Golema acs

16 bartimajs

Ērglis lidoja naktī, sāpīgi triecoties pret vēja brāzmām. Pāri jumtiem un klusiem krustojumiem līdz pat statujai. Nolaidos uz statujas, kur lietus spēcīgi kapāja akmeni. Viss bija tāpat kā pirms minūtes. Bet spaniels bija pazudis.

Kvīzla? Nekādas atbildes. Tikai vēja auri.

Nometies uz jātnieka cepures, es pārskatīju visus septiņus ceļus visos septiņos plānos. Spanielu nekur neredzēja, tāpat nevienu citu džinu, velnēnu, burvi vai citu maģisku parādību. Ielas bija kā izslaucītas. Es biju viens.

Vēlreiz uzmanīgi nopētīju statuju. Likās, ka esmu atradis uz akmens melnu švīku, bet nespēju pateikt, vai tā tur nav bijusi jau iepriekš.

Pēkšņi sapratu, ka sēžu ļoti pamanāmā vietā. Lai arī kā es pagrieztos, mani no mugurpuses varēja ievainot nezināmais ienaidnieks, pielavīdamies lietus aizsegā. Es aplidoju pāris loku ap statuju, šķeļot lietus aizkaru. Pacēlos līdz jumtiem, kur mani vairs nevarēja sasniegt nekas, kas lodātu pa ielām.

Un tad es izdzirdu blīkšķi. Tas nebija jauks, atturīgs blīk­šķis tāds kā pudeles saplīšana pret plikpaura galvu. Nē, izklau­sījās tā, it kā no zemes ar visām saknēm tiktu izrauts liels ozols un aizmests malā vai arī vesela māja tiktu noslaucīta no ceļa. Neizklausījās pārāk labi.

Vēl sliktāk bija tas, ka es varēju noteikt, no kurienes šis blīk­šķis nāca. Ja lietus būtu bijis skaļāks vai blīkšķis klusāks, es varētu sadzirdēt nepareizi un drosmīgi mesties pretējā virzienā. Bet šoreiz man neveicās.

Turklāt vēl pastāvēja cerība, ka Kvīzla varētu būt dzīva.

Tāpēc es izdarīju divas lietas. Pirmkārt, raidīju gaisā vēl vienu oranžo uzliesmojumu, cerēdams, ka to pamanīs kāds no mūsu izlūkpatruļas. Cik atceros, tuvākais bija kāds foliots Ceringkrosā. Tas bija viduvējs eksemplārs, kam nepiemita ne varonība, ne iniciatīva, bet šajā situācijā bija vajadzīgi jebkuri papildspēki.

Pēc tam es devos ziemeļu virzienā pa ceļu, no kura nāca sprā­dziens. Tas bija no muzeju kvartāla. Es lidoju, cik lēni vien ērglis var, nekrītot zemē. [19] [1] Kustināju spārnus tik lēni un piesardzīgi, cik vien spēju.

Un visu laiku vēroju namus, kas slīdēja zem manis. Tas bija lepno veikalu rajons mazs un tumšs. Seni uzraksti virs durvīm vēstīja, ko te var atrast kaklarotas, zīda baķus, dārgakmeņiem rotātus rokaspulksteņus. Te bija daudz zelta un dimantu. Burvji ieradās pirkt niekus, kas apstiprināja viņu statusu. Te iegriezās arī bagāti tūristi.

Briesmīgais blīkšķis vairs neatkārtojās. Likās, ka visi veikali ir neskarti to fasādes bija nebojātas, gaismas virs durvīm dega, koka izkārtnes šūpojās vējā.

Lietus mērcēja spārnus. Bruģi sedza dziļas peļķes. Ne miņas no kāda mirstīgā vai gara, it kā es lidotu pāri spoku pilsētai.

Iela kļuva nedaudz platāka, tā veda garām apaļam laukumam, kuru klāja zāle un puķu dobes, kas šķita dīvaini nepiederīgas šaurajai Londonas ielai. Zālāja vidū rēgojās vecs, salauzts stabs un akmens plāksnes, kuru nozīmi tikai tagad varēja aptvert. [20] [1] Arī ielas nosaukums Karātavu iela kaut ko nozīmēja. Londonas varas iestādes vienmēr bija prasmīgi pratušas iebiedēt vienkāršos (audis, bet, tā kā pēdējo gadu laikā likumpārkāpēji tika pakārti pie Tauera, šī vieta bija kļuvusi par tūrisma objektu.

