Golema acs

37 bartimajs

Bija dienas vidus un ēnas pavisam īsas. Rudzupuķu zilajās debesīs peldēja piemīlīgi mākonīši. Saule spīdēja virs piepilsē­tas namu jumtiem. Šajā laikā visi godīgi cilvēki parasti vai nu strādā, vai izklaidējas. It kā pierādot manis teikto, pa ielu pagāja garām vairāki strādīgi tirgoņi, velkot savus ratiņus no mājas uz māju. Viņi pacēla cepures, sveicinādami vecas kundzes, noglās­tīja galvas bērneļiem un laipni uzsmaidīja, iepazīstinādami ar savu preci. Notika darījums, tika apmainīti dažādi labumi un nauda, un tirgoņi devās tālāk, jautri svilpodami.

Bija grūti noticēt, ka šādā brīdī varētu notikt kaut kas slikts.

Apmeties ceļa malā augoša krūma dziļākajos zaros, melns putns rūpīgi nopētīja apkārtni. Tam bija sabužinātas, nekārtī­gas spalvas, knābis un kājas. Patiesībā tas bija vidēja lieluma krauklis sliktu ziņu nesējs, nelaimes vēstnesis. Putns neno­vērsa savas asinīm pierietējušās acis no kādas nekoptā dārzā stāvošas mājas augšstāva loga.

Es tīšām kavējos.

Galvenais, kas jāpatur prātā Izsaukšanas sakarā, ir tas, ka nekas īsti nav tava vaina. Ja burvis uzdod tev uzdevumu, tu to paveic un pēc iespējas ātrāk, citādi tevi soda ar Pārogļojošo uguni. Ar šādu draudu tu drīz vien iemācies iztikt bez sirdsap­ziņas pārmetumiem. Tas nozīmē, ka piecu tūkstošu gadu laikā,

kopš esmu šaudījies šurp un turp pa Zemi, pret savu gribu esmu bijis iesaistīts diezgan daudzos nepatīkamos notikumos. [66] [1] Piemēram, Ehnatona gāšana. Nofretete man to nekad nepiedeva, bet ko gan es varēju darīt? Vainojiet augsto Ra priesteri, nevis mani. Un vēl tas nepatīkamais gadījums ar Zālamana burvju gredzenu. Viņa sāncenši pavē­lēja man to nozagt un iemest jūrā. Tur nu man runāšana palīdzēja, ticiet man! Un vēl neskaitāmas slepkavības, nolaupīšanas, zādzības, krāpšanas, viltības un intrigas… tā padomājot, jāatzīst, ka godīgu uzdevumu ir salīdzi­noši daudz mazāk.

Nav jau tā, ka mani mocītu sirdsapziņas pārmetumi, tomēr pat nocietinātajiem džiniem dažkārt sametas nepatīkami par to, kas mums jādara.

Šis bija tāds gadījums.

Krauklis sapurināja spalvas, lai atbaidītu savus sugas brā­ļus ar nepatīkamu smaku. Man šobrīd nebija vajadzīga sa­biedrība.

Es grūtsirdīgi pašūpoju knābi. Netenjels. Ko te vēl varēja piebilst? Par spīti mūsu retajām nesaskaņām [67] [1] Nu labi: mūsu pastāvīgajām nesaskaņām., es cerēju, ka šis varētu būt citāds gadījums nekā ar visiem pārējiem burvjiem. Pagātnē viņš bija izrādījis lielu iniciatīvu un vairāk nekā kri­patu altruisma. Iespējams, ka viņš dzīvē varētu iet savu ceļu, nevis izvēlēties to varas, bagātības un sliktas slavas ceļu, pa kuru skrēja visi pārējie.

Bet vai viņš tā izdarīja? Nē.

Pašlaik viss liecināja par pretējo. Iespējams, joprojām satriekts par sava kolēģa Tallova nāvi, mans saimnieks bija gandrīz rupjš, mani šorīt izsaucot. Viņš bija bāls un neticami kluss. Nekādu draudzīgu sarunu, nekādu laipnību. Es nesa­ņēmu nevienu uzslavu par to, ka tik veiksmīgi biju ticis vaļā no trakā ifrīta, un, par spīti tam, ka es pārvērtos par piemīlī­gām meitenēm, tas viņu nemaz neaizkustināja. Bet es saņēmu jaunu uzdevumu tādu, kas ierindojās "nejauku un pēc iespējas ātrāk aizmirstamu" kategorijā. Tas bija tik neģēlīgi no Neten­jela puses, ka man vajadzēja pabrīnīties: vai tiešām zēns kritis tik zemu?

Bet uzdevums ir uzdevums. Tāpēc es biju šeit un jau divas stundas slēpos Balhamas apkaimes krūmā.

