Golema acs

4 kitija

S katuves trokšņi aizpeldēja kaut kur tālumā. Viņa atkal dzir­dēja putnu dziesmas, attālo satiksmes dūkoņu. Zāles tumsa atkāpās tās dienas gaišās saules priekšā.

Tas notika pirms trim gadiem. Parks. Bumba. Smiekli. Un nelaime, kas nāca kā zibens spēriens no skaidrām debesīm.

Džeikobs, kas smiedamies skrien pie viņas; beisbola nūjas koka pieskāriens rokai.

Veiksmīgs sitiens! Uzvaras deja!

Attāls plīstošu stiklu troksnis.

Un skrējiens, sirdīm dauzoties. Briesmonis uz tilta…

Kitija paberzēja acis. Tā briesmīgā diena vai tas bija sākums? Pirmos trīspadsmit dzīves gadus Kitija nebija apzinā­jusies burvju likumus. Vai varbūt bija tos tikai nojautusi.

Burvji jau sen bija varas zenītā, un neviens vairs neatcerējās laikus, kad būtu bijis citādi. Lielākoties viņi vairījās no saskar­smes ar vienkāršajiem ļaudīm, dzīvoja Londonā vai piepilsētās, kur plašos bulvāros slējās viņu noslēpumainās villas. Pārējiem piepilsētas iedzīvotājiem bija jāsamierinās ar šaurām ieliņām, kurās čurnēja veikaliņi, fabrikas un ķieģeļu mājas. Burvji rei­zēm izbrauca pa šīm ielām lielajos, melnajos limuzīnos. Bet citādi par viņu klātbūtni liecināja vienīgi virs ielas lidojošā Mod­rības lode.

- Šis lodes rūpējas, lai mēs būtu drošībā, teica Kitijas tēvs, kad reiz kādā pēcpusdienā lielā, sarkanā lode bija sekojusi mei­tenei visu ceļu no skolas līdz mājām. Nebaidies. Ja būsi laba meitene, tās tev nedarīs neko sliktu. No Modrības lodēm jābai­dās tikai sliktiem cilvēkiem, zagļiem un spiegiem. Bet Kitija bija nobijusies, un vēl ilgi pēc tam lielas, zaglīgas lodes bija vajā­jušas viņu sapņos.

Vecākiem šādas bailes bija svešas. Viņiem nepiemita spilgta iztēle, turklāt abi bija sajūsmā par Londonas varenību un savu vietu šajā nozīmīgajā pilsētā. Viņi nešaubīgi atzina burvju pārā­kumu un pakļāvās to likumiem. Turklāt ticēja tiem.

- Es varētu atdot dzīvību par premjerministru, tēvs reiz teica. Viņš ir dižens vīrs.

- Viņš notur čehus pie vietas, māte pārliecinoši bilda. Nebūtu viņa, tagad pa galvaspilsētas ielām jau maršētu huzāri! Un to taču mēs negribētu, vai ne, mīļā?

Laikam jau ne.

Viņi visi trīs dzīvoja Londonas piepilsētā Balhamā, mazā namiņā, kur bija viesistaba, virtuve un vannas istaba, bet otrajā stāvā divas guļamistabas vecāku un Kitijas. Kāpņu laukumā stāvēja liels spogulis, kura priekšā visa ģimene ķemmēja matus un sakārtoja drēbes. Tēvs vienmēr kavējās, nevarēdams uzsiet kaklasaiti tā, kā pašam patika. Kitija nekad nesaprata, kāpēc viņš to vienmēr sien vaļā un ciet, dažādi savirpinot šo auduma strēmeli, lai gan rezultāts atšķīrās minimāli.

- Izskats ir ļoti svarīgs, Kitij, tēvs teica, ar sarauktu pieri nopētot kaklasaites mezglu. Manā darbā vienmēr ir tikai viena iespēja atstāt labu pirmo iespaidu.

