Golema acs

5 Kitija

Traģēdija notika, kad Kitijai bija trīspadsmit gadu.

Bija pats vasaras vidus, un uz skolu nebija jāiet. Saule sildīja māju terases; putnu būru iemītnieki jautri čivināja un tralli­nāja. Tēvs dungoja, spoguļa priekšā siedams kaklasaiti. Māte bija atstājusi brokastu maizītes ledusskapī.

Jau agri pie Kitijas durvīm parādījās Džeikobs. Viņa atvēra durvis, un tur jau .viņš stāvēja, turēdams rokā kriketa nūju.

- Šodiena ir izcili piemērota kriketa spēlei, zēns teica. Iesim uz to grezno parku! Visi ir darbā, mūs neviens nepa­manīs.

- Sarunāts, Kitija atteica. Pagaidi, es tikai uzvilkšu kurpes.

Parks atradās uz rietumiem no Balhamas, prom no fabrikām un veikaliem. Tas sākās kā plašs neapbūvētas zemes lauks, kur mētājās ķieģeļi un dzeloņdrāšu gabali. Džeikobs, Kitija un citi bērni te bieži rotaļājās. Bet, ejot uz rietumu pusi un šķērsojot vecu metāla tiltu virs dzelzceļa, varēja nonākt daudz skaistākā parka daļā. Tur auga bērzu birztalas, tur bija ēnainas pastaigu alejas un plašas, zaļas pļavas ar dīķiem, kuros peldēja meža pīles. Tālāk stiepās plats ceļš, kas veda gar rindu greznu, burv­jiem piederošu māju, kuras slēpās aiz augsta mūra.

Vienkāršajiem ļaudīm nenāca ne prātā pastaigāties pa šo parka daļu jau no bērnības viņi tika biedēti ar stāstiem par maziem bērniem, kas aizgājuši turp pastaigāties un nekad vairs nav atgriezušies. Kitija šīm pasaciņām īsti neticēja, un viņi ar Džeikobu jau pāris reižu bija šķērsojuši metāla tiltiņu un pastai­gājušies pa parku. Vienreiz viņus no ezera pretējā krasta bija pamanījis kāds melnā tērpts kungs ar garu, melnu bārdu un kaut ko bērniem uzkliedzis, uz ko Džeikobs bija viņam atbil­dējis ar izteiksmīgu žestu. Kungs neko neatbildēja, bet viņa biedrs daudz īsāks un veiklāks vīrs, kuru bērni pirms tam nemaz nebija pamanījuši, metās viņu virzienā ar tādu sparu, ka Kitija ar draugu tik tikko paspēja aizbēgt.

Kopš tā laika viņi uzmanīgi nopētīja aizliegto parka pusi no dzelzceļa tilta, bet parasti tas šķita tukšs kā izslaucīts. Tīrais kauns, ka neviens neizbaudīja parka iespējas, īpaši tik skaistā dienā kā šī, kad visi burvji noteikti bija darbā. Kitija un Džei­kobs steidzās turp.

Viņu soļi dipēja uz metāla tilta.

- Neviena nav, Džeikobs sacīja. Es jau tev teicu.

- Un tur? Kitija samiedza acis spožajā saulē un paskatījās uz bērzu birztalu. Pie tā koka? Es nespēju īsti saskatīt…

- Kur? Nē, tā ir tikai ēna… Bet, ja jau tu baidies, mēs varam iet pie tās sienas, tur mēs būsim paslēpti no mājām.

Džeikobs šķērsoja taku un devās uz biezo zāli, sitot bumbu ar kriketa nūju. Kitija piesardzīgi sekoja. Otrā parka pusē slējās augsta ķieģeļu siena, aiz tās stiepās avēnija, kur rindojās bagāto burvju mājas. Parka centrālā daļa bija labi pārredzama no māju augšējiem stāviem, bet, ja nostājās pavisam tuvu pie sienas, tā aizsedza viņus skatieniem. Bet, lai līdz tai nokļūtu, bija jāšķērso viss parks, turklāt tad viņi atradās ļoti tālu no metāla tilta, un tas Kitijai nešķita prātīgi. Bet diena bija tik skaista, un parkā nevienu nemanīja, tāpēc meitene atmeta šaubas un skrēja pakaļ draugam, izbaudīdama, kā ap viņu šalc vējš un virs galvas ple­šas zilās debesis.