Daļa no uzdevuma bija padarīt visu tik klusi, cik iespējams, un tieši tāpēc es neielauzos tajā mājā caur griestiem. [68] [1] Turklāt es atmetu šo domu arī estētisku apsvērumu dēļ. Man nepatīk nekārtība.

Es zināju, ka laupījums ir mājās, visticamāk, augšstāvā, tāpēc es gaidīju, spožās acis logiem pievērsis.

Šī nebija burvja māja. Nolupusi krāsa, sašķiebušies logu rāmji, uz lieveņa šķirbās saaugusi zāle. Iespaidīgs īpašums, bet nekopts un nedaudz skumjš. Zālē bija ieaugušas pat dažas bērnu rotaļlietas.

Apmēram pēc stundas krauklim sāka kļūt garlaicīgi. Lai gan mans saimnieks bija licis rīkoties neuzkrītoši, viņš gribēja arī ātru rīcību. Tāpēc vajadzēja ķerties pie darba. Ideālā variantā es būtu nogaidījis, līdz māja paliek tukša un mans upuris tur ir viens.

It kā atbildot uz manu lūgšanu, atvērās parādes durvis un pa tām iznāca gara auguma apaļīga sieviete ar iepirkumu somu rokās. Viņa pagāja man garām un devās uz ielu. Es pat nepū­lējos slēpties. Viņai es biju tikai putns. Te nebija nekādu tīklu, nekādas maģiskas aizsardzības, nekādu ziņu, ka kāds te varētu redzēt vairāk nekā vienā plānā. Citiem vārdiem sakot, darbiņš man bija kā bērnu spēle. Tas jau gandrīz bija pabeigts.

Un tad logā kaut kas sakustējās. Tika pastumti malā pelēki aizkari, un pa logu pastiepās izdilusi roka, lai atvērtu slēģus. Tā bija mana izdevība. Krauklis pacēlās spārnos un lidoja pāri dār­zam, izskatoties pēc apakšbikšu pāra, ko pūš vējš. Tas domīgi nolaidās uz palodzes un aizlēkāja līdz aizkariem, līdz atrada tajos mazu, vertikālu plīsumu. Krauklis pabāza pa to galvu un ielūkojās iekšā.

Istabā pie tālākās sienas atradās gulta, kuru klāja saburzīta sega, lai gan tur neviens negulēja. Uz gultas stāvēja daudzi koka trauki, katrs sadalīts vairākās daļās. Dažos glabājās pusdārg­akmeņi ahāti, topāzi, opāli, granāti, nefrīti un dzintari, visi nopulēti un sakārtoti pēc lieluma. Citos savukārt bija metāla stienīši vai ziloņkaula plāksnītes, vai trīsstūra drēbes gabaliņi. Gar vienu istabas sienu bija novietots darbgalds, un arī uz tā atradās koka trauki kopā ar darbarīkiem un īpatnēji smaržojošu līmi. Vienā stūrī, kārtīgi sakrautas, stāvēja grāmatas glītos ādas vākos. Uz vākiem ar zīmuli bija atzīmēts, kāds ornaments šeit jāveido, un galda vidū, divu lampu apspīdēts, tika veidots kādas grāmatas noformējums. Kāds biezs, krokodilādas vākos iesiets sējums tika izrotāts ar smalku granātu rakstu zvaigznes formā. Un, kamēr krauklis vēroja, pēdējais dārgakmens tika satverts ar pinceti un pielīmēts vietā.

Un tur, tik dziļi aizņemts savā darbā, ka pat nepamanīja manu klātbūtni, sēdēja jauneklis, ko es meklēju. Viņam mugurā bija diezgan nonēsāts halāts un pabalējušas pidžamas bikses. Sakrustotās kājas bija ietērptas strīpainās vilnas zeķēs. Melnie mati bija garumā līdz pleciem un, ņemot vērā sašķeltos matu galus un taukainības pakāpi, atstāja ēnā pat Netenjela sasuku. Istabā smaržoja pēc ādas, līmes un cilvēka miesas.

Bija pienācis laiks rīkoties.

Krauklis nopūtās, paņēma audumu knābī un ar strauju kus­tību pārplēsa to uz pusēm.

Es iekāpu uz iekšējās palodzes un uzlēcu uz tuvākās grāmatu kaudzes tieši tobrīd, kad zēns pacēla galvu no darba.

Viņš bija pamatīgi pārstrādājies āda bāla, acis noguru­šas. Jauneklis pamanīja kraukli un nervozi izlaida roku caur matiem. Viņa sejā vispirms atspoguļojās panika, bet tad vien­aldzība. Viņš nolika pinceti uz galda.

Kāds dēmons tu esi? zēns vaicāja.

Krauklis bija samulsis. Vai tev ir lēcas?

