Golema acs

39 kitija

tija līdz šim nekad nebija bijusi Spalvaskāta kunga slepe­najā ieroču noliktavā, bet viņa zināja, kā atvērt durvis. Viņa nospieda uz leju metāla sviru, kas bija paslēpta netīrumos uz grīdas, un atspiedās ar plecu pret ķieģeļu sienu. Siena pagriezās uz iekšu, pēkšņi uzvēdīja ķīmisku savienojumu smaka, un siena atvērās.

Kitija ieslīdēja pa durvīm un ļāva tām aizvērties.

Kitija stāvēja kā sastingusi pilnīgā tumsā. Viņa vilcinoties pastiepa rokas uz abām pusēm, meklēdama slēdzi. Vispirms viņa par šausmām uzdūrās kaut kam aukstam un spalvainam. Lai gan meitene atrāva roku, tas tuvojās.

Viņa to parāva. Klikšķis, dūkoņa, un uzspīdēja gaisma.

Pūkainais briesmonis patiesībā bija veca kažoka kapuce, kas uzkārta uz mieta. Tai blakus karājās trīs somas. Kitija paņēma vienu, pārmeta pār plecu un nopētīja istabu.

Tas bija neliels kambaris, kura sienas no grīdas līdz griestiem klāja koka plaukti. Te atradās paliekas no Spalvaskāta maģisko priekšmetu kolekcijas burvju mantas, ko Kitija un viņas draugi pēdējo gadu laikā bija pamanījušies nočiept. Daudzi no tiem bija paņemti abatijas reidam, bet te bija vēl gana. Sprāgst­vielas un moleru izsaucamie stikli stāvēja kārtīgās rindās bla­kus pāris Elementu lodēm, uguns stieņiem, sudraba zvaigznēm un citiem viegli izmantojamiem ieročiem. Gaismā tie spoži spīdēja izskatījās, ka Spalvaskāta kungs bija tos pulējis. Kitija iztēlojās, kā vecais vīrs nāk paslepeni šurp un vientulībā priecā­jas par savu kolekciju. Šī doma viņai nez kāpēc nepatika. Mei­tene ķērās pie darba, iesaiņojot somā tik daudz priekšmetu, cik vien varēja.

Tālākais plaukts bija pilns ar nažiem un dunčiem. Dažiem, iespējams, piemita maģiskas spējas, citi bija vienkārši asi. Viņa paņēma divus vienu ar sudraba asmeni viņa iēlika slepenajā kabatā pie labās potītes, otru aizlika aiz jostas. Jaka nosedza nazi, tā ka tas nebija redzams.

Nākamajā plauktā stāvēja noputējušas stikla pudeles, dažāda lieluma, pārsvarā pildītas ar bezkrāsainu šķidrumu. Tās bija paņemtas no burvju mājām nezināmu iemeslu dēļ. Kitija uzmeta tām aci un devās tālāk.

Pārējie plaukti bija pildīti ar maģiskiem priekšmetiem, kurus Spalvaskāta kungs nevarēja izmantot, rotaslietām, kleitām un apmetņiem, te bija arī pāris gleznu no Eiropas, Āzijas greznumlietiņas, daudzkrāsaini gliemežvāki un ar ornamentiem rotāti akmeņi. Stenlijs vai Gledisa bija saskatījuši tajos kādu maģisku auru, bet Pretošanās kustība nebija spējusi tos iedarbināt. Šādos gadījumos Spalvaskāta kungs tos vienkārši nolika malā.

Kitija jau gribēja paiet šiem plauktiem garām, bet, atgriezu­sies pie durvīm, vienā plauktā pēkšņi pamanīja mazu, noputē­jušu disku, ko klāja zirnekļu tīkli.

Mandrāka Novērošanas disks!

Pat neapzinādamās, kāpēc tā rīkojas, Kitija paņēma disku un tāpat ar visiem zirnekļa tīkliem iemeta jakas kabatā. Tad meitene pagriezās pret durvīm, kas no iekšpuses bija aprīkotas ar parastu rokturi. Viņa tās atvēra un izgāja ārā no slepenā nodalījuma.

