Golema acs

7 simpkins

Pusjūdzi uz ziemeļiem no Temzas tumšajiem ūdeņiem pasau­les tirgoņi pulcējās Sitijas centrā, lai slēgtu darījumus, pirktu un pārdotu. Cik vien tālu acs spēja skatīt, seno māju priekšā stiepās stendi, kas bija tur paslēpušies gluži kā cāļi zem vistas spārna. Tajos dižojās zelts no Dienvidāfrikas un dzintars no Baltijas jūras, dārgakmeņi un zīds visās varavīksnes krāsās, un tūkstošiem citu brīnumu. Bet visvērtīgākās bija mantas no senajām impē­rijām, kas tur bija nolaupītas un atvestas uz Londonu pārdot.

Sitijas pašā sirdī, Kornhilas un Poltrijas ielu krustojumā, skanēja visdedzīgākie tirgotāju saucieni. Tirgus centrālajā daļā bija atļauts ienākt tikai burvjiem, un ieejas apsargāja pelēkās drēbēs ģērbti policisti.

Šeit katrs stends bija nokrauts ar unikāliem maģiskiem priekšmetiem. Pavirši pārlaižot acis piedāvājumu klāstam, varēja redzēt flautas un liras no Grieķijas, bēru pelnus no Uras un Nimrudas, smalkus zelta priekšmetus no Taškentas, Samarkandas un citām Zīda ceļa pilsētām, cilšu totēmus no Ziemeļāfrikas tuksnešiem, polinēziešu maskas un koka skulptūras, gal­vaskausus ar krustiem mutē, upurēšanai izmantotos akmens dunčus no sagrautajiem Tenočtitlanas tempļiem.

Tieši uz šejieni katru pirmdienas vakaru devās ievērojamais burvis Šolto Pinns, lai novērtētu savus konkurentus un iegādā­tos interesantākos maģiskos priekšmetus.

Bija jūnija vidus, un saule jau sliecās uz rietu. Lai gan tirgus placi, kas bija iespiests starp ēkām, jau ieskāva zilas ēnas, ielas joprojām glabāja dienas siltumu, padarot pastaigu patīkamu. Pinna kungam mugurā bija balta lina žakete un bikses un galvā platmale. Vienā rokā viņš šūpoja ziloņkaula spieķi un laiku pa laikam noslaucīja sviedrus ar lielu, dzeltenu kabatlakatu.

Solto Pinns izskatījās elegants no galvas līdz pat nopulēto kurpju purngaliem. Viņa apavi bija nevainojami spodri, par spīti netīrajām ielām, uz kurām mētājās daudzu steidzīgu maltīšu paliekas zemē nokrituši augļi, saburzīti ietinamie papīri, riek­stu un austeru čaulas, kā arī tauku un kaulu paliekas. Pinna kungs par to nebēdāja lai arī kur viņš spertu kāju, netīrumi viņa priekšā pazuda kā uz burvja mājienu.

Ejot pa tirgus laukumu, viņš caur monokli nopētīja stendus. Tirgoņa sejas izteiksme pauda garlaikotu uzjautrinātību tā bija aizsargreakcija pret pārdevējiem, kuri viņu pārāk labi pazina.

- Senjor Pinn! Man šeit ir neskaidras izcelsmes iebalzamēta roka! Atrasta Sahāras tuksnesī, visticamāk, piederējusi kādam svētajam! Es atraidīju visus pircējus, gaidot jūs…

- Uzkavējieties brītiņu, mesjē! Paskatieties, kas ir šajā vul­kāniskā stikla kastītē…

- Palūkojieties uz šo pergamentu, šīm rūnu zīmēm!

- Pinna kungs, neklausieties šajos krāpniekos! Jūsu izsmal­cinātā gaume parādīs…

- …šī kārdinošā statuja…

- …un pūķa zobi!

- …šī krūka…

Solto Pinns smaidīja, apskatīja dažus priekšmetus, neņe­mot vērā tirgoņu saucienus, un lēnām virzījās uz priekšu. Viņš nekad nepirka daudz lietu lielāko daļu viņa veikalā nopērkamo priekšmetu piegādāja viņa aģenti, kas strādāja visā impērijā. Tomēr tirgus bija vieta, ko bija vērts pārskatīt.

