Golema acs

26 kitija

L ālā pagātnē, pirms vēl pirmais burvis bija ieradies Lon­donā, dižā Vestminsteras abatija bija slavena ar savu spēku un ietekmi. Celta vairāku sen aizmirstu karaļu dinastiju paaudzēs, abatija bija izpletusies plašā apkārtnē, kur zinātkāri mūki pētīja bibliotēkas rakstu ruļļus un apstrādāja abatijas zemes. Galvenā baznīca bija apmēram trīsdesmit metru augsta, rietumu pusē virs svētnīcas pacēlās strupdegunaini torņi. Ēka bija būvēta no balta akmens, kas augošās pilsētas dūmu un maģijas putekļu iespaidā ar laiku kļuva pelēks.

Ritēja gadi, karaļi zaudēja varu, un to vietā nāca vairāki parlamenti, kas rīkoja sēdes un sanāksmes Vestminsteras zālē netālu no abatijas. Baznīcas ietekme valstī pamazām vājinājās, arī mūkiem bija pienākuši grūti laiki. Daudzas no abatijai pie­derošajām ēkām tika nopostītas, un tikai klosteri četras ēkas, izvietotas kvadrātā ap iekšpagalmu, palika neskarti. Kad par­lamentu pārņēma jaunā valdība spēcīgu burvju grupa, kam nebija ne mazākās intereses par baznīcu, šķita, ka senā abatija varēs mierīgi sabrukt.

Bet šo celtni glāba sena tradīcija. Valsts vadītāji karaļi un premjerministri jau izsenis tika apbedīti kapenēs zem abati­jas. Ap kolonnām pulcējās daudzas piemiņas zīmes, bet zemē bija ierakti kapi. Burvji, kuri tiecās pēc mūžīgas slavas tieši tāpat kā karaļi, izlēma turpināt šo tradīciju un tikt apbedītiem zem abatijas uzskatīja par lielu godu.

Atlikušie mūki tika izlikti no abatijas, te apmetās neliela garīdznieku kopa, kas veica ceremonijas, un abatija kļuva par kaut ko līdzīgu milzīgam kapam. Dienā tur iegriezās viens vai divi vienkāršie cilvēki, un naktī tās apkārtne bija tukša kā izslaucīta. Abatijai bija slikta slava.

Ēka tika apsargāta samērā vāji, tāpēc bija gluži niecīga iespēja, ka cilvēku grupa, kas precīzi pusdivpadsmitos iera­dās pie neaizslēgtajām klostera durvīm un bez skaņas ielavījās iekšā, satiktu sargus.

Kitija bija gribējusi apmeklēt abatiju jau dienā un paskatīties tās iekārtojumu un Gledstona kapu. Bet Spalvaskāta kungs bija to aizliedzis. Mēs nedrīkstam radīt nekādas aizdomas, viņš sacīja.

Patiesībā Kitijai nevajadzēja raizēties. Hopkinsa kungs, kā allaž, bija izrādījies noderīgs, pāršķirstot neskaitāmas abatijas un tās apkārtnes kartes. Viņš parādīja kapavietu izvietojumu un klosteru iekārtojumu, kuros mūki pavadīja dienas, lasīdami vai pastaigādamies pa gaiteņiem, un apkārtējos ceļus, izceļot Nakts policijas posteņus un maršrutus, pa kuriem lidoja Mod­rības lodes. Hopkinsa kungs kartē atzīmēja, kuras durvis būs vaļā, un ieteica Nakts policijas patruļu dēļ pie tām ierasties pa vienam. Šis cilvēks prata visu lieliski organizēt.

- Es vēlos, kaut man piemistu pretošanās spējas kā jums, viņš skumji teica. Tad arī es varētu doties šīvakara reidā.

Spalvaskāta kungs vēroja, kā Stenlijs izkravā no slēptuves atnesto ieroču kasti. Nepārdzīvo, Klem! viņš uzsauca. Tu savu esi izdarījis. Pārējo atstāj mūsu ziņā. Mēs esam zagšanas speciālisti.