Šovakar te viss bija izmircis un vēja appūsts. Patiesībā mani interesēja nevis karātavas, bet gan zāles laukums tām apkārt.

Tur bija kaut kas līdzīgs pēdām. Ļoti lielām pēdām. Tās drī­zāk izskatījās pēc lieliem lāpstu nospiedumiem ar vienu īkšķa nospiedumu platākajā pusē. Pēdas, dziļi iespiedušās zemē, šķēr­soja zālāju.

Es nopurināju no spalvām lietus lāses un piesitu ar nagiem pret karātavu stabu. Lieliski. Vienkārši lieliski. Mans ienaid­nieks ir ne tikai noslēpumains un spēcīgs, bet arī liels un smags. Šī nu gan būs naksniņa!

Ar acu skatienu pavadīju milzīgos pēdu nospiedumus. Pame­tot zālāju, tie joprojām bija labi redzami, jo atstāja aiz sevis dub­ļainu sliedi. Bija skaidri saprotams, ka neviens no veikaliem nav cietis no uzbrucēja. Viņš acīmredzot bija devies citur. Ar smagu nopūtu lidoju tālāk.

Karātavu iela beidzās pie plaša, tumša bulvāra. Tieši man pretī pacēlās augsts, iespaidīgs metāla žogs no sešus metrus augstiem un piecus centimetrus bieziem dzelzs stieņiem. Žogā bija atvērti plati vārti. Precīzāk sakot, tie bija atslieti pret tuvāko laternu, norauti kopā ar krietnu daļu šķērskoku. Žogā tagad rēgojās liels caurums. Kāds bija ļoti steidzies tikt iekšā. Cik jauki, ka ir tik dedzīgas būtnes! Un cik nepatīkami, ka es, lēni lidojot pār ielu, nācu arvien tuvāk šai vietai.

Nolaidos uz sapostīto vārtu metāla režģiem. Aiz tiem aiz­vijās plats piebraucamais ceļš, kas veda pie augstām kāpnēm. Tur slējās iespaidīgs portiks ar astoņām augstām kolonnām un ēka tik milzīga kā pils un garlaicīga kā banka. Tā bija sena celtne slavenais Britu muzejs. Tas stiepās visos virzienos, pie­būve aiz piebūves, cik vien tālu acis spēja saredzēt, aizņemot vismaz vienu pilsētas kvartālu. [21] [1] Britu muzejs ir mājvieta gandrīz miljonam senu mākslas darbu, no kuriem tikai pāris duču iegūti likumīgā ceļā. Divus gadsimtus saskaņā ar burvju likumu Londonas vadoņi bija izmantojuši katru iespēju sagrābt jeb­kuru vērtīgu svešzemju priekšmetu. Lordi un lēdijas, dodoties ceļojumos uz Eiropu, mēdza iebāzt rokassomiņās mazus, vērtīgus mākslas priekšmetus, karavīri aiz krūšu bruņām paslēpa dārgakmeņus un relikvijas no iekarota­jām zemēm, un katrs sevi cienošs tirgonis, atgriežoties Londonā, veda līdzi vienu kasti ar vērtīgiem dārgumiem. Un lielākā daļa šo mākslas priekš­metu nonāca arvien plašākajā Britu muzeja kolekcijā, un tie tika izstādīti ar parakstiem daudzās valodās, lai svešzemju tūristi ierastos un aplūkotuavus zaudētos dārgumus. Burvji gan aizvāca no muzeja visus maģiskos priekšmetus, bet tik un tā tas bija nozīmīgs mākslas priekšmetu glabātājs.

Vai šeit viss patiešām ir tik liels vai arī man tikai šķita? Ērglis sabužināja spalvas, bet tik un tā jutās gluži maziņš. Apsvēru situāciju. Nebija ne jausmas, kāpēc nezināmais, lielām pēdām apveltītais, spēcīgais ienaidnieks bija ieradies šeit. Muzejā gla­bājās tik daudz vērtību, ka viņam vajadzētu nedēļu laika, lai tās visas sadragātu. Bet, ja kāds vēlējās apkaunot Lielbritānijas val­dību, tad šis bija pareizais ceļš, un skaidrs, ka mana saimnieka karjerai būs gals, ja šīs nakts grautiņš netiks apturēts.

