Golema acs

34 bartimajs

T ovakar debesis virs Londonas jumtiem mudžēja no maģis­kām būtnēm. Lai gan četrdesmit džini, kas todien kopā ar mani bija pametuši Vaitholas sienas, bija izklīduši dažādos virzie­nos, mums garām nepārtraukti lidoja dažādi velnēni un folioti. Nebija neviena jumta, virs kura nesēdētu pāris šādu radību.

Ielās maršēja Nakts policijas vīri, dzenot pēdas ifrītam. Vārdu sakot, galvaspilsētā uz katra stūra varēja satikt pa valdī­bas kalpam. Brīnums, ka ifrīts netika notverts pirmo sekunžu laikā.

Es kādu laiku pavadīju, lidinoties virs Londonas centra gargoilas formā un neprātojot par īpašu plānu. Kā jau parasti, vēlme pēc iespējas izvairīties no bīstamām situācijām cīnījās manī ar vēlmi pēc iespējas ātrāk izdarīt darbu un tikt vaļā no saistībām. Vienīgā nelaime, ka ifrīti ir nejauki radījumi tos ļoti grūti nonāvēt.

Pēc brīža, neizdomājis neko labāku, es pagriezos un lidoju neglītas stikla augstceltnes virzienā, lai aprunātos ar tur stāvo­šajiem sargiem.

Gargoila ar baletdejotājas grāciju nolaidās uz jumta. Klau, jūs abi! Vai te garām nav gājis kāds skelets? Runājiet! Tas bija samērā laipni, ņemot vērā, ka tie bija mazie, zilie velnēni.

Pirmais velnēns, kurš cītīgi spodrināja savu asti, ierunājās: Ir gan.

Es gaidīju. Velnēns salutēja un atgriezās pie astes pucēšanas. Gargoila nopūtās un ieklepojās. Kad jūs to redzējāt? Kurp tas aizgāja?

Otrais velnēns atrāvās no uzmanīgas kāju nagu pētīšanas. Tas nāca garām apmēram pirms divām stundām. Nezinu, kurp viņš devās, jo biju paslēpies. Tu jau zini, ka tas radījums ir traks!

- Kādā ziņā?

Velnēns apdomājās. Nu, jūs, augstākie gari, esat nejauki, bet vismaz paredzami. Šis ir pavisam dīvains. Vienu brīdi laimīgs, nākamajā… nu paskaties, ko viņš nodarīja nabaga Hibetam.

- Izskatās, ka Hibetam nav ne vainas.

- Tas ir Tibets. Skelets nenoķēra ne Tibetu, ne mani. Viņš teica, ka atgriezīsies pēc mums.

- Atgriezīsies?

- Jā, viņš ir pagājis mums garām vismaz piecas reizes. Katru reizi nolasa ļoti garlaicīgu lekciju un pēc tam vienu no mums apēd. Pieci jau apēsti, divi vēl palikuši. Bailes un nogurums nav tie labākie sabiedrotie. Vai tev nešķiet, ka šis kājas nags ir ieau­dzis ādā?

- Nav ne jausmas. Kad skeletam vajadzētu atgriezties?

- Apmēram pēc desmit minūtēm, ja viņš ievēros iepriekšējo grafiku.

- Paldies. Beidzot kāda noderīga informācija. Pagaidīšu tepat.

Gargoila saruka un pārvērtās par zilu velnēnu, tikai nedaudz glītāku par tiem abiem. Es sakrustoju kājas un apsēdos uz augst­celtnes malas, vērodams Londonas debesis. Iespējams, kāds cits džins saskriesies ar ifrītu, pirms vēl tas būs nonācis līdz šejienei, bet, ja ne būs jārīkojas man. Kāpēc šis ifrīts gāja riņķiem vien pa pilsētu, man nebija īsti skaidrs varbūt ilgstošais ieslodzī­jums bija aptumšojis viņam prātu. Tomēr tepat netālu atradās arī papildspēki es redzēju blakus ielās vēl vairākus džinus.

Tā sēžot un gaidot, man prātā iešāvās vairākas domas. Lon­donā vienlaikus notika vairākas dīvainas lietas. Pirmkārt, nezināma ļaundara vadīts golems sarīko grautiņus pilsētas centrā. Otrkārt, Pretošanās kustība ielaužas spēcīgi apsargātā kapličā un nozog ļoti vērtīgu priekšmetu. Treškārt, pa pilsētu skraida garīgi nelīdzsvarots ifrīts, kas izraisa pilnīgu sajukumu. Tam visam bija rezultāts es jutu burvju bailes un apmulsumu. Vai tā varētu būt sakritība? Nedomāju vis.

