Golema acs

25 kitija

D ivdesmit piecas minūtes pari deviņiem liela reida rītā Kitija soļoja pa Vestendas ielu. Meitene gāja ātri, gandrīz skriešus autobuss bija aizkavējies sastrēgumā uz Vestminsteras tilta, un viņa kavējās. Uz muguras lēkāja mugursoma, mati plīvoja.

Tieši pusdesmitos, sakarsusi un aizelsusies, Kitija ieradās pie Kolizeja teātra darbinieku ieejas, nospieda rokturi un atklāja, ka durvis nav aizslēgtas. Viņa vēl pameta skatienu pār plecu uz piedrazoto ielu un, nevienu neieraudzījusi, ieslīdēja iekšā.

Netīrs gaitenis, pilns ar butaforijām un apputējušām koka konstrukcijām, veda uz skatuvi. Pa aizķepušu loga rūti ieplūda nespodra gaisma, gaisā bija jaušama krāsas smarža.

Priekšā bija vēl vienas durvis. Sekojot norādījumiem, Kitija devās turp, atvēra tās un iegāja otrā istabā, kas bija pilna ar teātra kostīmiem. Šeit gaiss bija sasmacis. Uz galda mētājās pamestas pusdienas sviestmaizes, cepti kartupeļi un pustukšas kafijas krūzes. Kitija izgāja šai istabai cauri un iegāja nākamajā, gluži citādā te bija biezs paklājs, glītas tapetes. Smaržoja pēc cigaretēm un lakas. Viņa atradās tuvāk teātra galvenajai ieejai un skatītāju gaiteņiem.

Kitija apstājās un ieklausījās. Visā ēkā neatskanēja neviena skaņa.

Tomēr kaut kur kāds viņu gaidīja.

*

Ziņa par tikšanās vietu un laiku bija saņemta tikai šorīt, nokaitētā sagatavošanās darbu atmosfērā. Spalvaskāta kungs todien nebija atvēris veikalu, bet gan devies uz slepeno nolik­tavu, lai atlasītu ieročus vakara reidam. Arī pārējie bija aizņemti, sagatavojot melnas drēbes un tīrot ieročus. Freds pagrabā trenē­jās mest nazi mērķī. Hopkinsa kungs bija devis Kitijai norādīju­mus par Kolizeja teātri. Noslēpumainais labdaris bija izvēlējies vietu, kur mierīgi var tikties burvis un vienkāršais iedzīvotājs. Tur viņai kāds sniegs padomus, kas ir nepieciešami, lai ielauz­tos Gledstona kapavietā.

Par spīti tam, ka Kitija nemaz tik ļoti neatbalstīja biedru ieceri, šis vārds lika viņai nodrebēt. Gledstons. Stāsti par viņu bija leģendāri. Visu ļaužu draugs, ienaidnieku bieds. Apgā­nīt viņa kapu šķita tik nepiedienīgi, ka Kitija izvairījās par to domāt. Tomēr, ja viņiem izdotos, ja viņi atgrieztos mājās ar dār­gumiem, kādus izcilus darbus Pretošanās kustība tad spētu pa­veikt!

Kitijai nebija nekādu ilūziju par šī reida sekām. Pretošanās kustības pamati bija sašūpoti. Spalvaskāta kungs bija vecs, un, par spīti nezūdošajai enerģijai, sirmā vīra spēks vājinājās. Bez viņa stingrās vadības grupa pašķirsies, un viņi visi atgriezī­sies pie savas nožēlojamās dzīves zem burvju tupeles. Bet kas notiktu, ja viņi iegūtu kristāla lodi un burvju maku? Varbūt viņu likteņi vēl varētu mainīties, viņi būtu ieguvuši jaunu spēku. Šī doma lika meitenes sirdij sisties straujāk.

Bet vispirms bija jāsatiek noslēpumainais labdaris un jāie­gūst viņa labvēlība.

Viņa soļoja pa gaiteni garām daudzām puspavērtām dur­vīm, pa kurām varēja nokļūt skatītāju zālē. Bija ļoti kluss, mīkstais paklājs un biezās tapetes slāpēja katru skaņu. Paklājs bija vīnsarkans, bet tapetes ar rozā un oranžām svītrām. Pie sienām dižojās pabalējuši pirmizrāžu plakāti, un ieplaisājušas misiņa lustras meta raustīgu gaismu. Kitija ātrā solī devās uz kāpnēm.

Augšup pa izliektām, šaurām kāpnēm, tad pa gaiteni, kas veda uz sešām ar aizkariem aizklātām nišām. Tās bija ieejas uz balkoniem, no kuriem burvji skatījās izrādes.

Virs katras nišas bija misiņa plāksnīte ar numuru. Kitija bez vilcināšanās devās līdz nišai ar numuru septiņi. Te gaidīja noslēpumainais labdaris.