Zizlis joprojām gulēja uz grīdas tajā vietā, kur viņa to bija nometusi. Pēkšņas iedomas vadīta, Kitija to pacēla un ienesa atpakaļ slepenajā nodalījumā. Lai gan tas bija nevērtīgs, viņas draugi bija gājuši bojā, mēģinādami to iegūt, mazākais, ko viņa varēja darīt, bija to nolikt drošībā. Viņa iesvieda zizli stūrī, velreiz pārskatīja noliktavu un izslēdza gaismu. Durvis aiz viņas žēli nočīkstēja.

Vieta, kur bija atvests Džeikobs, atradās pamestā Austrumlondonas pusē, apmēram pusjūdzi no Temzas. Kitija diezgan labi pazina šo apkaimi tas bija noliktavu un novārtā pamesto zemju rajons, te vēl bija saskatāmas pēdas no bombardēšanas Lielā kara laikā. Te Pretošanās kustība mēdza bieži iegriezties viņi bija pārmeklējuši vairākas noliktavas un dažas izmantojuši kā slēptuves. Burvji te gandrīz netika manīti, īpaši pēc tumsas iestāšanās. Te atlidoja tikai dažas Modrības lodes, bet no tām varēja izvairīties. Nav šaubu, ka arī Mandrāks bija izraudzījies šo vietu tieši šādu iemeslu dēļ viņš gribēja netraucēts veikt nopratināšanu.

Kitijas plāns bija divkāršs. Ja iespējams, viņa izdabūs Džei­kobu no tās mājas, izmantojot ieročus un savu aizsargspēju, lai stātos pretī Mandrākam un viņa dēmoniem. Tad viņa mēģinās aizvest zēnu līdz dokiem un aizgādāt uz kontinentu. Palikt Lon­donā šobrīd nebija droši. Ja šis plāns neizdosies, alternatīva bija mazāk patīkama viņa padosies ar norunu, ka Džeikobu palaiž brīvībā. Šādas rīcības sekas gan būtu ieslodzījums, tomēr Kitija nevilcinājās. Viņa bija pārāk ilgi dzīvojusi kā burvju ienaidnieks, lai tagad uztrauktos par sekām.

Iedama pa sānieliņām, meitene lēnām pārvietojās pa Austrumlondonu. Deviņos pār pilsētas jumtiem atskanēja pazīsta­mās sirēnas bija iestājusies komandantstunda. Cilvēki abās ielas pusēs, steigdamies mājās, gāja ātri, galvas noliekuši. Kitija nesteidzās viņa pēdējos gados gandrīz nekad nebija mājās pēc komandantstundas. Meitene apsēdās uz soliņa parkā un apmē­ram pusstundu pagaidīja, kamēr norims burzma. Labāk, lai nebūtu liecinieku, kad viņa tuvosies mājai.

Hopkinsa kungs nebija taujājis par viņas plāniem, un viņa nebija neko stāstījusi. Uzzinājusi adresi, Kitija vairs nevēlējās neko citu. Viņa aukstā vienaldzība pret reida traģiskajām sekām bija meiteni satriekusi. Tagad viņa varēja paļauties tikai uz sevi.

Pulkstenis bija desmit. Virs pilsētas iemirdzējās liels, apaļš mēness. Kitija gāja klusītiņām, smago somu vienam sānam piespiedusi. Ielas bija tukšas. Divdesmit minūšu laikā meitene sasniedza galamērķi īsu aklo ieliņu, kurai abās pusēs atradās darbnīcas. Piespiedusies nama sienai, viņa nopētīja apkārtni.

Iela bija šaura, to apgaismoja tikai divas laternas, viena pāris metru no Kitijas, otra ielas galā. Laternu un mēness gaisma spokaini izgaismoja ēkas. *

Darbnīcas bija zemas, ne augstākas par diviem stāviem. Dažām no tām bija aizsisti logi un durvis, citām bija izdauzīti stikli un logi vērās kā aklas acis. Kitija brīdi stāvēja un gaidīja, smagi elpodama nakts klusumā. Viņa ievēroja savu likumu nekad nemesties pa galvu pa kaklu tumšās, nepazīstamās vie­tās. Tomēr priekšā nekas nebija manāms. Viss bija klusu.