Man nelikās ticami, ka bariņš vienkāršo ļaužu būtu vatējuši ielauzties Gledstona kapenēs tikai saviem spēkiem. Visticamāk, kāds viņus bija uz to pamudinājis un ieteicis, kā tikt garām pir­majai aizsardzības kārtai un lejā kapenēs. Vai nu šī izpalīdzīgā persona nezināja par kapeņu sargu, vai arī zināja. Jebkurā gadī­jumā Kitija un viņas draugi noteikti zināja, kurp dodas.

Bet viņa vismaz bija izdzīvojusi. Un tagad, kamēr burvji ķer­stīja pa Londonu trako skeletu, vērtīgais zizlis atradās kaut kur nezināmā vietā. [56] [1] XIX gs. 60. gados, kad Gledstona spēks un veselība vājinājās, vecais savādnieks piešķīra zizlim milzīgas spējas, kas vēlāk viņam bija viegli sasniedzamas. Zizlī bija iesprostotas vairākas spēcīgas būtnes, kuru dus­mas un agresiju vēl vairāk uzkurināja tas, ka tām visām nācās mājot vienā koka gabalā. Tā rezultātā zizlis bija viens no vērtīgākajiem ieročiem kopš Senās Ēģiptes laika. Es to redzēju kara laikā, kad zizlis meta pret debesīm gaismas šaltis. Es atceros vecā vīra stāvu tas bija stalti izslējies un turēja rokā zizli, no kura šāvās liesmu mēles. Tas nolīdzināja visu savā ceļā gan fortus, gan pilis, gan aizsargmūrus -, un pat ifrīti izkusa tā varas priekšā. Un tagad Kitija bija šo zizli nozagusi. Es prātoju, vai meitene vispār zina, kur iepinusies. Kāds to drīz liks lietā, bet nešķita, ka tā varētu būt šī meitene.

Es atcerējos nezināmo, saprātīgo spēku, kas bija vērojis mani caur golema aci, kamēr neradījums muzejā mēģināja mani nogalināt. Liekot lietā iztēli, varēja iedomāties arī, ka aiz aba­tijas aplaupīšanas stāv šāda saprātīga būtne. Tā pati? Diezgan ticams.

Gaidot es īsināju laiku ar šādām gudrām pārdomām, [57] [1] Protams, man prātā ienāca vēl gudrākas un sarežģītākas domas, bet es nepūlēšos piebāzt jūsu mazās galviņas ar tādām lietām. Vienkārši ticiet, ka tā bija.

bet neaizmiršu arī laiku pa laikam pārskatīt visus septiņus plānus,

lai pamanītu tuvojošās briesmas. Un tā nu es septītajā plānā saskatīju tuvojamies neskaidras formas spožu plankumu. Tas lēkāja starp skursteņiem, ik pa brīdim te uzmirdzot spožāk, te izbālējot uz jumtu sarkano dakstiņu fona. No otrā līdz septīta­jam plānam tas bija tikai gaismas plankums bez formas. Tā bija kādas būtnes aura, kādas būtības atspulgs, bet tā formu nebija iespējams noteikt. Izmēģināju skatīties pirmajā plānā un tur, rietošās saules gaismā, saskatīju cilvēka figūru.

Tā lēca no jumta kores uz vējrādi ar kalnu kazas vieglumu, pāris reižu apgriezās ap savu asi un lēca tālāk. Nezināmajai būtnei tuvojoties, es dzirdēju attālus saucienus, kas izklausījās pēc bērnu klaigām.

Manus biedrus pēkšņi bija pārņēmusi panika. Viņi vairs netī­rīja kāju nagus un nepucēja astes, bet gan sāka skraidīt pa jumtu šurpu turpu, mēģinādami paslēpties viens aiz otra vai sarauties tik mazi, lai tos nepamanītu. Ak vai, ak vai! velnēni sauca.

Es redzēju, ka pāris džinu seko skeletam drošā attālumā. Nespēju saprast, kāpēc tie nebija vēl uzbrukuši. Varbūt drīz vien uzzināšu. Jo skelets lēkādams nāca tieši mūsu virzienā.

Piecēlos, pārmetu asti pār plecu un gaidīju. Abi pārējie vel­nēni skraidīja riņķī, nemitīgi spiegdami. Es pastiepu kāju vie­nam priekšā, un tas nogāzās zemē. Otrs velnēns uzskrēja bied­ram virsū un arī novēlās. Klusu! es nošņācos. Izturieties taču ar cieņu! Viņi klusēdami nopētīja mani. Nu, tas jau ir labāk.

- Zini ko, pirmais velnēns pačukstēja otrajam un norādīja uz mani. Viņš varētu būt nākamais.

- Jā. Skelets šoreiz varētu apēst viņu. Un mēs būtu glābti!

- Paslēpjamies aiz viņa! Ātri!

- Es pirmais!

