķieba galvu un ierējās.

- Nespēj atmest vecos paradumus? es turpināju. Es neesmu cilvēks, ko apmuļķos skaidrs acu skatiens un slapjš kažoks. Tu aizmirsti, ka lieliski spēju tevi saredzēt septītajā plānā.

- Nespēju atradināties, Bartimaj, spaniels sacīja, pakasī­dams aiz auss. Maskēšanās kļuvusi par otro dabu.

Es nepagodināju šo piezīmi ar atbildi. Kur tu esi bijusi? Tu ierodies divas stundas vēlāk, nekā bijām norunājuši.

Spaniels pamāja. Viltus trauksme pie zīda noliktavas. Pārī­tis foliotu domāja, ka ir kaut ko pamanījuši. Bija jāpārmeklē visa noliktava. Stulbie iesācēji. Protams, viņi bija jānorāj.

- Iekodi viņiem potītēs, ko?

Spaniela purniņam pārslīdēja smaids. Apmēram.

Es pavirzījos, lai Kvīzla varētu apmesties man blakus. Te gan nebija daudz sausāks, bet tā šķita biedriska rīcība. Spaniels saritinājās man blakus.

- Nevar jau viņus pārāk vainot, es teicu. Tu zini, cik folioti ir nervozi. Laiks ir draņķīgs, un vēl tas, kas notika ar Zeno… Turklāt ir riebīgi katru nakti tikt izsauktam. Tas nogurdina.

Kvīzla palūkojās uz mani ar skaistajām, brūnajām suņa acīm. Arī tevi, Bartimaj?

- Nu, es runāju teorētiski. Ar mani viss kārtībā. Lai to pie­rādītu, izliecu muguru kā ar dzīvi apmierināts kaķis it kā kus­tība sāktos no ūsām un beigtos ar astes galu. Mmm, cik jauki. Nē, man ir bijuši grūtāki laiki un tev tāpat. Tikai tāda maza izmeklēšana, izsekošana. Nekas tāds, ar ko mēs nevarētu tikt galā, vai ne?

- Zeno teica to pašu.

- Neatceros, ko viņš teica. Kur šonakt ir tavs saimnieks? Slēpni?

Spaniels norūcās. Apgalvo, ka ir rokas stiepiena attālumā Vaitholas birojā. Vai drīzāk kādā bārā ar pudeli rokā un meiteni pie sāniem.

Nosprauslājos. Ak tad no tās šķiras?

- Jā. Un tavējais?

- Ai, tāds pats. Vēl sliktāks. Ar divām pudelēm un divām mei­tenēm.*[1] Protams, tā nebija taisnība. Par spīti krimplēna krekliem un matu pinkām (vai tieši tāpēc), man likās, ka Netenjelam pat nav ne jausmas, ka pasaulē vispār ir meitenes. Ja viņš kādu satiktu, visdrīzāk spiegdams aiz­bēgtu pretējā virzienā. Bet sarunās ar citiem džiniem es labprāt pārspīlēju sava saimnieka sliktās rakstura īpašības.

Spaniels saprotoši pamāja. Es lēnām pieslējos kājās.

- Labāk apmetīsim kādu riņķi, es teicu. Došos uz Soho un atpakaļ. Tu varētu pastaigāties gar greznajiem Gibeta ielas veikaliem un muzeju kvartālu.

- Es labprāt atpūstos, Kvīzla noteica. Esmu nogurusi.

- Jā. Nu tad lai veicas!

- Lai veicas! Spaniels drūmi nolika galvu uz ķepām. Es sagatavojos lēcienam, kad izdzirdēju viņas balsi. Bartimaj?

- Jā, Kvīzla?

- Ai, nekas.

-Kas?

- Nu… runa nav tikai par foliotiem. Arī es esmu nervoza.

Kaķis atgriezās un gādīgi aplika asti spanielam ap pleciem.

Tev nav nekāda pamata uztraukties, es teicu. Ir jau pāri pusnaktij, un neviens no mums neko aizdomīgu nav redzējis. Ienaidnieks parasti uzbrūk pusnaktī. Baidīties vajadzētu tikai no garas, nogurdinošas bezmiega nakts.