Džeikobs apstājās pāris metru no sienas pie sudrabotas strūklakas. Viņš pameta bumbu gaisā un notvēra. Te būs īstā vieta, zēns noteica. Es būšu sitējs.

- Bet tu apsolīji, ka es!

- Kuram no mums pieder nūja? Un bumba?

Par spīti Kitijas iebildumiem, ka stiprākais tomēr gūst virs­roku, Džeikobs nostājās sitēja pozīcijā pie strūklakas. Kitija pagāja pāris soļu tālāk, noslaukot bumbu pret šortiem, kā bija redzējusi darām sportistus. Viņa pagriezās un vērtējoši nopētīja Džeikobu. Tas piesita ar kriketa nūju pret zemi, pasmīnēja un pašūpoja pēcpusi.

Kitija ieskrejās. Sākumā lēni, tad arvien ātrāk, bumbu satvē­rusi rokā. Džeikobs piesita kāju.

Kitija atvēzējās un meta. Bumba atsitās pret grantēto celiņu un lidoja uz strūklakas pusi.

Džeikobs atvēzēja kriketa nūju. Tā precīzi trāpīja bumbai. Bumba aizlidoja Kitijai augstu, augstu virs galvas, tagad tā jau izskatījās pēc punktiņa debesīs… Un tad tā krita lejup.

Džeikobs triumfējoši dejoja. Kitija nikni palūkojās uz draugu. Smagi nopūtusies, viņa devās meklēt bumbu.

Pēc desmit minūtēm Kitija bija metusi piecas reizes un tikpat bieži devusies meklēt bumbu parka pretējā pusē. Saule karsēja. Viņa bija sakarsusi, nosvīdusi un aizkaitināta. Meitene nometa bumbu zālē un nokrita tai blakus.

- Piekusi? Džeikobs vaicāja. Nu, pēdējo jau tu gandrīz noķēri…

Kitija noņurdēja kaut ko nesaprotamu. Džeikobs pastiepa viņai nūju. Labs ir, tagad pamēģini tu.

- Tūlīt. Brīdi viņi sēdēja klusumā, skatoties, kā vējā kustas koku lapas un ieklausoties, kā automašīnas aizjoņo garām pa ielu. Virs parka parādījās liels kraukļu bars un, aplidojis pāris loku, nometās ozolā.

- Labi, ka te nav manas vecmāmiņas, Džeikobs novilka. Viņai tas nepatiktu.

-Kas?

- Kraukļi.

- Kāpēc? Kitija vienmēr bija nedaudz baidījusies no Džeikoba vecmāmiņas mazas, smalkas večiņas ar melnām acīm neticami grumbainā sejā. Viņa nekad nepameta savu krēslu vir­tuves siltākajā kaktā un smaržoja pēc paprikas un marinētiem gurķīšiem. Džeikobs zvērēja, ka vecmāmiņa esot simts divus gadus veca.

Viņš notrauca vaboli no zāles stiebra. Viņa teiktu, ka tie ir gari. Burvju kalpi. Pēc vecmāmiņas domām, kraukļi ir šo garu iemīļotākā forma. To visu viņa iemācījās no savas mātes, kas Gledstona laikā ieradās Londonā no Prāgas. Viņa neļauj naktī turēt vaļā logus, lai arī cik karsts būtu. Džeikobs pārmainīja balsi: "Aizver logus, puika! Pa tiem var ielidot dēmoni!" Viņa vienmēr runā tik ērmīgi.

Kitija sarauca pieri. Tu netici dēmoniem?

- Protams, ticu. Kā gan citādi tu izskaidrosi burvju varu? Tas viss ir aprakstīts tajās buramvārdu grāmatās, ko viņi nes pie mums iesiet. Tā ir visa viņu burvestība. Burvji pārdod dēmo­niem savas dvēseles, un dēmoni viņiem par to palīdz ja vien burvji pareizi izsaka buramvārdus. Ja ne, dēmoni viņus noga­lina. Es nudien negribētu būt par burvi, pat par visiem viņu dārgumiem ne.