Rindas galā stāvēja kāds stends, piekrauts ar stikla un kera­mikas izstrādājumiem. Lielākā daļa bija pakaļdarinājumi, bet

Solto skatienu piesaistīja smalks zilganzaļš pods ar ciešu aiz­dari. Viņš nevērīgi uzrunāja pārdevēju: Cik tas maksā?

Pārdevēja bija jauna sieviete ar košu lakatu ap galvu. Ser! Tas ir fajansa pods no Ombosas, Senās Ēģiptes. Atrasts kādā kapā zem smaga akmens, blakus gara, spārnota vīrieša kauliem.

Pinna kungs sarauca uzaci. Vai tiešām? Vai jums ir arī šis apbrīnojamais skelets?

- Diemžēl ne. Kaulus salauza sajūsminātais pūlis.

- Kā vienmēr. Bet pods: vai tas nav ticis atvērts?

- Nē, kungs. Manuprāt, tajā varētu būt ieslodzīts džins vai pat buboņu mēris. Nopērciet to, atveriet un pārliecinieties pats!

Pinna kungs paņēma podu rokās un pagrozīja. Hmm, viņš nomurmināja. Neparasti smags. Varbūt tā ir tikai burvestība… Jā, tas mani varētu interesēt. Kāda ir cena?

- Simts mārciņu, ser.

Pinna kungs sirsnīgi nosmējās. Es nudien esmu bagāts, dārgā, bet neesmu muļķis. Viņš uzsita knipi, un, podiem gra­bot un drēbēm švīkstot, kāds neredzams radījums uzskrēja augšup pa stendu un uzmetās sievietei uz pleciem. Viņa ieklie­dzās. Pinna kungs nepacēla skatienu no poda. Kaulēšanās ir laba lieta, mana mīļā, bet jāsāk ar sapratīgu cenu. Varbūt jūs tādu ieteiktu? Mans palīgs, Simpkins, liks jums manīt, ja cena būs pārdomu vērta.

Pēc brīža sieviete, zilu seju un tverot pēc elpas no neredzamo pirkstu tvēriena ap kaklu, beidzot nosauca daudz mazāku summu. Pinns nometa uz letes pāris monētu un devās prom labā noskaņojumā, ielicis vērtīgo guvumu kabatā. Viņš pameta tirgu un devās lejup pa Poltrijas ielu, kur jau gaidīja automašīna. Visi, kas šķērsoja viņa ceļu, ar neredzamu roku tika pastumti malā.

Pinna kungs ietrausās automašīnā un lika šoferim braukt. Tad, atlaidies sēdeklī, viņš uzrunāja tukšu gaisu. Simpkin?

- Jā, saimniek?

- Es šovakar nestrādāšu ilgi. Rīt ir Gledstona dzimšanas diena, un Divāla kungs tai par godu sarīkojis svinīgas pusdie­nas. Man šis garlaicīgais pasākums diemžēl jāapmeklē.

- Skaidrs, saimniek. Šodien pēc pusdienām tika atvestas vai­rākas kastes no Persepoles. Vai man tās izsaiņot?

- Jā. Sašķiro un atliec malā visu nevērtīgo. Visu, kas aizzīmo­gots ar sarkanu liesmu, atstāj neatvērtu tas nozīmē, ka sainī ir izcili dārgumi. Parūpējies par sandalkoka kasti tajā paslēpta bērna mūmija no Sargonas. Persieši kļūst arvien uzmanīgāki, un maniem aģentiem jāpieliek vairāk pūļu, lai viņus apmuļķotu. Skaidrs?

- Jā, saimniek. Paklausu ar prieku.

« Automobilis piebrauca pie mājas ar zeltītām kolonnām un spožu izkārtni "Pinna aprīkojums"; mašīnas durvis atvērās un aizvērās, bet Pinna kungs palika sēžam salonā. Pēc brīža automašīna iekļāvās Pikadilī auto straumē. Nograbēja veikala atslēga, durvis atvērās un klusi aizvērās.

Vēl pēc pāris minūtēm ap māju piektajā un sestajā plānā nolaidās zili aizsargtīkli, kas saslēdzās virs ēkas jumta kā kupols. Drošības sistēma bija iedarbināta.