Kitijas tēvs bija garš, muskuļots vīrietis, ar tieksmi pievērst pastiprinātu uzmanību ārienei un runāt tieši un atklāti. Viņš strādāja par pārdošanas menedžeri prestižā Londonas lielveikalā un ļoti lepojās ar savu darbu. Viņa pārraudzībā bija ādas apģērbu un aksesuāru pārdošana plašā zālē ar zemiem gries­tiem. Tajā oranžas gaismas apspīdēja dārgas ādas somas un mapes. Tās bija luksusa preces, un tas nozīmēja, ka galvenie pircēji bija burvji.

Kitija pāris reižu bija apciemojusi tēvu darbavietā, un ādas smarža, kas valdīja telpā, lika galvai griezties.

- Netrāpies burvjiem ceļā, tēvs mācīja. Tie ir ļoti nozīmīgi cilvēki, un viņiem nepatīk, ja kāds maisās pa kājām pat tādas mazas, skaistas meitenītes kā tu.

- Bet kā lai es zinu, kuri no šiem cilvēkiem ir burvji? Kitija vaicāja. Toreiz viņai bija septiņi gadi.

- Viņi vienmēr ir labi ģērbti, viņu sejas ir atturīgas un gudras, un dažkārt viņiem rokās ir spieķi. Parasti iesmaržojušies ar labām smaržām, bet citreiz tām cauri var sajust burvestību smaržas vīraku un līdzīgus ķīmiskos savienojumus… Bet, ja tu sajūti šīs smaržas, ir skaidrs, ka esi jau pienākusi viņiem par tuvu!

Kitija bija apsolījusies nemaisīties burvjiem pa kājām. Tiklīdz veikalā ienāca apmeklētāji, viņa noslēpās zāles tālākajā kaktā un vēroja atnācējus platām, ziņkārīgām acīm. Likās, ka visi pircēji ir labi ģērbti, daudziem rokās bija spieķi, turklāt ādas smarža nomāca visus pārējos aromātus. Bet drīz vien viņa iemā­cījās pazīt burvjus arī pēc citām pazīmēm: šo cilvēku acis bija skarbas, lūpas radušas pavēlēt. Turklāt, tiklīdz veikalā ienāca šāds cilvēks, tēva manieres pēkšņi kļuva īpaši stīvas. Likās, ka, runājot ar viņiem, viņš allaž ir uztraukts, uzvalks šķita sakrokojamies un kaklasaite sagriežamies. Atbildot uz burvju jautājumiem, tēvs viegli paklanījās. Tās bija ļoti smalkas, tikko manāmas pazīmes, taču Kitiju uztrauca un kaitināja, lai gan meitene nezināja, kāpēc.

Kitijas māte strādāja par sekretāri Palmera Spalvas birojā. Tas bija sens uzņēmums, kas atradās starp grāmatu iesējējiem un pergamenta ražotājiem Dienvidlondonā. Šis uzņēmums ražoja īpašus spalvaskātus, ko burvji izmantoja buršanā. Spal­vaskāti bija neērti, ar tiem bija grūti rakstīt, un tos pirka arvien mazāk. Arī paši veikala darbinieki labprātāk rakstīja ar pild­spalvām.

Lai ari cik reti burvji iegriezās Palmera veikalā, lai palūko­tos uz rakstāmspalvām, šis darbs ļāva Kitijas mātei gūt ieskatu viņu dzīvē. Bet jau pati iespēja viņus ieraudzīt bija satrau­coša.

- Viņa bija tik burvīga, Kitijas māte vēlāk stāstīja. Drē­bes no sarkanzeltaina tafta esmu pārliecināta, ka pasūtītas no pašas Bizantijas. Un viņa izturējās kā karaliene! Viņai atlika tikai pamāt ar mazo pirkstiņu, un visi jau metās izpildīt katru viņas prasību.

- Izklausās, ka viņa uzvedās rupji, Kitija izteica savas domas.