- Atvainojiet, ser, bet vai tad jūs arī nāksiet? Kitija vaicāja.

Vecā vīra seja dusmās sašķiebās. Protams! Tas būs manas

dzīves kroņa numurs! Kā tu drīksti domāt ko citu? Uzskati, ka esmu par vārgu?

- Nē, ser, protams, ne, Kitija atkal pievērsās abatijas kar­tēm.

Todien Pretošanās kustības galvenajā mītnē valdīja gaidpilns satraukums. Viņi visi, pat savaldīgā Anna, bija saīguši un saspringti. Rīta cēlienā tika izdalīts ekipējums, un katrs klusē­dams sakārtoja ieročus. Kad Kitija atgriezās ar labvēļa dāva­nām, Spalvaskāta kungs kopā ar Hopkinsu bija devušies uz tālāko istabu izpētīt instrukcijas. Pārējie, gandrīz nesarunāda­mies, drūzmējās veikala telpā starp otām un molbertiem. Anna gatavoja sviestmaizes pusdienām.

Tajā pēcpusdienā Kitija, Freds, Stenlijs un Niks uzkāpa bēniņos, lai trenētos. Freds un Stenlijs pret koka sijām raidīja sudraba diskus, tikmēr Niks un Kitija bija iesaistījušies cīņā ar nažiem. Nokāpuši lejā, viņi atklāja, ka Spalvaskāta kungs ar savu padomdevēju joprojām ieslēgušies istabā. Pussešos, kad gaisotne veikalā bija nokaitusi līdz baltkvēlei, Anna ienesa tējas krūzes un mandeļu cepumus. Pēc stundas Spalvaskāta kungs iznāca no aizmugurējās istabas. Atvieglots viņš atkrita krēslā un ielēja auksto tēju.

- Mēs esam atšifrējuši pamācības, viņš paziņoja. Tagad esam patiešām gatavi. Viņš pacēla tējas krūzi, it kā sacīdams tostu. Par visu, ko šis vakars nesīs! Mūsu pusē ir taisnība! Esiet droši un dedzīgi, mani draugi! Ja būsim drosmīgi un nevil­cināsimies, mūsu dzīve nekad vairs nebūs tāda, kā bijusi!

Viņš iedzēra un ar skaļu klikšķi nolika tējas krūzi uz apakš­tasītes.

Sākās pēdējā saruna.

Kitija bija otrā, kas iegāja abatijā. Anna tur atradās jau gan­drīz desmit minūtes. Kitija akli skatījās tumsā, dzirdot blakus Annas elpu. Vai riskēsim aizdegt gaismu? viņa pačukstēja.

- Man ir kabatas lukturītis, Anna tāpat čukstus atbildēja.

Šaurs gaismas stariņš atsitās pret pretējo sienu un uz mirkli

apgaismoja Kitijas seju. Meitene samirkšķināja acis un pacēla roku. Zemāk! Mēs nezinām, cik augstu ir logi.

Anna noliecās un pārlaida kabatas luktura gaismu pār akmens plākšņu grīdu, atklājot skatienam krāsas bundžu kal­nus, lāpstas un dakšas, jaunu, spīdīgu zāles pļāvēju un citus darbarīkus. Kitija noņēma mugursomu un ieskatījās rokaspulkstenī. Nākamais.

It kā atbildot, ārpusē atskanēja tikko sadzirdama skrapstoņa. Anna nodzēsa kabatas lukturīti, un viņas ieskāva tumsa.

Durvis atvērās un atkal aizvērās, un atskanēja dziļi elpas vilcieni. Istabā nosmaržoja pēc stipra skūšanās losjona.

Kitija atvieglota nopūtās. Sveiks, Fred.

Pārējie grupas dalībnieki ieradās ar piecu minūšu starplaiku. Pēdējais nāca Spalvaskāta kungs, jau noguris un aizelsies. Viņš izdvesa: Frederik, Stenlij, iededziet lākturus! Šai… šai ista­bai nav logu. Mums nav no kā baidīties.