Puisis pašūpoja galvu. Mana vecmāmiņa vienmēr teica, ka dēmoni parādās kā kraukļi. Turklāt parasti putni neizgriež aiz­karos caurumus, lai tiktu istabā, vai ne?

Man bija jāatzīst, ka tā ir taisnība. Tādā gadījumā tev jāzina, ka es esmu ļoti varens džins. Esmu runājis ar Zālamanu un Ptolemaju, esmu medījis nāras karaļu sabiedrībā. Tomēr pašlaik esmu krauklis. Bet pietiks par mani, es pārgāju uz darījumu stila sarunas manieri. Vai tu esi Džeikobs Hairnēka? Zēns pamāja. Labi. Tad sagatavojies.

- Es zinu, kas tevi sūtīja.

- Tiešām?

- Es zināju, ka tas vienreiz notiks.

Krauklis pārsteigumā samirkšķināja acis. Pārsteidzoši. Es to uzzināju tikai šorīt.

- Bet ir taču loģiski, ka viņš izlēmis pabeigt darbu. Džei­kobs iebāza rokas rītasvārku kabatās un dziļi nopūtās.

Es biju pārsteigts. Tiešām? Kādu darbu? Klau, beidz nopūs­ties kā skuķis un paskaidro sikak!

- Nogalināt mani, protams, I lairnēka paskaidroja. Droši vien tu esi spēcīgāks par viņa iepriekšējo dēmonu. Lai gan jāat­zīst, ka tas izskatījās biedējošāks. Tu esi tāds nedaudz izspūris. Un mazs.

- Pagaidi mirklīti, krauklis paberzēja aci. Tu kļūdies. Mans saimnieks par tavu esamību uzzināja tikai vakar. Vismaz viņš man tā teica.

Tagad zēns apstulba. Kāpēc lai Tallovs tā teiktu? Vai viņš sajucis prātā?

- Tallovs? krauklim no pārsteiguma gandrīz acis izsprāga no pieres. Piebremzē! Kāds viņam ar to visu sakars?

- Jo viņš man uzsūtīja zaļo mērkaķi. Tāpēc es domāju, ka…

Es pacēlu spārnu. Sāksim no sākuma. Mani atsūtīja uz šo

adresi pēc Džeikoba Hairnēkas. Pareizi? Labi. Tik tālu viss kār­tībā. Es nezinu neko par zaļiem mērkaķiem un ļauj man tev likt aiz auss, ka izskats vien neko nenozīmē. Varbūt es tāds neizskatos, bet esmu patiešām draudīgs.

Zēns skumji pamāja. Es jau tā domāju.

- Redzi nu. Esmu nejaukāks par katru mērkaķi, ar kuru tu esi saticies. Tātad, kur es paliku? Pazaudēju domu gaitu… Ak jā par mērkaķiem es neko nezinu un mani neizsauca Tallovs. Tas nemaz nav iespējams.

- Kāpēc?

-Jo vakar vakarā viņu aprija ifrīts. Bet tas tā, starp citu…

Bet zēnam tas nešķita nenozīmīgs jaunums. Viņa seja bur­tiski iegaismojās, acis iepletās un mute atplauka smaidā. Viņa ķermenis, kas bija sagumis pār darbgaldu gluži kā cementa maiss, tagad iztaisnojās un atguva dzīvību. Pirksti sagrāba darb­galda malu tik cieši, ka tas iekrakšķējās.

- Viņš ir miris? Esi pārliecināts?

- Redzēju pats savām acīm. Nu, ne jau ar šīm kraukļa acīm. Tajā brīdī tās bija čūskas acis.

- Kā tas notika? viņš šķita neizprotami ieinteresēts.

- Kaut kas nogāja greizi ar Izsaukšanu. Laikam tas muļķis nepareizi izlasīja Izsaukšanas vārdus.

Hairnēka pasmaidīja vēl platāk. Vai viņš lasīja no grā­matas?

-Jā, no grāmatas tur burvji parasti atrod buramvārdus. Vai mēs nevarētu atgriezties pie lietas? Man nav daudz laika.

- Labi, bet es esmu ļoti pateicīgs par šo informāciju. Zēns mēģināja nomierināties, bet turpināja plati smaidīt un izplūst ķiķināšanā. Tas mani nudien kaitināja.

- Klau, es te mēģinu būt nopietns. Es tevi brīdinu… o, saso­dīts! Krauklis bija paspēris vienu neapdomīgu soli uz priekšu un iebāzis kāju līmes traukā. Pēc pāris nesekmīgiem mēģinā­jumiem man tomēr izdevās to nokratīt, aizmest pāri istabai un noslaucīt kāju pret koka poda malu. Un tagad klausies, es šņācu, esmu ieradies, nevis lai nogalinātu tevi, bet lai vestu tevi sev līdzi! Iesaku nepretoties!