- Tu esi tik jauna, mīļā, māte noteica. Tu vēl nepazīsti dzīvi. Nē, tā bija dižena sieviete.

Kad Kitijai bija desmit gadu, viņa kādu dienu pārnāca no skolas un atrada māti sēžam pie virtuves galda vienās asarās.

- Mammu! Kas noticis?

- Nekas, mīļā. Nē, nu ko es runāju? Protams, es jūtos nedaudz aizvainota. Kitij… mani atlaida no darba. Ak, mīļā, ko mēs tagad teiksim tēvam?

Kitija pagatavoja mātei karstu tēju un pasniedza cepu­mus. Pēc tam kad viņa bija izdzērusi tējas krūzi un pamatīgi izšņukstējusies, atklājās arī patiesība. Vecais Palmers bija devies pensijā. Viņa uzņēmumu bija nopirkuši trīs jauni burvji, kam nepatika, ka darbinieku vidū ir vienkāršie ļaudis, tāpēc tie bija nokomplektējuši jaunu personālu un atlaiduši visus vecos darbiniekus, to skaitā Kitijas māti.

- Bet viņi nedrīkst tā rīkoties! meitene bija sašutusi.

- Protams, drīkst. Viņiem ir tādas tiesības. Burvji aizsargā valsti, viņi ir padarījuši mūs par varenāko nāciju pasaulē. Sapro­tams, viņiem ir daudz priekšrocību. Māte noslaucīja acis un ielēja vēl vienu krūzi tējas. Bet tik un tā ir nedaudz aizvaino­joši pēc tik daudziem nostrādātiem gadiem…

Aizvainojoši vai ne, bet tā bija pēdējā diena, ko Kitijas māte strādāja Palmera uzņēmumā. Pēc pāris nedēļām ģimenes draudzene Hairnēka kundze, kas arī bija atlaista no tā paša uzņēmuma, sagādāja Kitijas mātei apkopējas darbu izdevnie­cībā, un viņu dzīve atkal atgriezās ierastajās sliedēs.

Bet Kitija neko neaizmirsa.

Kitijas vecāki bija kaismīgi The Times lasītāji un katru dienu sajūsminājās par armijas jaunākajām uzvarām. Šķita, ka karš ar katru gadu norit aizvien veiksmīgāk tiek ieņemtas jaunas teritorijas un impērijas bagātības straumēm plūst uz Londonu. Bet šiem panākumiem bija sava cena, un avīze brīdināja cilvē­kus uzmanīties no naidīgo valstu spiegiem un sabotieriem, kas varēja nemanīti apmesties kaut kur Londonā un perināt plānus, kā destabilizēt valsti.

- Turi acis vaļā, Kitij, māte vienmēr sacīja. Neviens jau neslēpsies no tāda meitēna kā tu, tāpēc tu vari pamanīt kaut ko vērtīgu.

- īpaši šeit, Balhamā, tēvs piebilda.

Vieta, kur Kitija dzīvoja, bija slavena ar to, ka šeit jau sen dzīvoja liela čehu kopiena. Ielās bija daudz skaistu, mazu kafej­nīcu ar bieziem, smagiem aizkariem un krāsainiem puķupodiem uz palodzēm. Ielu kafejnīcās sēdēja veci, brūni nosauļojušies kungi ar kuplām, baltām ūsām un spēlēja šahu un ķegļus, un daudzi uzņēmumi piederēja to emigrantu mazbērniem, kas bija ieradušies Londonā Gledstona valdīšanas laikā.