Spēcīgie gaismas avoti atklāja sešus reida dalībniekus visiem plecā bija mugursomas, mugurā melnas drēbes. Spalvas­kāta kungs bija nokrāsojis melnu pat savu spieķi un ietinis tā galu melnā audumā. Tagad viņš bija atspiedies pret to un vēroja pārējos, pamazām atgūdams spēkus. Ļoti labi. Anna, lūdzu, izdali galvassegas.

Katrs saņēma melnu vilnas izstrādājumu, kas bija jāuzvelk pāri sejai. Freds savējo neuzticīgi nopētīja. Man tie nepavisam nepatīk. Kož.

Spalvaskāta kungs nepacietīgi paklakšķināja mēli. Ar melni nokrāsotām sejām vien nepietiks, Frederik. Tas ir ļoti svarīgi. Uzliec masku. Labi. Tagad uz klosteriem! Nikolas, vai soma ar hermētisko apmetni ir pie tevis? -Jā.

- Un āmurs?

- Arī.

- Frederik, vai pie tevis ir mūķīzeris? Un nažu komplekts? Lieliski. Stenlijam ir virve un kompass, Kitijai plāksteri, pārsēji un ziedes. Kapavietas atslēga ir pie manis. Attiecībā uz iero­čiem mums katram jābūt vismaz vienam Molera stiklam un Elementu lodei. Labi.

Viņš atvilka elpu. Vēl pāris norādījumu, pirms ejam tālāk. Ieročus izmantojam kā galējo līdzekli tikai tad, ja mūs iztraucē. Citādi uzvedīsimies smalki. Ja abatijas durvis ir slēgtas, mēs tās uzlaužam. Iegājuši kapavietā, uzmeklējam dārgumus, ko es sadalīšu pa somām. Katrs ieliek somā to, ko es iedodu, un ejam prom tādā pašā kārtībā, kā ieradāmies. Satiekamies šajā istabā. Ja kaut kas noiet greizi, steidzieties atpakaļ uz noliktavu, nevis uz veikalu. Ja ar mani notiek kāda nelaime, par tālāko parūpē­sies Hopkinsa kungs. Viņš gaidīs Druīdu kafejnīcā rīt pēcpus­dienā. Jautājumu nav? Nikolas…?

Istabas otrā galā bija durvis. Niks klusi piegāja pie tām un pagrūda. Durvis atvērās, aiz tām bija tintes melna tumsa un svaigs gaiss. Klostera dārzs.

Ejam! Spalvaskāta kungs norīkoja.

Niks gāja pirmais. Viņam sekoja Kitija, tad Freds, Anna, Stenlijs un Spalvaskāta kungs.

Kapa klusumā viņi steidzās gar klostera ēkām, no tālienes uz sienas izskatīdamies pēc kustīgiem punktiņiem. Pa labi izgaismojās arkveida logi, bet pa kreisi klostera dārzs palika neredzams. Nebija mēness, kas varētu rādīt ceļu. Vieglie apavi slīdēja pa akmeņiem ar vēja nestu rudens lapu čaukstoņu. Spal­vaskāta kunga spieķis, ietīts drēbē, apslāpēti klaudzināja aiz­mugurē. Priekšā šūpojās Nika nestais ķēdē iekārtais lākturis, kas gluži kā malduguns meta uz zemes šaudīgas gaismas strē­les. Viņš nesa lākturi zemu, zem palodžu līmeņa, lai tikai viņus nepamanītu.

Kitija iedama skaitīja arkas. Pēc astotās lāktura gaisma pazuda pa labi, ap klostera ēkas stūri. Arī viņa metās ap ēkas stūri un turpināja soļot, atkal skaitīdama arkas. Viena, divas… Mugursomas lences griezās plecos, viņa juta, kā tās saturs šūpojas. Meitene cerēja, ka Elementu lodes ir droši iesaiņo­tas. Ceturtā, piektā… Viņa domās pārskaitīja pārējos ieročusnazis aiz jostas, metamais disks jakas kabatā. Tie deva lielāku drošības sajūtu nekā maģiskie ieroči, tāpēc ka tos nebija aptrai­pījis dēmonu pieskāriens.

