Golema acs

46 netenjels

Pēkšņs šoks Netenjels noelsās, iesprauslojās un atvēra acis. Ēģiptiešu zēns stāvēja virs viņa, turēdams rokās ūdens spaini. Ledusauksts ūdens tecēja Netenjelam ausīs, degunā un atvēr­tajā mutē. Viņš mēģināja ko teikt, bet aizrijās, sāka klepot un novēlās uz sāniem, sajuzdams sāpes vēderā un visos muskuļos. Jaunais burvis novaidējās.

- Mosties un priecājies, džins sacīja. Viņš pats arī izklausī­jās ļoti priecīgs.

Netenjels pacēla roku un piespieda pie pieres. Kas te notika? Es jūtos briesmīgi.

- Un izskaties briesmīgi, tici man. Tevi ķēra spēcīgs maģisks trieciens no zižļa. Tavas smadzenes un ķermenis būs vēl dīvai­nāks nekā parasti, bet tev jāpriecājas, ka esi dzīvs.

Netenjels papūlējās uzslieties sēdus. Zizlis…

- Maģiskā enerģija kādu laiku ritēja pa tavām dzīslām, džins turpināja. Tava āda spīdēja, un katrs mata gals mirdzēja. Ievērojams skats. Arī tava aura ir pilnībā sajaukta. Nu, dabūt šādu maģisku triecienu nav joka lieta. Es jau gribēju tevi uzreiz modināt, bet zināju, ka jāpagaida pāris stundu, lai pārliecinātos, ka tu esi atlabis.

- Ko? Un cik ilgs laiks ir pagājis?

- Piecas minūtes. Man kļuva garlaicīgi.

Netenjels pēkšņi kaut ko atcerējās. Golems! Es mēģināju…

- Uzveikt golemu? Gandrīz neiespējams uzdevums jebku­ram burvim vai džinam, pat liekot lietā tik smalku un spēcīgu maģisko ieroci kā Gledstona zizlis. Brīnums, ka tev vispār izde­vās to aktivizēt. Priecājies, ka tas nebija pietiekami uzlādēts, citādi trieciens būtu tevi nogalinājis.

- Bet golems! Un zizlis! Ak nē… Netenjels pēkšņi apjauta notikumu sekas. Ja tie abi bija zuduši, viņš bija pagalam, ienaid­nieks viņu saplosīs. Zēns paslēpa seju plaukstās, tikko valdī­dams raudas.

Kāds iespēra viņam pa kāju. Ja tev pietiktu prāta palūko­ties apkārt, džins sacīja, tu redzētu kaut ko tādu, kas tevi iepriecinātu.

Netenjels atvēra acis un noņēma rokas no sejas. Un tas, ko viņš ieraudzīja, lika jaunajam burvim gandrīz apgāzties. Apmē­ram pusmetru no viņa pret debesīm slējās golema stāvs tas lie­cās tieši pie viņa, roku pastiepis tik tuvu, ka tai gandrīz varēja pieskarties. Tomēr tas bija sastindzis un atgādināja statuju.

Un, nevērīgi atsliets pret golema kāju, gluži kā tāds džentl­meņa spieķis, stāvēja Gledstona zizlis.

Netenjels sarauca pieri, palūkojās apkārt, bet nekādi nespēja saprast, kas noticis.

- Es tavā vietā aizvērtu muti, džins ierosināja. Ja nu kāds garām lidojošs putns izdomā tur ierīkot ligzdu?

Ar lielām grūtībām jaunais burvis piecēlās kājās katrs mus­kulis šķita smags, kā ar ūdeni pieliets. Bet kā…?

- Vai tu patiešām nesaproti? džins pasmīnēja.

- Laikam jau es to paveicu, pirms zaudēju kontroli pār zizli, Netenjels novilka. Jā, tas bija vienīgais loģiskais risinājums. Es mēģināju neitralizēt golemu, un laikam man tas būs izdevies, pirms es saņēmu triecienu no zižļa. Jaunais burvis tagad jutās daudz labāk un apmierināts ar sevi.

Džins skaļi iesmējās. Mini vēlreiz, saulīt! Un kā tad ar mei­teni?

- Kitiju Džonsu? Netenjels pārskatīja pagalmu. Viņš par meiteni bija pavisam aizmirsis. Izskatās, ka viņa ir aizbēgusi.