Tas nozīmēja, ka man jādodas iekšā. [22] [1] Vēl mans motīvs bija atriebība. Vairs nebija ne mazāko cerību, ka kādreiz vēl redzēšu Kvīzlu.

Ērglis lidoja uz priekšu līdz pat kolonnām un apmetās uz portika. Priekšā pavērās smagās bronzas durvis protams, mans pretinieks bija izlēmis tās neievērot un iegājis ēkā tieši cauri akmens sienai. Tā nebija stilīga rīcība, bet man deva iespēju aizkavēties un pavadīt vēl pāris minūšu, pārbaudot, vai sadra­gātajā akmenī neslēpjas briesmas.

Caurums sienā pletās plašs un melns. No droša attāluma pavēros uz priekšnamu. Klusums. Nekādu aktivitāšu nevienā no plāniem. Sadragāts koks un akmens un salauzts uzraksts "LAIPNI LŪDZAM MUZEJĀ" parādīja virzienu, kurā iebrucējs bija devies. Gaisā virmoja putekļi. Siena pa kreisi bija sadra­gāta. Es ieklausījos. Tālu, lietus rīboņas aizsegā, es saklausīju, kā tiek lauzti un plēsti nenovērtējami mākslas priekšmeti.

Es sūtīju gaisā vēl vienu oranžo uzliesmojumu, ja nu gadī­jumā tas sasodītais foliots iedomātos palūkoties manā virzienā. Tad pārvērtos un iegāju ēkā.

Nikns mīnotaurs [23] [1] Lai iedvestu bailes ikvienam cilvēciskam pretiniekam, nav nekā labāka par mīnotauru ar vērša galvu iedveš nedaudz šoka un bijības. Pēc vairāku gadsimtu treniņa mans mīnotaurs izskatījās ideāli. Ragi bija izliekti burvīgā leņķi, zobi asi kā zāģis. Ada kā pulēts melnkoks. Man bija palicis cilvēka torss, bet biju tam pievienojis satīra āža kājas, kas ir nedaudz bīstamākas par izsitumiem klātām cilvēka kājām grieķu sandalēs.

nepacietīgi paraudzījās uz izpostīto priekš­namu. No nāsīm tam nāca tvaiki, rokas saliecās, nagotās kājas

kārpīja grīdu. Kas uzdrīkstētos to izaicināt? Neviens! Nūjā, istabā jau neviena nebija. Pareizi. Tātad man bija jādodas uz nākamo telpu. Nekādu problēmu. Ievilcis elpu, mīnotaurs uz pirkstgaliem pārtipināja drupām klātajai grīdai līdz caurumam sienā un uzmanīgi palūkojās ap stūri.

Tumsa, lietus šalkoņa logos, amforas un feniķiešu podi lauskās uz grīdas. Un kaut kur tālumā plīstoša stikla troks­nis. Ienaidnieks joprojām atradās vairākas istabas tālāk. Labi. Mīnotaurs drosmīgi iesoļoja telpā.

Nākamās pāris minūtes mēs spēlējām tādu kā palēninātu kaķa un peles spēli, šādu darbību atkārtojot vairākas reizes. Jauna istaba, atkal tukša, un skaņas man priekšā. Marodieris devās uz priekšu, jautri dragādams visu, kas trāpījās tam ceļā, un es nepār­liecinoši viņam sekoju, pārāk nekārodams satikties. Jāatzīst, ka parasti Bartimajs tā nerīkojas. Bet Zeno liktenis man joprojām bija prātā, un es mēģināju darīt visu, lai izvairītos no drošas nāves.

Viss liecināja par to, ka man nav darīšana ar cilvēcisku būtni. Bet kas tad tas varētu būt? Ifrīts? Iespējams, lai gan pēc stila neat­bilst. Ifrīti parasti lieto daudz maģijas augstākās klases sprā­dzienus un dedzināšanas -, bet te no tiem nebija ne miņas, tikai brutāls spēks. Mārids? Tas pats. Turklāt es jau sen būtu sajutis tā maģisko klātbūtni. [24] [1] Māridi izstaro tik spēcīgu auru, ka tos var izsekot pēc maģiskās slie­des: aiz viņiem stiepjas tāda pati sliede kā aiz gliemežiem. Protams, nekad neiedomājies lietot šo salīdzinājumu mārida klātbūtnē!

