Golema acs

45 kitija

Kitijai pēkšņi likās, ka viņa atrodas nevis bruģakmens pagalmā, svaigā gaisā, bet ir nokļuvusi atpakaļ pazemē, iespros­tota kapenēs, kur mutē jūt nāves garšu un kur cits pēc cita mirst viņas draugi. Meitene juta tās pašas šausmas, to pašu bezspēcību, bet pašas spēks un izlēmība pēkšņi sačokurojās kā ugunī iemestas papīra lapas. Viņa tikko spēja paelpot.

Pirmā doma bija dusmas uz dēmonu Bartimaju. Atklājās, ka viņš, apgalvodams, ka iznīcinājis skeletu, ir melojis. Un tūlīt pēc tam meitene iedomājās par Džeikobu, kas trīcēdams stāvēja viņai blakus, Kitijas neprātīgās rīcības dēļ draugam būs jāiet bojā. Meitene to skaidri apzinājās un ienīda sevi par izdarīto.

Lielākā daļa skeleta drēbju bija pazudušas, uz dzeltenīgajiem kauliem karājās tikai dažas auduma skrandas. Bija pazudusi arī zelta maska, un tukšajos acu dobumos dega sarkanas liesmas. Saules gaisma spīdēja cauri ribām un saplēstās žaketes palie­kām. Bikses un kurpes bija pazudušas. Bet radījuma enerģija nebija mazinājusies. Tas līksmi lēkāja no vienas kājas uz otru.

Tas nu gan ir jautri! atskanēja viņa balss, kas šoreiz līdzi­nājās zvana skaņām. Ko vēl vairāk varētu vēlēties? Te nu es atkal esmu, laimīgs kā jēriņš, un, ja arī esmu nedaudz izmircis, tad kas par to? Ko es vēlos? Tikai sekot mana zaudētā īpašuma smaržai, savākt visu, kas ir mans, un atkal doties tālāk. Un ko es atrodu? Savu zizli! Gluži kā jaunu! Un tas vēl nav viss! Es satieku te divus citus jēriņus, ar ko spēlēties, tos divus jēriņus, par kuriem es tik ilgi biju domājis, peldot aukstajā ūdeni, kamēr manas skaistās drēbes samirka un sapelēja. Ak, nelūkojies tik nevainīgi, mīļā, skelets pievērsās Kitijai, un viņa priecīgā balss pārtapa niknā šņācienā. Tu esi viena no tiem! Mazā pelīte, kas iztraucēja mana saimnieka atpūtu, kas nozaga zizli un domāja, ka dāmai piederas nēsāt somiņā sudrabu. Tu būsi pēdējā, ar ko es izrēķināšos!

Skelets izslējās, pabungoja ar pēdām pa mašīnas pārsegu un izstiepa kaulaino pirkstu pret Bartimaju, kas izskatījās pēc tumšādaina zēna. Es atceros arī tevi, tas teica. Tu biji tas, kas nozaga manu seju un noslīcināja mani Temzā. Ak, es esmu šausmīgi nikns uz tevi!

Ja arī džins bija uztraucies, tas lieliski prata to noslēpt. To es spēju saprast, viņš vēsi novilka. Patiesībā esmu nedaudz vīlies sevī. Vai nepastāstīsi, kā tev tomēr izdevās palikt dzī­vam?

Skelets dusmās sakoda žokļus. Mani no nāves paglāba nejaušība, tas nočukstēja. Kamēr es bezpalīdzīgs peldēju tumšā, aukstā ūdens straumē, mans elkonis pēkšņi aizķērās aiz enkura. Es tūlīt pat satvēru enkura ķēdi pirkstos un zobos, es cīnījos pret okeāna straumi, rāpos augšup. Un kur es nokļuvu? Uz vecas, tumsas ieskautas baržas. Tiklīdz ūdens nolija no maniem kauliem, es jutu atgriežamies spēku. Ko es vēlējos? Atriebību! Bet vispirms man bija vajadzīgs zizlis, lai es atgūtu varenību. Es soļoju gar upes krastu dienu un nakti, ošņājot pēc tā maģiskās auras kā suns. Un šodien, te skeleta balss atkal kļuva aizrautīga, es to atradu, sameklēju šo pagalmu un gai­dīju jūs kopā ar to puisi, kas tagad guļ zemē. Skelets ar kājas pirkstu norādīja uz šoferi. Baidos, ka viņam mūsu saruna nešķita tikpat interesanta.