Kitija mierīgi gulēja uz muguras, vērodama, kā debesīs slīd mākoņi. Viņa domāja. Bet paklau ja tavs tēvs un viņa tēvs vienmēr ir iespieduši un iesējuši buramvārdu grāmatas, tad jau viņi ir izlasījuši neskaitāmus buramvārdus! Un tas nozīmē…

- Es saprotu, ko tu gribi teikt, Kitij. Jā, viņi ir redzējuši daudz buramvārdu pietiekami daudz, lai kaut ko no tā visa iegaumētu. Bet lielākā daļa šo tekstu ir svešās valodās, tur­klāt, lai tos izmantotu, nepietiek tikai ar vārdiem. Manuprāt, lai savaldītu dēmonus, vajadzīgs arī kaut ko zīmēt un brūvēt mikstūras, un vēl mācīties visādas grūtas lietas. Tas nav kas tāds, kas būtu pa spēkam katram mirstīgajam. Mans tēvs to saprot un nekad neiet tālāk par grāmatu iesiešanu. Džeikobs nopūtās. Jums, pārējiem, vienmēr šķiet, ka mana ģimene ar to visu kaut kādā veidā ir saistīta. Kad Prāgā krita burvju valdība, saniknotais pūlis vajāja mana vectētiņa tēvočus. Vienu no viņiem izmeta pa jumta logu. Viņš nokrita zemē beigts. Pēc tam viņi pārcēlās uz Londonu, jo domāja, ka te būs drošāk, un atsāka savu biznesu. Zēns piecēlās kājās un izstaipījās. Šaubos, vai tie kraukļi ir dēmoni. Vai tad dēmoniem nav nekā cita ko darīt, kā vien sēdēt kokos? Nāc, viņš pameta meitenei nūju. Varu derēt, ka noķeršu jau pirmo tevis atsisto bumbu.

Kitijai par sašutumu, notika tieši tā. Un arī nākamajā un aiznākamajā reizē. Parks dunēja no bumbas atsitieniem pret metāla strūklaku. Skanēja Džeikoba prieka saucieni. Beidzot Kitija nolaida nūju.

. Tas nav godīgi! meitene kliedza. Tu tai bumbai esi pie­licis atsvaru vai kaut ko tādu…

- To sauc par spēlētprasmi! Mana kārta!

- Vēl vienu reizi…

- Nu labi. Džeikobs pameta bumbu pavisam viegli. Kitija no visa spēka atvēzēja nūju un sita, un, pašai par pārsteigumu, trāpīja pa bumbu.

- Jā! Trāpījums! Noķer, ja vari! Viņa uzsāka uzvaras deju, gaidot, ka Džeikobs metīsies pāri zālājam pakaļ bumbai, bet tad pamanīja, ka zēns stāv kā sastindzis un veras debesīs.

Kitija apcirtās riņķī un palūkojās. Bumba, ko viņai bija izde­vies atsist, bija uzlidojusi gaisā un tagad krita lejup otrpus ķie­ģeļu sienai uz ielas.

Atskanēja plīstoša stikla troksnis, signalizācijas gaudošana un metāliska čirkstoņa.

Klusums. Tikai klusa dūkoņa no mūra otras puses, it kā kāds tur izlaistu gaisu no balona.

Kitija un Džeikobs saskatījās.

Un metās skriet.

Viņi skrēja pāri zālienam uz metāla tilta pusi, soli solī, lūko­joties uz zemi, dūres sažņauguši. Kitija joprojām turēja rokā nūju, kuras svars viņu lieca pie zemes. Meitene to nometa zemē. Džeikobs nikni iekliedzās un apcirtās riņķī.

- Muļķe! Uz nūjas taču ir mans vārds! Viņš metās atpa­kaļ. Kitija apstājās un skatījās, kā zēns paceļ nūju. Un tobrīd viņa ieraudzīja, ka sienā atveras vārti, kas veda uz ielu. Tajos parādījās melnā tērpta figūra nostājusies vārtos, tā pārlūkoja parku.

Džeikobs bija paķēris nūju un tagad skrēja atpakaļ. Pastei­dzies! Kitija elsa, kad zēns bija līdzās. Tur kāds ir… Viņai trūka elpas.

- Mēs jau gandrīz esam galā, Džeikobs dvesa, kad viņi bija paskrējuši garām dīķim, no kura pacēlās spārnos bars iztrau­cētu meža pīļu. Viņi jau bija zem bērziem, varēja saskatīt metāla tiltu. Mēs būsim drošībā… tiklīdz tiksim pāri… paslēpsimies grantsbedrēs… vairs nav tālu…

Kitija juta neatvairāmu vēlmi palūkoties pār plecu, viņai šķita, ka melnā tērptā figūra skrien viņiem aiz muguras. No šīs domas meitenei uzmetās zosāda. Tomēr bērni bija pārāk tālu un skrēja pārāk ātri, lai vajātājs viņus panāktu. Viņiem izdosies aizbēgt.

