Golema acs

19 kitija

Briesmonis metās Kitijai virsū, mirdzinādams asos ragus un plati atplezdams aszobaino muti. Zili melnie spārni sitās mei­tenei sejā, mazās rokas mēģināja aizsniegt acis. Viņa juta tā riebīgo elpu sev sejā, uzbrucēja spiedzieni apdullināja. Meitene mežonīgi dauzīja ar dūrēm un kliedza…

Un pēkšņi uzbrucējs ar skaļu blīkšķi uzsprāga, gaisā uzvirpuļoja zili melnas auksta lietus lāses un uzvēdīja asa smaka.

Kitija sabruka pret tuvāko sienu, smagi elpodama un raudzī­damās apkārt. Neradījums bija pazudis un trīs maskotie cilvēki tāpat. Ieliņa bija tukša. Nekur nemanīja nekādu kustību.

Viņa metās skriet, cik ātri vien jaudāja, izskrēja uz ļaužu pārpilnās ielas un iejuka drūzmā, cenzdamās izlauzt ceļu līdz septiņu ielu krustojumam.

Septiņas ielas šeit satikās pie apļa, ko no visām pusēm ieskāva viduslaikos celtas mājas no nomelnējuša koka un krāsota ģipša. Apļa vidū bija jātnieka figūra, tās pakājē sēdēja cilvēki, izbaudot pēcpusdienas sauli. Tai pretī stāvēja vēl viena statuja Gled­stons Likumdevējs. Viņš bija tērpies apmetnī un turēja rokā papi­rusa rulli, vienu roku pacēlis, it kā sludinādams likumus cilvēku pūlim. Kāds vai nu dzērājs, vai anarhists bija uzrāpies diža­jam vīram uz pleciem un uzlicis viņam galvā oranžo, satiksmes regulēšanai paredzēto konusu, tādējādi likdams burvim izskatī­ties pēc cirka klauna. Policisti to vēl nebija pamanījuši.

Tieši aiz Gledstona atradās Druldu kafejnīca, kur parasti satikās jaunieši. Mājas pirmajā stāvā bija izplēstas sienas un to vietā salikti akmens pīlāri, izrotāti ar vīnstīgām. Arī uz ielas bija izlikti galdiņi, pārsegti ar baltiem galdautiem. Pie katra gal­diņa kāds sēdēja. Viesmīļi zilos kreklos skraidīja šurpu turpu.

Kitija apstājās pie statujas un ievilka elpu. Viņa nopētīja gal­diņus. Pulkstenis bija trīs. Kur gan viņš… Ak, lūk, kur gandrīz paslēpies aiz kolonnas, sirms kungs ar pliku pakausi.

Kad Kitija pienāca Spalvaskāta kungam klāt, viņš dzēra kafiju ar pienu. Spieķi viņš bija uzlicis uz galda. Pamanījis mei­teni, vīrietis plati pasmaidīja un norādīja uz krēslu.

- Džonsas jaunkundz! Tieši laikā! Apsēdieties, lūdzu. Ko jūs vēlētos? Kafiju? Tēju? Kanēļmaizīti? Tās šeit ir ļoti garšīgas.

Kitija sabužināja matus. Mmm, tēju. Un šokolādi. Man paš­laik vajadzīga šokolāde.

Spalvaskāta kungs uzsita knipi, un viesmīlis pienāca tuvāk. Krūzi tējas un eklēru. Pašu lielāko. Džonsas jaunkundz, lie­kas, ka jūs esat skrējusi. Vai varbūt es maldos?

Viņa acis dzirkstīja, smaids pletās vēl platāks. Kitija pielie­cās viņam tuvāk un nikni čukstēja: Nav par ko smieties! Man tikko uzbruka! Pa ceļam pie jums.

Spalvaskāta kunga uzjautrinājums nelikās rimstam. Patie­šām? Tas gan ir nopietni! Jums man jāpastāsta… Ak, re kur tēja. Cik ātri! Un patiešām milzīgs eklērs. Labi. Iekodiet nedaudz un tad izstāstiet man visu.

- Trīs cilvēki ielenca mani un iedzina mazā sānieliņā. Viņi meta uz mani kaut kādu lodi, un no tās parādījās dēmons. Tas metās man virsū un mēģināja mani nogalināt. Vai jūs mani uztverat nopietni, Spalvaskāta kungs, vai varbūt man labāk iet prom? Vecā kunga neizprotamā jautrība Kitiju saniknoja.