Bet man šī rīcība nešķita pazīstama. Visas istabas bija tumšas un kā izmirušas. Tieši tā, kā zēns bija aprak­stījis iepriekšējos uzbrukumus nešķita, ka te būtu iesaistīti gari.

Lai būtu pilnīgi drošs, es raidīju nelielu maģisku impulsu sev pa priekšu nākamajā izlauztajā sienā, no kuras nāca ska­ļas skaņas. Gaidīju, kad impulss atgriezīsies vai nu vājāks (ja priekšā nebūtu gaidāms nekas maģisks), vai spēcīgāks (ja aiz sienas atrastos kaut kas bīstams).

Man par izbrīnu impulss neatgriezās vispār.

Mīnotaurs domīgi paberzēja purnu. Dīvaini, bet attāli pazīs­tami. Biju pārliecināts, ka jau iepriekš biju redzējis šo efektu.

Ieklausījos pie cauruma dīvainās skaņas atkal bija attālinā­jušās. Mīnotaurs uzmanīgi ielavījās nākamajā telpā…

Un nonāca plašā galerijā, kas bija divreiz augstāka nekā iepriekšējās istabas. Abās pusēs pret lielajiem taisnstūra logiem sitās lietus straumes, un no ārpuses, iespējams, no attālā torņa, istabu apspīdēja blāva gaisma. Šajā istabā bija milzīgas antīkās statujas, tītas ēnās: divi Asīrijas vārtu sargi spārnotās lau­vas ar cilvēku galvām, kas kādreiz bija stāvējušas pie Nimrudas vārtiem, [25] [1] Protams, šie bija tikai akmens atveidi. Asīrijas uzplaukuma dienās tie bija īsti džini, kas uzdeva svešiniekiem mīklas, gluži tāpat kā Sfinksa, un aprija cilvēkus, ja atbilde bija nepareiza, gramatiski neprecīza vai izrunāta ar zemnieku akcentu. Tie bija vieni punktuāli zvēri!

Ēģiptes dievi un gari, izgrebti no krāsota akmens un apveltīti ar krokodila, kaķa, ibisa vai šakāļa galvām, [26] [1] Šis pēdējais, Anubiss, mani vienmēr aizkaitina, ja es to pamanu pat ar acs kaktiņu. Bet es pamazām mēģinu atslābināties. Džabors galu galā jau sen ir nebūtībā.

milzīga svētās skarabeja vaboles skulptūra, sen aizmirstu priesteru sarkofāgi un milzīgās, monolītās faraonu statujas sadragātas sejas, torsi, rokas un kājas.

Citreiz es būtu pakavējies mazā, nostalģiskā ceļojumā, pavē­rodams senaizmirsto draugu un saimnieku attēlus, bet šis nebija īstais laiks. Cauri galerijai jau bija izgājis mans pretinieks, nogāz­dams mazākās faraonu statujas, kas tagad drumslās gulēja zemē, un dažas no dievu statujām tagad atradās tuvākā kontaktā, nekā tie būtu vēlējušies dzīves laikā. Bet, ja šīs statujas nebija sagā­dājušas lielas grūtības, tad šķita, ka lielākās krietni pretojušās. Pusceļā pa zāli, tieši ienaidnieka ceļā, stāvēja milzīga Ramzesa Lielā statuja, vairāk nekā deviņus metrus augsta un veidota no granīta. Tā galvasrota šūpojās, un no tumsas skanēja cīņas troksnis, kas liecināja, ka kāds vēlas novākt Ramzesu no ceļa. [27] [1] Radzes nebūtu pārsteigts, ka viņa statuja sagādājusi tik daudz rūpju viņam bija lielākais ego, kāds vien pieredzēts kādam no maniem saimniekiem. Par spīti tam, ka viņš bija maziņš, līkām kājām un tik pum­painu ģīmi kā degunradža pakaļa. Taču viņa burvji bija spēcīgi un nelo­kāmi es četrdesmit gadus strādāju milzīgos faraona projektos kopā ar citiem gariem.