Lai gan šis bija plaukstošs rajons (tajā atradās vairākas nozī­mīgas izdevniecības, tostarp Hairnēku uzņēmums), tomēr tas pastāvīgi piesaistīja Nakts policijas uzmanību savas eiropeiskās izcelsmes dēļ. Kitija drīz vien pierada pie dienas reidiem, kad pelēkās formās tērpti virsnieki iebrūk mājās un izdzen no tām iemītniekus. Dažkārt tika aizvesti prom jauni vīrieši; citreiz ģimenes netika aizskartas, bet atstātas kopā, lai atkal atjau­notu izpostītās mājas. Kitijai tas šķita briesmīgi, lai gan tēvs mēģināja viņu pārliecināt par pretējo.

- Policijai ir jāpatrulē mūsu ielās, viņš uzstāja, lai nodro­šinātu mieru un kārtību. Tici man, Kitij, viņi tā nerīkojas bez iemesla…

- Bet, tēt, tie bija Hairnēka kunga draugi!

Tēvs norūcās. Tad viņam vajadzētu uzmanīgāk izvēlēties draugus, vai ne?

Kitijas tēvs vienmēr izturējās pieklājīgi pret Hairnēka kungu, kura sieva bija sagādājusi Kitijas mātei jaunu darbu. Hairnēku ģimenes biznesu atbalstīja daudzi burvji. Izdevnie­cība, kas atradās tieši kaimiņos Kitijas mājai, deva darbu dau­dziem cilvēkiem. Par spīti tam, Hairnēku ģimene nešķita pārāk bagāta viņi dzīvoja lielā, nolaistā mājā nedaudz nostāk no ceļa ^izaugušā dārzā, kur kuploja sen nepļauta zāle un lauru koki. Tolaik Kitija bieži uzturējās šajā dārzā, jo viņas labākais draugs bija Hairnēku jaunākais dēls Džeikobs.

Kitija savam vecumam bija gara un stiepās vēl garāka, platie džemperi un bikses slēpa slaido un spēcīgo augumu. Ne viens vien puika bija rūgti nožēlojis, ka atļāvies par meiteni pazobo­ties Kitija netērēja vārdus, ja varēja izlīdzēties ar dunku. Viņas mati bija brūnganmelni un taisni, ar cirtām matu galos. Kitijas mati bija īsāki nekā pārējām meitenēm tikai nedaudz pāri ausīm.

Kitijai bija tumšas acis un biezas uzacis. Viņas sejā skaidri atspoguļojās domas un uzskati, un, tā kā viņa domāja un sprieda ātri, meitenes uzacis un mute atradās pastāvīgā kustībā.

- Tava seja nekad nav tāda pati kā iepriekš, Džeikobs teica. Tas bija kompliments! viņš steigšus piemetināja, kad Kitija pikti palūkojās uz draugu.

Viņi vairākus gadus mācījās vienā klasē, apgūstot to, kas tika piedāvāts vienkāršo ļaužu bērniem. Viņiem pārsvarā mācīja amatu mācību, jo viņu nākotne bija darbs fabrikās un darbnī­cās. Bērni apguva podniecību, galdniecību, metālapstrādi un matemātikas pamatus. Arī zīmēšana, šūšana un ēst gatavošana bija iekļauta skolas programmā, un tādiem bērniem kā Kitija, kam ļoti patika darbs ar valodu, mācīja arī lasīt un rakstīt tas noderētu sekretāres amatam.

Vēl viens nozīmīgs mācību priekšmets bija vēsture viņiem katru dienu atgādināja par Lielbritānijas slavenajiem darbiem.

Kitijai šīs mācību stundas patika, jo tajās bija tik daudz stāstu par burvestībām un tālām zemēm, bet viņa juta, ka vēsture tiek pārstāstīta tikai zināmās robežās. Tāpēc meitene bieži uzdeva jautājumus.

- Jā, Kitij, kas tad šoreiz? Skolotāja tonis atklāja aizkaiti­nājumu, ko viņš mēģināja noslēpt.

- Lūdzu, pastāstiet vairāk par valdību, ko gāza Gledstons! Jūs teicāt, ka tas bija parlaments! Arī tagad mums ir parla­ments. Kāpēc vecā pārvaldes forma bija tik slikta?