- Piedodiet, Džonsas jaunkundz, es saprotu, ka bijāt nāves briesmās. Tomēr jūs izbēgāt. Kā jums tas izdevās?

- Nezinu. Es cīnījos situ tam neradījumam ar dūrēm, bet neko vairāk. Tas uzsprāga kā tāds balons. Un arī vīrieši bija pazuduši.

Meitene iedzēra tēju. Spalvaskāta kungs meiteni uzmanīgi nopētīja, neko nesacīdams. Viņa seja bija nopietna, bet acis smaidīja. Tas ir Tallova pirksts, es zinu! Kitija turpināja. Viņš mēģina man atriebties par to, ko es pateicu tiesā. Tagad, kad šim dēmonam nekas neizdevās, viņš sūtīs nākamo. Ko lai es tagad daru…

- Uzēdiet eklēru, Spalvaskāta kungs teica. Tas būtu pir­mais ieteikums. Un tagad es jums kaut ko pastāstīšu.

Kitija apēda eklēru četros kumosos, noskaloja ar tējas malku un uzreiz jutās nedaudz labāk. Viņa palūkojās apkārt. No šejie­nes varēja labi novērot pārējos kafejnīcas apmeklētājus. Daži bija tūristi, apkrāvušies ar krāsainām kartēm un ceļvežiem, citi jaunieši iespējams, studenti -, kas devušies izbaudīt brīvdienu uz savu roku. Nelikās, ka te viņai draudētu vēl viens uzbrukums.

- Labi, Spalvaskāta kungs, meitene teica. Stāstiet!

- Pie šīsdienas nelielā uzbrukuma atgriezīsimies vēlāk, viņš teica, noslaucījis muti ar salveti. Bet pirms tam man jums kaut kas jāpastāsta. Jūs brīnījāties, kāpēc es interesējos par jūsu problēmām. Nu, patiesībā es ne tik daudz interesējos par jūsu problēmām kā pārjums pašu. Lai gan seši simti mār­ciņu pašlaik droši guļ šeit. Un viņš paplikšķināja pa žaketes krūšu kabatu. Tās jūs dabūsiet sarunas beigās. Tātad. Es biju tiesas zālē un dzirdēju jūsu liecību par Melno svārstu. Neviens cits jums neticēja tiesnese savas augstprātības, pārējie nezinā­šanas dēļ. Bet es saspicēju ausis. Kāpēc lai jūs melotu? Nebija nekāda iemesla. Tātad tai jābūt taisnībai.

- Tā bija taisnība.

- Tomēr neviens, kam trāpījis Melnais svārsts kaut vai tā tālākā mala -, nepaliek bez sekām. Arī to es zinu.

- Kā? Vai jūs arī esat burvis? Kitija asi vaicāja.

Vecais vīrs saviebās. Jūs varat mani apsaukāt jebkurā vārdā, sakiet, ka esmu plikpaurains, neglīts, vecs muļķis, kas smaržo pēc kāpostiem, vai jebko citu bet nesauciet mani tajā vārdā. Tas mani dziļi aizvaino. Nē, es neesmu burvis. Bet ne tikai burvjiem pieder zināšanas. Arī mēs, pārējie, protam lasīt, lai gan neesam tik nekrietni kā viņi. Vai jūs lasāt, Džonsas jaun­kundz?

Kitija paraustīja plecus. Protams. Skolā.

- Nē, ne jau tā. Skolas grāmatas ir sarakstījuši burvji, un viņiem nevar ticēt. Bet mēs novirzījāmies no temata. Tātad Mel­nais svārsts pārogļo visu, ko tas skar. Jūs sakāt, ka tas jums pieskārās, bet jums nekas nav noticis. Tas ir ārkārtēji.

Kitija iedomājās par Džeikoba izraibināto seju un sajuta vai­nas apziņas uzplūdus. Es tur neko nevaru darīt.

- Aprakstiet dēmonu, kas jums šodien uzbruka.

- Melni spārni. Liela, sarkana mute. Divi tievi, gari ragi.

- Liels, spalvains vēders? Bez astes? -Jā.

Viņš pamāja. Molers. Sīks dēmons, kam nav liela spēka. Bet tas noteikti atstāja jūs bez samaņas savas briesmīgās smakas dēļ.

Kitija sarauca degunu. Protams, tas slikti smakoja, bet ne jau tik slikti.

- Un moleri parasti neuzsprāgst. Tie pieķeras upura matiem un paliek tur, kamēr saimnieks ļauj tiem iet.