Tā grūstīšanās un spiegšana, kas sekoja, bija tik neciešama, ka pilnībā aizņēma manu uzmanību un man nācās iecirst vel­nēniem kārtīgas pļaukas, lai tos apklusinātu. Šā priekšnesuma vidū es pacēlu skatienu… un tur, uz jumta malas, ne vairāk kā divus metrus tālāk, stāvēja izbēgušais ifrīts.

Atzīšos, ka viņa izskats mani samulsināja,

Un te es nedomāju zelta masku ar slavenā burvja sejas vaibs­tiem vai sirmos matus, kas plīvoja vējā. Mani nesatrieca skeleta rokas, kas mierīgi bija noliktas uz gurniem, nedz skriemeļi, kas bija saskatāmi aiz kaklasaites, nedz bēru uzvalks, kas karājās uz kauliem. Nekas no tā visa nebija pārlieku aizraujošs arī pats taču esmu vairākkārt parādījies skeleta izskatā. Nē, mani pārsteidza tas, ka tas nebija tēls, bet gan īsti kauli, īstas drē­bes un īsta zelta maska. Ifrīta būtība bija neredzama, tā bija paslēpta kaulos, tam nebija pašam savas formas ne pirmajā, ne citos plānos. Kaut ko tādu es līdz šim nebiju redzējis. [58] [1] Materializējoties cilvēku pasaulē, mums jāpieņem kaut kāda forma pat ja tas ir tikai dūmu mākonis vai ūdens. Lai gan daži no mums spēj būt neredzami zemākajos plānos, augstākajos mums jābūt kādā formā tas ir kārtējais no burvju paņēmieniem, lai mūs sasaistītu. Tā kā mums Citā pasaulē nav noteiktas formas, nepieciešamība materializēties kādā tēlā dara mums sāpes, un, jo ilgāk mums šajā formā jāpaliek, jo lielākas sāpes jāpacieš, lai gan mēs spējam uz laiku mazināt to simptomus. Bet mēs nekad neiemiesojamies reālos cilvēkos vai priekšmetos jo mazāk saskares ar zemes lietām, jo labāk, turklāt tas ir aizliegts.

Lai arī ko skelets šīs dienas laikā būtu darījis, tas acīmre­dzot bija darbojies ļoti enerģiski, jo drēbes izskatījās diezgan dramatiski bikses uz ceļgala bija stilīgi saplēstas, [59] [1] Ceļa skriemelis, kas bija redzams pa caurumu, neizskatījās tik stilīgi. uz viena pleca deguma pēdas un apkakle izskatījās tā, it kā kāds būtu tajā iecirtis nagus. Mans saimnieks par šādu apģērbu noteikti būtu samaksājis kaudzi naudas, ja atrastu ko līdzīgu Milānas veikalos, bet godīgam ifrītam tā ģērbties bija kauna lieta. Tomēr izskatījās, ka visi kauli ir vietā, un locītavas šūpojās kā ieeļļo­tas.

Skelets, galvu piešķiebis, vēroja velnēnu plūkšanos. Mēs pēk­šņi sastingām, mutes pavēruši. Beidzot skelets ierunājās.

- Vai jūs vairojaties?

- Nē, es atcirtu. Tikai nedaudz kaujamies.

- Es vaicāju par skaitu. Pagājušoreiz es pametu šeit tikai divus.

- Papildspēki, es paskaidroju. Viņi atsauca mani šurp, lai es arī varētu paklausīties tavā runā. Un tiktu apēsts, pro­tams.

Skelets apgrieza pirueti uz jumta malas. Cik apburoši! tas sauca. Kāds kompliments manai daiļrunībai! Jūs, velnēni, esat daudz inteliģentāki, nekā izskatāties.

Es palūkojos uz Tibetu un viņa draugu, kas stāvēja, mutes atpletuši un pie visām miesām trīcēdami. Pat automašīnas luk­turu apžilbināts trusis skatītos uz viņiem ar nicinājumu. Es uz to nepaļautos, nomurmināju.

Par atbildi uz manu dzirkstošo asprātību skelets iesmējās un uzsāka strauju stepa deju. Apmēram piecdesmit metru tālāk es pamanīju divus džinus kā tādus nepaklausīgus skolas puikas slēpjamies aiz skursteņa.*[1] Viens no tiem bija mans paziņa no Izsaukšanas istabas putns ar koka kājām. Otrs izskatījās pēc apaļvēderaina orangutana. Labas formas, nekādu klabošu kaulu. Tāpēc es varēju paļauties uz to, ka esam ielenkuši Gledstona kaulus.

- Tu šķieti ļoti jautrs, es sacīju.

- Un kāpēc lai es tāds nebūtu? Skelets apstājās, klikšķinot pirkstus kā kastaņetes un ar kājām izsitot pēdējās dejas tak­tis. Es esmu brīvsJ Cik vien brīvs var būt!

