Golema acs

3 kitija

Bija burvestībām piemērota nakts. Aprikožu un kviešu nokrā­sas pilnmēness ar spožu oreolu vientuļi mirdzēja pie debesīm. Tam garām aizlidoja pāris pūkainu mākoņu, un pēc tam debesis atkal bija kailas un zili melnas kā milzīga vaļa vēders. Mēnesgaisma ieskāva kāpas. Ielejā zeltaina migla ietina klinšu apvei­dus un klājās uz smilšakmens grīdas.

Upes gultne bija šaura un daļēji izkaltusi, un vienā tās krastā klints pārkare veidoja mazu, nošķirtu zemes pleķīti. Tur dega ugunskurs. Liesmas bija vārgas un sarkanas un meta blāvu gaismu. No ugunskura pacēlās maza dūmu strūkliņa un pagaisa aukstajā nakts gaisā.

Pie ugunskura, sakrustojis kājas, sēdēja vīrietis, muskuļots un noskūtu galvu, un viņa āda spīdēja, it kā būtu ieeļļota. Krei­sajā ausī mirdzēja smags gredzenveida auskars, bet seja bija neizteiksmīga, neko neizteicoša. Viņš pasniedzās un no somiņas, kas bija piekārta pie jostas, izņēma pudeli ar metāla aizbāzni. Ar mierīgām, pārliecinošām kustībām, kas atgādināja tuksneša lauvas grāciju, viņš atkorķēja pudeli un iedzēra malku dziras. Tad, aizmetis tukšo pudeli malā, vīrietis atkal vērās liesmās.

Pēc brīža pār ieleju sāka plūst jauks aromāts un to pavadīja attālas cītaras skaņas. Vīrietis pēkšņi nokāra galvu un aizmiga. Mūzika pieņēmās spēkā likās, ka tā skan no pašām zemes dzīlēm.

No tumsas iznira kāds stāvs un garām gulētājam un uguns­kuram nonāca ielejas centrā. Mūzika skanēja vēl spēcīgāk, un šķita, ka mēness nobāl atnācējas skaistuma priekšā. Tā bija verdzene jauna, skaista un pārāk nabadzīga, lai atļautos pie­nācīgu tērpu. Viņas mati bija savīti sprogās, kas šūpojās pie katra soļa. Meitenes āda bija balta un gluda kā porcelāns, bet acis plaši ieplestas un asaru pilnas. Viņa uzsāka deju sākumā nedroši, bet tad jau aizrautīgi un aizmirstot par visu apkārtni. Viņa dejoja un griezās, un brīvi krītošais tērps veltīgi centās no viņas neatpalikt. Slaidās rokas zīmēja gaisā pavedinošas zīmes, un no viņas lūpām plūda neparasts dziedājums, kas pauda vien­tulību un ilgas.

Meitene beidza dejot, atmeta galvu lepnā izmisumā un palū­kojās augšup tumšajās debesīs. Mūzika apklusa.

Un tad atskanēja attāla balss, kas izklausījās kā vēja nesta: Amarilla…

Meitene satrūkās. Viņa palūkojās visapkārt tikai klintis, debesis un dzintarkrāsas mēness. Skaistule nopūtās.

- Mana Amarilla…

Viņas balss bija piesmakusi un trīcoša. Bertilak? Vai tas esi tu?

- Tas esmu es.

- Kur tu esi? Kāpēc tu mani tā moki?

- Es slēpjos aiz mēness, mana Amarilla. Baidos, ka tavs skaistums mani sadedzinās, ja tev tuvošos. Aizklāj savu seju ar to audumu, kas pašlaik tik nevajadzīgi sedz tavas krūtis, tad es nolaidīšos pie tevis.

- Ak, Bertilak! Meitene darīja, kā viņai bija likts. Atskanēja atzinīga murmināšana. Kāds noklepojās.

- Mana dārgā Amarilla! Atkāpies! Es lidoju pie tevis…

Meitene sajūsmā noelsās un atspiedās ar muguru pret klinti,

pacēlusi galvu pret debesīm. Atskanēja pērkona dārdi, kas būtu spējīgi uzmodināt mirušos. Meitene lūkojās augšup, muti pavērusi. No debesīm mierīgi un graciozi nolaidās vīrieša tēls. Pāri kailajām krūtīm viņam bija sudraba josta, aiz muguras plīvoja apmetnis, kājās bija platas bikses un kurpes ar uzliek­tiem purngaliem. Aiz sudraba jostas bija aizbāzts līks austrum­nieku zobens. Viņš lidoja lejup, galvu lepni pacēlis, zodu izslējis, melnajām acīm mirdzot. Abpus galvai viņam slējās kaula balti, izliekti ragi.