Ielas galā, tieši pie otrās laternas, stāvēja trīsstāvu ēka, augs­tāka nekā pārējās celtnes šajā ielā. Iespējams, ka pirmais stāvs kādreiz bija izmantots kā garāža tam bija platas durvis, pa kurām varēja iebraukt automašīna. Tagad tās klāja tīkls. Otrajā stāvā plaši logi iezīmēja biroja vai privāto dzīvojamo platību. Visi logi bija tumši izņemot vienu, kurā spīdēja blāva gaisma.

Kitija nezināja, kuru no ēkām Mandrāks bija izvēlējies par slēptuvi, tomēr šī ar vienīgo gaišo logu visā ielā tūlīt pat piesaistīja viņas uzmanību. Meitene kādu laiku to vēroja, tomēr nespēja neko saskatīt, izņemot to, ka logam varētu būt aizvilkts priekšā aizkars. Viņa stāvēja pārāk tālu, lai redzētu skaidri.

Nakts bija auksta. Kitija nošņaukājās un noslaucīja degunu piedurknē. Sirds sāpīgi sitās, bet viņa tam nepievērsa uzma­nību. Bija laiks rīkoties.

Meitene šķērsoja ietvi pirms pirmās laternas un uzmanīgi zagās uz priekšu, vienu roku gar sienu, otru uzlikusi uz somas. Ar acīm viņa vēroja ielu, tukšos namus, tumšos logus un gaišo logu tālu priekšā. Kitija ik pēc pāris soļiem apstājās un ieklau­sījās, bet viss bija klusu. Viņa virzījās tālāk.

Tagad meitene jau atradās pret plati atvērtajām durvīm, kuras viņa rūpīgi nopētīja, tomēr nekas pat nepakustējās.

Tagad viņa stāvēja pietiekami tuvu, lai redzētu, ka apgaismo­tais logs ir aizklāts ar diezgan netīru audumu. Tas acīmredzot nebija pietiekami biezs, jo caur to varēja saskatīt ēnas. Meitene neveiksmīgi mēģināja saskatīt, kas tas bija, tomēr spēja noteikt tikai, ka tas ir cilvēks.

Viņa lavījās tālāk. Pa kreisi bija salauztas durvis. Kitijai, ejot tām garām, kļuva pavisam neomulīgi viņa zagās uz priekšu piesardzīgi, nenovērsdama acis no durvīm, bet tā arī neko nepamanīja. Varēja saost nepatīkamu dzīvnieku smaku, kāda dažkārt plūst no tukšām mājām. Iespējams, kaķi vai klejojošie suņi, kas bieži bija manāmi pamestajos Londonas rajonos. Kitija devās tālāk.

Meitene apstājās pie otrās laternas un tās gaismā pārskatīja ielu. Namā ar platajām garāžas durvīm, kam priekšā bija aiz­vilkts tīkls, viņa vienā sienā pamanīja mazas durtiņas. Skatoties no šejienes, tās šķita pat nedaudz pavērtas.

Pārāk labi, lai būtu patiesība? Iespējams. Kitija šo gadu laikā bija iemācījusies jebko tik vienkāršu uztvert kā papildu bries­mas. Viņa izlēma apskatīt pārējo apkārtni, pirms doties pie vili­nošajām durvīm.

Meitene vēlreiz palūkojās apkārt un pamanīja divas lietas.

Pirmais viņu piesaistīja skats logā. Uz īsu brīdi gar logu pazibēja kāda ēna, un šoreiz la bija skaidri saskatāma. Viņas sirds apmeta kūleni. Tagad Kitija droši zināja, ka Džeikobs ir tur.