Sestā, septītā… Viņi jau bija klosteru ziemeļu galā. Lāktura gaisma sašūpojās un apstājās. Kitija gandrīz uzskrēja virsū Nikam, tomēr laikus apstājās. Aiz viņas joprojām skanēja soļu čaboņa. Tad tā apklusa.

Meitene juta, ka Niks pagriež galvu un čukst: Abatijas jomas durvis. Redzēsim, kas mūs te sagaida.

Viņš pacēla lākturi. Kitija saskatīja veco durvju melno segumu, kas bija sanaglots ar smagām naglām, lāktura gaismai pārslīdot, to ēnas savijās. Gaisma atkal nolaidās zemāk. Nika pirksti pārslīdēja durvīm un naglām, meklējot aizbīdni. Viņa dzirdēja švīkstoņu, tad šņācienus un lāstus no Nika mutes un viņa jakas čaukstoņu. Acīmredzot viss nevedās, kā plānots.

- Nu taču! Kluss klikšķis, un pār akmens plāksnēm nolija gaisma. Niks bija nolicis lākturi zemē un tagad ar abām rokām mēģināja attaisīt aizbīdni. Aiz muguras, gandrīz ausī, Kitija dzirdēja Fredu nolamājamies. Viņa pamanīja, ka satraukumā ir sakodusi zobus tik cieši, ka žoklis sāpēja. Vai labdaris bija kļū­dījies? Vai durvis joprojām bija aizslēgtas? Ja tā, tās bija stipras un labi noslēgtas. Tā bija vienīgā ieeja abatijā, un durvis uzlauzt viņi nespētu. Ar spridzināšanu riskēt nevarēja.

Kaut kas paslīdēja viņai garām. Viņa saoda Freda pēcskūšanās losjonu.

- Palaid mani! Pabīdies! Nika kurpju švīkstoņa, grabi­nāšanās un Freda rūciens. Tad atskanēja skaļš krakšķis, ko pavadīja ierūsējušu eņģu čīkstoņa. Freda balsī skanēja apmieri­nājums. Man jau likās, ka nebūs nekādu problēmu. Tās nebija pat smagas!

Zēns atgriezās savā vietā. Nepasakot ne vārda vairāk, visi iegāja pa durvīm un aizvēra tās. Viņi bija Vestminsteras abatijas jomā.

Niks sakārtoja pārsegu uz lāktura, atstājot spīdēt tikai mazu gaismas kūli. Viņi pagaidīja, kamēr acis pierada pie tumsas. Baz­nīca nebija pilnīgi tumša: Kitija lēnām sāka saskatīt spokainas ēnas no lielajiem arkveida logiem, kas stiepās gar visu ziemeļu sienu. Tos no ārpuses apgaismoja garām braucošās automašī­nas. Uz logu stikliem bija attēlotas dīvainas figūras, bet gaisma nebija tik spilgta, lai tās pilnībā saskatītu. No ielas nedzirdēja ne skaņas Kitija jutās kā ievīstīta milzīgā kokonā.

Pavisam netālu meitene saskatīja lielu akmens kolonnu, kuras augšējā daļa bija tīta ēnās. Tālāk stāvēja citas kolonnas, visas pie pamatnēm bija klātas ar dīvainiem, melniem planku­miem. Tie bija kapi, un, paskatoties uz tiem, meitene juta, ka vēderā kaut kas sagriežas.

Neskaidri spieķa klaudzieni liecināja, ka tuvojas Spalvaskāta kungs. Viņa vārdi, kaut arī izčukstēti zem maskas, atmodināja atbalsis, kas aizlidoja pa baznīcu gluži kā nopūtas. Pasteigsi­mies! Sekojiet man!

