Golema acs

43 netenjels

N etenjels tika aizvests uz Vaitholu bruņotā limuzīnā, kopā ar viņu brauca arī Džeikobs Hairnēka un trīs Nakts policijas virsnieki. Viņam pa kreisi sēdēja Džeikobs, pa labi policists. Netenjels pamanīja, ka policista uniforma ir saplēsta un roku nagi aizlauzti. Gaiss smaržoja pēc muskusa. Priekšējā sēdeklī sēdēja Džeina Ferēra Netenjels prātoja, vai arī viņa ir vilkate. Tomēr tas likās maz ticams viņa šķita pārāk savaldīga, pārāk smalka. Lai gan nekad jau nevar zināt.

Vestminsterā Netenjels un Džeikobs tika aizvesti taisni uz pieņemšanas istabu, kuras griesti mirdzēja no Modrības lodēm un kur pie pulēta galda sēdēja premjerministrs ar padomnie­kiem. Uz situācijas nopietnību norādīja tas, ka uz galda nebija nekādu uzkodu. Katram ministram priekšā atradās tikai mine­rālūdens pudele un glāze. Premjerministram blakus goda vietā sēdēja policijas priekšnieks, sejai laimē starojot. Vaitvelas jaun­kundze sēdēja nomaļus. Netenjels neskatījās uz viņu. Viņš nenovērsa skatienu no premjerministra, meklējot kādas zīmes, bet Devro lūkojās galdā.

Te bija tikai galvenie ministri, tātad ne miņas no Mierdara kunga.

Policisti salutēja Divālam un, paklausot viņa mājienam, devās prom. Džeina Ferēra paspēra soli uz priekšu un nokle­pojās.

Devro kungs pacēla skatienu un nopūtās kā cilvēks, kam jāveic kaut kas nepatīkams. Jā, Ferēras jaunkundz? Jums būtu ziņojums?

- Jā, ser. Vai Divāla kungs jums ir kaut ko sīkāk paskaidro­jis?

- Viņš ir atklājis, kāda ir lietas būtība. Lūdzu, runājiet īsi.

- Jau vairākas dienas mēs sekojām Džona Mandrāka darbībai. Viņa rīcība pēdējā laikā lika mums būt uzmanīgiem Mandrāka kungs ir rīkojies nesaskaņoti, pavirši un pretrunīgi.

- Iebilstu! Netenjels iejaucās tik mierīgi, cik vien spēja. Mans dēmons iznīcināja vājprātīgo ifrītu vai šādu rīcību jūs saucat par nesaskaņotu un paviršu?

Devro kungs pacēla roku. Jā, Mandrāk. Jums tiks dota iespēja izteikties. Līdz tam, lūdzu, paklusējiet.

Džeina Ferēra noklepojās. Ja drīkstu izteikties plašāk, ser, pēdējās dienās Mandrāks tika redzēts garās, vientuļās pastaigās pa Londonu, un tas bija īpaši saspringts laiks, kad visiem burv­jiem bija jāatrodas Vestminsterā, lai pildītu jūsu pavēles. Kādu pēcpusdienu, kad viņš atkal devās prom, mēs sūtījām viņam pakaļ Izlūklodes un izsekojām Mandrāku līdz kādai Austrumlondonas mājai, kur viņš sagaidīja savu dēmonu un šo jaunekli. Viņi tur apmetās, acīmredzot kādu gaidot. Mēs izlēmām nolikt sardzē dažus policistus. Šonakt mājai tuvojās meitene kad policisti viņu uzrunāja, šī nekauņa atteicās pakļauties arestam. Izrādījās, ka viņa ir labi bruņota cīņā ar viņu tika nogalināti divi policisti un ievainoti vēl četri. Tomēr mūsu vienība bija jau viņu gandrīz sagūstījusi, kad pēkšņi parādījās Mandrāka dēmons un palīdzēja noziedzniecei aizbēgt. Tāpēc es jutu, ka pienākums prasa arestēt Mandrāka kungu.

Premjerministrs iedzēra minerālūdeni. Kas tā ir par mei­teni?