Bet otrs siluets parādījās otrpus ielai acu augstumā. Te laterna meta uz ietves un mājas sienas gaismas apli. Sienā bija šaurs logs un tālāk atvērtās durvis, un Kitija, pasperot soli uz priekšu, pamanīja, ka durvīs ir redzama gaisma, kas aizstiepjas diagonāli pa grīdu. Un vēl viņa pamanīja ēnā vīrieša siluetu. To ieraudzījusi, meitene apstājās.

Viņš stāvēja, atspiedies pret sienu mājas iekšpusē aiz pavērta­jām durvīm netālu no loga, jo ēnā bija redzama tikai viņa galva. Cilvēkam bija diezgan iespaidīgs žoklis vai varbūt tā izskatījās gaismas dēļ. Viņš tur stāvēja un nosita laiku gaidīdams.

Kitija atkāpās līdz sienai, neuzdrošinādamās elpot. Viņa pēk­šņi saprata, ka jau ir pagājusi garām divām šādām uzlauztām durvīm un līdz ielas galam bija vēl divas. Un iespējams, ka kat­rās no tām bija stāvējis šāds vīrs. Tiklīdz viņa nonāks līdz mājai ielas galā, lamatas tiks iedarbinātas.

Bet kas viņu ielenc? Mandrāks? Vai varbūt vēl šausmīgāka doma Hopkinsa kungs?

Kitija dusmās sakoda zobus. Ja viņa ies tālāk, viņa nonāks ielenkumā. Ja bēgs, Džeikobs paliks burvju varā. Pirmā rīcība varbūt nozīmēja pašnāvību, bet otrā bija vienkārši nepiedo­dama.

Meitene atvēra somu, izņēma virsējo ieroci uguns stieni un devās tālāk, nenolaizdama acis no silueta durvju ailē.

Tas nekustējās. Kitija gāja cieši gar sienu.

Viņai priekšā iznāca un nostājās kāds vīrs.

Pelēkā uniforma lieliski saplūda ar nakti pat tik tuvu, lai gan būdams plecīgs un ražens, vīrs izskatījās kā izkāpis no ēnu valstības. Tomēr viņa balss, zema un piesmakusi, bija gana ticama.

Nakts policija. Jūs tiekat arestēta. Nolieciet somu zemē un pagriezieties ar seju pret sienu.

Kitija neatbildēja. Viņa lēnām kāpās atpakaļ, nonākot ielas vidū tālāk no atvērtajām durvīm. Viņai rokā bija uguns stie­nis.

Policists pat nemēģināja viņai sekot. Šī ir jūsu pēdējā iespēja. Apstājieties un nolieciet ieročus. Ja nerīkosieties, kā pavēlu, gatavojieties nāvei.

Kitija attālinājās vēl vairāk. Un tad pa labi durvju ailē sakus­tējās kāds siluets. Ar acs kaktiņu viņa to redzēja. Tas noliecās un mainīja izskatu jau tā garais deguns stiepās uz priekšu un arī zods neatpalika, piere savukārt atkāpās, ausis pacēlās virs galvaskausa, saliecoties un sagriežoties. Viņa pamanīja logā kādu figūru, tad tā pēkšņi pazuda.

Siluets no kāpņu telpas bija pagaisis. No istabas atskanēja apslēpta čaukstoņa un plīstošas drēbes troksnis.

Kitija sakoda zobus un pievērsa skatienu policistam uz ielas. Arī tas mainīja izskatu pleci noliecās uz priekšu, drē­bes uz muguras saplīsa un atklājās spalvaina mugura. Tumsā uzdzalkstīja dzeltenas acis, zobi nošņirkstēja, kad tas pazuda ēnā.

Tas bija par daudz. Kitija pagriezās un bēga.

Kaut kas viņai tuvojās, skrienot uz četrām kājām. Viņa redzēja sarkanas acis, dzirdēja elsas un sajuta smaku.

Meitene uz brīdi apstājās. No durvīm pa kreisi izzagās vēl viens tumšs siluets. Tas nošņirkstināja zobus un metās meitenei pakaļ.

Kitija meta uguns stieni.