Bertilaks nolaidās blakus meitenei, kas joprojām bija piespie­dusies pie klints sienas, un apžilbināja viņu ar platu smaidu. Visapkārt atskanēja sieviešu nopūtas.

- Kas noticis, Amarilla, vai tu esi tik stulba, ka spēj tik drīz aizmirst mīļotā seju?

- Ak nē, Bertilak! Pat ja paietu nevis septiņi, bet septiņdes­mit gadi, es nespētu aizmirst tavus vaibstus! Bet mana mēle neklausa un sirds strauji sitas, es baidos, ka burvis pamodīsies un mūs pieķers! Tad viņš atkal iekals važās manas slaidās, bal­tās kājas un iespundēs tevi pudelē.

To padzirdējis, džins skaļi iesmējās. Burvis guļ. Manas bur­vestības ir spēcīgākas par viņējām, un tā būs vienmēr. Bet nakts rit uz priekšu, un līdz ar ausmu man jāatgriežas pie maniem brāļiem ifrītiem, lai lidotu līdzi vējam. Tāpēc panāc tuvāk, mīļotā, un šajās īsajās stundās, kamēr man ir cilvēka ķermenis, vienosimies mīlestībā, kas būs spēcīgāka par visu pārējo naidu līdz pat pasaules galam.

- Ak, Bertilak!

- Ak, Amarilla, mans Arābijas gulbi!

Džins spēra soli uz priekšu un ieslēdza meiteni savu musku­ļoto roku apskāvienā. Tobrīd Kitija vairs nespēja mierīgi nosē­dēt uz neērtā krēsla un sagrozījās.

Džins un meitene uzsāka juceklīgu deju, kuras laikā pa gaisu plivinājās drēbes, rokas un kājas. No skatītāju zāles atskanēja šķidri aplausi. Orķestris turpināja spēlēt ar jaunu sparu. Kitija nožāvājās kā kaķis, ieslīdēja dziļāk krēslā un paberzēja acis. Viņa sataustīja papīra maisiņu, izmakšķerēja no tā pēdējos sālī­tos zemesriekstus un, slepeni ielikusi mutē, sāka kraukšķināt.

Satraukumu, kas vienmēr bija raksturīgs pirms darba, viņa izjuta kā asu naža dūrienu. To viņa jau bija paredzējusi. Tomēr šī nebeidzamā luga šķita tik nepanesami garlaicīga! Bez šau­bām, izrādes apmeklējums sagādās lielisku alibi, kā jau Anna bija teikusi. Tikai Kitija labāk būtu izvēlējusies izdzīvot savu satraukumu ārā, ielās, slēpjoties no nakts patruļas, nevis vēro­jot šo sasodīto murgu.

Uz skatuves Amarilla, misionāru meitene no Cizikas, kas bija kļuvusi par verdzeni, atkal izdziedāja savu mīlestību pret džinu, kas turēja viņu apskautu. Viņa dziedāja tik sirsnīgi un spalgi, ka Bertilaka mati plīvoja un auskars džinkstēja. Kitija saviebās .un palūkojās pār plecu, līdz samanīja Fredu un Stenliju. Abi izskatījās patiešām aizrāvušies, acis skatuvei piekaluši. Kitija uzmeta lūpu. Visticamāk, puiši blenza uz Amarillu.

Galvenais, lai viņi nezaudē modrību.

Kitija pārlaida skatienu tumšajai zālei. Viņai pie kājām bija ādas soma. Šis skats lika viņai sarauties meitene aizvēra acis un instinktīvi pieskārās mēteļa kabatai, sataustot tajā vēso, aso nazi. Nomierinies… viss būs labi.

Vai tas starpbrīdis nekad nepienāks? Viņa pacēla galvu aug­stāk un paskatījās uz burvju ložām, kuras bija apdarinātas ar zeltu un kurām malās bija sarkani aizkari, lai pasargātu burvjus no vienkāršo skatītāju ziņkārības. Bet visi burvji šajā pilsētā bija šo lugu redzējuši jau pirms vairākiem gadiem, ilgi pirms to sāka izrādīt sensāciju kārajām masām. Šodien ložu aizkari bija atvērti un tās bija tukšas.

Kitija uzmeta skatienu rokaspulkstenim, bet bija pārāk tumšs, lai saskatītu ciparnīcu. Skaidrs, ka līdz starpbrīdim viņai vēl jākļūst par liecinieci vairākām izmisīgām šķiršanās, cietsirdīgām nolaupīšanas un priecīgām atkalsatikšanās ainām. Un publika dievinās katru šīs izrādes mirkli. Cilvēki steidzās šurp daudzus vakarus gadu pēc gada. Tagad jau gandrīz droši varēja teikt, ka visi Londonas iedzīvotāji ir redzējuši Arābijas gulbjus, daži pat vairākas reizes. Bet joprojām no provinces šurp plūda jauni apbrīnotāju pulki, kas sajūsminājās par šo otršķirīgo izrādi.