Bartimajs pamāja. Cilvēki nekad nav bijuši sevišķi labi sarunu biedri. Pārāk garlaicīgas būtnes.

- Vai ne?

- Nenoliedzami.

- Tā gan… Paklau! skelets pēkšņi sarosījās. Tu mēģini mainīt sarunas tematu!

- Nemaz ne. Tu teici, ka esi ļoti nikns uz mani.

- Tieši tā. Kur es paliku… ļoti nikns… divi mazi jēriņi, mei­tene un džins… Likās, ka skelets ir zaudējis domu pavedienu.

Kitija norādīja uz Mandrāku. Un kā tad ar viņu?

Netenjels salēcās. Es šo ifrītu nekad mūžā neesmu redzējis! Viņam nevar būt nekādu iebildumu pret mani.

Liesmiņas skeleta acu caurumos iemirdzējās. Izņemot to, ka tev rokās ir mans zizlis. Tas ir nopietns iebildums. Un vēl vairāk man nepatīk tas, ka tu vēlies to likt lietā. Jā! Nemaz neliedzies! Tu taču esi burvis!

Bija vērts noskaņot ifrītu pret burvi. Kitija noklepojās. Viņš lika man to nozagt. Tā visa ir viņa vaina. Viņš lika Bartimajam tev uzbrukt.

- Vai tiešām? skelets nopētīja Džonu Mandrāku. Cik interesanti… Tas vēlreiz pagriezās pret Bartimaju. Viņa melo, vai ne? Vai tas nejēga ar zizli rokās tiešām ir tavs saim­nieks?

Ēģiptiešu zēns izskatījās patiešām nokaunējies. Diemžēl.

- Ak vai. Bet neuztraucies. Es viņu nogalināšu pēc tam kad būšu piebeidzis tevi.

To pateicis, skelets pacēla pirkstu. No tā izlauzās zaļas lies­mas un trāpīja tieši tajā vietā, kur bija stāvējis zēns. Bet viņa tur vairs nebija. Zēns bija apmetis salto un tagad stāvēja pie tuvākā nama atkritumu tvertnes. It kā vienas domas vadīti, Kitija, Džeikobs un Džons Mandrāks pagriezās un metās prom, ārā uz ielas. Kitija skrēja pa priekšu, un tieši viņa pirmā pamanīja dīvainu gaisa sabiezējumu, it kā pēkšņi kāds būtu aizvācis visu rītausmas gaismu. Meitene palēnināja soli un apstājās. Tumsas taustekļi stiepās cauri arkveida vārtiem, un aiz tiem tuvojās tumšs mākonis. Aiz tā neko vairs nevarēja saskatīt, pagalms bija kā nogriezts no apkārtējās pasaules.

Ko nu? Kitija ar Džeikobu pārmija bezpalīdzīgus skatienus un palūkojās pār plecu. Ēģiptiešu zēns bija dabūjis spārnus un tagad lidinājās virs pagalma tieši tik augstu, lai skelets nespētu viņu aizsniegt.

- Turieties pa gabalu no tā mākoņa, kā no liela attāluma atskanēja Džona Mandrāka balss. Manuprāt, tas ir bīs­tams.

Kitija nošņācās. It kā tev nebūtu vienalga! Tomēr viņa pakāpās soli atpakaļ.

Mākonis nāca arvien tuvāk. Tam apkārt valdīja smags klu­sums un dvakoja pēc slapjas, smagas zemes.

Džeikobs satvēra Kitijas roku. Vai tu dzirdi?

- Jā. No tumsas mākoņa skanēja smagu soļu troksnis, kas arvien tuvojās.