-Ja tu būtu klausījusies uzmanīgāk, Kitij, tu būtu dzirdē­jusi, ka vecais parlaments bija nevis slikts, bet vājš. To vadīja vienkāršie ļaudis, kuriem nebija nekādu burvju spēju. Iedomā­jies tikai! Tas nozīmēja, ka viņus pastāvīgi apspieda stiprākas valstis un viņi nevarēja neko darīt. Kura tolaik bija bīstamākā valsts? Džeikob?

- Nezinu, skolotāj.

- Nemurmini, zēn, atbildi skaidri! Brīnums, ka tieši tu to nezini, Džeikob. Tā bija Svētā Romas impērija, no kuras cēlušies tevi senči. Čehijas imperators no savas Prāgas pils pārvaldīja lielāko daļu Eiropas. Viņš bija tik resns, ka sēdēja metāla tronī uz riteņiem, un viņš pa pili brauca pajūgā, kuru vilka balts vēr­sis. Ja imperators vēlējās iziet no pils, viņš bija jāizceļ pa logu ar īpašu trīsi. Viņam bija putnu māja, kurā dzīvoja daudz papa­gaiļu, un ik reizi vakariņām viņš nošāva citas krāsas papagaili. Jā, jā, jums ir tiesības nepatikā saviebties. Tāds vīrs tolaik val­dīja Eiropā, un mūsu vecais parlaments pret viņu bija bezspē­cīgs. Viņam bija vesels pulks briesmīgu burvju, tie bija ļauni un samaitāti, un runā, ka viņu vadonis Hanss Meirinks esot bijis vampīrs. Karavīri plosījās… Jā, Kitij, kas tad atkal?

- Bet, skolotāj, ja jau vecais parlaments bija tik nespēcīgs, kā tas nācās, ka resnais imperators neiekaroja Angliju, jo tā taču nenotika, vai ne? Un kāpēc…?

- Es neesmu burvis, Kitij, un spēju vienlaikus atbildēt tikai uz vienu jautājumu! Anglijai paveicās, tas arī viss. Prāga vien­mēr rīkojās lēni, jo imperators bija pārāk aizņemts ar alus dzeršanu un uzdzīvi. Bet, tici man, reiz viņš būtu pievērsis savu naidīgo skatienu Londonai. Par laimi, tolaik Londonā jau bija vairāki vareni burvji, pie kuriem nespēcīgie ministri vērsās pēc padoma. Viens no viņiem bija Gledstons. Viņš saprata, cik šī situācija var izrādīties bīstama, un izlēma spert izšķirīgo soli. Vai jūs atceraties, bērni, kāds tas bija? Silvestr?

- Viņš pārliecināja ministrus nodot varu viņa rokās. Gled­stons kādu vakaru ieradās parlamentā un noturēja tik gudru runu, ka deputāti iecēla viņu par premjerministru.

- Pareizi, Silvestr, malacis! Jā, tā bija nakts, kad notika ilgā apspriede. Pateicoties Gledstona izcilajām runas dāvanām un gudrībai, viņš pārliecināja parlamentu atkāpties. Nākamajā gadā viņš devās uzbrukumā Prāgai un gāza imperatoru. Jā, Ebigeila?

- Vai viņš atbrīvoja papagaiļus, skolotāj?

- Esmu pārliecināts, ka jā. Gledstons bija ļoti laipns vīrs vienmēr mierīgs un nosvērts, un katru dienu valkāja vienu un to pašu iestērķelēto kreklu, izņemot svētdienas, kad māte to mazgāja. Pēc viņa uzvaras Londonas spēks pieauga, bet Prā­gas ietekme vājinājās. Un, kā Džeikobs varētu jums pastāstīt, ja nebūtu pusaizmidzis atgāzies savā krēslā, tieši tolaik daudzas čehu ģimenes pārcēlās uz Londonu. Šeit ieradās arī daudzi Prā­gas ievērojamākie burvji, lai palīdzētu radīt jaunu impēriju. Un tagad…

- Bet, skolotāj, jūs taču teicāt, ka visi čehu burvji bija ļauni un samaitāti!

