Golema acs

21 kitija

- Viņi ir šeit.

Stenlijs bija lūrējis pa durvju spraugu veikala galvenajā telpā. Viņš tur stāvēja jau kādu laiku, sasprindzis un nekustīgs. Tagad zēns pēkšņi sakustējās, atšāva bultu un atvēra durvis. Viņš pakāpās malā un noņēma cepuri.

Kitija dzirdēja pazīstamo spieķa klaudzēšanu. Viņa piecēlās kājās, izstaipīja muguru. Pārējie rīkojās līdzīgi, Freds paberzēja stīvo kaklu un nolamājās. Pēdējā laikā Spalvaskāta kungam patika, ka jaunieši izturas īpaši goddevīgi.

Vienīgā gaisma nāca no galda lampas. Bija jau vēls, un viņi negribēja pievērst garām lidojošo Izlūkložu uzmanību. Hopkinsa kungs, kas nāca pirmais, uz brīdi apstājās, lai acis pierastu pie pustumsas, un tad pakāpās malā, ļaujot Spalvaskāta kungam ienākt. Vājajā apgaismojumā grupas vadītāja siluets šķita vēl trauslāks un sažuvušāks nekā iepriekš viņš izskatījās gluži kā atdzīvojies skelets. Gājienu noslēdza Nika plecīgais stāvs. Kad visi bija sanākuši, puisis aizvēra durvis.

- Labvakar, Spalvaskāta kungs, Stenlija balss nebija tik lecīga kā parasti; Kitijas ausīm tā skanēja uzspēlēti pazemīgi. Nekādas atbildes. Spalvaskāta kungs lēnām tuvojās Freda klū­dziņu krēslam. Likās, ka katrs solis sagādā viņam sāpes. Vecais vīrs apsēdās. Anna pievilka krēslu viņam tuvāk. Šefa seja palika ēnā.

Spalvaskāta kungs atslēja spieķi pret krēslu un ļoti lēni novilka cimdus. Hopkinsa kungs stāvēja viņam blakus kluss, kārtīgs, neievērojams. Anna, Niks, Kitija, Stenlijs un Freds palika stāvam. Tas bija parastais rituāls.

- Labi, labi, sēdieties, Spalvaskāta kungs nolika cimdus klēpī. Draugi, mēs kopā esam nogājuši garu ceļu. Man nav jums jāatgādina, ko esam ziedojuši vai… te viņa runu pārtrauca skaļš klepus, kāds ir bijis mūsu mērķis. Esmu sapratis un tā uzsvēra arī Hopkinsa kungs -, ka mums trūkst resursu, lai uzsāktu nopietnu cīņu. Mums nav pietiekami daudz naudas, ieroču, zināšanu. Tagad mēs to varam labot.

Viņš apklusa un pamāja ar roku. Anna steidzās pasniegt šefam ūdens glāzi.

Spalvaskāta kungs padzērās. Tā, nu ir labāk. Tātad mēs ar Hopkinsu pētījām dokumentus, ko bijām nozaguši Britu biblio­tēkā. Tie ir seni deviņpadsmitā gadsimta papīri, un no tiem mēs uzzinājām par nozīmīgu dārgumu slēptuvi, kurā paslēpts liels maģisks spēks. Ja mēs to iegūtu, varētu sākt veselu revolūciju.

- Kuram burvim šī krātuve pieder? Anna vaicāja.

- Šobrīd tā ir burvjiem nesasniedzama.

Stenlijs dedzīgi panāca soli uz priekšu. Mēs dosimies, kurp vien jūs vēlēsieties, ser! viņš izsaucās. Uz Franciju, Prāgu vai… vai uz otru pasaules malu. Kitija pavērsa acis pret gries­tiem.

Vecais vīrs ieķiķinājās. Tik tālu mums nevajadzēs doties. Precīzāk, mums tikai jāšķērso Temza. Viņš ļāva pārējiem mir­kli pabrīnīties. Šie dārgumi nav meklējami tālā templī. Tie ir pavisam tuvu, tādā vietā, kam mēs tūkstošiem reižu esam gājuši garām. Es jums pastāstīšu, viņš pacēla roku, lai apklu­sinātu sačukstēšanos, pagaidiet, es tūlīt pateikšu. Tie atrodas pilsētas centrā, pašā burvju impērijas citadelē. Es runāju par Vestminsteras abatiju.

Kitija dzirdēja, kā pārējie noelšas, un juta, kā pa muguru skrien skudriņas. Abatija? Bet neviens taču neuzdrošinātos…

- Jūs domājat apbedījumus, ser? Niks vaicāja.

- Tieši tā. Hopkinsa kungs, vai jūs nepaskaidrotu…

Bibliotekārs noklepojās. Paldies. Abatijā ir apbedīti daudzi

dižie pagātnes burvji Gledstons, Prūss, Cērčils, Kičeners un vēl citi. Viņi guļ savos zārkos dziļi zem abatijas grīdas, un kopā ar viņiem guļ tādi dārgumi, kuru spēku šodienas muļķi pat nav spējīgi aptvert.