- Mums jābēg, Kitija norīkoja. Atpakaļ uz pagrabu!

Viņi pagriezās un metās uz kāpnēm, kas veda uz pagrabu.

Pagalmā skelets, kas veltīgi raidīja liesmu šautras uz dēmonu, tagad pagriezās pret viņiem un sasita plaukstas. Un tad viss pagalms notrīcēja, akmeņi nodrebēja. Siena virs pagraba dur­vīm sašūpojās, sadalījās uz pusēm un nogruva. Durvis uz pa­grabu bija pazudušas.

Skelets ar vienu lēcienu bija pie viņiem. Tas nolādētais dēmons ir pārāk izveicīgs, viņš sacīja. Tāpēc esmu mainījis domas. Jūs abi būsiet pirmie.

- Kāpēc es? Džeikobs izdvesa. Es taču neko neesmu noda­rījis.

- Zinu, mīļais bērns, liesmiņas skeleta acu dobumos iemir­dzējās, bet tu esi dzīvības pilns, un pēc tik ilga laika zem ūdens man tiešām vajadzīga enerģija. Tas pastiepa roku un pirmo reizi pamanīja, kā pagalmā lavās iekšā melnais mākonis, pama­zām izsūkdams no šejienes visu gaismu. Skelets, žokli atkāris, lūkojās tumsā.

- Nu, nu, tas novilka. Kas tad tas?

Kitija un Džeikobs piespiedās pie sienas. Skelets pagriezās pret tumsas mākoni un kaut ko uzsauca svešā valodā. Džeikobs sarāvās. Tas bija čehiski, zēns bilda. Viņš teica: "Es izai­cinu tevi!"

Skelets pagrieza galvu par 180 grādiem un palūkojās uz bēr­niem. -Atvainojiet mani uz mirkli, bērni. Man te jānokārto kāds nepabeigts darbiņš. Nepazūdiet, es tūlīt pat būšu atpakaļ.

Kauliem klaudzot, tas izgāja pagalma vidū, acis nenolaidis no tumsas mākoņa, kas arvien sabiezēja. Kitija mēģināja sako­pot domas. Viņa palūkojās apkārt. Ielu sedza ēnas, saule tikko spīdēja cauri tumsas mākoņiem. Izeju no pagalma slēdza tum­sas mākonis, no pārējām pusēm slējās kailas sienas. Kitija nola­mājās. Ja viņai būtu kaut viena Elementu lode, viņa izlauztu ceļu cauri sienai. Bet tagad viņi bija bezspēcīgi, gluži kā žurkas slazdā.

Viņa sajuta sev blakus gaisa pūsmu, un no debesīm nolai­dās Bartimajs. Viņš salocīja spārnus un pieklājīgi pamāja. Kitija sarāvās.

- Ak, neuztraucies, zēns priecīgi uzsauca. Man šobrīd pavēlēts turēt tevi pa gabalu no automašīnas. Ja tu tai tuvosies, man būs tevi jāapstādina. Citādi tu vari darīt, ko vēlies.

Meitene sarauca pieri. Kas notiek? Kas tā par tumsu?

Džins nopūtās. Atceries, ka es tev stāstīju par golemu? Tas atkal ir parādījies. Kāds izlēmis iejaukties. Var viegli nojaust, kāpēc. Tas nolādētais zizlis ir visu mūsu nelaimju cēlonis. Tas palūkojās sānis. Un tas liek man atcerēties… ko gan viņš dara? Ak nē… sakiet man, ka viņš nemēģina… mēģina gan! Sīkais idi­ots!

-Kas?

- Mans mīļotais saimnieks. Viņš mēģina iedarbināt zizli.

Viņiem pretī, netālu no limuzīna, pie sienas piespiedies, stā­vēja Džons Mandrāks. Nepievēršot nekādu uzmanību skeleta izdarībām tas tagad lēkāja uz priekšu un atpakaļ pa bruģēto pagalmu, izkliegdams apvainojumus tumsas mākonim -, zēns bija atspiedies pret zizli un, acis aizvēris, murmināja kaut kādus vārdus.