Pat utuks būtu izdomājis, ka vienkāršākais ir apiet apkārt kaut kam tik lielam un doties tālāk. Bet mans ienaidnieks nopū­lējās ap statuju kā mazs suns ap ziloņa kaulu. Tāpēc iespējams (kāda patīkama doma), ka mans pretinieks bija samērā stulbs. Vai arī (ne tik patīkama doma) tas vienkārši bija godkārīgs vēlējās nodarīt pēc iespējas lielāku postu.

Par laimi, šobrīd iebrucējs bija pilnībā nodarbināts. Un tas deva man iespēju nopētīt, ar ko man darīšana.

Neizdvešot ne skaņas, mīnotaurs slīdēja uz priekšu tumšajā zālē, līdz nokļuva pie sarkofāgu sienas. Tas palūrēja ap sarkofāga stūri Ramzesa statujas virzienā. Un apjukumā sarauca pieri.

Džini parasti izcili redz naktī; tas ir viens no neskaitāmajiem veidiem, kuros mēs esam pārāki par cilvēkiem. Mums tumsa neko nenozīmē pat pirmajā plānā, ko arī tu spēj saredzēt. Bet tagad, lai gan pārskatīju visus plānus, es spēju saredzēt tikai tumsu, tik melnu kā akas dibenā. Tumšais pleķis viļņojās, sarā­vās un izpletās, bet palika tikpat tintes melns un nestrukturēts visos septiņos plānos. Lai kas arī kustināja Ramzesa statuju, tas bija paslēpies necaurredzamā tumsā.

Tomēr es tagad skaidri zināju, kur tas atrodas, un, tā kā šķita, ka tas mierīgi stāv uz vietas, bija pienācis laiks pēkšņam uzbrukumam. Palūkojos apkārt pēc piemērota metamā. Bla­kus stikla vitrīnā gulēja dīvains, melns, neregulāras formas akmens pietiekami mazs, lai paceltu, bet pietiekami liels, lai sašķaidītu galvu ikvienam ifrītam. Tam vienā pusē bija kaut kādi uzraksti, ko man nepietika laika izlasīt. Iespējams, tur bija aprakstīti kaut kādi noteikumi, kas jāievēro muzeja apmeklētā­jiem, jo šķita, ka rakstīts vismaz trijās valodās. Bet tas nešķita būtiski.

Mīnotaurs klusi un uzmanīgi nocēla no akmens stikla vit­rāžu un nolika to atkal uz grīdas. Tad viņš palūkojās apkārt pie Ramzesa kājām joprojām viļņojās melna tumsa, bet statuja nepakustējās. Labi.

Akmens pēkšņi atradās mīnotaura varenajās rokās, un tas devās atpakaļ, meklējot labāko vietu, no kurienes mest. Manu skatienu piesaistīja mazs faraons. Neatcerējos, kas viņš tāds bija acīmredzot ne no diženajiem. Pat statujai bija tāds ska­tiens, it kā lūgtu piedošanu. Tomēr augstmanis sēdēja izrotātā tronī zāles galā un viņa klēpis izskatījās pietiekami plats, lai mīnotaurs uz tā varētu nostāties.

Joprojām turēdams rokās akmeni, es uzlēcu vispirms uz paaugstinājuma, pēc tam uz troņa un tad faraonam klēpī. Palū­kojos pār plecu. Lieliski es atrados akmens sviediena attālumā no pulsējošā, melnā plankuma, pietiekami augstu, lai mestu īstajā trajektorijā. Es sasprindzināju āža kājas, sasprindzināju bicepsus, nosprauslājos un metu akmeni augšup un uz priekšu, gluži kā no katapultas.

Uz brīdi lidojošo akmeni apspīdēja gaisma no logiem, tad tas krita lejup garām faraona sejai, līdz pat statujas pamatam un melnās miglas centrā.

Atskanēja skaņa, kāda rodas, sitoties akmenim pret akmeni. No tumšā mākoņa visos virzienos izlidoja melni akmens gaba­liņi.

Tātad biju trāpījis kaut kam cietam.

Melnais mākonis uzmutuļoja pēkšņās dusmās. Tas atkāpās, un tā centrā pamanīju kaut ko ļoti lielu un spēcīgu, kas neprā­tīgā niknumā vicināja milzīgas dūres. Tad mākonis atkal sakļāvās un triecās pret statuju, it kā vainotu to notikušajā.