- Atkal nepareizi. Ļauj man tev vēlreiz paskaidrot. Džins ieurbās zēnā ar melno acu skatienu. Tu atslēdzies kā tāds muļķis, un golems tev tuvojās, acīmredzot izlēmis paņemt zizli un saspiest tavu galvu kā meloni. Bet to apstādināja…

- Tava drosmīgā rīcība? Netenjels minēja. Ja tā, esmu tev pateicīgs, Bartimaj.

Es lai glābtu tevi? Paklusē ja nu kāds, ko es pazīstu, noklausās? Nē. Golema klātbūtnē mana maģija nedarbojas, atceries? Es mierīgi apsēdos, lai noskatītos izrādi. Tā bija mei­tene un viņas draugs, kuri tevi izglāba. Pagaidi nesmejies! Es nemeloju. Zēns novērsa golema uzmanību, tikmēr meitene uzrāpās viņam uz muguras, izrāva no mutes manuskriptu un nometa zemē. Tieši tobrīd golems viņus abus satvēra un tūlīt pat pārvērta pelnos. Tad tā dzīvības spēks izsīka, un golems beidzot sastinga pāris collu no tava sasodītā kakla.

Netenjels šaubīdamies samiedza acis. Bet tas izklausās nejēdzīgi!

- Es zinu. Kāpēc lai viņa tevi glābtu? Tas nav izskaidrojams, Net, bet viņa patiešām tevi izglāba. Un, ja tu vēl tam netici, tad palūkojies šurp. Un džins pastiepa pret Netenjelu roku ar pergamentu. To viņa izrāva golemam no mutes. Netenjels uzreiz pazina papīru tas bija līdzīgs tam, ko viņš bija redzē­jis Prāgā, bet šoreiz sarullēts un aizzīmogots ar vasku. Viņš to paņēma rokā, palūkojās uz golema atvērto muti un atkal uz pergamentu.

- Meitene… viņš nespēja sakopot domas. Es taču gribēju vest viņu uz Taueru, es viņu medīju jau ilgu laiku. Viņa drīzāk nogalinātu nekā glābtu mani. Es tev neticu, džin. Tu melo. Mei­tene ir dzīva un aizbēgusi.

Bartimajs paraustīja plecus. Domā, kā vēlies. Tikai padomā: kāpēc tad viņa pameta zizli, kad tu biji bezsamaņā un viņa to vienkārši varēja paņemt?

- Ak… Tad re, kā! Netenjels sarauca pieri. Zizlis bija Pre­tošanās kustības lielākais ieguvums. Meitene nekad no tā neat­teiktos labprātīgi. Var jau būt, ka viņa tiešām bija pagalam.

Zēns atkal palūkojās uz manuskriptu, un viņam ienāca prātā jauna doma.

- Pēc Kafkas teiktā, uz pergamenta jābūt uzrakstītam mana ienaidnieka vārdam, viņš bilda. Palūkosimies! Tad mēs uzzi­nāsim, kas kontrolē golemu.

- Šaubos, vai tev pietiks laika, džins sacīja. Palūk, kas ar to notiek!

Ar skumju švirkstu no pergamenta pacēlās dzeltenas lies­mas. Netenjels iekliedzās un nometa to zemē, kur manuskripts uzliesmoja un sadega.

- Izņemts no golema mutes, burvestības piesātinātais per­gaments ir tik spēcīgs, ka sadeg, — Bartimajs paskaidroja. Bet neraizējies. Tu taču zini, kas notiks tālāk?

- Golems tiks iznīcināts?

- Jā, bet ne tikai. Pirms tam viņš atgriezīsies pie sava saim­nieka. Netenjelam pēkšņi atausa gaisma. Bartimajs pacēla vienu uzaci. Vai tev nešķiet, ka tas būtu interesanti?

- Ļoti interesanti, Netenjels atvieglots noteica. Vai tu par to esi pārliecināts?

- Es redzēju, kā tas notiek Prāgā.

- Tādā gadījumā… zēns pārkāpa pār gruzdošo manuskriptu un piekliboja pie golema, sāpēs saviebjoties. Ai, man nudien sāp vēders. It kā kāds būtu uz tā uzkritis.