- Visi ļaunie burvji tika nogalināti, vai tad tu to nesaproti, Kitij? Pārējie vienkārši saprata, ka tikuši maldināti, un atkal atgriezās uz īstā ceļa. Ak vai, zvans! Pusdienas! Nē, Kitij, es vairs neatbildēšu ne uz vienu jautājumu. Pirms aiziešanas uzlie­ciet krēslus uz galdiem un klusāk, lūdzu!

Pēc šādām vēstures stundām Džeikobs parasti bija drūmā noskaņojumā, lai gan ne uz ilgu laiku. Viņš bija ar tumšiem matiem un platu, smaidošu seju, pēc dabas jautrs un darbīgs.

Zēnam patika sporta spēles, un viņi ar Kitiju pavadīja daudzas stundas viņa tēva aizaugušajā dārzā, spēlējot futbolu un kri­ketu, vingrinoties loka šaušanā un turoties pa gabalu no viņa lielās, trokšņainās ģimenes.

Hairnēka kungs teorētiski bija ģimenes galva, bet, kā jau tas bieži notiek, ikdienā mājā valdīja Hairnēkas kundze. Viņa bija miesās kupla, mātišķas enerģijas pilna sieviete, kas slīdēja pa māju kā venēciešu burukuģis, ko dzen spēcīgs vējš, izplūstot skaļos smieklos vai čehiski lamājot četrus nevaldāmos dēlus. Džeikoba vecākie brāļi Karels, Roberts un Alfrēds bija man­tojuši mātes varenās ķermeņa aprises, un viņu skaļās, zemās balsis vienmēr lika Kitijai apklust. Hairnēka kungs, tāpat kā Džeikobs, bija smalks un slaids, tikai viņa āda bija sačervelējusies kā sažuvušam ābolam. Viņš pīpēja izliektu pīlādžkoka pīpi, un tās saldā smarža bija saožama gan mājās, gan dārzā.

Džeikobs ļoti lepojās ar tēvu. Viņš ir izcils, zēns teica Kiti­jai, kad viņi sēdēja, atspiedušies pret mājas sienu. Neviens cits visā Londonā ar pergamentu un ādu nespēj paveikt tādus brīnu­mus kā viņš. Tev vajadzētu redzēt tos mazos burvestību pamfle­tus, ko viņš tagad iesien, vecajā Prāgas stilā ar smalkiem zelta izšuvumiem. Viņš ir perfekti izstrādājis zvēru un augu siluetus, pievienojot tiem ziloņkaula gabaliņus un dārgakmeņus. Tikai mans tēvs spēj kaut ko tādu paveikt!

- Tie pamfleti noteikti maksās veselu bagātību, Kitija novilka.

Džeikobs izspļāva zāles stiebru, ko bija košļājis. Tu joko!

Burvji nekad nesamaksā tik, cik viņš būtu pelnījis. Mēs tik tikko savelkam galus kopā. Paskaties… Zēns pamāja uz māju šīfera plāksnes uz jumta bija šķības, netīrie slēģi klabēja, verandas durvju krāsa bija nolobījusies. Tu domā, ka tad mēs dzīvotu šādā vietā? Beidz!

- Tomēr jūsu māja ir lielāka nekā mūsējā, Kitija iebilda.

- Hairnēka ir otrs lielākais izdevējs Londonā, Džeikobs teica. Par mums labāks un lielāks ir tikai Jaroslava uzņēmums. Un viņi tikai iesien parastos sējumus, ādas vākus un ikgadējos almanahus, un sarakstus, neko īpašu. Mēs esam tie, kas strādā smalkos darbus un taisa īsto mākslu. Tieši tāpēc burvji nāk pie mums, kad vēlas iesiet personiskās grāmatas, viņiem patīk mūsu izsmalcinātais stils. Pagājušonedēļ tēvs pabeidza iesiet kādu grāmatu, kurai uz pirmā vāka bija no dimantiem izlikts pentakls. Smieklīgi, bet tāda jau ir sieviešu gaume.