Tobrīd drosmīgais mīnotaurs bija paslēpies, saritinājies farao­nam klēpī un skatījās uz notiekošo pa plaisu marmora tēlā. Pat mani ragi bija nedaudz noļukuši, lai neatklātu slēptuvi. Vēroju, kā tumšais mākonis un tas, kas tajā atradās, izlēmīgi pagriežas un sāk meklēt vainīgo. Nezināmais novērsās no Ramzesa sta­tujas pamatnes, šūpodamies starp apkārtējām statujām. Atska­nēja smagu soļu duna.

Ņemot vērā, ka mans pretinieks spēj izlauzties cauri akmens sienām, par savu pirmo uzbrukumu nebiju lolojis pārāk lielas cerības. Un tomēr biju vīlies, ka triecienam tik maza ietekme. Tomēr tas bija devis man nelielu ieskatu, kāds radījums slēp­jas tumsas mākonī, un, tā kā es nevarēju to iznīcināt, viens no maniem uzdevumiem bija ievākt informāciju par nezināmo marodieri. Mazs akmens bija pavēris nelielu caurumu tumsas mākonī… ko tad varētu izdarīt liels akmens?

Viļņojošais mākonis virzījās uz priekšu, lai apskatītu aiz­domīgu statuju grupu otrā zāles malā. Neraksturīgi zaglīgi mīnotaurs noslīdēja no faraona klēpja un slēpdamies devās uz priekšu, kur pie sienas stāvēja milzīgs, no smilšakmens [28] [1] Kartuša uz tā krūtīm vēstīja, ka tas esot Amoss no astoņpadsmitās dinastijas, "… tas, kurš apvienojas slavā". Tā kā viņam nebija ne galvas, ne roku un kāju, tā šķita tīrā lielība. veidots faraona torss.

Torss bija apmēram četrus metrus augsts. Es paslēpos tā ēnā, pa ceļam paķerdams līdzi mazu apbedīšanas urnu. Pienācīgi iekārtojies, es pastiepu spalvaino roku un metu urnu pret zemi apmēram trīs metru attālumā. Tā ar skaļu blīkšķi saplīsa.

Tūlīt pat, it kā būtu gaidījis šādu skaņu, tumsas mākonis pagriezās un sāka soļot skaņas virzienā. Soļi skanēja arvien dedzīgāk. Tumsas taustekļi stiepās manā virzienā, atsitoties pret statuju. Mākonis tuvojās sadragātajai urnai un apstājās, nepārliecinoši noviļņojoties.

Viss bija sagatavots. Mīnotaurs bija uzrāpies statujai uz muguras, atspiedies ar kājām pret sienu un spieda to ar visu spēku. Torss sašūpojās uz priekšu un atpakaļ, viegli iešņuk­stēdamies. [29] [1] Mans pretinieks, cenšoties iekustināt Ramzesu, noteikti bija apguvis svārsta principu. Kā teica Arhimēds: "Dodiet man pietiekami garu sviru, un es iekustināšu pasauli." Šoreiz mana pasaule bija iedomīgs, sešas tonnas smags torss bez galvas. Tumšais mākonis sadzirdēja skaņu un devās tās virzienā.

Bet viņš gāja pārāk lēni. Ar pēdējo svārstību torsa smaguma centrs bija mainījies, un tas gāzās lejup, šķeldams gaisu un pazuzdams putekļu mākonī.

Gaisā uzvirpuļoja miljons saplēstu lausku, tās lidoja visos virzienos.

Es palēcu malā, pagriezos un vēroju notikušo.

Torss negulēja uz zemes. Tas bija vidū ieplaisājis, un tā aug­šējā daļa atradās metru no grīdas, it kā balstītos uz kaut kā liela.

Es uzmanīgi tuvojos. No sava redzes leņķa nevarēju saprast, kas guļ zem torsa. Tomēr izskatījās, ka mans manevrs bijis veik­smīgs. Pēc mirkļa es varēšu doties prom, dot signālu zēnam un būt gatavs atbrīvošanai.

Pieliecos, lai paskatītos, kas atrodas zem statujas.