- Šis vienkārši izkūpēja gaisā.

- Mīļā Džonsas jaunkundz, piedodiet, ka es atkal smaidu. Vienkārši mani iepriecina tas, ko jūs man stāstāt. Tas nozīmē, ka jums piemīt īpašas spējas pretestība pret maģiju.

Viņš atgāzās krēslā, pasauca viesmīli un pasūtīja vēl tēju un kūkas, vērodams Kitijas izbrīnīto seju. Visu laiku, kamēr atnesa ēdienu, viņš smaidīdams lūkojās uz meiteni un palaikam pie sevis ieķiķinājās. Kitija ar pūlēm saglabāja savaldību. Viņa jo­projām nebija dabūjusi naudu.

- Spalvaskāta kungs, viņa beidzot teica. Piedodiet, bet es jūs nemaz nesaprotu.

- Tas ir dīvaini, vai ne? Neliela maģija mēs šobrīd nezinām par stiprākām burvestībām neatstāj uz jums nekādu iespaidu vai arī iespaids ir ļoti mazs.

Kitija pašūpoja galvu. Muļķības. Melnais svārsts taču mani apdullināja.

- Es taču teicu vai arī atstāj ļoti mazu iespaidu. Man, pie­mēram, ir izdevies atvairīt triju foliotu vienlaicīgu uzbrukumu, un tas ir ļoti neparasti.

Kitijai tas neko neizteica. Spalvaskāta kungs atmeta ar roku. Es gribu pateikt tikai to, ka jūs un es un vēl pāris cilvēku spēj pretoties burvestībām. Mēs neesam burvji, bet neesam arī tik bezspēcīgi kā vienkāršie ļaudis, viņš izspļāva šos vārdus ar lielu žults devu.

Kitija juta, ka galva griežas, bet viņa joprojām bija noska­ņota skeptiski, joprojām neticēja. Neizklausās sakarīgi. Nekad neesmu dzirdējusi par tādām spējām. Man pašlaik interesē tikai tas, kā izvairīties no cietuma.

-Vai tiešām? Spalvaskāta kungs ielika roku žaketes kabatā. Tādā gadījumā varat dabūt naudu un iet. Tomēr es domāju, ka jūs gribētu kaut ko vairāk. Es to redzu jūsu acīs. Jūs vēlaties daudz ko. Atriebt savu draugu Džeikobu. Mainīt to, kas šeit notiek. Lai tādi cilvēki kā Jūlijs Tallovs nebūtu pie varas un nezeltu kā nezāles. Ne visās zemēs ir tā kā šeit ir valstis, kur nav burvju! Neviena! Padomājiet par to, kad nākamreiz apcie­mosiet savu draugu slimnīcā. Jūs varat to visu mainīt. Ja vien ieklausīsieties, ko saku.

Kitija ielūkojās savas krūzes tējas biezumos, un viņai šķita, ka pretī veras Džeikoba izķēmotā seja. Meitene nopūtās. Es nezinu…

- Es varu palīdzēt jums atriebties.

Meitene pacēla skatienu. Spalvaskāta kungs smaidīja, bet viņa acīs bija tas dīvainais, niknais mirdzums, ko viņa bija ievē­rojusi todien uz ielas.

- Burvji jums ir nodarījuši pāri, viņš teica. Kopā mēs varam iekustināt atmaksas zobenu. Bet tikai tad, ja jūs man palīdzat. Jūs palīdzat man, es palīdzu jums. Godīgs darījums.

Kitija atkal domās redzēja smīnošo Tallovu, kas pašapmieri­nāts sēdēja tiesas krēslā, nodrošinājies ar varenu draugu atbal­stu. Viņa nepatikā noskurinājās.

-Vispirms pastāstiet, kāda palīdzība jums nepieciešama.

Kāds pie blakusgaldiņa skaļi noklepojās, un pēkšņi, it kā būtu nokritis priekškars, Kitija saprata, cik lielās briesmās viņi atrodas. Viņa sēž kafejnīcā starp svešiniekiem un kaļ nodevības plānus.

- Mēs esam traki! meitene nošņācās. Kāds var noklau­sīties! Viņi izsauks Nakts policiju un aizvedīs mūs uz iecirkni.

Vecais vīrs iesmējās. Neviens mūs nenoklausās. Nebaidie­ties, Džonsas jaunkundz! Mēs visu kontrolējam.