- Tas nebeigsies labi, dēmons sacīja. Ja viņš mēģina to iedarbināt ar parastajiem vārdiem, neizmantojot pastiprino­šas burvestības, tad viņš uzprasās uz nepatikšanām. Puikam nav nekādas nojausmas, kādi spēki ir paslēpti zizlī. Vismaz divi māridi, kā likums. Viņš vienmēr bijis pārāk ambiciozs, tur tā problēma. Bartimajs skumji pašūpoja galvu.

Kitija no tā visa saprata maz, un, atklāti sakot, viņai bija vienalga. Lūdzu, Bartimaj, tā taču tevi sauc, vai ne? Kā mēs varētu tikt ārā? Vai tu mums vari palīdzēt? Tu taču varētu izsist caurumu šajā sienā?

Zēna tumšās acis viņu nopētīja. Kāpēc lai es to darītu?

-Nu… tu taču nevēli mums ļaunu… Tu tikai seko pavē­lēm… meitene neizklausījās pārāk pārliecināta.

Džins sarauca pieri. Es taču esmu riebīgs dēmons! Tu pati tā teici. Bet, pat ja es gribētu jums palīdzēt, nebūtu prātīgi šobrīd pievērst sev lielāku uzmanību. Mūsu draugs ifrīts ir par mums aizmirsis. Viņš atcerējies Prāgas aplenkumu, kad golemi nodarīja lielu postu Gledstona spēkiem.

- Skelets kaut ko dara… Džeikobs nočukstēja.

- Jā. Pieliecieties. Tumšais mākonis uz brīdi bija apstājies, it kā novērtēdams skeletu savā priekšā. Kamēr viņi tā skatījās, šķita, ka golems pieņēmis lēmumu. Viņš pagriezās pret Džonu Mandrāku, kas turēja rokā zizli. Tobrīd skelets pacēla roku, no kuras izšāvās baltas gaismas stars un ieurbās tumsas mākonī. Atskanēja dīvains troksnis it kā sprādziens aiz stiprām dur­vīm. Uz visām pusēm aizlidoja tumši mākonīši, izlaistot kar­stajā rīta saulē.

Bartimajs atzinīgi nosēcās. Nav slikti, nepavisam nav slikti. Bet tas viņam nepalīdzēs.

Džeikobam un Kitijai aizrāvās elpa. Viņi ieraudzīja pagalma vidū stāvam milzīgu, cilvēkam līdzīgu figūru, tikai daudz stī­vāku un raupjāku, ar neapstrādātam akmenim līdzīgu galvu uz pleciem. Šķita, ka tumsas mākoņa pazušana viņu apstulbinā­jusi tas nesakarīgi nošūpoja rokas, it kā mēģinādams savākt tumsu atpakaļ. Kad tas neizdevās, golems, neņemdams vērā skeleta prieka saucienus, devās pāri pagalmam.

- Mandrākam vajadzētu pasteigties, Bartimajs konsta­tēja. Re, te atkal nāk Honorijs!

- Nemaz netuvojies! skelets auroja. Zizlis pieder man! Es tevi izaicinu! Es nesargāju to simts gadu, lai kāds gļēvulis to beigās nozagtu! Es tevi redzu skatāmies caur to aci! Es varu to izraut un saspiest savā plaukstā! To teicis, skelets raidīja pret golemu pāris sprādzienu, bet tie visi atlēca no viņa kā nebijuši.

Akmens figūra soļoja tālāk. Tagad Kitija skaidrāk redzēja viņa seju tajā bija divas parastas acis un virs tām lielāka, daudz smalkāka trešā acs tieši pieres vidū, kas grozījās pa labi un pa kreisi un mirdzēja ar spožu gaismu. Mute bija kaut kas līdzīgs neapstrādātam caurumam, pilnīgi nelietderīga. Meitenei ienāca prātā dēmona teiktais golemam mutē atradās maģis­kais papīrs, kas deva briesmonim spēku.