-Jā, tas ir labi. Velnēns pakasīja pakausi ar astes galu. Tomēr tu joprojām atrodies šajā pasaulē, vismaz tā no mana skatpunkta izskatās. Tāpēc tu neesi pa īstam brīvs, vai ne? Brī­vība iestāsies tikai tad, kad tu izlauzīsies no šiem kauliem un aizlidosi mājās.

- Man arī tā šķita, skelets sacīja, kamēr es nīku tajā sasmakušajā kapā. Bet ne tagad! Paskaties uz mani! Es varu iet, kur vien gribu, darīt, kas vien man ienāk prātā! Ja vēlos skatīties zvaigznēs, varu skatīties, cik vien gribu. Ja vēlos pastaigāties pa puķu pļavu, varu staigāt, cik sirdij patīk. Ja gribu saķert kādu sirmgalvi un pārsviest to pāri upei, varu arī to! Pasaule man saka: "Nāc šurp, Honorij, un dari visu, ko vēlies!" Es to saucu par brīvību, velnēn, vai saproti?

Skelets paspēra uz manu pusi dažus soļus, tā pirksti noraus­tījās kā sāpju spazmās, un slepkavīgi sarkana gaisma uzzibēja tukšajos acu dobumos aiz zelta maskas. Es steidzīgi palēcu atpa­kaļ. Pēc brīža sarkanā gaisma apdzisa un skelets atkal kļuva priecīgs. Palūkojies uz saulrietu! tas nopūzdamies teica. Izskatās pēc asinīm un kausēta siera.

- Skaists skats, steigšus piekritu. Nav šaubu, velnēniem bija taisnība. Tas ifrīts bija pavisam traks. Tomēr kaut kas viņā mani joprojām mulsināja. Skeleta kungs, es ierunājos. Kā pazemīgs velnēns ar ierobežotu saprašanu es šo to nesaprotu un ceru, ka jūs mani apgaismosiet. Vai jūs joprojām darbojaties saskaņā ar uzdevumu, ko devis jūsu saimnieks?

Garš, izliekts pirksta nags piesita pie zelta maskas. Redzi šo? skelets vaicāja melanholiskā balsī. Tā ir viņa vaina. Viņš iesprostoja mani šajos kaulos ar pēdējo elpas vilcienu. Lika tos sargāt uz mūžu, tāpat kā viņa dārgumus. Lielākā daļa no tiem ir šeit… Skelets pagriezās, atklādams uz muguras uzliktu modernu mugursomu. Kā arī nogalināt visus, kas ielauzušies kapenēs. Paklau, desmit no divpadsmit taču nav pārāk slikti, vai ne? Es centos, cik spēju, bet tas, ka tie divi aizmuka, man joprojām nedod mieru.

- Tas ir ļoti labi darīts, velnēns viņu mierināja. Neviens cits nebūtu paveicis labāk. Un arī tie divi noteikti dabūja trūk­ties, vai ne?

Sarkanā gaisma acu dobumos atkal uzliesmoja, un zobi aiz maskas nošņirkstēja. Viens no viņiem bija vīrietis, bet es labi neredzēju. Gļēvulis aizbēga, kamēr biedri cīnījās. Bet otrs… tā bija sparīga, maza meitene. Es tik labprāt būtu sažņaudzis viņas kaklu pirkstos! Bet vai tu spēj noticēt, ka tādi bērni jau ir tik samaitāti? mazajai nekauņai bija līdzi sudraba gabals, un viņa deva ar to krietnu triecienu vecajam Honorijam, tā ka visi kauli nokrakšķēja.

- Cik nepieklājīgi! velnēns skumji pašūpoja galvu. Un saderam, ka viņa pat nepateica tev savu vārdu.

- Viņa nepateica, bet es to saklausīju un gandrīz noķēru arī viņu pašu! Skelets dusmās palēcās. Meiteni sauc Kitija, un, kad es tevi atradīšu, Kitij, tu mirsi! Bet man nav kur steig­ties. Laika ir gana. Mans saimnieks ir miris, un es joprojām pakļaujos viņa pavēlei, sargāju viņa kaulus. Es vienkārši nēsāju tos līdzi, tur arī tā atšķirība. Es varu iet, kur gribu, ēst katru velnēnu, ko ieraugu. īpaši, sarkanās acis uzmirdzēja, ļoti pļāpīgus velnēnus, kas izsaka savas domas.

- Mhm. Velnēns pamāja.

- Un vai tu gribi zināt, kas ir labākais? skelets vēlreiz apgriezās (es redzēju, kā džini paslēpjas aiz skursteņa) un pie­liecās man tuvāk. Es nejūtu nekādas sāpes!

- Mmm? Joprojām turēju muti, tomēr mēģināju izrādīt interesi par viņa teikto.