Diena sliecās uz vakara pusi. Satiksme Pikadilī laukumā kļuva mazāka, veikalam garām pagāja pāris cilvēku. Foliots Simpkins aizvēra logiem priekšā koka slēģus. Viens no tiem nedaudz iečīkstējās. Simpkins neapmierināts noņēma Neredza­mības burvestību, atklājot savu patieso izskatu tas bija mazs, laima zaļš radījums ar līkām kājām un nervozām kustībām. Viņš atrada eļļas kannu, iemērca tajā asti un ieeļļoja čīkstošo eņģi. Pēc tam foliots izslaucīja grīdu, iztukšoja atkritumu spaini, sakārtoja manekenus un, kad beidzot veikals bija nevainojamā kārtībā, izvilka telpas centrā vairākas lielas kastes.

Pirms ķerties pie uzdotā darba, Simpkins ar lielu rūpību pār­baudīja maģisko drošības sistēmu. Pirms diviem gadiem veikalā bija ielavījies naidīgs džins un nodarījis lielus postījumus. Par laimi, saimnieks bija viņam piedevis. Tā nudien bija liela, nepel­nīta veiksme. Tomēr, par spīti pateicībai, atmiņas par bargo sodu joprojām lika viņam nodrebēt. Tas vairs nedrīkst atkār­toties.

Aizsargburvestības tikls bija neskarts; katru reizi, kad viņš tuvojās sienām, tas viegli nodrebēja. Labi.

Simpkins atvēra pirmo kasti un ņēma ārā vilnas un zāģu skaidu iesaiņojumu. Pirmais priekšmets bija mazs un ietīts dar­votā marlē. Viņš piesardzīgi noņēma marli un aizdomīgi nopētīja priekšmetu. Tā bija no kaula, salmiem un gliemežvākiem dari­nāta lelle. Simpkins ar zoss spalvu ierakstīja piezīmi uzskaites grāmatā: "Vidusjūras baseins, apmēram 4000 gadu veca lelle. Tikai interesants priekšmets, nepiemīt īpaša vērtība." Viņš nolika lelli uz galda un turpināja šķirošanu.

Laiks ritēja. Simpkins bija ticis līdz priekšpēdējai kastei. Tā bija piekrauta ar sandalkoka plāksnēm, kuras viņš uzmanīgi pārkrāmēja, lai atrastu noslēpto mūmiju, kad pēkšņi izdzirdēja rīboņu. Kas tur varēja būt? Automašīnas? Nē, troksnis bija pārāk strauji aprāvies. Varbūt attāls pērkona grāviens?

Skaņa atkal pieņēmās spēkā. Simpkins pameta darbu un, piešķiebis galvu, ieklausījās. Dīvaini, aprauti rībieni, ko pava­dīja ritmiski būkšķi. No kurienes gan tie nāca? Kaut kur aiz veikala, bet kurā pusē?

Viņš pielēca kājās, uzmanīgi tuvojās vienam no logiem un nedaudz pavēra slēģus. Aiz zilā aizsargburvestības tīkla Pika­dilī laukums snauda tumšs un tukšs. Pretējā mājā dega ugunis, un uz ielas ņirbēja satiksme. Nebija nekā tāda, kas izskaidrotu dīvainās skaņas.

Simpkins atkal ieklausījās. Tagad šīs skaņas bija vēl spēcīgā­kas, patiesībā šķita, ka tās nāk no aizmugures, ka tās skan aiz mājas… Simpkins aizvēra slēģus. No letes apakšas viņš izvilka lielu, punainu rungu. Paņēmis to rokā, foliots devās uz nolik­tavu un ielūkojās tajā.

Noliktava izskatījās kā parasti: tā bija pilna ar kastēm, plauktos glabājās maģiskie priekšmeti, kas vēl nebija sagatavoti izstādīšanai skatlogos un pārdošanai. Elektriskā spuldzīte pie griestiem klusi dūca. Simpkins pieaugošā apjukumā atgriezās veikala galvenajā telpā. Dunēšana pieņēmās skaļumā kaut kas tepat netālu tika lauzts un dragāts. Varbūt būtu jāziņo saim­niekam? Nē. Slikta doma. Pinna kungam nepatika, ka viņu bez vajadzības traucē. Labāk tomēr ne.