Atskanēja nikns kliedziens, un ifrīts Honorijs, sadusmojies par to, ka viņa uzbrukumam nav gaidīto seku, nostājās gole­mam ceļā. Nonācis tam priekšā, skelets salieca ceļus un lēca tā darot, no viņa mutes un rokām izlauzās enerģijas viļņi. Skelets nolaidās golemam uz krūtīm, apķeroties ar rokām ap kaklu. Vietās, kur tas pieskārās briesmonim, uzliesmoja zilas liesmas. Golems apstājās, pacēla masīvo roku un satvēra skeletu aiz pleca.

Uz mirkli abi sāncenši palika nekustīgi. Liesmas pieņēmās spēkā. Gaisā vēdīja deguma smaka un aukstums.

Un tad pēkšņi sprādziens un gaismas uzliesmojums.

Skelets sašķīda.

Uz bruģētā pagalma nokrita salauzti kauli.

- Savādi, Bartimajs novilka. Viņš, kājas sakrustojis, bija apsēdies uz zemes. Izskatījās, ka viņu šī izrāde uzjautrina. Patiešām, ļoti savādi. Honorijam to nevajadzēja darīt. Tā bija pilnībā vājprātīga, pašnāvnieciska rīcība lai gan nenolie­dzami drosmīga. Kaut arī ifrīts bija jucis, viņam taču vajadzēja saprast, ka golems viņu iznīcinās, vai ne? Golems spēj neitrali­zēt mūsu maģiju, tas saārda mūsu būtību, pat ja to sedz kauli. Ļoti dīvaini. Varbūt viņš vienkārši bija noguris no šīs pasaules. Vai tu to spēj saprast, Kitija Džonsa?

- Kitij, Džeikobs raustīja meiteni aiz piedurknes. Izeja ir brīva. Mēs varam aizlavīties.

-Jā… meitene palūkojās uz Mandrāku. Aizvēris acis, viņš joprojām skaitīja buramvārdus.

- Iesim…

Kopš skeleta iznīcināšanas golems bija palicis stāvam sastin­dzis. Tagad tas atkal sāka kustēties. Trešā acs iemirdzējās un atkal pievērsās Mandrākam un viņa zizlim.

- Šķiet, ka tam vajadzīgs Mandrāks, Bartimaja balss bija vienaldzīga.

Kitija nodrebinājās un lēnām sekoja Džeikobam, piesardzīgi virzoties gar sienu.

Tobrīd Mandrāks pacēla skatienu. Sākumā likās, ka viņš neredz neko no apkārtnes, bet tad zēns pamanīja tuvojošos golemu. Viņš pasmaidīja, izstiepa zizli vienā rokā un izteica vienu vienīgu vārdu. Ap zizli apvijās violetas gaismas stari, paceļoties līdz augšai. Kitija apstājās. Gaisu satricināja dūkoņa, un tas ievibrējās it kā tūkstošiem bišu vēlētus izlauzties brī­vībā. Zeme salīgojās.

- Nevar būt, Bartimajs neticīgi novilka. Nevar būt, ka viņam izdevies to iedarbināt. Nejau pirmajā reizē!

Jaunā burvja smaids pletās platāks. Viņš izstiepa Gledstona zizli pret golemu, kas neziņā apstājās. Kokgrebumos uz zižļa rotājās spilgtas gaismas. Zēna seja bija apmirdzēta un priekā staroja. Pavēlošā balsī viņš izteica sarežģītu burvestību. Zizlis iekvēlojās. Kitija samiedza acis un novērsās. Golems sagrīļojās. Gaismas stars noraustījās, nošvirkstēja un šāvās atpakaļ caur zizli un burvja roku. Zēns tika parauts gaisā un triekts pret sienu ar skaļu būkšķi.

Tad viņš nogāzās zemē un palika tur guļam. Zizlis izkrita viņam no rokas.

- Ak, Bartimajs pašūpoja galvu. Tātad viņam tomēr neiz­devās. Es jau zināju.

- Kitij! Džeikobs jau bija pavirzījies mazliet tālāk līdz vār­tiem un tagad māja viņai. Nāc, kamēr vēl ir laiks!

