Golema acs

47 bartimajs

kņada, kādu sacēla Henrija Divāla atmaskošana, bija tik pamatīga, ka nudien nav vērts to pieminēt. Ilgu laiku Lon­donā valdīja baumas tās izplatījās kā viļņi ap ūdenī iemestu akmeni, sākoties no burvju apspriežu zālēm, izplešoties tālāk pa Vaitholu un aizplūstot līdz pat pilsētas tālākajiem nostūriem, kur par to runāja katrs vienkāršais iedzīvotājs. Vareno krišana vienmēr izsauc sajūsmas vētru, un šis nebija izņēmums. Tajā vakarā tika sarīkotas vairākas plašas ballītes, un tie Nakts poli­cijas darbinieki, kas uzdrošinājās tovakar un nākamo nedēļu laikā parādīties ielās, no tautas saņēma vissliktāko attieksmi, kāda vien iespējama.

Tomēr todien vēl viss nebeidzās. Pagāja vesela mūžība, līdz izdevās arestēt Divālu lai gan tā nebija viņa vaina, jo policijas priekšnieks, satriekts no notikumu pavērsiena, pat nemēģināja pretoties vai bēgt. Bet sasodītie burvji sāka klaigāt, strīdoties, kas tad ieņems Divāla vietu, un plēšoties par policijas priekš­nieka krēslu. Mans saimnieks šajā strīdā nepiedalījās viņa darbi runāja skaidrāk par vārdiem.

Beidzot kāds no premjerministra palīgiem izsauca resnu ifrītu, kas visu laiku bija slēpies priekšnamā, un ar tā palīdzību ieviesa kārtību. Ministri tika aizsūtīti mājās, Divālu un Džeinu Ferēru aizveda uz nopratināšanu un sajūsminātos skatītājus

izvadīja no ēkas.*[1] Lielākā daļa aizgāja ātri un bez iebildumiem. Pāris tika pamudināti ar nelielu spridzekli pie sēžamvietas. Vairāki žurnālisti no The Times, kas bija pamanījušies pierakstīt visu notiekošo, ieskaitot burvju paniku, tika aiz­vesti uz kādu klusāku vietu, kur pārstrādāja reportāžas vēlamākā gaismā.

Džesika Vaitvela uzkavējās līdz pēdējam brī­dim, kaislīgi deklarējot savu lielo nozīmi Netenjela panākumos, tomēr beidzot arī viņa aizgāja. Premjerministrs un mans saim­nieks palika divatā.

īsti nezinu, kas viņu starpā notika, jo mani kopā ar ifrītu aiz­sūtīja ievest kārtību ielās. Kad es pēc vairākām stundām atgrie­zos, mans saimnieks viens pats sēdēja apspriežu istabā un ēda brokastis. Zižļa viņam vairs nebija.

Es atkal pārvērtos par mīnotauru, apsēdos viņam pretī pie galda un pabungoju ar nagiem pa grīdu. Saimnieks palūkojās uz mani, bet neko neteica.

- Tātad viss kārtībā? es jautāju. Viņš piekrītoši noņur­dēja. Vai esam atguvuši labvēlību? Viņš pamāja. Un kāds ir tavs jaunais statuss?

- Iekšlietu ministrs. Jaunākais ministrs visos laikos.

Mīnotaurs nosvilpās. Tie nu gan ir zaudējuši prātu!

- Ceru, ka tas ir tikai sākums. Un, paldies Dievam, tagad es būšu neatkarīgs no Vaitvelas.

- Un zizlis? Vai tu drīkstēsi to paturēt?

Netenjels saviebās un nolika atpakaļ pudiņu. Nē. Tas tika nogādāts valdības mantu glabātavā, lai būtu "drošībā". Nevie­nam nav atļauts to izmantot. Tad zēna seja noskaidrojās. Tomēr es pieļauju, ka to varētu izmantot karā. Varbūt vēlāk Amerikas kampaņā… Viņš iedzēra kafiju. Izskatās, ka viņiem neveicas pārāk labi. Tad jau redzēsim. Man tikai jānogaida un jāatrod īstā pieeja.