- Mūsuprāt, viņa ir no Pretošanās kustības, viena no tām, kas pēc reida izdzīvoja. Šķiet skaidrs, ka Mandrāks jau zināmu laiku ir uzturējis ar viņu sakarus, tāpēc arī palīdzēja viņai izbēgt no taisnīgas tiesas. Manuprāt, jums bija svarīgi to uzzināt.

- Jā, Devro tumšās acis vēroja Netenjelu. Kad jūsu poli­cisti viņu ielenca, vai pie meitenes bija Gledstona zizlis?

Džeina Ferēra iekoda lūpā. Nē, ser.

- Atvainojiet, ser, ja es drīkstu paskaidrot…

-Jūs nedrīkstat, Mandrāk. Henrij, jums būtu kas piebils­tams?

Policijas priekšnieks jau kādu laiku nemierīgi grozījās krēslā, un tagad viņš bija noliecies uz priekšu, nolicis platās rokas uz galda. Viņš pēc kārtas nopētīja pārējos ministrus. Man jau zināmu laiku ir bijušas pamatotas šaubas par šo zēnu, viņš iesāka. Kad es viņu pirmo reizi ieraudzīju, es pie sevis nodo­māju: "Šis Mandrāks ir talantīgs, tas tiesa, un arī ļoti centīgs, bet viņā ir kaut kas neizskaidrojams." Mēs zinām, kādas ir viņa ambīcijas, kā viņš prata ielavīties nabaga Džesikas mājās un sirdī, liekot viņai piešķirt viņam tik nozīmīgu amatu Iekšlietu ministrijā tik agrā jaunībā. Kāds bija viņa uzdevums? Sagūs­tīt Pretošanās kustību un padarīt Londonu par drošāku vietu mums visiem. Bet kas ir noticis pēdējo mēnešu laikā? Pretošanās kustība ir kļuvusi vēl stiprāka, un kā kronis visam bija impē­rijas dibinātāja kapa aplaupīšana un apgānīšana. Viņu nekau­nībai un pārgalvībai nebija robežu Britu muzejs, Pikadilī un Nacionālā galerija un nekad netika atrastas nekādas pēdas.

Netenjels nikni paspēra soli uz priekšu. Kā jau es vairāk­kārt esmu teicis, šiem notikumiem nav nekāda sakara ar Pre­tošanās kustību. Pēkšņi gaisā parādījās lokana, olīvzaļa saite, kas aptinās viņam ap galvu, aizspiežot muti. Mortensena kungs nolaida roku. Turpiniet, Divāl.

- Paldies, policijas priekšnieks novilka. Tātad mēs ar Ferēras jaunkundzi sākumā domājām, ka neveiksmes Pretoša­nās kustības tvarstīšanā ir tikai Mandrāka neprasmīgās rīcības sekas. Un tad mēs sākām prātot ja nu tur ir kas vairāk? Vai šis talantīgais un ambiciozais jauneklis nav iesaistījies nopiet­nākā spēlē? Mēs sākām viņu novērot. Pēc grautiņa muzejā viņš pēkšņi devās uz Prāgu, kur lai gan tas nav droši pierādāms šis zēns tikās ar čehu burvjiem. Jā, Malbindi jaunkundz, te patiešām ir jānoelšas! Kas zina, ko šis zēns jau ir pastrādājis, kādus noslēpumus atklājis. Turklāt Mandrāka vizītes laikā Prāgā tika nogalināts viens no mūsu vīriem, izcils spiegs.

Tagad vairāki no ministriem sāka pusbalsī sačukstēties. Divāla kungs uzsita pa galdu. Mandrāks par šiem uzbruku­miem stāstīja neticamu pasaciņu, aizbildinoties, ka tos izraisījis golems jā, Malbindi jaunkundz, golems. Lai gan tas izklausās smieklīgi, tomēr šķiet, ka viņam izdevies apmuļķot nabaga Džesiku, kas piekrita Mandrāka vizītei Prāgā, lai it kā izpētītu šo versiju. Zēns atgriezās bez jebkādiem pierādījumiem un kopš atgriešanās pieķerts, satiekoties ar Pretošanās kustības dalīb­niekiem un pretojoties Nakts policijai. Ir skaidri redzams, ka viņš vēlas iegūt Gledstona zizli, var pat gadīties, ka tieši viņš ir palīdzējis nodevējiem nokļūt līdz Gledstona kapam. Ierosinu nogādāt Mandrāka kungu Tauerā turpmākai nopratināšanai. Es uzņemtos to izdarīt personiski.

