Golema acs

2 Netenjels

Birojā Netenjelu jau gaidīja sekretāra viszinīgais skatiens un jauna dokumentu kaudze.

Sekretārs akurāts, glīti ģērbies jauns vīrietis ar sarkanbrū­niem, ieeļļotiem un atpakaļ atķemmētiem matiem apstājās istabas vidū. Jūs kavējat, Mandrāk, viņš teica, ar nervozu kustību uzstumjot brilles augstāk uz deguna. Kāds tad šoreiz būs aizbildinājums? Jums ir tādi paši pienākumi kā štata darbi­niekiem… Viņš palika stāvam durvīs, nikni saraucis degunu.

Jaunais burvis atlaidās krēslā. Viņam gribējās uzlikt kājas uz galda, bet tad viņš pārdomāja šāda rīcība izskatītos pēc izrādī­šanās. Tāpēc Džons Mandrāks tikai izplūda laiskā smaidā. Es jau kopš sešiem no rīta kopā ar Tallova kungu strādāju noti­kuma vietā, viņš sacīja. Varat pavaicāt, kad viņš ieradīsies. Varbūt Tallova kungs pat varēs jums pastāstīt kādas detaļas tās, kas nav tik slepenas. Un ko jūs visu rītu darījāt, Dženkins? Svīdāt pie kopētāja?

Sekretārs nicīgi nosvilpās caur zobiem un pastūma brilles augstāk uz deguna. Turpiniet vien šādā garā, Mandrāk, viņš novilka. Varbūt šobrīd jūs esat premjerministra luteklis, bet cik gan ilgi tā būs? Vēl viens negadījums? Jau otrs šonedēļ? Jūs drīz vien atgriezīsieties pie tējas krūzīšu bēršanas, un tad mēs redzēsim. Un sekretārs izlavījās no istabas, it kā bēgtu no grimstoša kuģa.

Zēns viņam aiz muguras izteiksmīgi novaikstījās un tad brīdi nekustīgi vērās tukšumā. Viņš paberzēja acis un ieskatījās rokas pulkstenī. Vēl tikai bez piecpadsmit desmit. Šī būs gara diena.

Papīru kaudze uz galda gaidīja. Mandrāks dziļi ievilka elpu un, atlocījis piedurknes, pastiepās pēc virsējā dokumenta.

Pašam vien zināmu iemeslu dēļ Netenjelu ļoti interesēja darbs Iekšlietu ministrijas departamentā, kas "atradās Džesikas Vaitvelas vadītās Aizsardzības ministrijas pakļautībā. Kon­krētais Iekšlietu ministrijas departaments veica izmeklēšanu dažādās krimināllietās, īpaši pievēršot uzmanību ārvalstu un vietējam terorismam. Pirms viņš dabūja mācekļa vietu šajā departamentā, Netenjels te neilgu laiku bija veicis tādus darbi­ņus kā dokumentu šķirošana, kopēšana un tējas vārīšana.

Straujā paaugstināšana amatā nebija tikai labo sakaru dēļ (kā visos kaktos sačukstējās jaunā burvja nelabvēļi). Jā, tā bija saistīta ar premjerministra īpašo labvēlību un to, ka viņa meis­tare bija ietekmīgā Džesika Vaitvela, kurai visi gribēja izdabāt. Tomēr tas neko daudz nebūtu palīdzējis, ja Netenjela zināšanas un burvju prasmes būtu zemā vai viduvējā līmenī. Netenjels bija apdāvināts un, kas vēl svarīgāk, smagi strādāja. Tieši tāpēc jaunā burvja kāpiens pa karjeras kāpnēm bija straujš. Pāris mēnešu laikā zēns vairs neveica nenozīmīgos papīru darbus un, vēl nebūdams pat piecpadsmit gadus vecs, kļuva par Iekšlietu ministra Jūlija Tallova asistentu.