Spalvaskāta kungs, sekojot lāktura gaismai, gāja pa joma vidu. Viņš soļoja tik ātri, cik vien spēja, un pārējie mina viņam uz papēžiem. Stenlijs nogriezās pa kreisi. Ejot garām tumšai ailei, zēns uzmanīgi pacēla lākturi augstāk un šausmās ieklie­dzās. Viņš atlēca atpakaļ, un sašūpotā lāktura gaisma aizdejoja pa abatiju. Visiem ausīs skanēja kliedziena atbalss.

Spalvaskāta kungs apcirtās riņķī. Kitijai rokā uzzibēja nazis, Freds un Niks izrāva diskus. Kas noticis? Kitija nočukstēja, sirdij mežonīgi dauzoties.

No tumsas atskanēja Stenlija balss. Tepat blakus… spoks…

- Spoku nav. Pacel lākturi.

Stenlijs negribīgi paklausīja. Trīcošajā gaismā parādījās alkovs, kam blakus sienā bija izcirsta skeleta apaļskulptūra, kurai aptīts līķauts un rokā šķēps.

- Ak… Stenlijs novilka. Tā ir statuja.

- Muļķis! Kitija nošņācās. Tur vienkārši kāds ir apgla­bāts. Vai tu nevarēji kliegt vēl skaļāk?

- Iesim nu, Spalvaskāta kungs sacīja. Mēs veltīgi tērējam laiku.

Izejot no joma un nogriežoties ziemeļu transeptā, piemiņas plākšņu pie kolonnām kļuva vairāk. Niks un Stenlijs pacēla lākturus, lai tie apgaismotu kapus. Kaut kur tepat bija jābūt Gledstona kapavietai. Daudzas statujas bija izgatavotas dabiskā cilvēka auguma lielumā un attēloja slavenus burvjus, kuri sēdēja izrotātos krēslos, pētīdami atritinātus pergamen­tus, stāvēja augstās ailēs, bālām, stingām sejām nolūkodamies uz garāmgājējiem. Kāda burve bija attēlota smejoties un nesot pie rokas būrīti ar vardi. Par spīti izlēmīgajai runāšanai, Kitija jutās nobijusies. Jo ātrāk viņi pametīs šo vietu, jo labāk.

- Šeit, Spalvaskāta kungs čukstēja.

Pieticīga statuja no balta marmora vīrs, kas, pieri sarau­cis, stāv uz apaļa paaugstinājuma. Viņam mugurā ir vecmo­dīgs uzvalks ar iestīvinātu apkaklīti un ap pleciem brīvi krītošs apmetnis. Pie kājām bija iegravēts tikai viens vārds:

GLEDSTONS

Šim vārdam bija tāds autoritātes spēks, ka to gandrīz varēja sajust. Viņi sapulcējās tālāk no statujas, saspiežoties kopā. Spal­vaskāta kungs ierunājās: Kapavietas atslēga ir man kabatā. Ieeja ir tajā kolonnā mazas bronzas durvis. Kitij un Anna, jums ir gaišākas acis atrodiet durvis un atslēgas caurumu! Saskaņā ar norādījumiem, viņš noklepojās, tam jābūt krei­sajā pusē.

Kitija un Anna apgāja apkārt statujai un tuvojās kolonnai, spīdinot kabatas lukturīša gaismu. Uzmirdzēja metāls. Abas piegāja tuvāk. Durvis bija mazas, tikai pusmetru augstas un ļoti šauras. Uz tām nebija nekādu rotājumu, izņemot smalku naglu rindu visapkārt.

- Atradām, Kitija nočukstēja. Neliels atslēgas caurums kreisajā pusē. Anna uzspīdināja gaismu. Tam priekšā bija zir­nekļa tīkli.

Parādījās Spalvaskāta kungs un pārējie.

- Nikolas, sagatavo apmetni.

Apmēram divas minūtes Kitija un pārējie stāvēja tumsā, smagi elpojot caur melno sejas masku un gaidot, kamēr Niks būs visu sagatavojis. Laiku pa laikam attāla dūkoņa liecināja, ka kaut kur Parlamenta laukumā aizbrauc limuzīns. Citādi viss bija kluss, izņemot Spalvaskāta kunga krekšķināšanu.