Kā jau parasti, kad runāja Hopkinss, Kitija tik tikko pievērsa uzmanību pašam runātājam, viņa klausījās vārdos un pārdo­māja, kādas iespējas tie paver.

No sava krēsla Spalvaskāta kungs izplūda skaļos smieklos.

- Šodienas vadoņi burvju karikatūras vairās no kapenēm kā no mēra. Gļēvuļi! Viņi baidās no senču atriebības, ja uzdrīkstē­sies traucēt viņu kaulus.

- No lamatām var izvairīties, sacīja Hopkinsa kungs, visu kārtīgi izplānojot. Mums nepiemīt burvju māņticīgās bailes. Esmu pārskatījis visus ierakstus par abatiju un atklājis kape­nes, kurās atrodami tādi dārgumi, par kuriem jūs pat sapņojuši neesat. Ieklausieties… Viņš izvilka no kabatas salocītu papīra gabalu. Kapa klusumā viņš to atvēra, izvilka no kabatas brilles, uzlika uz deguna un nolasīja: Seši zelta stieņi, četras dārg­akmeņiem rotātas statujas, divi ar smaragdiem rotāti dunči, oniksa lodes, alvas kausi… Ā, tas ir interesanti! Apburts, melns satīna maiss ar piecdesmit zelta sovriniem. Hopkinsa kungs pār briļļu malu palūkojās uz klātesošajiem. Šis maisiņš šķiet neievērojams, bet tā labākā īpašība ir tāda, ka, lai cik daudz naudas no tā izņem, tas nekad nekļūst tukšs. Tas būtu nebei­dzams ienākumu avots.

- Mēs varētu nopirkt ieročus! Stenlijs murmināja.Čehi mums piegādātu visu, kas vajadzīgs, ja vien mēs spētu maksāt.

- Nauda jums neko nedotu, Spalvaskāta kungs irgojās.

- Turpini, Klem. Tas nebūt nav viss.

- Pagaidiet, paskatīšos… Hopkinsa kungs atkal pievērsās papīra lapai. Maisiņš… jā, kristāla lode, kurā "…var redzēt nākotni, visu, kas aprakts un paslēpts".

- Iedomājieties tikai! Spalvaskāta kungs izsaucās. Iedo­mājieties, kādu varu tas mums dotu! Mēs varētu paredzēt katru nākamo burvju soli! Mēs varētu atrast pagātnē pazaudētos dār­gumus…

- Mēs būtu neapturami, Anna nočukstēja.

- Mēs būtu bagāti! Freds teica.

- Ja vien tā ir taisnība, Kitija klusi piebilda.

- Tur ir arī neliela soma, kurā varētu būt iesprostoti dē­moni, turpināja Hopkinsa kungs. Arī tā varētu būt noderīga, ja vien mēs atrastu pareizos buramvārdus. Un vēl citas lietas, tajā skaitā apmetnis, koka priekšmeti un dažas personiskās mantas. Maisiņš, kristāla lode un soma ir galvenie ieguvumi.

Spalvaskāta kungs paliecās uz priekšu, smīnēdams kā goblins. Tātad, mani draugi, viņš teica. Ko jūs par to domājat? Vai tā dēļ ir vērts papūlēties?

Kitija juta, ka ir īstais laiks ierunāties par drošību. Izklau­sās labi, ser, viņa teica. Bet kā tas nākas, ka tos dārgumus kāds jau nav paņēmis pirms mums? Kāds tur ir āķis?

Šķita, ka šī piezīme nedaudz saplacina komandas piepacelto garastāvokli. Stenlijs nikni palūkojās uz viņu. Kas par lietu? viņš jautāja. Šis darbs tev nešķiet gana liels? Tu taču biji tā, kas ņaudēja par labākas stratēģijas nepieciešamību.

Kitija juta, ka viņai pievēršas Spalvaskāta kunga skatiens. Meitene nodrebinājās.

- Kitijas iebildums ir vietā, Hopkinsa kungs sacīja. Ir kāds āķis, precīzāk, kapličai uzliktā aizsardzība. Saskaņā ar rakstīto ieejai velvē ir uzlikta buboņu mēra burvestība. Tā iedarbosies, tiklīdz tiks atvērtas durvis. Ja kāds ieies kapenēs, mēris uzkritīs visiem tuvākajā apkārtnē… viņš vēlreiz ieskatījās papīrā, "… un noraus miesu no kauliem".

- Cik jauki, Kitija sacīja. Pirksti spēlējās ar sudraba pieka­riņu, kas atradās kabatā.

- Un kā jūs ierosināt izvairīties no šīm lamatām? Anna vaicāja.