Atskanēja vēl viens brīkšķis un plīstoša stikla skaņa. Pirmo reizi Simpkins pievērsa skatienu sienai veikala labajā pusē, kas veikalu nošķīra no vīna un delikatešu tirgotavas. Dīvaini. Viņš piegāja tuvāk sienai, lai to apskatītu. Tobrīd notika trīs lietas.

Iebruka puse sienas.

Istabā iekāpa kaut kas liels.

Gaismas izdzisa.

Sastindzis istabas vidū, Simpkins neko nespēja saredzēt ne pirmajā, ne kādā citā plānā. Veikalu bija ietinusi ledusauksta tumsa, un tajā kaut kas kustējās. Foliots dzirdēja soļus un bries­mīgu blīkšķi tur tika sadauzīts Pinna kunga senais porcelāns. Nākamais solis un sagāzās visi uzvalki, ko Simpkins šorīt bija tik rūpīgi izkāris.

Profesionāļa dusmas ņēma virsroku pār bailēm: veikala uzraugs dusmās norūcās un, atvēzējis rungu, uzblieza pa leti.

Soļi apstājās. Foliots sajuta, ka viņam tiek pievērsts neredzamā milža skatiens. Viņš sastinga. Tumsa visapkārt sabiezēja.

Simpkins šaudīja skatienu uz visām pusēm. Viņš zināja, ka ir tikai pāris metru no tuvākā loga. Ja viņš tagad pakāptos atpa­kaļ, varbūt varētu to sasniegt, pirms…

Milzīgais nezināmais panāca uz viņa pusi. Tas kustējās lēni un smagi.

Simpkins patipināja atpakaļ.

Istabā atskanēja brīkšķis. Simpkins sastinga un saviebās. Tas bija mahagonija koka skapis, kas Pinna kungam bija tik mīļš, no reģenta laikiem, ar melnkoka rokturiem un lazurīta inkrustācijām. Kāda nelaime!

Foliots mēģināja sakoncentrēt domas un iet uz loga pusi… Viņš jau gandrīz bija klāt! Aiz viņa skanēja smagie soļi, kas dim­dēja uz grīdas.

Pēkšņi atskanēja rīboņa un metāla liekšanās troksnis. Nu, tas jau bija par daudz! Kaklarotas bija pagājis tik ilgs laiks, lai tās sašķirotu!

Simpkins dusmās apstājās. Soļi tagad bija pavisam tuvu. Foliots pastiepās un ar trīcošiem pirkstiem pieskārās loga slēģiem. Viņš juta, kā aiz tiem vibrē aizsargtīkla mezgli. Viņam bija tikai jātiek tiem cauri.

Bet Pinna kungs bija viņam licis palikt veikalā un aizstā­vēt to līdz nāvei. Tiesa, tā nebija oficiāla pavēle, tāda, kas dota, atrodoties pentaklā. Tādas pavēles Simpkinam nebija dotas jau gadiem ilgi. Tātad viņš varētu šai pavēlei nepakļauties, ja vēlē­tos… bet ko gan Pinna kungs teiktu, ja viņš pamestu savu vietu? Tā bija nepanesama doma.

Soļi dunēja viņam tieši aiz muguras. Uzvēdīja zemes, tārpu un māla smaka.

Ja Simpkins būtu paklausījis instinktiem, pavēcinājis asti un bēdzis, viņš vēl varēja izglābties. Foliots varēja izlauzties caur slēģiem un saraut aizsargtīklu, un nokrist uz ielas. Bet gadiem ilga akla pakļaušanās Pinna kunga pavēlēm bija laupījusi viņam brīvo gribu. Simpkins bija aizmirsis, kā rīkoties pēc savas vēlē­šanās. Tāpēc viņš nespēja darīt neko citu kā vien stāvēt tur, drebēt bailēs un šad tad nikni iebrēkties. Tikmēr gaiss ap viņu kļuva kapa auksts un lēnām pildījās ar nezināmā klātbūtni.

Foliots piespiedās pie sienas.

Virs viņa iedrebējās stikls, un viņš dzirdēja, kā tas sabirst uz grīdas.

Pinna kunga feniķiešu kvēpināmie trauki! Nenovērtējami!

Simpkins dusmās iekaucās un atcerējās, ka viņam rokās ir runga. Viņš no visa spēka atvēzējās un sita melnajā tumsā, kas viņu atsaucīgi uzņēma savos apskāvienos.