- It kā tu jebkad spētu to iedarbināt!

Netenjels sarauca pieri. Protams, spēšu! Es tikai izlaidu pāris Norādījuma un Virziena buramvārdu, tas arī viss.

- Vienkārši runājot, tu visu salaidi dēlī, čomiņ! Un kas notika ar Divālu?

Mans saimnieks domīgi košļāja maizi. Viņu aizveda uz Taueru. Vaitvela atkal ir aizsardzības ministre, un tieši viņas uzrau­dzībā notiks izjautāšana. Lūdzu, pasniedz sāli.

Mīnotaurs darīja, kā prasīts.

Mans saimnieks bija apmierināts ar padarīto, taču arī man bija pamats līksmot. Netenjels bija zvērējis mani atbrīvot, tik­līdz tiks atrisināta noslēpumainā uzbrucēja lieta, un tā bija atri­sināta, lai gan joprojām eksistēja pāris lietu, kas man nešķita skaidras. Tomēr tā nebija mana darīšana. Es mierīgi gaidīju, kad mani atlaidīs.

Gaidīju.

Pagāja vairākas dienas, kurās zēns bija pārāk aizņemts, lai ieklausītos manās prasībās. Viņš pārņēma sava departamenta vadību, apmeklēja augstākā līmeņa sanāksmes, kur diskutēja par Divāla nodarījumu, izvācās no savas vecās istabas un, liekot lietā jauno algu un premjerministra pateicību, nopirka stilīgu māju skvērā netālu no Vestminsteras. Tas uzlika man jaunus pienākumus, kurus es te nevēlos apspriest. [86] [1] Tie bija saistīti ar mazgāšanu, tapešu līmēšanu un tīrīšanas līdzek­ļiem. Vairāk ne vārda.

Saimnieks devās uz ballītēm pie premjerministra Ričmondā, noteica savu dar­binieku pienākumus un pavadīja vakarus teātrī, skatīdamies nebeidzamas izrādes, kuras viņam pēkšņi bija ļoti iepatikušās. Viņam nudien bija nemierīga dzīve.

Kad vien radās izdevība, es atgādināju Netenjelam par solī­jumu

Jā, jā, viņš no rītiem izmeta, tuvākajā laikā es to nokār­tošu. Bet pagaidām pieņemšanas istabā es gribētu pelēkus zīda aizkarus. Pabeidz iepirkumus pie Fīldinga un nopērc vēl pāris spilvenu. Un vannas istabā derētu Taškentas flīzes. [87] [1] Te nu viņš neatšķīrās no deviņdesmit procentiem pārējo burvju. Kad vien tie nemēģināja iedurt nazi otram mugurā, viņi aizrāvās ar greznas vides iekārtošanu. Viņu vēlme pēc luksusa lietām bija nevaldāma, un tās vienmēr bija jādabū nabaga džinam. Persijas burvji bija paši izlutinātākie viņi gribēja vienas nakts laikā pārcelt pilis no vienas vietas uz citu, celt tāsuz mākoņiem vai zem ūdens. Bija kāds burvis, kas gribēja pili no tīra stikla. Lai gan šādi viņa dzīve kļuva publiska, tā bija vēl viena liela kļūda. Mēs to uzcēlām vienas nakts laikā, un viņš laimīgi ievācās savā jaunajā mājvietā. Bet rītā, kad uzlēca saule, stikla sienas un jumti darbojās kā viena liela lēca, kas lauza saules starus un līdz pēcpusdienai sadedzināja burvi un viņa īpašumus.

- Sešas nedēļas ir gandrīz beigušās, es aizrādīju.

- Zinu, zinu. Bet tagad man patiešām jāiet.