Pēkšņi ātrāk, nekā es būtu gaidījis, no mākoņa izšāvās mil­zīga roka un sagrāba mani aiz spalvainās kājas. Roka bija zili melna, ar trim pirkstiem un īkšķi, cieta un auksta kā kapak­mens. Tajā gluži kā marmorā bija redzamas vēnas, un tajās pulsēja dzīvība. Tvēriens sagrāba manu būtību gluži kā skrūv­spīlēs. Mīnotaurs sāpēs iemāvās. Man vajadzēja pārvērsties, lai izrautos no šī tvēriena, bet galva griezās, es nespēju koncentrē­ties. Visapkārt pletās briesmīgs aukstums, tas ietina mani kā segā. Jutu, ka uguns manī dziest, kā enerģija aizplūst no manis gluži kā asinis no vaļējas brūces.

Mīnotaurs salīgojās un nokrita zemē kā lupatu lelle. Man virs galvas pletās nāves aukstums.

Tad negaidīti akmens dūre atlaidās, tvēriens vājinājās. Mīnotaura ķermenis tika mests augstu gaisā, lai to sadragātu pret tuvējo sienu. Apziņa izslēdzās, es nogāzos uz grīdas.

Tur es brīdi gulēju, apmulsis un neko nesaprazdams. Dzir­dēju skrapstošas skaņas, it kā smilšakmens torss tiktu stumts malā, un nedarīju neko. Jutu, kā nošūpojas grīda, kad sadauzītā statuja tika nosviesta malā, un vēl aizvien nedarīju neko. Es dzirdēju, kā mans ienaidnieks slejas kājās, un joprojām neko nedarīju. Tomēr pamazām briesmīgais, stindzinošais akmens rokas pieskāriens zaudēja ietekmi, manī atkal sāka degt uguns. Un, kad smagās akmens kājas soļoja manā virzienā, es sajutu sevī pietiekami daudz enerģijas, lai rīkotos.

Es atvēru acis un redzēju neskaidras ēnas.

Ar lielu piepūli mīnotaurs kļuva par kaķi un palēca malā no lielās kājas, kas iegrima grīdā. Kaķis piezemējās tālāk, nagus izšāvis, asti sabozis kā pudeļu birsti, un tūdaļ lēca atkal.

Lēcienā dzīvnieks pagrieza galvu un beidzot pilnībā ierau­dzīja savu pretinieku.

Tam apkārt jau atkal pulcējās melni mākoņi, ietinot tēlu gluži kā līķautā. Tomēr to vēl pietiekami apspīdēja mēnesgaisma, lai es savu pretinieku varētu nopētīt.

No pirmā acu uzmetiena šķita, ka būtu atdzīvojusies kāda no zāles statujām milzīga, cilvēka apveidiem līdzīga figūra, apmēram trīs metrus augsta. Divas rokas, divas kājas, lempīgs torss un gluda galva.

Tas viss bija redzams tikai pirmajā plānā, pārējos sedza tumsa.

Kaķis piezemējās uz krokodila dieva Sobeka galvas un brīdi tur tupēja, nikni šņākdams. Ienaidnieka stāvs izstaroja savādu citādību; man šķita, ka, tikai uzmetot tam skatienu, mana ener­ģija vājinās.

Pēkšņi tas nāca man virsū pārsteidzošā ātrumā, un gaisma, kas plūda no loga, apspīdēja tā seju… Šis radījums izskatījās kā raupjš, slikti apstrādāts mākslas priekšmets. Ķermeņa virsma slāņojās, tā šķita saplaisājusi un sačervelējusies, vietām atklājot arī gludus laukumus. Radījumam nebija ne ausu, ne matu. Acu vietā briesmonim rēgojās divi caurumi, kas izskatījās kā izbaks­tīti ar milzīgu, neasu zīmuli. Arī deguna tam nebija, toties bija kaut kas līdzīgs mutei, kas pletās plašā, ņirdzīgā plēsīgas hai­zivs smīnā. Un pašā pieres vidū mirdzēja ovāls, ko es pavisam nesen biju redzējis kaut kur citur.

Tas bija samērā mazs, veidots no tā paša zilpelēkā materiāla kā pārējais ķermenis, bet tikpat sarežģīts un smalks, cik viss pārējais raupjš un neapstrādāts. Tā bija vaļēja acs, bez plak­stiņa un skropstām, bet ar smalku varavīksneni un apaļu acs zīlīti. Un, pirms vēl tumsas aizsegs paspēja radījumu noslēpt skatienam, es pamanīju, ar kādu gudrību un sapratni šī acs mani vēro.