Tas nokrita uz ielas radījumam starp priekškājām, saplīsa un izvirda liesmu stabu. Atskanēja gluži cilvēcīgs smilkstiens, vilks pacēlās pakaļkājās, ar priekškājām sitot gaisu kā bokseris, tad nokrita uz visām četrām un pagriezās, lai bēgtu.

Kitijai rokā jau bija lode viņa nezināja, kāda īsti. Meitene metās pie tuvākā loga un meta lodi tajā. Sprādziena vilnis gan­drīz notrieca viņu no kājām, uz ietves nokrita stikla lauskas un ķieģeļu gabali. Kitija ierāpās pa vaļējo logu, sagriežot roku uz stikla lauskas. Vina ielēca istabā.

Ārpusē uz bruģakmens atskanēja nagu skrapstoņa.

Kitijai priekšā pavīdēja kāpnes uz otro stāvu. Viņa skrēja uz tām, piespiedusi sagriezto roku pie jakas, lai kaut nedaudz mazinātu sāpes.

Pie pirmā pakāpiena viņa pagriezās un paskatījās uz logu. Pa to lēca iekšā vilks, žokļus atplētis. Lode trāpīja tam purnā.

Istabā ieplūda ūdens, nogāžot Kitiju no kājām un uz mirkli aizmiglojot skatienu. Kad meitene atvēra acis, ūdens, skaļi gul­dzot, plūda prom. Vilks bija pazudis.

Kitija metās augšup pa kāpnēm.

Augšējā istabā bija vairāki atvērti logi, pa tiem iespīdēja sud­rabaini mēness stari. Uz ielas atskanēja kauciens. Kitija mek­lēja izeju neatradusi kāpnes uz jumtu, viņa nolamājās. Tur­klāt viņa nevarēja nodrošināt aizmuguri kāpnes veda tieši uz augšstāva istabu un neko nevarēja nolikt tām ceļā. Viņa dzir­dēja, kā kaut kas ielec ūdens pilnajā apakšstāva istabā.

Kitija piegāja pie tuvākā loga. Tas bija vecs un sapuvis, rāmis tik tikko turējās sienā. Kitija iespēra pa to. Koka rāmis kopā ar stiklu nogāzās uz ielas. Gandrīz tajā pašā brīdī, kad tas sašķīda pret bruģi, meitene jau bija pie loga. Mēness gaisma spīdēja sejā, kad viņa skatījās augšup un meklēja, kur pieķerties.

Uz ielas pret viņu pagriezās kāds tumšs stāvs, ar kājām mīdot stikla lauskas. Kitija zināja, ka tas vēlas, lai viņa nokristu.

Kāds skrēja augšup pa kāpnēm tik strauji, ka gandrīz ietrie­cās pretējā sienā. Kitija pamanīja palodu apmēram pēdu virs loga. Viņa iemeta istabā vēl vienu lodi, pieķērās pie palodas un pievilkās, ar kājām atsperdamās pret sienu un sajuzdama grie­zīgas sāpes savainotajā rokā.

Istabā atskanēja sprādziens. Pa logu izšāvās ārā dzeltenzaļas liesmas, un iela tika izgaismota kā dienā.

Tad maģiskā gaisma pagaisa. Kitija karājās pie sienas, mek­lēdama, kur vēl varētu pieķerties. Viņa sataustīja vēl vienu atbalsta punktu, pieķērās pie tā un sāka rāpties augšup. Tālāk bija margas, aiz kurām, Kitija cerēja, varētu būt plakans jumts.

Miega trūkums un bads bija padarījis Kitiju gurdu, rokas un kājas šķita svina pielietas. Viņa apstājās, lai atvilktu elpu.

Zem viņas pārsteidzoši tuvu atskanēja skrapstošas skaņas. Uzmanīgi, cieši turoties pie ķieģeļu sienas, Kitija atskatījās uz mēness apspīdēto ielu. Apmēram pusceļā no ietves līdz viņai pacēlās kāds stāvs. Lai labāk veiktos kāpšana, tas bija daļēji mainījis vilka tēlu nagi bija kļuvuši par asmeņiem līdzīgiem pirkstiem, zvēra ķepas pārvērtušās par muskuļotām cilvēka rokām. Tomēr seja palika tāda pati plati atplesti žokļi, asi zobi, izkārta mēle. Dzeltenās acis vēroja Kitiju.