Kādā vakarā viņš atgriezās mājās agrāk. Es stāvēju uz kāp­nēm, uzraugot, kā tiek flīzēta virtuve [88] [1] Šo darbu veikšanai Netenjels man bija piešķīris divus foliotus, kas izskatījās pēc bāreņiem, ar apaļām acīm un tik piemīlīgi, ka aizkustinātu pat cietāko sirdi. Tomēr tie bija arī neglābjami sliņķi, tāpēc man nācās viņus nedaudz pacepināt uz lēnas uguns, lai panāktu paklausību.

, tomēr atrāvos no darba un devos vēlreiz ar viņu parunāt. Atradu zēnu ēdamistabā, kas pašlaik vēl bija nemēbelēta. Viņš nekustīgi lūkojās tukšajā kamīnā.

- Te tev vajadzētu kārtīgas tapetes, es ierosināju. Kaut ko tavam vecumam atbilstošu. Kā būtu ar automašīnām vai tvai­koņu motīvu?

Netenjels piegāja pie loga, soļiem atbalsojoties tukšajā telpā. Divāls šodien atzinās, viņš beidzot teica.

- Tas ir labi, es sacīju. Vai tad ne?

Zēns lūkojās uz parku. Laikam jau…

- Tomēr maģiskās spējas ļauj man noteikt, ka tu neesi apmie­rināts.

- Nu… jā. Viņš pagriezās pret mani un izmocīja smaidu. Protams, daudz kas ir noskaidrots, bet lielāko daļu no tā es zināju jau agrāk. Mēs atradām darbnīcu Divāla pagrabā bedri, kur tika izgatavots golems, kristālu, ar kuru viņš bija kontrolē­jis milzi. Nav šaubu, ka tieši viņš vadīja briesmoni.

-Tātad…

- Šodien viņš to visu atzina. Teica, ka jau sen esot gribējis iegūt nozīmīgāku lomu valdībā, mazināt Vaitvelas un pārējo ietekmi. Golems bija viņa izvēlētā metode tas radīja haosu, lika pārējiem ministriem izskatīties kā neprašām. Kad bija notikuši pāris uzbrukumi un neviens nespēja rast nekādu risi­nājumu, Devro ar prieku bija nodevis varu viņa rokās. Policijai bija vairāk varas, Divāls ieguva aizsardzības ministra amatu. Un tas viņam deva lielākas iespējas reiz gāzt Devro.

- Izklausās sakarīgi, piebildu.

- Nezinu gan… zēns saviebās. Visi ir apmierināti Vaitvela atguvusi darbu, Devro un pārēji ministri atkal var nodoties svi­nībām, Pinns atjauno savu veikalu… Pat Džeina Ferēra ir atbrī­vota, jo nav iespējams pierādīt, ka viņa būtu zinājusi par sava meistara nodevību. Viņi visi to drīz vien aizmirsīs. Bet man tas neliek mieru. Tik daudz kas nesakrīt…

- Kas, piemēram?

- Divāls zvērēja, ka nav pie vainas viens pats. Viņš teica, ka kāds zinātnieks, vārdā Hopkinss, viņam pasviedis šo ideju. Viņš apgalvo, ka Hopkinss atnesis viņam golema aci un iemācījis ar to rīkoties. Ka viņš savedis Divālu kopā ar bārdaino algotni un licis sūtīt viņu uz Prāgu, lai sameklētu Kafku. Kad es sāku izmek­lēšanu, Divāls sazinājies ar algotni Prāgā un pavēlējis viņam mani apturēt. Bet Hopkinss bijis šīs operācijas "smadzenes". Man tas šķiet ticami Divāls nav tik gudrs, lai viens pats kaut ko tādu izplānotu. Viņš bija tikai vilkaču bara vadonis, nevis dižs burvis. Bet kā lai atrod šo Ilopkinsu? Neviens nezina, kur viņš dzīvo, neviens viņu nav redzējis. It kā viņš nemaz neek­sistētu.

- Varbūt, ka tā arī ir.