- Bet kāpēc burvji nemaksā tavam tēvam pienācīgi lielu naudu? Viņiem taču vajadzētu rūpēties, lai viņš arī uz priekšu strādā tikpat smalki un nezaudē kvalitāti.

- Tam, lai strādātu sliktāk, mans tētis būtu par lepnu. Bet maz maksā tāpēc, ka viņš ir tiem, tā sakot, uz grauda. Viņam jāuzvedas labi, citādi uzņēmums tiks slēgts. Atceries, ka mēs esam čehi tātad aizdomīgi ļaudis. Mums nevar uzticēties, lai gan Hairnēku dzimta dzīvo Londonā jau vairāk nekā simt piec­desmit gadu.

- Bet tas ir smieklīgi! Kitija izsaucās. Protams, viņi jums uzticas citādi jau sen būtu patriekuši no valsts!

- Mūs pacieš tādēļ, ka viņiem vajadzīga mūsu prasme. Kopš kontinentā notiek nemieri, mūs nepārtraukti novēro: ja nu mēs gadījumā uzturam sakarus ar spiegiem? Piemēram, virs tēva spiestuves pastāvīgi riņķo Izlūklodes un Karelu ar Robertu bieži izseko. Pēdējo divu gadu laikā mūsu mājās policija četras reizes izdarījusi kratīšanu. Pēdējo reizi viņi sagrieza māju ar kājām gaisā. Vecmāmiņa mazgājās vannā, un viņi izmeta viņu uz ielas ar visu vannas toveri.

- Cik briesmīgi! Kitija nodrebinājās, pametot beisbola bum­biņu augstu gaisā un atkal notverot rokā.

- Nu, tādi jau tie burvji ir. Mēs viņus ienīstam, bet ko gan mēs varam darīt? Kas tevi uztrauc? Es redzu, kā tu kodī lūpas.

Kitija aprāvās. Es vienkārši prātoju jūs ienīstat burv­jus, tomēr visa jūsu ģimene ar viņiem sadarbojas, tavs tēvs un brāļi. Viss, ko jūs veidojat savā spiestuvē, domāts burvjiem. Un viņi tik un tā izturas pret jums riebīgi. Man tas nešķiet pareizi. Kāpēc jums nenodarboties ar kaut ko citu?

Džeikobs rūgti pasmīnēja. Mans tēvs mēdz teikt: "Visdro­šāk okeānā ir peldēt haizivij tieši aiz muguras." Mēs gatavojam burvjiem skaistas mantiņas, kas viņus iepriecina. Un viņi mūs atbalsta nu, vismaz neaiztiek. Zini, kas notiktu, ja mēs viņiem neizdabātu? Viņi mums noģērētu ādu! Tu atkal rauc pieri, Kitij!

Kitijai Džeikoba tēva nostāja nešķita pareiza. Ja jums nepa­tīk burvji, jums nevajadzētu ar viņiem sadarboties, meitene palika pie sava. Tas nav pareizi.

- Labāk paklusē! Džeikobs nikni izsaucās. Arī tavs tēvs taču sadarbojas ar burvjiem! Tā dara visi! Vienkārši nav citas izejas, vai ne? Ja tu negribi sadarboties, tad kādu nakti pie tevis ierodas policija vai vēl kas briesmīgāks un dziesmiņa nodzie­dāta! Nav taču citas iespējas kā tikai sadarbība. Vai varbūt ne? Nē?

- Laikam jau tev taisnība.

- Jā, man ir taisnība. Mums jāsadarbojas, ja vēlamies palikt dzīvi.