Šis skats gandrīz lika Kitijai atlaist rokas un nogāzties uz ielas. Viņa piespiedās pie sienas, atbrīvoja vienu roku un iebāza to somā. Meitene paņēma pirmo, kas pagadījās pa rokai tā bija lode -, un meta ar to vajātājam.

Nedaudz pagriežoties, lode palidoja garām vilka mugurai, nokrita uz ietves un uzliesmoja.

Vilks ierūcās un kāpa augstāk.

Kitija iekoda lūpā un ari rāpās augstāk. Neņemot vērā sāpošo ķermeni, viņa rāpās arvien ātrāk, baidoties, ka kuru katru brīdi sajutīs zobus iecērtamies kājā. Viņa dzirdēja, ka briesmonis gandrīz min uz papēžiem.

Margas… meitene pieķērās pie tām, sagrīļojās un krita. Soma palika zem viņas, un viņa nevarēja piekļūt ieročiem.

Meitene pagriezās uz muguras. Tobrīd vilka galva parādījās pār margām, ostot asins tērcīti, kas bija nopilējusi no rokas. Dzeltenās acis dzalkstīja, lūkojoties uz meiteni.

Kitija sataustīja nazi pie potītes un izvilka to ārā.

Viņa piecēlās kājās.

Vilks strauji lēca pāri margām uz jumta, nostādamies uz kājām, galvu noliecis. Tas vēroja Kitiju, novērtēdams mei­tenes spēku un prātodams, vai lēkt. Kitija draudīgi sašūpoja nazi.

Redzi? viņa teica. Tas ir no sudraba.

Vilks nenolaida skatienu. Viņa ķepas pārvērtās par cilvēka kājām, mugura iztaisnojās. Tagad tas stāvēja cilvēka izskatā, paceļoties augstāk par viņu un gatavs uzbrukumam.

Kitija ar otru roku parakņājās somā. Viņa zināja, ka tur nav palicis daudz.

Vilks lēca, nagus izstiepis un mēli izkāris. Kitija pieliecās, pagriezās un pacēla uz augšu nazi. Vilks izgrūda neticami spalgu skaņu, pastiepa roku un satvēra Kitiju aiz pleca. Nagi izdūrās cauri somas siksnai, un tā nokrita zemē. Kitija dūra vēlreiz. Vilks atlēca nostāk. Arī Kitija atkāpās. Plecs sāpēja. Arī vilks laizīja nelielu brūci. Tas skumji pašūpoja galvu, likās, ka viņš ir tikai nedaudz aizvainots. Mēnesgaismas apspīdēti, viņi riņķoja viens ap otru pāris sekunžu, Kitijai bija palicis tikai tik daudz spēka, lai paceltu nazi.

Vilks pastiepa kāju un pievilka somu tuvāk, prom no Kitijas. Un iesmējās.

Aiz muguras atskanēja klusa skaņa. Kitija uz mirkli pagrieza galvu. Otrā pusē jumts pacēlās slīpi, un tur stāvēja abi pārējie vilki. Pamanījuši, ka meitene skatās, tie tuvojās.

Kitija izvilka no jostas otru nazi, bet kreisā roka pleca ievai­nojuma dēļ bija nespēcīga, pirksti tikko spēja satvert naža spalu. Meitenei uz brīdi ienāca prātā, ka varbūt vajadzētu mesties pāri jumta malai ātra nāve nositoties varēja izrādīties patīkamāka nekā saplosīšana vilka zobos.

Tomēr tāda rīcība būtu gļēvulība. Pirms pienāks beigas, viņa te nodarīs nelielus zaudējumus.

Visi trīs vilki viņai tuvojās divi uz četrām kājām, viens cil­vēka izskatā. Kitija atmeta matus no sejas un pēdējo reizi pacēla nažus.