Viņa priekšnieks bija īss, ducīgs vīrs, kas miesasbūvē un uzve­dībā nedaudz atgādināja vērsi. Tallova kungs vienmēr runāja strupi un dzēlīgi un varēja ne no šā, ne no tā aizsvilties dusmās, un tad darbiniekiem bija vēlams meklēt glābiņu ārpus biroja. Turklāt viņam bija pavisam neparasta sejas krāsa dzeltena kā narcises piesaulītē. Burvju aprindās mēļoja, ka Tallova kungs esot burvja un sukuba pēcnācējs. Citi to noliedza, apgalvojot, ka bioloģiski tas nemaz nav iespējams, un minēja, ka šādu sejas krāsu priekšnieks ieguvis pēc ļauna lāsta. Netenjels pieslējās pēdējo viedoklim. Tallova kungs cīnījās ar šo problēmu, cik labi vien mācēdams, viņa krekli vienmēr bija ar augstām apkaklī­tēm, mati gari. Viņš vienmēr valkāja cepures ar platām malām un uzmanīja, lai padotie par šo īpatnību pēc iespējas mazāk tenkotu.

Iekšlietu departamentā kopā ar Netenjelu un Tallova kungu strādāja astoņpadsmit cilvēku. Divi vienkāršie ļaudis, kas izpil­dīja administratīvos uzdevumus, kuri nebija saistīti ar burves­tībām, un dažādi burvji līdz pat ceturtā līmeņa speciālistiem, tādiem kā Fukē kungs. Netenjels izturējās pret visiem vienādi vēsi un pieklājīgi, izņemot sekretāru Klaivu Dženkinsu. Šis tips bija skaidri paudis savu nepatiku pret Netenjela jaunību un augsto ieņemamo amatu, un jaunais burvis bija viņam atbil­dējis ar zobgalīgu nepieklājību. Te nu viņš ne ar ko neriskēja. Dženkinsam nebija ne spēju, ne sakaru.

Tallova kungs drīz vien bija apjautis sava asistenta daudz­pusīgo talantu un uzticējis Netenjelam nopietnu un sarežģītu uzdevumu mīklainās Pretošanās kustības meklēšanu.

Šo neliešu nolūki bija acīmredzami. Viņi iebilda pret burvju valdību un mēģināja panākt, lai valstī atkal valdītu anarhija un pie varas būtu vienkāršie ļaudis. Pēdējo gadu laikā Pretošanās kustības darbība bija kļuvusi īpaši kaitinoša. Viņi zaga burvjiem piederošos maģiskos priekšmetus un vēlāk izmantoja tos uzbru­kumos pret valdības locekļiem un viņu īpašumu. Viņi bija pama­tīgi izpostījuši vairākas mājas un nogalinājuši dažus burvjus. Pats pārdrošākais bija mēģinājums nogalināt premjerministru. Valdība bija rīkojusies ātri un bez žēlastības: daudzi vienkāršie ļaudis uz aizdomu pamata tika arestēti, vairāki nogalināti un pārējie izsūtīti trimdā uz kolonijām. Par spīti šādai rīcībai, Pre­tošanās kustība savu darbību nepārtrauca, un Tallova kungam nācās izjust augstākās vadības nosodījumu.

Netenjels ķērās pie uzdevuma ar lielu degsmi. Pirms vairā­kiem gadiem viņa un Pretošanās kustības biedru ceļi bija krus­tojušies, un zēns bija iepazinis šo cilvēku dabu. Kādu nakti viņš bija saskrējies ar trim bērniem no Pretošanās kustības, kas uzpirka un zaga maģiskos priekšmetus un pārdeva tos melnajā tirgū. Šo tikšanos Netenjels atcerējās nelabprāt. Tie trīs bija nozaguši viņa Novērošanas disku un pašu gandrīz nogalinājuši. Tagad jaunais burvis vēlējās atriebties.

Bet tas, izrādās, nebija tik viegli.

Viņš par šiem bērniem neko nezināja, izņemot vārdus Freds, Stenlijs un Kitija. Freds un Stenlijs bija avīžpuikas, un Netenjela pirmais gājiens bija izsūtīt Izlūklodes, kas izspie­gotu Londonas avīžu pārdevējus. Bet šī rīcība cferēto rezultātu nedeva acīmredzot abi bija mainījuši nodarbošanos.