Milzīgais māla briesmonis atsāka soļot pie burvja, kas nekus­tīgi gulēja zemē. Kitija nesekoja Džeikobam, bet pagriezās pret Bartimaju.

- Un kas tagad notiks?

- Tagad? Pēc mana saimnieka mazās kļūmes? Gana vien­kārši. Jūs aizbēgsiet. Golems nogalinās Mandrāku, paņems zizli un aiznesīs to burvim, kas visu notiekošo vēro caur trešo aci briesmoņa pierē.

- Un tu savam saimniekam nepalīdzēsi?

- Es pret golemu esmu bezspēcīgs. Jau mēģināju. Turklāt pēc jūsu pēdējās bēgšanas mans saimnieks atcēla visus iepriek­šējos uzdevumus, tātad arī manu pienākumu viņu sargāt. Ja Mandrāks nomirs, es būšu brīvs. Viņam palīdzēt nav manās interesēs.

Golems tagad gāja garām limuzīnam un zemē gulošajam šoferim. Kitija atkal palūkojās uz Mandrāku, kas bezsamaņā gulēja pie sienas. Viņa iekoda lūpā un novērsās.

- Redzi, man lielākoties nav dota brīva griba izvēlēties, ko darīt, dēmons skaļi sacīja. Tāpēc brīžos, kad varu izvēlēties, es nedaru to, kas varētu kaitēt man pašam. Tas padara mani pārāku par tādiem muļķīgiem cilvēkiem kā jūs visi. To sauc par veselo saprātu. Bet tu vari mēģināt, viņš piebilda. Var­būt tavas pretošanās spējas ir pietiekami stipras. Ir tik aizrau­joši redzēt, kā tu dari to, kas būtu jādara man, un tiec cauri sveikā.

Kitija dziļi ieelpoja un paspēra vēl pāris soļu. Viņa vēlreiz paskatījās pār plecu. Mandrāks man nebūtu palīdzējis, viņa teica.

- Tieši tā. Gudra meitene. Dodies prom un atstāj viņu nomirt.

Kitija palūkojās uz golemu. Tas ir pārāk liels. Es netikšu

pergamentam klāt.

- īpaši, kad tas būs pagājis garām automašīnai.

- Sasodīts! Kitija metās skriet, taču nevis pie apstulbušā Džeikoba, bet pie māla briesmoņa pagalma vidū. Viņa nelikās ne zinis par sāpēm plecā, nedzirdēja drauga izmisīgos saucienus un saprāta balsi, kas sauca, ka šī rīcība ir neprātīga un muļķīga. Meitene nolieca galvu un paātrināja skrējienu. Viņa nebija ne dēmons, ne burve viņa bija labāka par tiem visiem. Alkatība un pašlabums nekad nenoteiks viņas rīcību. Meitene jau bija golemam aiz muguras pietiekami tuvu, lai redzētu tā akmens muguru un sajustu smago zemes smaku. Kitija uzlēca uz limu­zīna motora pārsega.

Golema neko neredzošās acis lūkojās taisni uz priekšu un tikai trešā acs pieres vidū zvēroja gudrībā un niknumā. Tā lūkojās tieši uz Mandrāku un neredzēja, kā Kitija ieskrienas un uzlec golemam uz muguras.

Golema aukstais akmens ķermenis lika Kitijai šausmās noels­ties. Pat ņemot vērā viņas pretošanās spējas, tas tik un tā bija kā lēciens ledainā upē elpa aizrāvās, visi muskuļi saspringa. Galva griezās, kakls aizžņaudzās. Viņa apmeta veselo roku golemam ap kaklu un stingri pieķērās. Acs viņu neredzēja, un golema saimnieks nevarēja just meitenes svaru briesmonim uz muguras.

Kitija pastiepa uz priekšu savainoto roku plecs tik skaudri iesāpējās, ka viņa iekliedzās. Viņa salieca roku, mēģinādama aizsniegt golema muti. Tieši tā, kā dēmons bija teicis, mutē golemam bija manuskripta rullis. Pirksti pieskārās aukstajam akmenim uz golema sejas. Šoks bija tik spēcīgs, ka Kitija gan­drīz paģība.