- Tieši tā. Nekādu sāpju. Tieši to es stāstu katram garam, ko ceļā satieku. Šie abi, viņš norādīja uz velnēniem, kas bija saņēmušies tik daudz, lai aizrāpotu līdz otram jumta galam, ir jau dzirdējuši manu stāstu vairākas reizes. Tu, būdams tikpat briesmīgs kā viņi, to dzirdēsi pirmo reizi. Es vēlos dalīties savā priekā. Šie kauli pasargā manu būtību, un man nav vajadzī­bas izveidot savu, ievainojamu formu. Es mājoju tajos kā cālēns ligzdā. Mans saimnieks un es esam vienoti uz mūsu mazās mutiskās vienošanās pamata. Es paklausu viņa pavēlei, bet citā laikā varu darīt, kas ienāk prātā, turklāt neizjūtot nekādas sāpes. Nesaprotu, kāpēc par tādu iespēju nebiju iedomājies jau iepriekš.

Velnēns lauza klusēšanas zvērestu. Redzi, kāpēc laikam tam būtu vajadzīga burvja nāve. Lielākā daļa burvju nevēlētos šādi sevi ziedot. Viņiem vienalga, ka mēs, viņiem kalpojot, izjū­tam sāpes patiesībā viņiem tas pat patīk, jo tā viņi var mūs kontrolēt. Turklāt burvji īpaši negrib, lai mēs klīstu apkārt, darīdami, kas vien ienāk prātā.

Zelta maska mani nopētīja. Tu gan esi bezkaunīgs vel­nēns! skelets teica. Tāpēc es tevi apēdīšu nākamo, jo manai būtībai nepieciešams papildināties. [60] [1] Acīmredzot Honorijs bija tiktāl nojūdzies, ka pat nebija pārskatījis plānus. Ja viņš tā būtu darījis, vecais ifrīts būtu pamanījis, ka es esmu vel­nēns tikai pirmajos trijos. Pārējos es biju Bartimajs, visā savā godībā. Tomēr, nevar noliegt, ka tu runā saprātīgi. Jāpiekrīt, ka es esmu unikāls gadījums. Es ilgus gadus biju ļoti nelaimīgs, iesprostots Gledstona kapenēs, bet tagad esmu laimīgākais no ifrītiem. No šīs dienas es ceļošu pa pasauli, atriebdamies cilvēkiem un gariem. Varbūt kādudien, kad mana atriebība būs galā, es atgriezīšos Citā pasaulē, bet ne tik drīz. Tas pēkšņi pielēca man tuvāk, un es metos atpakaļ, apstājoties ar pakaļpusi pāri jumta malai.

- Vai tevi neuztrauc tas, ka esi pazaudējis zizli? es vaicāju, mežonīgi mājot ar asti džiniem uz pretējās mājas jumta. Bija laiks pielikt punktu Honorijam un viņa lielummānijai. [61] [1] Tomēr jāatzīst, ka viņa runa nebija pilnīgi bezjēdzīga. Kopš laika gala mēs visi, no varenākā mārida līdz mazākajam velnēnam, bijām sasta­pušies ar paklausības un sāpju dilemmu. Mums jāpakļaujas burvjiem, un šī pakļaušanās dara mums sāpes. Ar Gledstona palīdzību Honorijs šķita atradis izeju no šī lāsta, tomēr tā rezultātā zaudējis veselo saprātu. Kurš gan labāk paliktu uz Zemes, nevis atgrieztos mājās? Ar acs kaktiņu pamanīju, kā orangutans pakasa padusi. Vai nu tas bija signāls, kas liecināja par palīdzības tuvošanos, vai arī viņš vien­kārši nebija mani redzējis.

- Zizlis… skeleta acis uzzibsnīja. Jā, sirdsapziņa nedaudz grauž. Tomēr kāda steiga? Tas ir pie Kitijas. Viņa ir Londonā, un agri vai vēlu es meiteni atradīšu. Skeleta skatiens iede­gās. Jā, un ar zizli rokā es varētu paveikt tādas lietas! Tagad stāvi mierīgs, lai varu tevi aprīt.

Tas pastiepa pret mani roku, acīmredzot negaidot tālāku pretestību. Skaidrs, ka citi velnēni bija sēdējuši mierīgi, pieņe­mot savu likteni. Bet Bartimajs bija cita kaluma, un to Hono­rijam bija tas prieks uzzināt. Es palēcos, nolaidos uz balta­jiem matiem klātās galvas un norāvu skeletam no sejas zelta masku. [62] [1] Šeit ļoti noderēja mani seši velnēna pirksti, kuriem galos bija mazi piesūcekņi.

Tā noslīdēja no sejas bez grūtībām, jo to turēja tikai divas sirmo matu šķipsnas. Honorijs izdvesa šausmu saucienu un apcirtās riņķī. Atdod to!