Tāpat kā pie pārējām nišām, arī šeit aizkari bija pilnībā aiz­vērti. Kitija nostājās ārpusē, ieklausījās, bet neko nesadzirdēja. Meitene atmeta atpakaļ uz pieres nokritušu matu šķipsnu un sažņaudza kabatā sudraba karekli. Tad viņa apņēmīgi atvilka aizkarus un iegāja iekšā.

Loža bija tukša, tajā stāvēja tikai divi apzeltīti krēsli ar skatu pret skatuvi. Ložai priekšā bija aizvilkts aizkars, lai no zāles neviens te notiekošo nevarētu saskatīt. Kitija apmulsusi un satriekta apstājās. Vai viņa bija ienākusi nepareizajā ložā vai nepareizajā laikā? Nē. Drīzāk noslēpumainais burvis bija vien­kārši nobijies un tā arī izlēmis neparādīties.

Pie viena no krēsliem bija piesprausta neliela papīra lapiņa. Kitija to norāva. To izdarījusi, viņa sajuta gaisa pūsmu un sadzirdēja soļu skaņu. Meitene salēcās. Viņai pie kakla bija pie­spiests kaut kas auksts un ass. Kitija sastinga.

Tad atskanēja balss klusa un domīga: Nemēģiniet pagriez­ties, dārgā! Duncis, kura pieskārienu jūs tikko sajutāt, ir kalts Romā pēc Bordžiju dzimtas pasūtījuma. Tas ir ne vien ass, bet tajā ir iepildīta arī inde. Ja tā saskarsies ar ievainojumu, jūs mirsiet trīspadsmit sekunžu laikā. Es to pieminu tikai tāpēc, lai sarunas laikā tiktu ievērota abpusēja pieklājība. Nepagriežoties pret mani, pagrieziet krēslu pret sienu. Labi. Tagad apsēdieties. Es apsēdīšos jums aiz muguras, un tad mēs paru­nāsim.

Kitija pagrieza krēslu pret sienu un apsēdās tajā, visu laiku jūtot dunča pieskārienu kaklam. Viņa dzirdēja drēbju švīkstoņu, ādas kurpju čīkstoņu un to, kā kāds apsēžas uz krēsla. Meitene lūkojās sienā un klusēja.

Atkal ierunājās svešais. Labi. Tagad mēs varētu pārrunāt darījumu. Ceru, jūs saprotat, ka mana rīcība ir tikai pašaizsar­dzība? Es nevēlu jums ļaunu.

Kitija stīvi vērās sienā. Arī mēs jums ne. Tomēr arī mēs esam nodrošinājušies ar aizsardzību.

Nezināmais labdaris norūcās. Kādu?

- Ārpusē pie teātra gaida mana kolēģe. Viņai rokās ir melna soma, kurā iesprostoti seši dēmoni. Šķiet, tas ir pietiekami spēcīgs ierocis, lai nolīdzinātu ar zemi visu ēku. Mēs to nesen nozagām no Aizsardzības ministrijas noliktavas. Es to pieminu tikai tāpēc, lai parādītu jums, ka arī mēs esam spējīgi uz lieliem darbiem. Ja es neatgriezīšos pēc piecpadsmit minūtēm, mana kolēģe palaidīs dēmonus teātrī. Kitijas seja palika neizteik­smīga. Tie bija meli.

Burvis ieķiķinājās. Labs ir, mīļā. Tad mums jāpasteidzas. Kā jau Hopkinsa kungs jums noteikti teica, esmu džentlmenis ar noslieci uz mākslu, kam ir zināmi sakari burvju aprindās. Tomēr, tāpat kā jums, arī man ir apnikusi burvju valdīšana. Balsī ieskanējās dusmas. Nelielu finansiālu domstarpību dēļ valdība ir man atņēmusi visus manus īpašumus un bagātību! Tagad esmu nabags, bet kādreiz gulēju Taškentas zīda palagos! Tas ir nepanesami. Nekas man nesagādātu lielāku prieku kā burvju valdības krišana! Tieši tāpēc es jums palīdzu.

Pēdējā runas daļa bija emocijām piesātināta, un katrs izteiks­mīgāks izsauciens tika papildināts ar dunča smailes pieskārienu Kitijas kaklam. Meitene aplaizīja sausās lūpas. Hopkinsa kungs teica, ka jūs varēsiet mums sniegt nozīmīgu informāciju.

- Jā. Jums jāsaprot, ka man nav nekādas mīlestības pret vienkāršajiem ļaudīm, kuru labā jūs pūlaties. Bet jūsu rīcība ietekmē valdības stabilitāti, un tas man patīk. Tātad ķeramies pie lietas. Vai Hopkinsa kungs jums izstāstīja par manu piedā­vājumu? Kitija pamāja. Pateicoties maniem sakariem burvju sabiedrībā, es esmu piekļuvis Gledstona dokumentiem un tos rūpīgi izpētījis. Atšifrējot dažus kodus, es atklāju nozīmīgas lie­tas par buboņu mēri, ko viņš ir atstājis sargāt savu kapu.