Tumsa tiecās uz manu pusi. Kaķis lēca. Aiz muguras dzirdēju sašķīstam Sobeka statuju. Bija pienācis laiks bēgt. Biju noskaid­rojis, ko gribēju. Nav vērts sev glaimot. Te nekas vairs nebija darāms.

Kaut kas pārlidoja man pāri un sadūrās ar durvīm, izgāžot tās. Kaķis izlēca pa izsisto caurumu. Aiz muguras skanēja rīboši soļi.

Es biju nonācis mazā, tumšā istabā, kur stāvēja etniska rakstura audumi un gobelēni. Logs istabas galā varēja būt glā­biņš. Kaķis skrēja turp, ūsām plīvojot, ausis pieglaudis, nagiem skrapstot pret grīdu. Tas lēca un pēdējā mirklī pasviedās sānis, izgrūdis kaķim gluži neraksturīgu lāstu. Tas bija pamanījis aiz­sargtīkla baltos pavedienus aiz loga. Burvji bija ieradušies un ieslodzījuši mūs.

Kaķis pagriezās, meklēdams vēl kādu izeju, bet neatrazdams.

Sasodītie burvji.

Durvis piepildīja mutuļojošs, melns mākonis.

Kaķis aizsargādamies pieplaka grīdai. Pret loga stikliem sitās lietus.

Brīdi ne kaķis, ne tumsas mākonis nekustējās. Tad no mākoņa parādījās kaut kas mazs un balts tā bija krokodila dievam Sobekam norautā galva, kas lidoja uz šo pusi. Kaķis palēca malā. Galva izlidoja pa logu. Caur izdauzīto rūti telpā sitās lietus, kas bija kļuvis karsts no saskares ar aizsargtīklu. Istabā ielauzās vējš. Gobelēni uzvirpuļoja gaisā.

Soļi. Un tumsa, kas tuvojās, piepildīja visu istabu.

Kaķis paslēpās stūrī, saraudamies, cik mazs vien varēja. Tūlīt, tūlīt acs mani ieraudzīs…

Vēl viena vēja brāzma sapurināja gobelēnus. Man radās ideja.

Ne pārāk spoža, bet es tobrīd nebiju izvēlīgs.

Kaķis lēca un pieķērās pie tuvākā gobelēna, samērā plāna, iespējams, no Amerikas, kas attēloja kantainus cilvēkus labības laukā. Dzīvnieks uzrāpās līdz audekla augšmalai, kas bija stin­gri piestiprināta sienai, un ar strauju nagu kustību to atplēsa. Vējš paķēra audumu un nesa uz istabas vidu, kur tas sadūrās ar kaut ko melnās tumsas vidū.

Bet kaķis jau bija pie nākamā gobelēna, raudams to nost no sienas. Un tad pie nākamā. Pēc brīža pusducis auduma gabalu plivinājās istabas vidū gluži kā spoki vējā un lietū.

Radījums mākoņa vidū bija norāvis no sejas pirmo audumu, bet tagad tam uzkrita nākamais. No visām pusēm lidoja un grie­zās auduma gabali, apmulsinot manu pretinieku un aizsedzot tam skatienu. Es jutu, kā milzīgās rokas plivinās pa gaisu, mil­zīgās kājas stampā uz priekšu un atpakaļ.

Kamēr radījums bija aizņemts ar gobelēniem, es mēģināju aizlavīties citur.

Viegli pateikt, grūti izdarīt. Jo šķita, ka melnais mākonis tagad piepilda visu istabu, un es nevēlējos vēlreiz saskrieties ar nāves elpu dvešošo radījumu mākoņa centrā. Tāpēc, pieplacis sienai, virzījos uz priekšu ļoti piesardzīgi.

Es jau biju ticis pusceļā līdz durvīm, kad šis radījums, acīmre­dzot izmisumā zaudējis jebkuru virziena izjūtu, pēkšņi piespēra kāju un sita pa tuvāko sienu. No griestiem nobira apmetums, un šķembas un akmens gabali pievienojās lietus, vēja un gobe­lēnu dejai istabas centrā.

Pēc otrā trieciena siena sabruka, un līdz ar to iegāzās arī griesti.

Uz brīdi kaķis sastinga, acis plati iepletis, bet tad saritinājās kamoliņā.

Pēc brīža akmens, ķieģeļu, cementa un metāla masa gāzās lejup, aprokot istabu.