Atskanēja piekrītoša murmināšana. Devro kungs nodrebinājās. Vaitvelas jaunkundze palika mierīga, viņas seja bija kā akmenī iecirsta. Ierunājās tuklais ārlietu ministrs Freja kungs: Lai notiek! Man šis zēns nekad nav paticis. Viņam ir pārāk gari mati un pārāk nekaunīga sejas izteiksme. Kādas nopratināšanas metodes jūs domājat izmantot, Divāl?

- Varbūt iegremdēt viņu Nožēlas akā līdz pat degunam? Tas parasti liek nodevējiem runāt, ja vien zuši līdz tam nav nograu­zuši viņiem mēli.

Frejs pamāja. Zuši. Tas man atgādina, ka mēs vēl neesam vakariņojuši.

Mortensens noliecās uz priekšu. Kā būtu ar Grieztuvi? Tā vienmēr izrādījusies noderīga.

- Manuprāt, Mokpilnā lode ir vislabākā un visvairāk pārbau­dītā metode.

- Varbūt pāris stundu katrā?

- Varbūt. Vai man aizvākt šo nelieti?

Premjerministrs nopūtās un izslējās krēslā. Viņš ierunājās vilcinoties: Laikam jau, Henrij, laikam.

Divāla kungs uzsita knipi, un no istabas aizmugures parādī­jās Nakts policijas darbinieki, katrs nākamais lielāks par iepriek­šējo. Viņi devās pāri istabai pie gūstekņa, un galvenais izvilka aiz jostas aizkabinātos rokudzelžus. Tobrīd Netenjels, kas kādu laiku bija mēģinājis atbrīvoties no saitēm, sāka pretoties tik mežonīgi, ka pat izdvesa aizžņaugtas skaņas cauri saitēm. Likās, ka premjerministrs ir kaut ko atcerējies, jo pacēla roku.

- Pagaidi, Henrij. Mums jāļauj zēnam izteikties.

Policijas priekšnieks nepacietīgi sarauca uzacis. Vai patie­šām, Rupert? Uzmanies. Šim velnēnam ir veikla mēle.

- Pateicos par rūpēm, to es izlemšu pats, Devro uzmeta skatienu Mortensenam, kas beidzot atlaida saites, kuras bija apvijušās ap Netenjela galvu. Zēns izvilka kabatlakatiņu, lai noslaucītu sviedrus.

- Saki, kas tev sakāms, un nedomā melot, Devro sacīja.

Netenjels izslējās un pārlaida mēli pār lūpām. Gandrīz visu

ministru acīs bija lasāms atklāts naidīgums. Vienīgais, kas ska­tījās citādi, bija Devro kungs, un Netenjels tad arī vērsās pie viņa. Premjerministra acīs bija lasāma neticība un aizkaitinā­jums. Netenjels noklepojās. Viņš ilgi bija lepojies ar to, ka viņam ar premjerministru ir īpaši labas attiecības. Tagad bija laiks to pārbaudīt.

- Paldies, ka ļāvāt man izteikties, viņš iesāka, mēģinādams piešķirt balsij mierīgu, nosvērtu toni, bet bailes lika tai izskanēt aizžņaugti. Doma par Taueru un nopratināšanas telpām lika viņam nodrebēt. Bartimajam bija taisnība rīkojoties tik neap­domīgi, viņš bija pakļāvis sevi draudiem. Tagad vajadzēja pār­liecināt Devro, ka taisnība ir jaunā burvja pusē. Divāla kunga apsūdzībām nav pamata, Netenjels turpināja, un Ferēras jaunkundze ir pārsteigusies ar secinājumiem. Ceru, ka joprojām varu labot to, ko jūs gandrīz jau esat izjaukuši.