Kitija neklausījās. Viņas uzmanību bija piesaistījusi jauna, gaišmataina sieviete, kas sēdēja pie galdiņa aiz Spalvaskāta kunga kreisā pleca. Lai gan viņas glāze jau sen bija tukša, sieviete šķita iegrimusi grāmatas lasīšanā. Viņas galva bija noliekta, acis nolaistas, viena roka turēja lappuses stūri. Pēkšņi Kitija bija pārliecināta, ka tā ir tikai maskēšanās. Viņai šķita, ka brīdī, kad viņa ienāca, sieviete jau bija sēdējusi šādā pozā, un, padomājot vēl labāk, viņa neatcerējās redzējusi viņu pāršķiram lappusi.

Kad Kitija atkal paskatījās uz viņu, sieviete pacēla acis, notvēra Kitijas skatienu un uzsmaidīja meitenei. Nebija nekādu šaubu, ka viņa visu laiku bija klausījusies.

- Vai ar jums viss kārtībā? Spalvaskāta kunga balss ielau­zās kā no citas pasaules.

Kitija tik tikko spēja parunāt. Tā sieviete aiz jums ir spie­dze… ziņotāja. Viņa visu dzirdēja.

Spalvaskāta kungs pat nepagriezās. Tā gaišmatainā dāma? Kas lasa grāmatu dzeltenos vākos? Tā ir Gledisa. Neuztraucie­ties, viņa ir viena no mums.

-Viena no…? Sieviete atkal pacēla skatienu un piemiedza ar aci.

- No viņas pa kreisi sēž Anna, bet pa labi no manis tur, aiz tās kolonnas, Eva. Man pa kreisi atrodas Frederiks, bet Nikolass un Timotijs ir iekārtojušies aiz tevis. Stenlijs un Mārtiņš nedabūja galdiņu, tādēļ sēž pie bāra pretējā pusē.

Kitija apjukusi palūkojās apkārt. Aiz Spalvaskāta kunga kreisā pleca viņai uzsmaidīja tumšmataina sieviete. Pa labi pie galdiņa sēdēja jauneklis ar nodriskātu "Motociklu tirgotāja" eksemplāru rokās. Viņš pacēla galvu, bet nepasmaidīja. Sievieti otrpus kolonnai nevarēja labi saskatīt, jo viņa bija pakārusi aiz muguras melnu žaketi. Riskēdama izmežģīt kaklu, Kitija paska­tījās aiz muguras un pamanīja divus nopietnus jaunekļus rau­gāmies uz viņu.

- Redziet nu, ka nav vērts uztraukties, Spalvaskāta kungs sacīja. Jūs esat starp draugiem. Neviens, kas sēž tālāk par viņiem, nevar mūs dzirdēt, un te nav dēmonu, citādi mēs par to zinātu.

-Kātā?

- Šos jautājumus uzdosiet vēlāk. Vispirms man jums jāatvai­nojas. Baidos, ka jūs jau esat iepazinusies tuvāk ar Frederiku, Mārtiņu un Timotiju. Kitija atkal palūkojās pār plecu. Tas jau sāka kļūt par ieradumu. Jūs tikāties šodien sānieliņā.

- Sānieliņā?

-Viņi jums uzsūtīja moleru. Ne tik strauji! Neejiet prom! Man žēl, ka jūs nobiedējām, bet mums bija jāpārliecinās, ka spē­jat pretoties maģijai gluži tāpat kā mēs. Mums pie rokas gadījās molera lode, un tāpēc…

Kitija beidzot spēja parunāt. Cūka! Jūs esat tāds pats kā Tallovs! Mani varēja nogalināt!

- Nevarēja. Kā jau teicu, lielākais, ko molers spēj izdarīt, ir apdullināt ar smaku…

- Un vai tad tas nav pietiekami? Kitija jau bija piecēlusies kājās.

- Ja jums jāiet, neaizmirstiet šo. Vecais vīrs izvilka no žake­tes krūšu kabatas aploksni un nevērīgi nometa uz galda starp krūzītēm. Tur ir seši simti mārciņu. Es turu vārdu.

- Man tā nav vajadzīga! Kitija bija tik aizkaitināta, ka vēlē­jās kaut ko sadragāt.

- Neesiet taču muļķe! Vecā vīra acis iegailējās. Vai gribat sapūt piejūras cietumā? Tieši turp tiek nosūtīti parādu nemak­sātāji. Tas noslēdz mūsu pirmo vienošanās pusi. Padomājiet par manu atvainošanos molera sakarā. Tas varētu būt sākums…

Kitija paķēra aploksni, gandrīz nogāzdama no galda krūzī­tes. Jūs esat traks. Jūs un jūsu draugi. Labi. Es to paņemšu. Tikai tāpēc es arī atnācu. Joprojām stāvot, meitene pagrūda krēslu atpakaļ.