Velnēns aizdejoja pajumta kori, turēdams masku rokā. Tev taču tā nav vajadzīga! es saucu. Tā piederēja tavam saimnie­kam, kurš tagad ir miris. Turklāt viņam bija ļoti neglīti zobi! Paskaties uz to, kas karājas vienā diegā…

- Atdod manu seju!

- Tavu seju? Tā nerunā saprātīgs ifrīts! Ak vai, re, kur tā nokrita! Cik gan es esmu neveikls! Es atvēzējos un aizmetu masku pār pilsētas jumtiem kā zeltītu lidojošo šķīvīti.

Skelets dusmās ierēcās un citu pēc cita raidīja manā virzienā trīs sprādzienus. Velnēns apmeta kūleni un palēcās uz augšu, apvēlās un vēlreiz palēcās, un bija lejā no jumta, pieķerdamies pie viena no augšstāva logiem ar piesūcekņiem.

No šī skatpunkta es pamāju abiem džiniem, kas lūrēja no skursteņa aizsega, un griezīgi iesvilpos. Acīmredzot Honorija iepriekš mestie sprādzieni lika viņiem turēties drošā attā­lumā, tomēr es tagad ar atvieglojumu redzēju, ka putns ar koka kājām dodas mūsu virzienā un orangutans viņam negribīgi seko.

Es redzēju, kā skelets noliecas pār jumta malu un meklē mani. Tas dusmās grieza zobus. Piespiedos pēc iespējas tuvāk logam. Kā Honorijs to atklāja, viena no nelaimēm, esot piesais­tītam kauliem, bija tā, ka viņš nevarēja mainīt formu. Kārtīgs ifrīts tagad būtu izaudzējis spārnus un šāvies lejup mani sagūs­tīt, bet, tā kā zemāk nebija neviena jumta, skelets nevarēja pār­vietoties. Viņš mēģināja izdomāt nākamo gājienu.

Pa to laiku es rīkojos. Ļoti uzmanīgi slīdēju pāri logam, pāri sienai un ap ēkas stūri. Te atkal uzrāpos augšā un palūkojos pār jumta malu. Skelets joprojām nepiesardzīgi skatījās pār jumta malu. No aizmugures tas neizskatījās tik draudīgs kā no priekš­puses bikses bija saburzītas un tik stipri saplēstas, ka varēja redzēt astes kaulu.

Ja tas būtu palicis šajā pozā vēl nedaudz ilgāk…

Velnēns uzlēca uz jumta un atkal kļuva par gargoilu, kas aiz­slīdēja pie skeleta, rokas izstiepusi.

Tobrīd manus plānus izjauca putna un orangutana parādī­šanās (orangutans bija ieguvis spilgti oranžus spārnus), kas nolaidās skeleta priekšā no debesīm. Katrs no viņiem raidīja kādu burvestību ja gribam būt precīzi, sprādzienu un elles ugunis. Tie triecās pret skeletu, nogāžot to atpakaļ uz jumta. Liekot lietā savu aso domāšanu, es strauji mainīju plānus un pievienojos abiem pārējiem, raidot skeleta virzienā Konvulsiju burvestību pārmaiņas pēc. Šaudīgas tintes krāsas šautras tie­cās pret skeletu, mēģinot to saraustīt gabalos, bet nesekmīgi. Skelets piecirta kāju, pateica vienu vārdu, un visi trīs uzbru­kumi atlēca un pagaisa.

Putns, orangutans un gargoila palēca sānis. Izskatījās, ka gaidāmas nepatikšanas.

Gledstona galvaskauss pagriezās pret mani. Kāpēc, tavu­prāt, saimnieks deva tieši man to godu mitināties viņa kaulos? Es esmu Honorijs, devītā līmeņa ifrīts, un man nekaitē viduvēja līmeņa džinu burvestības. Un tagad lieciet mani mierā! No skeleta pirkstiem izšāvās zaļas gaismas šaltis. Gargoila nolēca no jumta, lai no tām izvairītos, kamēr putns un orangutans lidoja prom, ko spārni nes.

Skelets nolēca uz zemāka jumta un skrēja tālāk. Visi trīs džini apspriedās.

- Man šī spēlīte nemaz nepatīk, orangutans sacīja.

- Man tāpat, putns piekrita. Tu jau dzirdēji, ko viņš teica. Viņš ir neievainojams. Atceros, reiz Siāmā bija kāds karaliskais ifrīts…

-Viņu var uzveikt ar sudrabu, gargoila viņu pārtrauca. Vismaz viņš pats tā teica.

- Bet mūs tāpat, iebilda orangutans. No sudraba pieskā­riena viss mans kažoks nopluktu…

- Mums taču nav sudrabam jāpieskaras, vai ne? Ejam!