- Ir vairāki veidi, bet tie mums pagaidām vēl nav sasnie­dzami, Spalvaskāta kungs teica. Mums vēl nav pietiekami daudz zināšanu. Bet Hopkinsa kungs pazīst kādu, kas varētu palīdzēt…

Visi atkal palūkojās uz bibliotekāru, kuram acīs bija atvai­nošanās pilns skatiens. Viņš ir, tas ir, bija burvis, Hopkinsa kungs teica. Lūdzu, pēc viņa vārdiem visi bija sākuši aktīvi

iebilst, uzklausiet mani. Viņš sev vien zināmū'iemeslu dēl arī / &* nav apmierināts ar pastāvošo iekārtu un meklē iespēju, kā gāzt

.Devro un pārējos. Viņam piemīt mums tik vajadzīgās prasmes -

un maģiskie priekšmeti -, kas palīdzētu izvairīties no mēra.

Turklāt viņam ir šo kapeņu atslēgas.

- Kas viņš tāds ir? Niks vaicāja.

- Drīkstu jums teikt tikai to, ka viņš ir viens no sabiedrības vadoņiem, zinātnieks un mākslas pazinējs. Viņš pazīst valdības ietekmīgākos cilvēkus.

- Kāds ir viņa vārds? Kitija vaicāja. Šāda noslēpumainība man nepatīk!

- Viņš diemžēl ļoti uzmanīgi sargā savu identitāti. Tāpat kā mēs pārējie. Es viņam vēl neko neesmu teicis pārjums. Bet, ja jūs būtu ar mieru pieņemt viņa palīdzību, šis cilvēks drīzumā vēlētos tikties ar kādu nojums. Viņš sniegs mums nepieciešamo informāciju.

- Bet kā gan mēs varam viņam uzticēties? Niks iebilda. Viņš taču var mūs nodot!

Hopkinsa kungs noklepojās. Man tā nešķiet. Viņš jums jau ir palīdzējis daudzas reizes. Lielākā daļa padomu, ko esmu devis, nāca no šī vīra. Viņš vēlas, lai mums veiktos.

- Es pārbaudīju apbedījumu aprakstus bibliotēkā, Spalvas­kāta kungs piebilda. Tie ir oriģināli. Pārāk daudz pūļu, lai kāds vēlētos tos viltot. Turklāt ar Klema starpniecību viņš mūs ir pazinis jau gadiem ilgi. Kāpēc lai viņš mūs nodotu, ja nevēl ļaunu Pretošanās kustībai? Es viņam ticu. Vecais vīrs bija pie­cēlies kājās, viņa balss bija aizsmakusi, elpa sēcoša. Un šī ir mana organizācija, tāpēc jums jātic tam, ko es saku. Vai ir vēl kādi jautājumi?

- Tikai viens, sacīja Freds, atvāzdams nazi. Kad sākam?

- Ja viss noritēs, kā plānots, mēs rītnakt dosimies uz aba­tiju. Atliek tikai… Vecais vīrs spēji apklusa, sāka klepot. Viņa salīkusī mugura meta savādu ēnu uz sienas. Anna pienāca un palīdzēja apsēsties. Viņš vēl brīdi nespēja parunāt.

- Piedodiet, sirmgalvis sacīja. Bet jūs jau redzat, kāda ir mana veselība. Spēki zūd. Patiesību sakot, draugi, Vestiminsteras abatija varētu būt mana pēdējā iespēja, lai vestu jūs visus pie kaut kā labāka. Tas būtu jauns sākums.

Tas būtu cienījams gals tev pašam, Kitija nodomāja. Šī ir tava pēdējā iespēja kaut ko sasniegt pirms nāves. Es tikai ceru, ka tavs saprāts vēl nav aptumšojies, tas arī viss.

It kā lasīdams viņas domas, Spalvaskāta kungs pēkšņi pagrieza galvu Kitijas virzienā. Mums tikai jāaiziet pie sle­penā labdara un viss jāpārrunā, viņš teica. Tā kā tu, Kitij, šodien esi tik sprigana, varēsi doties uz rītdienas tikšanos.

Kitija izturēja viņa skatienu. Lai notiek!

- Tātad, vecais vīrs noskatīja visus pēc kārtas, jāteic, ka esmu nedaudz vīlies. Neviens no jums nav painteresējies, kas īsti ir tā persona, kuras kapenēs mēs gatavojamies ielauzties. Vai jūs tas neinteresē? viņš smējās.

- Un kurš tas ir? Stenlijs vaicāja.

- Kāds, kuru jūs noteikti atceraties no skolas laikiem. Domāju, ka viņš joprojām ir pati ietekmīgākā figūra mācību grāmatās. Neviens cits kā valsts dibinātājs, lielais un briesmī­gais vadonis, Prāgas varonis, Spalvaskāta kunga acis tumsā mirdzēja. Mūsu mīļotais Viljams Gledstons.

T

rešā

dala