Džeikobs jau bija uz tilta, Kitija viņam sekoja. Viņu kājas dunēja kā āmuri uz laktas, liekot metāla konstrukcijai trīcēt un šūpoties. Augšup un tad lejup…

Kāds aizšķērsoja viņiem ceļu.

Džeikobs un Kitija iekliedzās un sastinga kā zemē iemieti, spēji apturot skrējienu, mēģinot izvairīties no sadursmes ar sve­šinieku.

Tas stāvēja uz tilta, izskatīdamies pēc cilvēka ar garām kājām un spēcīgām rokām. Bet tas nebija cilvēks. Drīzāk pērtiķis, kas pastiepts cilvēka garumā. Uz radījuma ķermeņa bija zaļš apspalvojums, izņemot seju, kuras apmatojums bija zaļi melns. Radījumam bija niknas, dzeltenas acis. Tas pašūpoja galvu un uzsmaidīja bērniem, izstiepdams garās rokas. Slaikā, spēcīgā aste kūla gaisu kā mikseris putukrējumu.

Šausmu pilnu mirkli Džeikobs un Kitija nespēja ne parunāt, ne pakustēties. Un tad…

- Atpakaļ, atpakaļ! Kitija satvēra Džeikobu aiz krekla un rāva sev līdzi.

Otrā tilta galā stāvēja kungs melnā uzvalkā, kaklasaitē un baltā vestē, rokas nevērīgi kabatās sabāzis. Turklāt šis vīrietis nepavisam neizskatījās aizelsies. Atpakaļceļš bija slēgts.

Kitijas roka joprojām bija satvērusi Džeikoba krekla apkakli. Viņa nespēja to palaist vaļā. Meitene skatījās vienā virzienā, viņš otrā. Viņa roka satvēra meitenes T krekla malu. Bērni dzirdēja tikai viens otra satraukto elpu un skaņu, ar kuru bries­moņa aste šķēla gaisu. Viņiem pār galvām, skaļi ķērkdams, aiz­lidoja krauklis. Kitijai ausīs dunēja asinis.

Nešķita, ka svešinieks steigtos. Viņš bija diezgan īss, bet ar spēcīgu miesasbūvi. Apaļajā sejā slējās neparasti garš, smails deguns, kas lika Kitijai aizdomāties, ka svešinieks izskatās pēc saules pulksteņa. Seja bija bez jebkādas izteiksmes.

Džeikobs bailēs trīcēja. Kitija zināja, ka zēns nerunās.

- Lūdzu, kungs, viņa pazemīgi iesāka. Ko jūs vēlaties?

Klusums. Kitijai šķita, ka šim kungam ir pretīgi viņai atbil­dēt. Bet, kad viņš ierunājās, balss skanēja negaidīti maigi.

- Pirms vairākiem gadiem es izsolē nopirku savu rolsroisu, viņš sacīja. Lai gan tolaik mašīna nebija pašā labākajā stā­voklī, es par to samaksāju ļoti lielu summu. Kopš tā laika es automašīnā esmu ieguldījis ļoti daudz naudas, nomainot pārsegu, riepas, motoru un ieliekot priekšējo stiklu no krāsota kris­tāla, lai padarītu šo automašīnu par skaistāko Londonā. Sauciet to par vaļasprieku, nelielu atslodzi no saspringtā darba. Tikai vakar es nopirku skaistu porcelāna numura plāksnīti. Beidzot tā bija ideālā kārtībā. Šodien es ar to pirmo reizi izbraucu ielās. Un kas notiek? Nezin no kurienes man uzbrūk divi smurguļi! Jūs izsitat automašīnas priekšējo stiklu, es zaudēju kontroli pār automašīnu, ietriecos laternas stabā, sabojāju automašī­nas virsbūvi, riepas un motoru, un mana skaistā numura plāk­snīte sašķīst sīkos gabaliņos. Mana automašīna ir pagalam. Tā nekad vairs nebrauks… Viņš ievilka elpu un aplaizīja lūpas.

- Ko es vēlos? Nu, vispirms dzirdēt, kas jums par to būtu sa­kāms.