Mīļā, apklusti, lūdzu! Pareizi, Bertilak, Kitija nodomāja. Džins bija pārtraucis mīļoto ārijas vidū.

- Kas noticis? Vai tu spēj sajust ko tādu, ko es nespēju?

- Kuš! Nerunā! Mūs novēro… Bertilaks pagrieza galvu pro­filā. Viņš palūkojās uz augšu un uz leju. Likās, ka viņš paosta gaisu. Viss bija kluss. Ugunskurs bija izdzisis, burvis snauda. Mēness bija paslēpies aiz mākoņiem, un debesīs mirdzēja tikai aukstas zvaigznes. No skatītāju zāles neatskanēja neviena skaņa. Kitija ar riebumu pamanīja, ka arī pati satraukumā aiz­turējusi elpu.

Pēkšņi, metālam skaļi nošķindot, džins izrāva zobenu un pie­spieda trīcošo meiteni pie krūtīm. Amarilla! Viņi tuvojas! Es tos redzu!

- Ko, Bertilak? Ko tu redzi?

- Septiņus negantus velnēnus, mīļā, kurus ifrītu karaliene sūtījusi mani sagūstīt! Mūsu prieka brīži ir viņu saniknojuši, un tagad viņa vēlas mūs abus redzēt sava troņa priekšā, sasietus un pazemotus. Tāpēc tev tagad jābēg! Nē, mums nav laika mīļiem vārdiem, lai gan tavas skumjās acis man tos lūdz. Bēdz!

Ar vairākiem traģiskiem žestiem meitene atraisījās no džina rokām un pazuda skatuves kreisajā malā. Džins nosvieda apmetni un nostājās kaujas gatavībā.

No orķestra bedres atskanēja dramatisks akords. No klinšu aizsega izlēca septiņi biedējoši velnēni tos spēlēja septiņi pun­duri, kas bija ietērpti luminiscējoši zaļos, piegulošos ādas kos­tīmos. Izdvesuši briesmīgus kaujas saucienus un izvilkuši asus dunčus, visi septiņi metās virsū džinam. Sākās cīņa, ko pavadīja vijoļu gaudošana.

Naidīgi velnēni… Ļaunais burvis… Kitija sprieda, ka Arābi­jas gulbji nenoliedzami ir smalki izstrādāta luga. Ideāla propa­ganda, kas neuzbāzīgi atzīst vienkāršo cilvēku bailes un naidu, nevis noliedz tos. Parādi mums, no kā mēs baidāmies, bet padari to nekaitīgu. Pievieno nedaudz mūzikas, cīņas ainas un mīlas skatus mēnesgaismā. Lai mēs redzam, kā mirst šie biedējošie dēmoni, radot ilūziju, ka mēs esam spējīgi viņus uzveikt. Un galu galā vēl pieliec laimīgas beigas. Ļauno burvi uzveiks labie, un viņi savaldīs arī naidīgos ifrītus. Un izrādīsies, ka Bertilaks īstenībā ir cilvēks kāds austrumu princis, ko ļauns lāsts pār­vērtis dēmonā. Un, kad lāsts būs noņemts, viņi ar Amarillu dzī­vos laimīgi līdz mūža beigām, gudro un labvēlīgo burvju gādīgo skatienu pavadīti…

Pēkšņi Kitija sajutās bezgala slikti. Tas nebija saistīts ar gaidāmo darbu, nē, šī sajūta radās kaut kur dziļāk, no dusmu avota, kas mutuļoja krūtīs. Tas bija radies tobrīd, kad meitene apzinājās, ka viss, ko viņi dara, nedod nekādus rezultātus. Tas neko nemainīs. Nekad. Skatītāju emocijas šīvakara izrādē to apstiprināja. Paskat tik Amarilla ir sagūstīta, viņu velk uz priekšu nejaukais velnēns, kamēr meitene raud un spārdās. Paklau, kā pūlis noelšas! Bet skatieties turp varonīgais džins Bertilaks ir iemetis vienu no velnēniem ugunskurā. Tagad viņš brūk virsū mīļotās sagūstītājam un viens, divi nogalina to ar savu zobenu. Urā! Pūlis uzgavilē varonim!

Tam, ko viņi darīja, nebija nekādas nozīmes. Lai arī kādus maģiskos priekšmetus viņi nozagtu un kādus uzbrukumus veiktu. Tas neko nemainīs. Rīt tieši tāpat kā šodien pie Metro­politēna muzeja stāvēs garas rindas un virs pilsētas lidos Izlūklodes; joprojām visur būs burvji, kas izbaudīs varas sniegtās priekšrocības.

Tā tas ir bijis vienmēr. Nekas no tā, ko viņa bija darījusi, nebija devis kāroto rezultātu.