Straujš lidojums lejup beidzās ar nelielu negadījumu, jo mūs pamanīja kāds kravas mašīnas šoferis un tā pārbijās, ka sagrieza automašīnu šķērsām pāri ceļam. Nejauki, bet varēja būt vēl sliktāk. [63] [1] Kravas kaste, kura bija pilna ar melonēm, ietriecās zivju tirgotavas stikla vitrīnā, izkaisot pa visu ietvi stiklus un zivis. Kravas kaste atvērās, un melones izripoja uz ielas un uzņēma ātrumu, ripojot lejup pa ceļu. Tās notrieca pāris velosipēdistu un vēl vairākiem lika iebraukt renstelē, līdz to ripojumu apstādināja stikla veikals kalna pakājē. Tie pāris kājāmgājēji, kas izvairījās no melonēm, tika notriekti no kājām, kad visi apkārtnes kaķi metās uz zivju veikalu.

Mani biedri apmulsuši apstājās. Kas tam vīram lēcies? Vai tad viņš nekad mūžā nav redzējis orangutanu?

- Iespējams, ar spārniem ne. Ierosinu pirmajā plānā nomaskēties par baložiem. Tagad nolauzīsim trīs stieņus no šīm mar­gām. Tās taču nav no dzelzs, vai ne? Labi. Un es došos uz juve­liera veikalu.

Rajona izpēte atklāja kaut ko labāku te bija sudrabkaļa vei­kals, kura vitrīnā stāvēja rūpīgi sakārtotas krūzes un kausi, golfa turnīru trofejas un piemiņas šķīvji. Putns un orangutans, turot rokās metāla stieņus, turējās no šī veikala pa gabalu, jo sudraba stindzinošā aura lika mūsu būtībai nodrebēt, pat atrodoties otr­pus ielai. Bet gargoilai nebija laika kavēties. Es paķēru vienu no stieņiem, sakodu zobus un ielēcu caur stikla vitrīnu tieši vei­kalā. [64] [1] Iedomājies, kāda ir sajūta, tuvojoties lielai ugunij, tieši tāpat uz mani iedarbojās sudrabs, tikai ar to starpību, ka tas bija auksts.

Liekot lietā stieni, uzkabināju uz tā lielu sudraba krūzi un izgāju ārā no veikala, nepievēršot uzmanību iekšējai nepatikai.

- Redziet? es pašūpoju sudraba krūzi biedru acu priekšā. Viens sudraba šķēps. Tagad mums vajadzīgi vēl divi.

Bija vajadzīgs gandrīz divdesmit minūšu lidojums, lai atkal sameklētu skeletu. Patiesībā tas nemaz nebija tik grūti vaja­dzēja tikai sekot viņa kliedzieniem. Šķita, ka Honorijs ir apzinā­jies, cik patīkami ir biedēt cilvēkus, tāpēc pastaigājās gar upi un ik pa laikam izlēca pārbiedēto cilvēku priekšā. Samērā nekaitīga izklaide, bet mums bija jārīkojas saskaņā ar doto uzdevumu, un mēs tā arī darījām.

Mums katram rokās bija paštaisīts šķēps ar sudraba uzgali. Putnam stieņa galā karājās krūze, bet orangutans, kas bija nesekmīgi mēģinājis nobalansēt uz stieņa sudraba šķīvi, tagad bija uzkabinājis tā galā grila restes. Es ātri izstāstīju abiem savu taktiku, un mēs tuvojāmies skeletam kā aitu suņi, kas dzenas pakaļ noklīdušam aunam. Putns lidoja virs krastmalas no dien­vidu puses, orangutans no ziemeļu puses, bet es tuvojos no krasta. Notvērām bēgli pie Kleopatras adatas. [65] [1] Kleopatras adata piecpadsmit metru augsts obelisks, apmēram 180 tonnu smags, turklāt tam nav nekāda sakara ar Kleopatru. Es jau nu zināšu, jo biju viens no tiem, kas to uzcēla Tutmosa III laikā 1475. gadā pirms mūsu ēras. Tā kā mēs bijām to nogremdējuši Heliopoles smiltīs, es biju patiešām izbrīnīts, ieraugot to Londonā pēc 3500 gadiem. Bet gan jau kāds to bija nočiepis. Mūsdienās pat adatu nevar atstāt nepieskatītu.

Honorijs pirmo pamanīja putnu. Tas raidīja uzbrucēja vir­zienā zaļu gaismas strēli, kas izšāvās putnam starp koka kājām un uzsprāga gaisā, piesaistot vispārēju uzmanību. Tobrīd oran­gutans piezagās no aizmugures un iegrūda sudraba grila restes Gledstonam starp lāpstiņām. Uzmirdzēja zaļas dzirksteles, gaisā uzvēdīja degošu drēbju smaka. Skelets palēcās augstu gaisā un ar asinis stindzinošu kliedzienu nogāzās zemē, aizripodams pa zemi un apstādamies tikai sprīža attālumā no manas sudraba krūkas.