- Pārējie domā tieši tā. Viņi uzskata, ka Divāls vēlas novelt vainu uz kādu citu. Un visi domā, ka viņš bijis iejaukts arī Sir­žulauzēja sazvērestībā. To pierādot algotņa iesaistīšanās. Bet es nudien nezinu…

- Es arī tam neticētu, novilku. Divāls taču arī bija iespros­tots tai milzīgajā pentaklā Hedlhemas zālē, vai ne? Tātad viņš par sazvērestību nekā nezināja. Lai gan izklausās, ka Hopkinss tur varētu būt iesaistīts. Ja tev izdotos viņu atrast, tas varētu būt trūkstošais ķēdes posms.

Netenjels nopūtās. Ja izdotos…

- Varbūt Divāls zina vairāk nekā saka. Var gadīties, ka ar laiku viņš atklāj kaut ko.

- Diez vai, jaunā burvja sejai pārslīdēja savāda izteiksme. Viņš pēkšņi izskatījās noguris un vecs. Kad pēc nopratināša­nas Divālu aizveda uz kameru, viņš pārvērtās par vilku, notrieca malā sargu un izlēca pa logu.

- Un aizbēga?

- Ne gluži. Logs bija piektajā stāvā.

- Āāā…

- Njā. Zēns bija atgriezies pie kamīna un pētīja marmoru.

- Otrs jautājums ir par ielaušanos Vestminsteras abatijā un zižļa nolaupīšanu. Divāls atzinās, ka todien sūtījis golemu, lai paņemtu to no manis, viņš teica, ka tā esot bijusi pārāk laba izdevība, lai to palaistu garām neizmantotu. Bet viņš zvērēja, ka viņam nav nekāda sakara ar Pretošanās kustību un ielaušanos Gledstona kapā. Zēns uzsita pa kamīna malu. Laikam jau man vajadzētu justies apmierinātam ar padarīto, gluži tāpat kā pārējiem. Ja vien meitene nebūtu mirusi! Viņa varētu mums pastāstīt ko vairāk…

Es nošņācos, bet neko neteicu. Fakts, ka Kitija joprojām ir dzīva, nebija pieminēšanas vērts. Tāpat tas, ka viņa man bija pastāstījusi krietni daudz par ielaušanos abatijā un pieminē­jusi arī kādu kungu, vārdā Hopkinss. Man tas nebija jāstāsta Netenjelam. Es biju tikai pazemīgs kalps, kurš darīja to, kas bija uzticēts. Turklāt mans saimnieks nebija pelnījis to uzzināt.

- Tu ilgu laiku pavadīji ar viņu divatā, zēns ieminējās.

- Vai viņa kaut ko nepastāstīja? To jautādams, Netenjels mani rūpīgi nopētīja.

-Nē.

- Bija pārāk nobijusies?

- Gluži pretēji. Pārāk nievājoša.

- Žēl, ka viņa bija tik stūrgalvīga. Tai meitenei piemita vai­rākas apbrīnojamas rakstura īpašības…

- Un tu pat pamanīji? Man likās, ka tu biji pārāk aizņemts ar solījumu laušanu, lai domātu par viņu.

Netenjels nosarka. Man nebija izvēles, Bartimaj…

- Nerunā par izvēli, es norūcu. Viņa varēja izvēlēties ļaut tev nomirt.

Zēns piecirta kāju. Es nepieļaušu, ka tu kritizē manu rīcību…

- Ne jau rīcību. Tikai morālo stāju.

- Tu nedrīksti arī to! Tu esi dēmons, atceries to! Vai tev nav vienalga?

- Ir vienalga! Es sakrustoju rokas uz krūtīm. Pilnīgi vien­alga! Nudien nav mana darīšana, ka parasta meitene izrādījās cēlsirdīgāka un varonīgāka par tevi. Dari, kā tev pašam patīk.

- Darīšu arī!

- Nu tad labi!

- Lieliski!