-Laikam jau… Lietus nemitējās līt, ietīdams mūs no visām pusēm. Tikai starp mums kā tev šķiet, kas tas varētu būt?

Pašūpoju asti. Nezinu un labprāt arī neuzzinātu. Līdz šim tas ir nogalinājis visus, kas stājušies tam ceļā. Mans padoms novēro un, ja redzi, ka tuvojas kaut kas neparasts, meties prom pretējā virzienā.

- Bet mums tas jāiznīcina. Tāda ir pavēle.

- Nu tad iznīcināsim to, bēgot prom. -Kā?

- Hmm… Liec, lai tas dzenas tev pakaļ, un pēc tam ienirsti dzīvā satiksmē… Nu, kaut kā tamlīdzīgi. Es taču nezinu. Tikai nedari kā Zeno un nemeties tam virsū.

Spaniels smagi nopūtās. Man patika Zeno.

- Vienīgā nelaime, ka bija pārāk dedzīgs.

Klusums. Kvīzla neko neteica. Lietus gāzās lejup straumēm.

- Nu, tad uz tikšanos, es teicu. -Jā.

Es nolēcu no statujas pamatnes un skrēju, asti izstiepis, pa lietus pielietajām ielām. Ar vienu lēcienu atrados blakus pames­tai kafejnīcai. Tad, pēc lēcieniem uz lieveņa, no lieveņa uz palo­dzes, no palodzes uz nākamās palodzes biju nokļuvis uz tuvākā jumta.

Palūkojos atpakaļ. Kvīzla izskatījās pēc nelaimīga, pamesta suņa, kas slēpjas zem zirga vēdera. Lietus dēļ nespēju viņu labi saskatīt. Pagriezos un devos prom pa māju jumtiem.

Šajā pilsētas daļā vecās mājas turējās cieši kopā, paliekušās uz priekšu gluži kā kuprīši, tā ka to jumti pāri ielai gan­drīz saskārās. Pat lietus nespēja kavēt izveicīgu kaķi pa māju jumtiem nokļūt jebkurā vietā, kur tas vēlējās. Un tā es darīju. Ikviens, kas šobrīd būtu palūkojies pa logu, redzētu tikai pelēku zibens strēli (tas ir, mani) lecam no skursteņa uz vējrādi, joņojot pa dakstiņiem un šīferiem.

Es apstājos starp diviem jumtiem, lai ievilktu elpu un pār­skatītu debesis. Būtu nokļuvis Soho daudz ātrāk, ja lidotu, bet man bija pavēlēts palikt tuvu zemei, lai nepalaistu garām neko svarīgu. Neviens nezināja, kā ienaidnieks ierodas un pazūd, bet mans saimnieks domāja, ka šī būtne varētu būt saistīta ar zemi. Viņam nešķita, ka tas varētu būt kaut kas džinam līdzīgs.

Kaķis nopurināja slapjumu no kažoka un sagatavojās vēl vienam lēcienam šoreiz krietna ceļa platumā. Un pēkšņi visu izgaismoja oranža gaisma es skaidri varēju saskatīt jumta dakstiņus un skursteņus man blakus, mākoņus virs galvas, pat lietus lāses. Un atkal tumsa.

Oranžā liesma bija briesmu signāls. Tas nāca no aizmu­gures.

Kvīzla.

Viņa bija kaut ko atradusi. Vai kaut kas bija atradis viņu.

Noteikumi vairs nebija svarīgi. Es pagriezos un līdz ar to pār­vērtos ērglis ar melnām krūtīm un zeltainiem spārnu galiem uzlidoja debesīs.

Es biju nogājis tikai divus kvartālus no septiņu ceļu krus­tojuma, ko sargāja bravūrīgais jātnieks. Pat tad, ja viņa būtu devusies prom, Kvīzla nevarēja būt pārāk tālu. Man bija vaja­dzīgas tikai desmit sekundes, lai atgrieztos. Es paspēšu laikā.

Pēc trim sekundēm es dzirdēju viņas kliedzienu.