Viņa nevarēja aizsniegt muti…

Golems apstājās un pēkšņi salieca muguru. Kitija lidoja uz priekšu, gandrīz pāri briesmoņa galvai. Viņa pamanīja, kā mil­zīgā roka stiepjas pret gulošo zēnu tā satvers viņu aiz rīkles un nožņaugs kā cāli.

Mugura saliecās vēl vairāk. Kitija uzrausās augstāk un atkal ar pirkstiem pieskārās aukstajai sejai. Viņai izdevās iebāzt roku briesmonim mutē. Tur bija auksts akmens, asas, zobiem līdzīgas šķautnes un kaut kas mīksts. Viņa to satvēra un pēkšņi zaudēja līdzsvaru. Meitene lidoja uz priekšu pāri briesmoņa plecam un smagi uzgāzās zēnam virsū.

Kitija, gulēdama uz muguras, atvēra acis un iekliedzās.

Golema seja bija tieši virs viņas atvērtā mute, neko nere­dzošās acis un trešā acs, kas nikni viņu vēroja. Bet šis niknums pamazām norima un saprāts nozuda. Tagad trešā acs golema pierē nebija nekas vairāk par māla ovālu.

Kitija pacēla roku un paskatījās uz to.

Meitene bija satvērusi rokā dzeltenu pergamentu.

Ar mokām paslējusies uz elkoņiem, viņa redzēja, ka golems stāv nekustīgs un tā dūre apstājusies pāris collu no Džona Mandrāka sejas. Akmens tagad bija sastindzis to varēja notu­rēt par statuju. No tā vairs neplūda aukstums.

- Traka. Tu esi traka. Ēģiptiešu zēns stāvēja viņai blakus, rokas uz gurniem salicis un galvu šūpodams. Tu esi tikpat traka, cik tas ifrīts. Tikai tev bija mīkstāka piezemēšanās.

Kitija redzēja, kā uz viņas pusi nāk Džeikobs. Viņa novaidē­jās. Plecs atkal asiņoja, visi muskuļi sāpēja. Meitene uzmanīgi piecēlās, atspiežoties pret golema izstiepto roku.

Džeikobs lūkojās uz Džonu Mandrāku, kuram pār krūtīm gulēja Gledstona zizlis. Vai viņš ir pagalam? Izklausījās, ka zēns uz to cer.

- Diemžēl joprojām elpo, dēmons nopūtās un palūkojās uz Kitiju. Ar savu neprātīgo rīcību tu esi nolēmusi mani tālākām mocībām. Tas palūkojās debesīs. Es labprāt ar jums papļā­pātu, bet mums visu laiku sekoja Izlūklodes. Golema parādīša­nās tās būs aizbiedējusi, bet drīz vien tās atkal būs klāt, tāpēc būtu labāk, ja jūs pazustu.

- Jā. Kitija pagāja pāris soļu, bet tad atcerējās pergamentu. Pēkšņā nepatikā viņa atlaida pirkstus, un tas nokrita zemē.

- Ko tu iesāksi ar zizli? Bartimajs vaicāja. Tu vari to paņemt. Neviens tevi neaizkavēs.

Kitija sarauca pieri un atskatījās. Tagad viņa zināja, ka zizlis ir vērtīgs. Spalvaskāta kungs to būtu paņēmis. Tāpat arī Hopkinss, nezināmais labdaris, ifrīts Honorijs un pats Mandrāks… un vēl daudzi citi tā dēļ bija gājuši bojā. Man tas nav vaja­dzīgs, Kitija noskaldīja.

Viņa pagriezās un kliboja pakaļ Džeikobam uz ielas pusi. Meitene gaidīja, ka dēmons varbūt viņu vēlreiz uzrunās, bet tā nenotika. Kitija jau atradās pie izejas. Pagriezusies viņa redzēja, ka tumšādainais zēns joprojām stāv un vēro viņu. Un tad jau viņa bija izgājusi uz ielas.