Vēl mazliet, un mēs būtu uzsākuši kārtīgu ķildu, bet nebija atbilstošā noskaņojuma.

Pēc tam kad viņš bija kādu laiku stīvi blenzis kamīna stūrī un es tikpat stīvi biju pētījis griestus, mans saimnieks beidzot ierunājās. Ja tas tevi interesē, viņš norūca, es runāju ar Devro un panācu, lai viņš atbrīvo Kafkas bērnus. Viņi tagad ir atpakaļ Prāgā. Tas nenācās viegli, bet es to izdarīju.

- Cik cēli. Man nebija noskaņojuma viņu slavēt.

Netenjels saviebās. Viņi nebija nekādi dižie spiegi. Tik un

tā nebija vērts paturēt.

- Protams. Klusums. Nu, viss labs, kas labi beidzas. Tu esi dabūjis visu, ko vēlējies. Es ar plašu žestu norādīju uz istabu. Paskaties, kāds plašums! Tu vari te sabāzt tik daudz zīda un sudraba, cik vien vēlies. Turklāt tu tagad esi ietekmīga persona, premjerministrs ir tev parādā pateicību un tu esi ticis vaļā no Vaitvelas.

To dzirdot, zēns kļuva mazliet priecīgāks. Tiesa.

- Protams, tev nav neviena drauga un tu esi gluži vientuļš, es turpināju. Visi kolēģi baidās no tevis un vēl tev ļaunu. Un, ja tu kļūsi pārāk spēcīgs, premjerministrs nobīsies un atradīs iemeslu, lai tevi gāztu. Bet mums visiem ir problēmas, tāpēc jau nevajag uzreiz sašļukt!

- Cik patīkama aina!

- Tas man padodas! Un, ja nevēlies dzirdēt neko vairāk, iero­sinu mani atbrīvot. Sešas nedēļas ir pagājušas, un mūsu saistī­bām pienākušas beigas. Mana būtība smeldz, un no emulsijas krāsas man kļūst nelabi.

Zēns īsi pamāja. Labi. Es nepārkāpšu mūsu norunu.

- Ko? Nu labi. Biju pārsteigts. Atklāti sakot, nebiju gaidījis, ka viņš tik ātri piekritīs. Tā parasti ir kā iepirkšanās austrumu tirgū kaulēšanās ir neatņemama sastāvdaļa. Bet varbūt node­vība pret meiteni joprojām neatstāja mana saimnieka domas.

Lai kāds arī bija Netenjela rīcības iemesls, es pagriezos un sekoju viņam uz darbistabu mājas otrajā stāvā. Tur uz grīdas bija uzzīmēti pentakli un atradās visi burvestībām nepiecieša­mie priekšmeti.

Atbrīvošana noritēja kapa klusumā.

- Tavai zināšanai, viņš kašķīgi teica, stāvot savā pentaklā, es nepalieku pavisam viens. Piemēram, šovakar es dodos uz teātri, kur skatīšos sava drauga Kventina Mierdara lugas pirmizrādi.

- Cik aizraujoši!

- Tā arī ir. Viņš centās izskatīties sajūsmināts. Vai esi gatavs?

-Jā. Es salutēju. Es saku ardievas burvim Džonam Mandrākam. Lai viņš dzīvo ilgi un laimīgi un nekad vairs mani neizsauc! Vai tu pamanīji ko neparastu?

Burvis sastinga, rokas pacēlis un sagatavojies teikt buram­vārdus. Ko tad?

- Es neteicu "Netenjelam". Tāpēc, ka tu man tagad esi Mandrāks. Tas zēns, kas bija Netenjels, jau ir gandrīz zudis.

- Labi, viņš noskaldīja. Priecājos, ka tu beidzot esi to sapratis. Zēns noklepojās. Uz redzēšanos, Bartimaj.

- Paliec sveiks!

Burvis izrunāja buramvārdus, un es pazudu, tā arī nepatei­cis, ka viņš neko nav sapratis.