Nodevēji! Honorija nākamais lādiņš aizšāvās gargoilai gar ausi. Kamēr skelets pūlējās paturēt acīs gargoilu, putns jau bija piezadzies un pieskāries ar sudraba krūzi skeleta kājai. Kad viņš apcirtās riņķī, darbā tika laists grila režģis. Un tā tas tur­pinājās. Lai arī kā skelets grozītos, viens no sudraba šķēpiem vienmēr viņu skāra. Drīz vien viņa triecieni kļuva nekoordinēti un vārgi, skelets vēlējās nevis cīnīties, bet bēgt. Skaļi nolamā­jies, tas metās prom pa krastmalu, arvien vairāk tuvodamies upes malai.

Mēs piesardzīgi viņam sekojām. Es tikai tagad sapratu, kāpēc jūtos tik neparasti, šī bija vajāšana un šoreiz es biju vajātājs. Parasti jau bija otrādi.

Drīz vien mēs bijām piespieduši skeletu pie obeliska pakājes. Galvaskauss grozījās pa labi un pa kreisi, sarkanās ugunis acīs mirdzēja, meklējot izeju.

- Honorij, es ierunājos. Šī ir tava pēdējā iespēja. Mēs saprotam tavu stāvokli. Ja tu nespēj pēc savas gribas atbrīvoties no šiem kauliem, noteikti kāds no burvjiem varētu tevi atbrīvot. Padodies, un es palūgšu savam saimniekam, lai tas piemeklē vajadzīgos buramvārdus.

Skelets nicinoši iesmējās. Palūgsi savam saimniekam? Tik vienkārši! It kā jūs būtu vienlīdzīgi! Par to es ļoti šaubos. Jūs visi esat pakļauti saviem saimniekiem, un tikai es esmu brīvs!

- Tu esi iesprostots kaulu kambarī, es iebildu. Paskaties uz sevi! Tu pat nespēj pārvērsties par putnu vai zivi, lai aiz­bēgtu.

- Un tomēr es esmu labākā situācijā nekā jūs, skelets šņāca. Cik gadu jau jūs vergojat šiem cilvēkiem? Mainiet formu, cik gribat, patiesībā jūs esat un paliekat vergi, kurus spiež izpildīt savu uzdevumu. Paskat, paskat tagad es esmu velnēns, bet tagad pats Sātans! Kuru tas interesē? Liela muiža!

- Patiesībā es esmu gargoila, klusi nomurmināju. Viņam bija zināma daļa taisnības.

- Ja jums būtu iespēja, jūs tagad būtu šeit kopā ar mani, apgriežot Londonu ar kājām gaisā un liekot burvjiem trūkties. Liekuļi! Es jūs izaicinu! Kakla skriemeļi nokrakšķēja, torss pagriezās, rokas pastiepās augšup un satvēra granīta kolonnu. Un tad jau Gledstona skelets rāpās augšup pa obelisku, izman­tojot antīkos hieroglifus kā atbalstu kājām.

Mēs vērojām, kā viņš rāpjas arvien augstāk.

- Kā tev šķiet, kurp viņš dodas? putns vaicāja.

Gargoila noskurinājās. Viņam nav kurp iet. Skelets tikai

atliek to, kam agri vai vēlu jānotiek. Es runāju nikni, jo Hono­rija vārdos bija daudz patiesības un tas mani sāpināja. Pie­beigsim viņu.

Kad mēs pacēlāmies spārnos, skelets jau bija sasniedzis obeliska virsotni. Tur tas nedroši nostājās uz kājām un pacēla rokas pret rietošo sauli. Gaisma spīdēja caur garajiem, baltajiem matiem un izgaismoja galvaskausa dobumu. Tad, vairs neizdvesis ne skaņas, skelets salieca kājas un kā graciozs daiļlēcējs metās upē.

Orangutans gan meta šķēpu viņam pakaļ, bet tas jau vairs nebija vajadzīgs.

Tovakar Temza plūda ļoti strauji, ūdenslīmenis bija augsts. Skelets tūlīt pat pazuda straumē un vēlāk parādījās tikai vien­reiz, ūdenim līstot no acu dobumiem, žoklim atkarājoties un rokām vicinoties. Bet joprojām neizdvešot ne skaņas. Un tad jau tas bija pazudis.

Vai nu skelets tika aiznests jūrā, vai arī iegrima dubļos Tem­zas dibenā, to vērotāji no krasta nevarēja pateikt. Bet ifrīts Honorijs, kuru ieskāva Gledstona kauli, vairs nekad netika redzēts.