- Nūūū…

- Bet tas ir sīkums, Netenjels noliecās, lai paceltu zizli, un pēc tam atkal nostājās blakus golemam. Un tagad paskatīsi­mies, kas notiks.

Liesmas ap pergamenta atliekām bija noplakušas, un nu manuskripts bija tikai pelnu kaudzīte vējā. Gaisā dvesmoja dīvaina, smaga dvaka.

- Kafkas asinis, Bartimajs paskaidroja. Netenjels saviebās.

Tiklīdz pēdējā pergamenta plēksne bija pagaisusi, golema

ķermenis nodrebēja rokas sakustējās, galva pieliecās, krū­tis pacēlās un noplaka. Bija dzirdama attāla nopūta, gluži kā pēdējais elpas vilciens. Klusuma brīdis, kamēr akmens milzis palika nekustīgs. Un tad ar krakšķi, it kā lūztu vētras izlauzts simtgadīgs koks, saliektā mugura iztaisnojās, rokas noslīdēja gar sāniem un golems izslējās. Tas pielieca galvu, it kā domās iegrimis. Bet trešā acs pierē palika akla tur vairs nemirdzēja saprāts. Tomēr briesmoņa ķermenis kustējās.

Netenjels un džins pakāpās sānis, kad milzis pagriezās un nedrošiem soļiem devās ārā no pagalma, nepievērsdams tiem abiem nekādu uzmanību. Tas gāja tikpat smagiem soļiem kā agrāk un izstaroja tādu pašu enerģiju, bet tā ķermenis jau sāka pārvērsties šur tur parādījās pirmās plaisas. Tās sākās no torsa, kur iepriekš akmens bija gluds un stiprs, un aizstiepās uz visiem locekļiem. No ķermeņa atdalījās mazi māla gabaliņi un krita zemē.

Netenjels un džins devās golemam pa pēdām. Zēns gandrīz vai uz katra soļa saviebās un brīžiem izmantoja Gledstona zizli kā kruķi.

Golems izgāja pa vārtiem un devās prom no staļļiem. Tas pagriezās ielā pa kreisi un, ignorēdams satiksmi, turpināja soļot pa ielas vidu. Pirmais, kas pagadījās viņam ceļā, bija plik­paurains tirgonis ar tetovētām rokām, kas vadīja dārzeņiem piekrautu kravas mašīnu. Viņš pārbiedēts izdvesa sēcienu un nogriezās sānieliņā. Golems nepievērsa viņam nekādu uzma­nību, tāpat arī Bartimajs un Netenjels. Nelielā procesija turpi­nāja gaitu.

- Spriežot, ka golema saimnieks ir viens no ministriem, Bartimajs sacīja, tikai pieņemot, ka tā ir, mēs tagad varētu doties uz Vestminsteru. Tas ir pilsētas centrā, un šāda ierašanās izraisīs pamatīgu paniku.

- Labi, Netenjels noteica. Tieši to es vēlos. Ar katru brīdi viņa oma uzlabojās. Zēns juta, ka bailes un izmisums, kas viņu pēdējā laikā nomāca, pamazām atkāpjas. Tas, kā viņam šodien izdevies izbēgt no golema, Netenjelam joprojām nebija īsti skaidrs. Bet par to jau nu nebija jāuztraucas. Pēc pagājušās nakts, kad gandrīz visi spēcīgākie burvji bija nostājušies pret viņu un viņam draudēja ieslodzījums Tauerā, jaunais burvis beidzot zināja, ka atkal ir drošībā. Viņam bija zizlis Netenjels zināja, ka Devro tādēļ būs gatavs mesties viņa priekšā ceļos -, turklāt viņam bija arī golems. Neviens nebija ticējis viņa stās­tam, un tagad viņi visi metīsies atvainoties Divāls, Mortensens un visi pārējie. Viņš beidzot tiks uzņemts pārējo vidū, bet tas, vai Vaitvelas jaunkundze viņam piedos vai ne, zēnam vairs nebija svarīgi. Tāpēc, ejot pa Sautvorkas ielām, Netenjels atļā­vās plati pasmaidīt.