Niks noklepojās. Kārtībā. Tobrīd atskanēja sirēnas poli­cijas automašīna aizbrauca pāri Vestminsteras tiltam un pazuda naktī. Spalvaskāta kungs pamāja. Ir laiks! Sastājieties tuvu kopā, lai apmetnis visus pasargātu.

Nebija vajadzības to atkārtot. Viņi sastājās ciešā aplī ar skatu uz vidu, pleciem saskaroties. Niks stāvēja vidū, turēdams rokā smalku melnkoka šķirstiņu un āmuru. Spalvaskāta kungs deva zīmi. Atslēga ir man rokā. Tiklīdz apmetnis mūs pārklās, es to pagriezīšu. Lai arī kas notiktu, stāviet mierīgi un nekustieties.

Niks pacēla āmuru un trieca to pret šķirstiņa vāku. Tas salūza divās daļās, krakšķim atbalsojoties kā pistoles šāvienam. No šķirstiņa uzvirpuļoja dzeltenu dzirksteļu spiets, tas savērpās un uzmirdzēja, tad sagriezās virs cilvēku grupiņas apmēram četru metru augstumā un nolija lejup kā strūklaka, atsitoties pret akmens grīdu un pazūdot tajā. Dzirksteles joprojām cēlās no šķirstiņa un lija lejup, ieskaujot cilvēkus mirdzošā kupolā.

Spalvaskāta kungam rokā uzmirdzēja atslēga. Viņš strauji pastiepās, uzmanoties, lai roka neparādītos ārpus mirdzošā kupola, ielika atslēgu slēdzenē un pagrieza, ātri atraujot roku.

Viņi gaidīja. Neviens nepakustējās. Kitija juta, kā pār pieri plūst auksti sviedri.

Bronzas durvis bez skaņas atvērās. Aiz tām bija melna tumsa, kurā parādījās zaļa gaismas bumba. Atlidojusi līdz atvērtajām durvīm, tā pēkšņi ieguva paātrinājumu, un pēc brīža pār visu telpu bija izpleties zaļš mākonis, izgaismojot statujas un piemi­ņas plāksnes. Pretošanās kustības dalībnieki saspiedās ciešāk zem sargājošā apmetņa, kamēr buboņu mēra mākonis dedzi­nāja gaisu virs viņiem, paceļoties augstu gaisā. Viņi bija drošībā, kamēr nespēra kāju ārpus sargājošā kupola, bet pat šeit viņiem nāsīs sitās tāda smaka, ka bija jārīstās.

Cerams, ka apmetnis darbojas ilgāk nekā buboņu mēra burvestība, Spalvaskāta kungs dvesa, kamēr zaļais māko­nis šūpojās uz priekšu un atpakaļ pa baznīcu. Ja ne… tad baidos, ka mēs kļūsim par tādiem pašiem skeletiem, kādus redzēja Stenlijs.

Zem apmetņa bija ļoti karsti. Kitija juta, ka apziņa aizmiglojas. Viņa saknieba lūpas un mēģināja koncentrēties noģībt tagad nozīmētu iet bojā.

Pēkšņi zaļais mākonis uzsprāga. Šķita, ka tas, neatradis upu­rus, bija spiests aprīt pats sevi. Vēl mirkli visa telpa mirdzēja mironīgi zaļajā gaismā, pēc brīža tā jau bija pazudusi un atkal iestājās tumsa.

Minūtes ritēja. No Kitijas deguna nopilēja sviedru lāsīte. Nevienam sejā nepakustējās ne vaibsts.

Tad Spalvaskāta kungs histēriski iesmējās. Kitijai pār muguru pārskrēja skudriņas. Likās, ka šefs ir sajucis prātā. Meitene instinktīvi parāvās malā, prom no vecā vīra, un izkāpa ārpus sargājošā kupola. Viņa juta vieglas tirpas, izejot cauri dzeltenajai dzirksteļu sienai, un tad vairāk neko. Kitija palūko­jās apkārt un ievilka elpu.

Kaps ir atvērts, viņa teica.