Pēc tam Netenjels bija lūdzis priekšnieku izsūtīt pilsētas ielās vairākus slepenos aģentus, kas pāris mēnešu laikā iefiltrē­tos vienkāršo cilvēku vidū. Tiklīdz tas būtu izdevies, aģentiem vajadzēja piedāvāt zagtus maģiskos priekšmetus cilvēkiem, kuri izrādītu interesi par to. Netenjels cerēja, ka Pretošanās kustības dalībnieki atklāsies šādā veidā.

Veltīgas cerības. Lielākajai daļai slepeno aģentu tā arī neiz­devās izraisīt vienkāršo ļaužu interesi, un vienīgais burvis, kam šajā uzdevumā veicās, negaidīti pazuda bez pēdām, tā arī neiesniedzis ziņojumu. .Viņa līķis pēc kāda laika tika atrasts Temzā.

Netenjela pēdējā stratēģija, uz kuru viņš lika lielas cerības, bija divi folioti, kam bija uzdots pārvērsties par bāreņiem bezpa­jumtniekiem un klaiņot pa Londonu. Netenjelam bija aizdomas, ka Pretošanās kustība ir balstīta uz ielu bērnu bandām, un viņš lēsa, ka agri vai vēlu viņi atkal mēģinās savervēt jaunus biedrus. Bet līdz šim viņi nebija uzķērušies.

Biroja telpas torīt bija smacīgas un iemidzinošas. Netenjels pat atļāvās novilkt mēteli un uzlocīt izsmalcinātā krekla pie­durknes. Apspiežot žāvas, viņš ķērās pie papīru kaudzes, kur atradās ziņojumi par Pretošanās kustības pēdējo izlēcienu uzbrukumu kādam veikalam Vaitholā. Saullēktā caur jumta logu tika iemests spridzeklis, visticamāk, eksplozīva lode, kas smagi savainoja veikala vadītāju. Veikals piegādāja burvjiem tabaku un kvēpināmo vīraku; iespējams, tieši pēdējā dēļ tas bija izraudzīts par uzbrukuma mērķi.

Notikumam nebija aculiecinieku, un ari Izlūklodes atradās kaut kur citur. Netenjels pie sevis nolamājās. Bezcerīgi. Nekādu pavedienu. Viņš nolika šos dokumentus malā un pievērsās nāka­majam ziņojumam, kurā bija teikts, ka pilsētā uz namu sienām atkal parādījušies rupji izteicieni par premjerministru. Jaunais burvis nopūtās un parakstīja rīkojumu, kurā uzdeva veikt tūlī­tējus tīrīšanas darbus, ļoti labi apzinoties, ka grafīti atkal parā­dīsies ātrāk, nekā sētnieki spēs tos nomazgāt.

Beidzot pienāca pusdienlaiks. Netenjels devās uz nelielām svinībām Bizantijas vēstniecības dārzā tās bija sarīkotas par godu Dibinātāja dienai. Viņš klīda starp viesiem, juzdamies stipri izklaidīgs. Prātā bija tikai Pretošanās kustība.

Piepildījis kausu ar stipru augļu punšu no sudraba trauka, kas atradās vienā dārza stūrī, viņš netālu pamanīja stāvam jau­nieti. Kādu brīdi viņu vērojis, Netenjels eleganti (vismaz viņš pats tā cerēja) palocījās. Vai drīkstu apsveikt ar panākumiem, Ferēras jaunkundz?

Džeina Ferēra nomurmināja pateicības vārdus. Tā bija pavisam maza čehu spiegu vienība. Mums šķiet, ka viņi bija ieradušies Anglijā ar zvejnieka laivu. Neveikli amatieri, kurus nebija grūti pazīt. Daži uzticami vietējie sacēla trauksmi.

Netenjels pasmaidīja. Jūs esat pārāk kautrīga. Es dzirdēju, ka spiegi vazāja policiju aiz deguna apkārt visai Anglijai, pa ceļam nogalinot arī vairākus burvjus.

- Jā, bija pāris mazu negadījumu.

- Neskatoties ne uz ko, tā ir nozīmīga uzvara. Netenjels iedzēra malciņu punša, priecādamies par komplimenta divdo­mīgo dabu. Ferēras jaunkundzes meistars bija policijas priekš­nieks Henrijs Divāls, Džesikas Vaitvelas galvenais sāncensis. Tiklīdz notika kaut kas tamlīdzīgs, viņa ar Netenjelu bieži uzsāka šādu sarunu, kurā bārstīja ar divdomīgiem dzēlieniem pilnus komplimentus, pārbaudot viens otra raksturu.