- Man tā šķiet samērā vāja aizsardzība cilvēkam ar viņa spē­jām, Kitija piebilda.

- Jūs esat gudra meitene ar savu viedokli, svešais atzinīgi teica. Gledstons pirms nāves bija vecs un slims, viņš nebija spējīgs ne uz ko lielāku. Tomēr savu viņš ir paveicis. Neviens nav uzdrošinājies apgānīt dibinātāja kapu, baidoties no saslim­šanas ar buboņu mēri. Bet no šīs sērgas var izvairīties, ja ievēro dažus drošības pasākumus. Un tieši par tiem es jums pastās­tīšu.

-Kāpēc lai mēs jums uzticētos? Es nesaprotu, kāpēc jūs mums palīdzat.

Nešķita, ka vīrieti šis jautājums aizkaitinātu. Ja es vēlē­tos iznīcināt jūsu grupējumu, viņš mierīgi bilda, policija jūs būtu sagrābusi jau tajā brīdī, kad pabāzāt galvu caur šiem aiz­kariem. Turklāt es jau izskaidroju, ka nekas nesagādātu man lielāku prieku kā burvju valdības krišana. Bet jums ir taisnība. Man ir vajadzīgs vēl kas cits. Pārlasot Gledstona dokumentus, es atklāju kapa dārgumu uzskaiti. Tur bija tādi maģiskie priekš­meti, kas varētu interesēt arī mani.

Kitija sagrozījās platajā, apzeltītajā krēslā. Lai aizietu no ēkas, man būs vajadzīgas vismaz divas minūtes. Varu zvērēt, mana draudzene ir ļoti precīza.

- Es runāšu īsi. Hopkinsa kungs jums noteikti pastāstīja par kapa dārgumiem jūs varēsiet dabūt visus maģiskos ieročus, man tie nav vajadzīgi, jo esmu pacifists. Esmu kolekcionārs un ļoti vēlētos dabūt Gledstona apmetni, kas salocīts guļ zem sarkofāga. Tam nav nekādu maģisku spēju, tāpēc jums tas nav vajadzīgs. Un, ja koka zizlis būtu saglabājies, es vēlētos arī to. Tam ir pavisam neliela maģiskā vērtība esmu pārliecināts, ka Gledstons to apveltījis tikai ar aizsargburvestību, lai atvairītu ķirmjus, bet man patiktu to redzēt savā kolekcijā.

- Ja mēs dabūjam pārējos dārgumus, varat uzskatīt, ka šie divi ir jūsu, Kitija atteica.

- Tātad esam vienojušies. Mēs visi no šī reida gūsim savu labumu. Te būs jums vajadzīgais ekipējums. Pa paklāju uz

Kitijas pusi tika pastumta maza, melna somiņa. Vēl neaiztie­ciet to! Somā ir šķirstiņš un āmurs. Tie jūs pasargās no buboņu mēra. Iekšā ir pamācība, kā ar tiem rīkoties. Darbojieties saskaņā ar to, un paliksiet dzīvi. Klausieties uzmanīgi, balss turpināja. Abatijas uzraugs dosies prom šonakt pusdivpa­dsmitos. Dodieties uz krusta ejas durvīm, es būšu noorganizē­jis, lai tās ir atvērtas. Nākamās durvis ir uz abatiju. Tās parasti nostiprinātas ar diviem aizbīdņiem, bet šonakt tie nebūs aiz­vērti. Virzieties uz abatijas ziemeļu daļu un uzmeklējiet Gled­stona statuju. Aiz tās, paslēpta kolonnā, ir ieeja kapavietā. Lai tajā ieietu, jums tikai jāpagriež atslēga.

Kitija sagrozījās. Atslēga?

Kaut kas mazs un mirdzošs nokrita blakus somai. Sargājiet to labi un atcerieties ietīties burvestībās, pirms atverat kapu, vai arī visa šī runāšana būs bijusi veltīga.

- Mēs atcerēsimies.

- Labi. Viņa dzirdēja, kā nepazīstamais pieceļas no krēsla. Balss skanēja cieši aiz muguras. Tas arī viss. Vēlu veiksmi. Nemēģiniet pagriezt galvu.

Asā dunča pieskāriens kaklam kļuva vājāks, bet tas notika tik nemanāmi, ka Kitija pat īsti neapjauta, kurā brīdī svešais bija aizgājis. Meitene, sastingusi un acis plati iepletusi, pagai­dīja vēl vienu minūti.

Beidzot viņai zuda pacietība.

Viņa pagriezās, rokā sažņaugusi sudraba karekli.

Loža bija tukša. Kad Kitija izmetās ārā gaitenī, atslēgu un somu krampjaini rokā turēdama, viņa nevienu vairs nemanīja.