Kitijas Džonsas liktenis gan nedaudz mulsināja, bet arī š$jā ziņā viss bija beidzies labi. Par spīti loģiskajam saprātam, Netenjelam nebija bijis viegli lauzt vienošanos. Protams, tur viņš neko nevarēja darīt viņu taču novēroja ar Izlūklodēm, tā ka nevarēja meiteni gluži vienkārši palaist brīvībā -, tomēr tas bija nedaudz grauzis viņa sirdsapziņu. Bet tagad viņam nebija jāraizējas. Kitija bija gājusi bojā vai nu palīdzot viņam (Netenjels joprojām nespēja tam noticēt), vai drīzāk mēģinot aizbēgt, tāpēc viņam vairs par to nebija jādomā. Zināmā mērā tas bija zaudējums… Viņam šķita, ka meitenei bija piemitusi apbrīnojama enerģija, talants un gribasspēks; tas bija kaut kas nozīmīgāks nekā visi dižie burvji ar viņu pastāvīgajiem kašķiem un trūkumiem. Dīvaini, bet meitene Netenjelam bija nedaudz atgādinājusi viņu pašu, un bija žēl, ka viņa ir mirusi.

Džins soļoja viņam blakus klusējot, it kā dziļās domās iegri­mis. Nešķita, ka viņš būtu noskaņots runāt. Netenjels paraus­tīja plecus. Kas zina, kādas savādas un nejaukas domas šī būtne domā? Labāk nemaz nemēģināt uzzināt…

Soļojot uz priekšu, viņi laiku pa laikam iekāpa slapjās māla pikās. Golems kusa arvien ātrāk viņa ķermenī bija redzami caurumi un locekļi vairs nebija vienāda garuma. Tas soļoja gana ātri, bet milža mugura bija salīkusi, it kā viņš būtu kļuvis vecs un vārgs.

Bartimaja brīdinājums, ka golema parādīšanās izraisīs vispā­rēju apjukumu, piepildījās arvien uzskatāmāk. Tagad viņi bija iznākuši uz Sautvorkas galvenās ielas, kur atradās tirgus pavil­joni, drēbnieku darbnīcas un rūpnīcas. Viņiem ejot uz priekšu, vienkāršo ļaužu pulciņi izšķīda uz visām pusēm kā izbiedēts ganāmpulks, panikā bēgdami no milža. Cilvēki metās iekšā mājās un veikalos, salaužot durvis un izsitot logus, lai tikai ātrāk pazustu milzim no ceļa. Daži uzkāpa laternu stabos, un viens vai divi tievākie ielēca kanalizācijas lūkās. Netenjels pie sevis ķiķināja. Šis haoss nebija nekas briesmīgs. Tas noderēs, lai vienkāršie ļaudis pārāk nesasparotos un nedaudz noliektu galvas. Bija labi, ka viņi redz, no kādām briesmām valdība visus pasargā. Lai saprot, ka ļauna maģija apdraud viņus no visām pusēm. Tas turpmāk liks viņiem būt piesardzīgākiem pret tādiem kūdītājiem kā šī Pretošanās kustība.

Virs jumtiem parādījās liels skaits sarkano Izlūkložu, kas lidi­nājās virs ceļa, viņus vērojot. Netenjels piešķīra sejai nopietnu izteiksmi un palūkojās, kā pašam likās, ar dziļu līdzjūtību uz sagrautajām mājām un izbiedētajiem cilvēkiem.

- Tavi draugi mūs vēro, džins teica. Domā, ka viņi ir prie­cīgi?

- Drīzāk jau skaudīgi.

Kad viņi pagāja garām Lembetas dzelzceļa stacijai un devās uz rietumiem, golema ārējās aprises kļuva arvien neskaidrā­kas un tas arvien vairāk grīļojās. Liels māla gabals iespējams, viens no pirkstiem atrāvās no ķermeņa un nokrita zemē.

Tālāk viņi devās pāri Vestminsteras tiltam. Tagad vairs nebija nekādu šaubu, ka viņa ceļa mērķis ir Vaithola. Netenjels domāja par gaidāmo sadursmi. Tas bija viens no ministriem, tas pats, kas bija uzzinājis par viņa ceļojumu uz Prāgu un uzsūtījis viņam bārdaino algotni. Tomēr nebija iespējams uzminēt, kurš tas ir. Bet laiks rādīs.