- Un kā ar jums, Džon Mandrāk? Džeina saldi vaicāja. Vai tiesa, ka jums uzticēts atmaskot šo kaitinošo Pretošanās kus­tību? Tas ir tik nozīmīgs darbs!

- Es tikai apkopoju informāciju, ko man sniedz ziņotāji. Nekas īpaši aizraujošs.

Džeina Ferēra pastiepās pēc kausa un mazliet pasmēla punšu.

- Iespējams. Tomēr nozīmīgi tik nepieredzējušam burvim kā jūs. Jūs strādājat patiešām labi. Vēl vienu glāzīti?

- Paldies, nē. Netenjels juta, ka vaigos sakāpj sārtums. Protams, tā bija taisnība viņš bija jauns un nepieredzējis, un visi viņu vēroja, gaidīdami, kad premjerministra mīlulis Džons Mandrāks kļūdīsies. Viņš ar pūlēm apslāpēja naidīgu skatienu.

- Es ticu, ka vēlākais pēc pusgada Pretošanās kustība būs atmaskota un sakauta, jaunais burvis noskaldīja.

Džeina Ferēra ielēja punšu glāzē un pacēla to kā tostu, bet viņas acīs mirdzēja uzjautrinājums. Jūs mani patīkami pār­steidzat, viņa teica. Pretošanās kustība bez jebkādiem panā­kumiem tiek medīta jau trīs gadus, bet jūs apņematies sakaut viņus sešu mēnešu laikā! Bet, ziniet ko es ticu, ka jūs to spējat paveikt, Džon. Jūs jau esat gluži liels vīrs.

Netenjels atkal nosarka. Viņš mēģināja savaldīt emocijas. Džeina Ferēra bija divus vai trīs gadus vecāka par viņu un tik­pat gara nu, iespējams, nedaudz garāka -, ar gariem, tumšbrū­niem matiem. Viņas acis bija mulsinoši zaļas un skatiens ass. Jaunais burvis Džeinai blakus jutās neveikls un muļķīgs, lai gan bija ielicis nevainojamā uzvalka krūšu kabatā sarkanu moderna burzīta auduma kabatlakatiņu. Pēkšņi Netenjels sāka atspēkot viņas teikto, lai gan labāk būtu bijis paklusēt.

- Mēs zinām, ka Pretošanās kustībā ir daudz jauniešu, viņš stāstīja. Šo faktu apstiprina vairāki viņu upuri, un tie pāris kustības dalībnieki, kurus izdevies novākt, nebija vecāki par mums. Viņš viegli uzsvēra pēdējo vārdu teikumā. Tātad risinājums ir skaidrs. Mēs iesūtām aģentus, kas iefiltrējas šajā slepenajā organizācijā. Un, tiklīdz viņi ir ieguvuši nodevēju uzticību un tikuši klāt kustības vadītājam… nu, tad mēs strauji rīkojamies.

Vēl viens smaids. Vai esat pārliecināts, ka tas būs tik vien­kārši?

Netenjels noskurinājās. Es pats pirms pāris gadiem gandrīz tiku klāt viņu vadītājam. Tas ir izdarāms.

- Vai patiešām ? Džeina ieinteresēta iepleta acis. Pastās­tiet par to tuvāk!

Bet Netenjels jau bija atguvis paškontroli. Drošs, noslēpu­mains, slepens. Jo mazāk informācijas izpaudīs, jo labāk. Viņš pameta skatienu uz dārza otru galu.

- Redzu, ka ieradusies Vaitvelas jaunkundze, zēns sacīja. Man kā uzticamam māceklim jādodas viņu sagaidīt. Vai jūs mani atvainosiet, Ferēras jaunkundz?

Netenjels aizgāja no ballītes diezgan ātri un saniknots atgrie­zās darbā. Viņš pašapzinīgi aizsoļoja uz Izsaukšanas istabu un noskaitīja buramvārdus. Parādījās divi folioti, joprojām bāreņu izskatā. Abi izskatījās neapmierināti un nošņurkuši.