Zēns dzirdēja Džeinu Ferēru nicinoši nošņācamies. Divāla kungs gribēja iebilst, bet premjerministrs ar skatienu viņu aptu­rēja. Tas iedrošināja Netenjelu. Mana vizīte Prāgā un meite­nes izsekošana ir divas pilnīgi atšķirīgas lietas. Es palieku pie tā, ka pēdējie uzbrukumi Londonā ir golema roku darbs, tomēr izmeklēšana šajā sakarā vēl nav pabeigta. Šobrīd es izmantoju šo jaunekli, viņš norādīja uz Hairnēku, lai izvilinātu no slēp­tuves nodevēju Kitiju Džonsu. Viņš ir meitenes sens draugs, un es biju pārliecināts, ka Kitija metīsies viņu glābt. Notvēris Džonsu, es piespiestu meiteni atklāt zižļa atrašanās vietu un tad nodotu šo maģisko priekšmetu jums tieši rokās. Ferēras

jaunkundzes vilku ierašanās šo plānu pilnībā izjauca. Ceru, ka

A »

viņa par to tika sodīta.

Džeina Ferēra izdvesa niknu saucienu. Mani vīri bija mei­teni ielenkuši! Tavs dēmons viņu aiznesa prom!

- Protams, Netenjels pārliecinoši atteica. Jo tavi vilki būtu viņu dzīvu saplosījuši, viņi jau bija sajutuši asins garšu. Un kā tad mēs būtu uzzinājuši, kur viņa paslēpusi zizli?

- Tā bija Karaliskā policijas vienība, kas tieši padota Divāla kungam…

-Jā, un nežēlīgākus un nelīdzsvarotākus policistus būtu grūti atrast, Netenjels pārgāja pretuzbrukumā. Atzīstu, ka esmu rīkojies slepeni, viņš ļoti pieklājīgi vērsās pie Devro, bet šī bija ļoti smalka operācija. Meitene ir ietiepīga un mežo­nīga. Man bija jārīkojas ļoti uzmanīgi, lai atrastu zizli. Apmai­ņai pret to es būtu piedāvājis šo zēnu. Es baidījos, ka Divāla kungs ar savu smago roku visu izjauks kā tas diemžēl arī ir no­ticis.

Bija redzams, ka policijas priekšnieks tikko valda dusmas. Viņa seja piesarka kā biete, vēnas uz kakla un rokām piepampa kā virves un nagi, kas likās nedaudz garāki nekā iepriekš, iecirtās galda virsmā. Viņš gandrīz aizrijās, mēģinādams dabūt vār­dus pār lūpām. Sardze! Vediet prom šo nekauņu! Es pats iera­dīšos pie viņa kādu stundu vēlāk!

- Jūs pārlieku aizraujaties, Henrij, Devro kungs ierunājās klusi, bet nikni. Šajā valdībā es esmu tiesnesis un zvērinātie, un es izlemšu Mandrāka likteni. Un es neesmu tik pārliecināts, ka viņš ir nodevējs. Džon, viņš turpināja, vai tavs dēmons šobrīd apsargā to meiteni, Kitiju Džonsu?

- Jā, ser, Netenjela seja bija saspringta. Viņš vēl nebija brīvs, Nožēlas akas ēnas joprojām gūlās pār viņu. Vajadzēja būt ļoti uzmanīgam. Liku viņu nogādāt kādā nomaļā vietā, kur es varētu turpināt īstenot savu plānu. Ceru, ka šī ilgā kavēšanās nebūs visu izjaukusi.

- Un tu biji plānojis atdot zizli man? Devro vērīgi nopētīja zēnu.

- Protams, ser! Es cerēju, ka kādudien tas atradīsies bla­kus Samarkandas amuletam valdības dārgumu krātuvē. Viņš apklusa un gaidīja. Protams, tas bija viņa trumpis atgūstot amuletu, viņš bija izglābis Devro dzīvību, un tagad šķita īstais laiks to atgādināt. Es joprojām varu to izdarīt. Varu aizvest Hairnēku pie Kitijas un apsolīt viņu saudzēt, un garantēju, ka meitene atdos zizli stundas laikā.