- Vai jūs gribētu dzirdēt, kā tas notika ar mani? Spalvas­kāta kungs bija paliecies uz priekšu, ar pirkstiem satvēris balto galdautu. Viņa balss bija zema un steidzīga; viņš cīnījās ar elpas trūkumu, vēlēdamies drīzāk pateikt savu sakāmo. Es biju tāds pats kā jūs burvji man nenozīmēja neko. Es biju jauns, laimīgi precējies kāda man par viņiem daļa? Līdz mana skaistā sieva, lai miers viņas pīšļiem, piesaistīja kāda burvja uzmanību. Viņš bija gluži kā Tallovs nežēlīgs, muļķīgs švauksts. Viņš to iekā­roja, mēģināja uzpirkt ar dārgakmeņiem un austrumu zīdu. Bet mana sieva viņam atteica. Smējās sejā. Tā bija drosmīga, bet muļķīga rīcība. Tagad es vēlos kā esmu vēlējies šos trīsdesmit gadus -, kaut viņa būtu aizgājusi tam līdzi.

Mēs dzīvojām istabās virs mana veikala. Vakaros es ilgi strā­dāju, šķirodams preci un pārskaitīdams rēķinus, tikmēr sieva augšā gatavoja mums maltīti. Kādu vakaru es kā parasti sēdēju veikalā pie galda. Uguns kamīnā dega. Pildspalva skrapstēja pret papīru. Pēkšņi uz ielas sāka gaudot suņi, pēc brīža uguns kamīnā nodzisa, atstājot tikai karstas ogles. Es pielēcu kājās, mani māca bailes… pats nezinu, no kā. Un tad es izdzirdēju sievu iekliedzamies. Tikai vienreiz, aprauti. Es skrēju augšup pa kāpnēm, pa ceļam gandrīz paklūpot, atvēru durvis un iebrāžos virtuvē…

Spalvaskāta kunga skatiens šķita lūkojamies pagātnē. Kitija neapzināti, mehāniski apsēdās un gaidīja.

- Tas, kurš to bija izdarījis, Spalvaskāta kungs beidzot tur­pināja, jau bija prom. Es sajutu tā neseno klātbūtni. Kad es notupos pie sievas, kas gulēja uz linoleja grīdas, atkal iedegās gāzes plīts un sautējums katlā atsāka burbuļot. Es dzirdēju suņu rūkšanu, logus aizcērtamies pēkšņā vēja brāzmā… un tad iestājās klusums. Viņš uzlasīja eklēra drupačas no šķīvja un iemeta tās mutē. Viņa garšīgi gatavoja, Džonsas jaunkundz. Es to atceros pat pēc trīsdesmit gadiem.

Otrā kafejnīcas pusē viesmīlis nejauši izlēja dzērienu kādam viesim uz apģērba. Viņa aurošana šķietami atsauca Spalvaskāta kungu īstenībā. Viņš samirkšķināja acis un pavērās Kitijā. Tad nu es saīsināšu savu stāstu, Džonsas jaunkundz. Es atradu šo burvi, vairākas nedēļas viņu izsekoju, iemācīdamies katru viņa kustību un neļaudamies ne bēdām, ne pārsteidzīgai atmaksai. Un pienāca atriebības brīdis es viņu notvēru kādā vientuļā vietā, nogalināju un līķi iemetu Temzas ūdeņos. Pirms nāves viņš pamanījās izsaukt trīs dēmonus tie krita man virsū cits pēc cita, bet neko nespēja izdarīt man pašam par lielu izbrīnu, jo biju pārliecināts, ka miršu, mēģinādams atriebties. Tā es atklāju, ka spēju pretoties maģijai. Es nesaku, ka pats to saprotu, bet tas ir fakts. Man piemīt šīs spējas, arī maniem draugiem un arī jums. Katram pašam jāizlemj, vai vēlamies tās likt lietā vai ne.

Viņa balss apklusa. Šķita, ka sirmgalvis ir noguris, seja izska­tījās novecojusi un sakritusies.

Kitija brīdi vilcinājās, pirms atbildēja. Labi, viņa teica. Džeikoba dēļ, Spalvaskāta kunga un viņa mirušās sievas dēļ. Es vēl neiešu. Pastāstiet kaut ko vairāk.