Gledstona zizlis bija jaunajam burvim rokā, un viņš uz tā smagi atbalstījās, jo viens sāns joprojām smeldza. Ejot uz priekšu, viņš gandrīz ar mīlestību nolūkojās uz zizli. Tas Divālam un pārējiem būs kā dadzis acīs. Bet Mierdaris priecāsies, ka viss tik labi beidzies.

Zēns pēkšņi sastinga. Kur zizlis nonāks pēc tam? Vistica­māk -valdības mantu glabātavā, līdz pienāks laiks to izmantot.

Bet kurš gan spēs to likt lietā, ja ne viņš pats? Izmantojot impro­vizētus buramvārdus, viņam jau pirmajā reizē gandrīz bi ja izde­vies to iedarbināt! Ja viņam tiktu dota iespēja, viņš tiktu galā. Un tad…

Netenjels nopūtās. Žēl, ka viņš nedrīkstēs zizli paturēt.

Tomēr, kad viņš atkal būs Devro aizbilstamais, viss bija iespē­jams. Bija vajadzīga tikai pacietība. Atlika nogaidīt.

Beidzot viņi iegriezās starp diviem stikla un betona novēroša­nas torņiem uz Vestminsteras tilta. Priekšā stāvēja parlamenta ēka. Temza rīta gaismā mirgoja, un ūdeņos šūpojās mazas lai­viņas. Pāris tūristu, pamanījuši tuvojošos golemu, pārlēca pār tilta margām tieši upē.

Briesmonis soļoja uz priekšu, tā pleci bija sagumuši un rokas un kājas vairāk atgādināja māla stumbeņus, no kuriem pilēja lielas māla pikas. Tā gaita bija kļuvusi ļodzīga, kājas grīļojās pie katra soļa. It kā saprazdams, ka ilgi vairs nedzīvos, milzis pielika soli, un Netenjels ar džinu skrēja viņam nopakaļ.

Līdz tiltam satiksme bija pavisam vāja, un tagad Netenjels redzēja, kāpēc. Pusceļā uz parlamenta ēku Nakts policija bija izveidojusi ielenkumu. Tas sastāvēja no betona gabaliem, virves un nikniem otrā plāna velnēniem, kas bruņojušies ar adatām un haizivs zobiem. Kad velnēni ieraudzīja tuvojošos golemu, tie novāca adatas un zobus un ar izmisīgu vaidu metās bēgt. Poli­cijas leitnants pagāja pāris soļu uz priekšu, atstājot savus vīrus gaidām ēnās.

Stāt! viņš pavēlēja. Jūs mēģināt ielauzties valdībai pie­derošā vietā. Šeit šādas maģiskās izdarības ir aizliegtas un par tām tiek piemērots bargs sods… izdvesis kucēna smilkstu, leitnants palēca sāņus. Golems ar vienu dūres vēzienu sadra­gāja betona balstu, pārrāva virves un devās tālāk, atstādams postenī māla gabaliņus. Netenjels un Bartimajs kātoja viņam pakaļ, jautri piemiedzot ar aci izbiedētajiem sargiem.

Pāri tiltam, garām Vestminsteras torņiem, tieši pāri mauri­ņam. Pulks sīkāku burvju Vaitholas ierēdņi šausmu pilnām sejām bija izsteigušies laukā no ēkām un tagad mirkšķināja acis spilgtajā saules gaismā. Viņi godbijīgi pakāpās malā, kamēr milzis, kurš jau bija zaudējis daļu savu sākotnējo apmēru, uz mirkli apstājās pie Vaitholas stūra un devās uz Vestminsteras zāli. Vairāki cilvēki kaut ko sauca Netenjelam, kad viņš gāja garām. Zēns pamāja. Šis ir radījums, kas terorizēja pilsētu, viņš paskaidroja. Es vedu to atpakaļ pie saimnieka.

Šī atbilde izraisīja vispārēju interesi, un pa vienam vai pa diviem un tad jau lielākos baros pūlis viņiem sekoja, turoties drošā attālumā.

Lielās Vestminsteras zāles durvis bija atvērtas, durvju sargi, pamanījuši tuvojošos briesmoni un lielo cilvēku pūli, bija aiz­bēguši. Golems devās iekšā, nedaudz pieliecoties durvju ailē. Tagad tā galva jau bija kļuvusi bezformīga, tā bija izkususi gluži kā svece. Mute atradās jau apmēram krūšu augstumā, un trešā acs bija noslīdējusi līdz sejas vidum.