- Un pati meitene? Vai arī viņa tiks cauri sveikā?

Netenjels pasmīnēja. Nē, ser. Tiklīdz būšu ieguvis zizli, es

viņu atvedīšu atpakaļ, un tad varēsiet abus nopratināt. Smaids noplaka, kad Džeikobs pamatīgi iespēra jaunajam burvim pa apakšstilbu.

- Zēns ir izslavēts melis, Divāla kungs bija atguvis pašsa­valdīšanos. Dieva dēļ, Rupert, jūs taču neuzķersieties…

- Esmu pieņēmis lēmumu, premjerministrs sacīja, noliekda­mies uz priekšu un sakrustodams pirkstus. Mandrāks pagātnē ir pierādījis sevi kā vērtīgu un uzticamu valdības locekli, tāpēc mums viņam jāparāda uzticība. Mums jātic tam, ko Mandrāks saka. Lai viņš dabū zizli. Ja viņam neizdosies, būs skaidrs, ka Henrija versija ir patiesa, un tad es nosūtīšu zēnu uz Taueru tālākai nopratināšanai. Vai visi ir apmierināti ar šādu kompro­misu? Viņš smaidot noraudzījās uz nikno Divālu un pārbie­dēto Netenjelu. Labi. Mandrāk, jūs drīkstat doties prom. Vai kāds pieminēja vakariņas? Mēs varētu sākt ar Bizantijas vīnu.

Istabai pāršalca vējš, un ieradās neredzami vergi, kas nesa kristāla glāzes un pudeles ar aprikožu krāsas vīnu. Džeina Ferēra pieliecās, un viņai pāri galvai aizlīgoja paplāte ar desi­ņām. Bet, ser, mēs taču nevaram palaist Mandrāku vienu!

- Jā, mums jāsūta kopā ar viņu policijas vienība, Divāls uzsvēra, pagrūžot savu glāzi malā. Mēs nedrīkstam viņam uzticēties.

Netenjels jau bija pusceļā līdz durvīm. Viņš steidzās atpa­kaļ. Bet, ser, šī ir ļoti delikāta situācija. Pulks vilku visu sa­bojātu.

Devro kungs pašlaik nogaršoja vīnu. Lieliski… Marmaras esence… Labi, tad pieņemsim vēl vienu kompromisu. Mandrākam sekos pāris Izlūkložu, lai mēs varētu novērot, kurp viņš dodas. Un vai tagad kāds man nepasniegtu to gardo kuskusu?

Netenjels piesaistīja Džeikobu Hairnēku ar neredzamu saiti un, stumdams gūstekni pa priekšu, devās ārā no zāles. Jaunais burvis nejutās atvieglots. Viņš uz brīdi bija nomierinājis Divālu, bet, ja neizdosies atgūt zizli, viss būs vējā. Bartimaja saimnieks zināja, ka šoreiz viņu bija glābusi tikai premjerministra labvē­lība un ka visi pārējie ministri vēl viņam sliktu. Netenjela kar­jera un pat dzīvība karājās mata galā.

Priekšnamā viņu pēkšņi panāca Vaitvelas jaunkundze. Netenjels nikni palūkojās uz meistari, bet nerunāja. Viņa vērās zēnā asām ērgļa acīm.

- Tu vari pārliecināt premjerministru vai pat atgūt zizli, kārnā dāma nikni čukstēja, bet tas nemaina faktu, ka tu rīkojies man aiz muguras, un to es tev nekad nepiedošu. Mūsu sadarbība ir beigusies, un es tev nevēlu veiksmi. Manis pēc tu varētu sapūt Divāla Tauera kambaros.

Sieviete steidzās projām, drēbēm plīvojot ap viņu kā sakal­tušām lapām. Netenjels kādu brīdi lūkojās viņai pakaļ, tad, pamanījis Hairnēkas acīs uzjautrinājumu, sakopoja spēkus un pamāja vienam no limuzīniem.

Tiklīdz automašīna pagriezās uz ziemeļiem, virs izejas parā­dījās Izlūklodes. Tās klusi metās izsekot aizbraucošo spēkratu.