Kitija lūkojās apkārt, it kā meklēdama palīdzību. Mmmm… Vai "Lūdzu, piedodiet" būtu labs sākums?

- Lūdzu, piedodiet?

- Jā, kungs. Tas bija negadījums, mēs nevēlējāmies…

- Pēc visa, ko jūs esat izdarījuši? Divi riebīgi, mazi vienkāršo ļaužu bērneļi…

Kitijai acīs sakāpa asaras. Nav tiesa! viņa izsaucās. Mēs taču negribējām trāpīt jūsu automašīnai! Mēs tikai spēlējāmies! Mēs pat neredzējām, ka aiz tā mūra ir ceļš!

- Spēlējāties? Privātā parkā?

- Parks nav privāts. Un, ja arī ir, tam tādam nevajadzētu būt! Kitija saprata, ka kliedz, bet nespēja savaldīties. Neviens cits jau uz to parku neiet, vai ne? Mēs taču tur nedarījām neko ļaunu. Kāpēc mēs tur nedrīkstam nākt?

- Nemaides… kungs vērsās pie pērtiķveidīgās būtnes tilta otrā galā. Lūdzu, panāc pāris soļu tuvāk. Tev būs dar­biņš.

Kitija dzirdēja nagu skrapstoņu pret metālu un sajuta, kā Džeikobs viņai piespiežas tuvāk.

- Kungs, viņa sacīja. Mums ļoti žēl par jūsu automašīnu. Patiešām.

- Tad kāpēc jūs bēgāt prom, nevis palikāt uz vietas, lai atzī­tos nodarījumā un uzņemtos atbildību? vīrietis vaicāja.

- Mēs bijām pārbijušies…

- Cik prātīgi. Nemaides? Manuprāt, Melnais svārsts…

Kitija dzirdēja, kā nobrakšķ pērtiķcilvēka pirkstu kauliņi un

viņš zemā, domīgā balsī vaicā: Cik spēcīgi? Viņi ir mazāki nekā parasti…

- Manuprāt, samērā stipri. Tā tomēr bija dārga automašīna. Parūpējies par visu. Likās, ka burvis šajā lietā visu jau nokār­tojis. Viņš pagriezās, rokas joprojām salicis kabatās, un sāka kāpt lejup.

Ja viņi skrietu… Kitija parāva Džeikobu aiz piedurknes. Klau…

Zēna seja bija līķa bālumā. Nav vērts. Mēs nevaram… Viņš bija atlaidis Kitijas blūzes stūri un tagad stāvēja tur kā nolēmēts.

Nagu skrapstoņa pret metālu. Paskaties uz mani, bērns.

Uz mirkli Kitijai iešāvās prātā pamest Džeikobu stāvam un skriet lejup pa kāpnēm un prom pa parku. Bet viņa atmeta šo pretīgo domu un pagriezās pret dēmonu.

- Tā jau ir labāk. Šajā gadījumā vislabākais ir tiešais pret­skata kontakts. Nešķita, ka pērtiķa seja paustu īpašas dus­mas, drīzāk tā bija garlaikota.

Pārvarot bailes, Kitija ierunājās: Lūdzu… lūdzu, nedariet mums pāri!

Dzeltenās acis iepletās, un melnās lūpas savilkās vīpsnā. Baidos, ka tas nebūs iespējams. Man tika dota pavēle īstenot pret jums abiem Melnā svārsta burvestību, un es nevaru no šīs pavēles atteikties, nenodarot pāri sev pašam. Vai jūs vēlētos, lai pret mani izmanto Sačokurojošo uguni?

- Godīgi sakot, tas man patiktu labāk.

Dēmons kustināja asti kā aizkaitināts kaķis. Saliecis kreiso kāju, viņš pakasīja otru kāju ar nagu. Par to es nešaubos. Nu, tā kā šī situācija ir tik nepatīkama, es ierosinu tikt ar to galā ātri.

Viņš pacēla roku.

Kitija satvēra Džeikobu ap vidukli. Viņa juta, kā sitas drauga sirds.

No dēmona izstieptajiem pirkstiem pacēlās pelēku dūmu mākonis un lidoja viņiem virsū. Kitija dzirdēja Džeikobu klie­dzam. Meitene pamanīja dūmu mākoņa vidū sarkanas liesmu mēles, tās iesitās viņai sejā ar pilnu spēku, un viss apkārt satumsa.