Beidzot puisim pielēca. Vestu mani līdzi? Kurp?

- Tad jau redzēsi. Vai vēlies apģērbties? Varu dot tev nedaudz laika.

- Nē, nē! Es nevaru! Zēns pēkšņi sāka berzēt seju un rokas, izskatīdamies ļoti uztraukts.

Es mēģināju viņu pārliecināt. Es tev neko sliktu ne­darīšu…

- Bet es nekad neeju ārā no mājas!

- Tev nav izvēles, dēliņ. Kā būtu, ja tu uzvilktu bikses? Šīs pidžamas bikses izskatās diezgan vaļīgas, un es lidoju patie­šām ātri.

- Lūdzu, zēna balss bija izmisusi. Es jau trīs gadus neesmu spēris kāju ārpus mājas. Paskaties uz mani! Paskaties taču! Vai tad tu neredzi?

Es neizpratnē nobolīju acis. Nu, tu esi nedaudz apvēlies. Ielās gan staigā vēl lielāki resnuļi, un tu ātri atkal atgūtu formu, ja nedaudz izkustētos un nesēdētu augām dienām istabā. Buramvārdu grāmatu dekorēšana nav īstais darbs zēnam tavā vecumā. Turklāt tas atspēlēsies arī uz tavu redzi.

- Runa ir par manu ādu! Paskaties taču uz manām rokām! Es esmu atbaidošs! Tagad viņš jau kliedza, vicinādams rokas man gar knābi un atmezdams matus no sejas.

- Atvaino, bet es nesaprotu…

- Krāsa! Paskaties! Tā klāj visu manu ķermeni! Kad viņš to pateica, es patiešām pamanīju, ka zēna seju un rokas klāj pelēkmelnas svītras.

- Ak tu runā par tām, es novilku. Kas par to? Es domāju, ka tu tā esi izgreznojies ar nolūku!

Zēns iesmējās pavisam dīvaini. Tas tikai pierādīja, ka viņš pārāk daudz laika pavadījis vienatnē. Es neļāvu viņam runāt. Tas ir Melnais svārsts, vai ne? Bandži cilts iedzīvotāji Zimbabvē to izmantoja kopā ar citiem buramvārdiem -, lai pada­rītu sevi pievilcīgāku. Jauneklim pirms kāzām skaitījās skaisti nokrāsot ķermeni ar šādām svītrām, un arī meitenes šādi krā­sojās, jāpiebilst, tikai mazākā ādas laukumā. Turklāt to varēja atļauties tikai bagātie, jo jau tolaik tajā zemē valdīja burvji. Pēc viņu domām, tu izskaties vienreizēji labi. Es ievilku elpu. Izņemot matus, tie nu patiešām ir briesmīgi. Bet manam saim­niekam ir tādi paši, un tas neattur viņu no parādīšanās uz ielas dienasgaismā. Tātad, savas runas vidū es dzirdēju atveramies ārdurvis, ir laiks pazust. Baidos, ka nebūs laika pārvilkt bik­ses; nu, cerams, ka tās nenokritīs.

Es uzlēcu uz galda. Zēns noslīdēja no krēsla un pakāpās atpa­kaļ. Nē! Liec mani mierā!

Atvaino, bet es tā nevaru. Viņš bija pārāk trokšņains. Es varēju dzirdēt, kā apakšstāva istabā kāds sarosās. Nevaino mani man nav izejas.

Krauklis nolēca uz grīdas un sāka mainīties, pieņemot mil­zīgus apmērus. Zēns iekliedzās un pagriezās pret durvīm. No apakšstāva atskanēja otrs kliedziens šķita, ka tā bija zēna māte. Dzirdēju, kā augšup pa kāpnēm rīb smagi soļi.

Džeikobs Hairnēka mēģināja atvērt durvis, bet nepaspēja pagriezt rokturi. Viņu aiz apkakles satvēra milzīgs, zeltains knābis. Dzelzij līdzīgi putna nagi iecirtās grīdas dēļos, un zēns tika pacelts gaisā gluži kā bezpalīdzīgs kaķēns kaķenes zobos. Putns savicināja varenos spārnus, apgāzdams koka traukus un izkaisīdams dārgakmeņus pa grīdu. Vēja ātrumā tas traucās uz logu, nesdams puisi. Purpurkrāsas spalvu mākonis ietina Džei­kobu, pašķīda stikla lauskas, un viņus apņēma aukstais āra gaiss. Gūsteknis mežonīgi iekliedzās un prom viņi bija.

Ikviens, kas būtu atsteidzies palīgā, būtu redzējis tikai ļoti liela putna ēnu zālē un dzirdējis attālus kliedzienus debesīs.