- Nu? jaunais burvis uzšņāca.

- Ne pārāk labi, saimniek, gaišmatainais bārenis nošņaukājās. Ielu bērni mums nepievērš nekādu uzmanību.

- Ja paveicas, otrs izmeta. Tie, kas pievērš uzmanību, met mums ar dažādiem priekšmetiem.

- Ko? Netenjels dusmās auroja.

-Ak, ar bundžām, pudelēm, akmeņiem un tamlīdzīgi…

- Nē, taču, es nerunāju par to! Kas noticis ar tiem cilvēkiem? Tos ielu bērnus vajadzētu iekalt ķēdēs! Kas viņiem nepatīk? Jūs abi esat piemīlīgi, izbadējušies un nožēlojami viņiem vajadzētu ņemt jūs savā paspārnē.

Mīlīgie bāreņi pašūpoja galvas. Nekā. Viņi pret mums iztu­ras ar tādu pretīgumu, it kā spētu saredzēt, kas mēs patiesībā esam.

- Tas nav iespējams. Viņiem taču nav lēcu, vai ne? Jūs acīm­redzot kaut ko darāt nepareizi. Vai jūs sevi kaut kā nenododat? Nelidojat, nerādāties sabiedrībā ar ragiem uz galvas vai kaut kā tamlīdzīgi?

- Nē, kungs. Lai gan Kloviss reiz aizmirsa noslēpt asti…

- Sūdzambībele! Nē, ser, viņš melo!

Netenjels nikni papurināja galvu. Tas mani neinteresē, vai saprotat? Neinteresē! Bet, ja jūs drīz vien negūsiet panākumus, saņemsiet sodu! Mēģiniet pārvērsties par cita vecuma bērniem, nestaigājiet visu laiku kopā, piešķiriet savam izskatam nelielus defektus, lai pārjums iežēlotos, tikai ne lipīgu slimību veidā! Un tagad pazūdiet no manām acīm!

Netenjels atgriezās pie sava galda un iegrima domās. Bija skaidrs, ka foliotiem diez vai izdosies šo uzdevumu veikt. Tie bija zemas pakāpes dēmoni iespējams, tieši tāpēc nespēja pilnībā iedzīvināt cilvēka raksturu. Doma, ka ielu bērni spētu redzēt cauri viņu ārējam tēlam, bija absurda, un Netenjels izmeta to no prāta.

Bet, ja foliotiem nekas neizdosies, ko tālāk? Katru nedēļu notika jauni Pretošanās kustības uzbrukumi. Tika aplaupītas burvju mājas, uzlauztas automašīnas, notika iebrukumi veika­los un birojos. Tos visus vienoja viens stils tie bija oportūnistiski noziegumi, ko paveikušas mazas nodevēju vienības, kurām sazin kā izdevies palikt ārpus Izlūkložu un patruļas dēmonu redzesloka. Tiktāl labi, bet tie nebija nekādi dižie panākumi.

Netenjels zināja, ka Tallova kunga pacietības mērs iet uz bei­gām. Un tādi ķircinoši komentāri, kādus viņam nācās dzirdēt no Klaiva Dženkinsa un Džeinas Ferēras, liecināja, ka arī citi to nojauš. Netenjels bungoja ar zīmuli pa galdu, domājot par tiem trim Pretošanās kustības biedriem, kurus bija redzējis. Freds un Stenlijs… Atceroties šos puišus, jaunais burvis grieza zobus un vēl niknāk klaudzināja pa galdu ar zīmuli. Viņš tos kādudien noķers. Un tā meitene, Kitija. Viņš bija redzējis tumšus matus un skarbu seju. Zēnu vadone. Vai viņi vēl bija Londonā? Vai varbūt aizbēguši no valsts, slēpjas kaut kur? Bija vajadzīga tikai ēsma, uz kuras šie bērni uzķertos. Un viņš būtu klāt ātrāk, nekā viņi spētu iedomāties.

Bet pašlaik viņam nebija nekādu pavedienu.

Kāds gan ir šis risinājums? viņš murmināja. Kur tas slēpjas?

Zīmulis salūza viņa pirkstos.