Netenjels un džins iegāja priekšnamā. Tur materializējās divi dzelteni ifrīti ar violetiem krustiem uz krūtīm. Tie nopētīja golemu un norīstījās.

- Es jūsu vietā nemaz nepūlētos, džins garāmejot noteica. Tikai savainosieties. Tomēr pieskatiet, kas te nāks, mums aiz muguras sapulcējusies vai puse pilsētas.

Izšķirīgais brīdis tuvojās. Netenjels juta, cik strauji sitas sirds. Viņš redzēja, kurp dodas golems, tas soļoja pa gaiteni uz pie­ņemšanas istabu, kur gaidīja visi ministri. Zēnam apreiba galva.

No gaiteņa sāna parādījās slaida, pelēkā uniformā tērpta mei­tene ar spilgti zaļām, izbiedētām acīm. Mandrāk, jūs, muļķi! Ko jūs darāt?

Netenjels pieklājīgi pasmaidīja. Labrīt, Ferēras jaunkundz! Jūs izskatāties nedaudz uztraukta…

Meitene iekoda lūpā. Padome visu nakti nav ne acu aiz­vērusi, un tagad visi atkal ir sapulcējušies un vēro notiekošo Izlūklodēs. Un ko tās rāda? Haosu pilsētā. Sautvorkā iet vaļā īsta elle grautiņi, laupīšanas, demonstrācijas!

- Tas nav nekas tāds, ko jūsu dārgie policisti nespētu novērst. Turklāt es daru tikai to, ko man pagājušajā naktī lika. Pie manis ir zizlis, zēns to pacēla gaisā, turklāt es atdodu šo vērtīgo īpašumu golemu kādam no mūsu ministriem, lai kas tas arī būtu. Ak vai tā laikam bija vērtīga? Nogriežoties ap stūri, golems bija saplēsis kādu Ķīnas porcelāna vāzi.

-Jūs arestēs… Devro kungs…

Priecāsies, uzzinot nodevēja vārdu. Un arī visi tie cilvēki, kas man seko. Zēnam pat nevajadzēja atskatīties. Pūļa klaigas bija dzirdamas arī šeit. Ja jūs mums pievienotos…

Viņiem priekšā bija divviru durvis. Golems tagad bija tikai kaut kas nedaudz vairāk par kūstošu mālu masu, tomēr tas izlauzās durvīm cauri. Netenjels, Bartimajs un Džeina kopā ar pirmajiem sekotājiem pārkāpa istabas slieksni.

Visi Lielbritānijas ministri pielēca kājās. Viņu priekšā bija klāts brokastu galds, bet ēdieni bija pastumti malā, lai varētu labāk iekārtot Izlūkložu novērošanas tīklu. Vienā no Novēro­šanas lodēm Netenjels pamanīja Sautvorkas galveno ielu, kur pūlis traucās pa sadragāto tirgu, citā varēja redzēt, kā cilvēki drūzmējas Vestminsteras mauriņā, bet trešā atainoja šo pašu istabu.

Golems apstājās istabas vidū. Izlaušanās cauri durvīm, šķita, paņēmusi visas tā enerģijas atliekas. Pilošā milža figūra bīstami sašūpojās. Tā rokas bija pazudušas un kājas saplūdušas vienā masā. Milzis sagrīļojās, it kā gatavotos krist.

Netenjels rūpīgi vēroja ministru sejas Devro, kā pārakmeņojies no šoka, Divāls, sarkans no dusmām, Vaitvela, kā allaž akmens cietu seju, Mortensens, kura gaišie mati bija sajaukti, Frejs, kas joprojām gremoja cāļa gabalu, Malbindi, kuras acis bija iepletušās kā šķīvji. Sev par izbrīnu viņš pamanīja malā kopā ar zemākiem ministriem Kventinu Mierdari un Šolto Pinnu. Acīmredzot rīta notikumi bija atsaukuši šurp visus, kam vien valdībā bija kāda ietekme.

Zēns lūkojās no sejas uz seju un neredzēja neko citu kā vien dusmas un uztraukumu. Uz mirkli viņam ienāca prātā, vai tikai viņš nav maldījies un golems tūlīt nesabruks, tā arī neko neat­klājis.

Premjerministrs noklepojās. Mandrāk, es pieprasu paskaid­rojumus…

Viņš apklusa. Jo golems bija pagriezies. Tas sagrīļojās un gluži kā piedzēries vīrs devās pie Helēnas Malbindi, informāci­jas ministres. Visu acis sekoja milzim.

Tas joprojām var būt bīstams! Divāls, kas likās mazāk nobijies par pārējiem, iesaucās. Viņš uzsita Devro uz pleca.

- Mums nekavējoties jāevakuē visi no istabas!

-Muļķības! atskanēja Džesikas Vaitvelas skarbā balss.

- Mēs visi saprotam, kas te notiek. Golems atgriežas pie saim­nieka. Mums visiem jāstāv un mierīgi jāgaida.

Nāves klusumā viņi vēroja, kā māla masa pasper vēl pāris soļu Helēnas Malbindi virzienā, kamēr sieviete drebošiem soļiem atkāpās. Tad tas pēkšņi mainīja virzienu un aiztipināja pie Džesikas Vaitvelas un Marmedjūka Freja. Vaitvela nepa­kustējās ne par mata tiesu, bet Frejs izdvesa baiļu kliedzienu, metās atpakaļ un paklupa uz zemē nomesta kaula. Viņš sabruka krēslā, piesarcis un acis iepletis.

Golems sasvērās uz Vaitvelas pusi, tas slējās pār ministri, lieliem māla gabaliem krītot uz grīdas.

Divāls iekliedzās: Mums ir atbilde un ilgāk vilcināties vairs nav vērts! Džesika Vaitvela ir šī radījuma pavēlniece! Ferēras jaunkundz, izsauciet policistus, kas pavadīs viņu uz Taueru!

Māla masa dīvaini noraustījās un atkal metās sānis prom no Vaitvelas jaunkundzes un tieši pie centrālā galda, kur sēdēja Devro, Divāls un Mortensens. Tie visi pakāpās atpakaļ. Tagad golems bija tikai nedaudz garāks par cilvēku, tas bija uz sabruk­šanas robežas. Milzis atspiedās pret galda malu un apstājās. Viņu no burvjiem šķīra tikai metrs galda.

Uz galda nokrita liela māla pika. Un tad, ar pirms tam nere­dzētu spēku, golems metās uz priekšu, tas vilkās kā ķermenis, kam nav ne kāju, ne roku. Monstrs devās uz priekšu, salaužot galdu un nogāžot zemē brokastu traukus, atsitās pret tuvāko Izlūkložu tīklu, kas nomirgoja un izslēdzās. Milzis devās tieši pie nekustīgā policijas priekšnieka Henrija Divāla.

Istabā tagad bija pilnīgs klusums, bija dzirdama tikai Mar­medjūka Freja čāpstināšana.

Divāla kungs, kura seja tagad bija pelnu pelēka, piecēlās no galda. Viņš atspiedās pret krēslu, un tas atsitās pret sienu.

Māli bija atstājuši lielāko daļu piku uz sasistajiem šķīvjiem un galda piederumiem. Golems beidzot nokļuva otrā galda pusē, izslējās, sašūpojās kā tārps, nogāzās uz grīdas un līda uz priekšu.

Divāla kungs parāvās atpakaļ, zaudēja līdzsvaru un atkrita ķrēslā. Viņš atvēra muti un atkal aizvēra, bet nespēja izdvest

ne skaņas.

Kustīgā mālu masa beidzot sasniedza viņa zābakus. Sakopo­jis pēdējos spēkus, māla briesmonis pacēlās virs policija;, priekš­nieka galvas kā grīļīgs tornis. Un tad tas nogruva pār sēdošo vīrieti, izzūdot Kafkas maģijas pēdējām paliekām. Mals izšķīda smalkos gabaliņos, kas nolija pār Divālu kā dušu, un viņam uz krūtīm nokrita mazs, ovāls priekšmets.

Istabā valdīja klusums. Henrijs Divāls palūkojas lejup, samirkšķinādams ar māliem aizķepušās acis. Viņam klēpi gulēja neko neredzošā golema acs.