Golema acs

27 bartimajs

T uvojās vakars. mazo kafejnīcu īpašnieki beidzot sarosī­jās, iededzot laternas un sakārtojot koka krēslus, kas dienas laikā bija sagāzti un izgrūstīti uz ietves. Tīna baznīcā [37] [1] Tīna baznīcā ir apbedīts Tiho Brahe (1546-1601) burvis, astronoms un liels dueļu piekritējs, viens no maniem patīkamākajiem saimniekiem. Nu, taisnību sakot, gluži nepatīkams saviem sāncenšiem, jo, būdams kais­līgs puisis, nepārtraukti iekūlās kautiņos un mēģināja noskūpstīt draugu sievas. Tieši tā viņš zaudēja degunu to kādā duelī nocirta viņa sāncensis skaistas sievietes dēļ. Es viņam pagatavoju skaistu zelta degunu, un kopš tā laika mēs kļuvām draugi. Tāpēc viņš mani parasti izsauca, lai pakavētos gudrās sarunās.

atska­nēja zvanu spēle, un Prāgas iedzīvotāji izgāja uz ielām, lai dotos mājup.

Lielāko dienas daļu zēns bija nosēdējis pie balti klāta kafej­nīcas galda, lasīdams čehu laikrakstus. Paskatoties uz augšu, viņš redzēja Vecpilsētas laukumu, kas atradās duci metru tālāk. Paskatoties lejup, pavērās vēl labāks skats uz tukšām kafijas krūzītēm un šķīvjiem, kas klāti ar desu ādām un sāļo cepumu drupačām, citiem vārdiem sakot, viņa pusdienu at­liekām.

Es sēdēju viņam pretī, uz deguna uzlicis lielas saulesbrilles un mugurā uzvilcis modīgu mēteli, līdzīgu tam, kas bija mugurā manam saimniekam. Lai panāktu pilnīgi ticamu iespaidu, biju uzlicis uz šķīvja vienu sālsstandziņu un pārlauzis to uz pusēm, lai izskatītos, ka arī es esmu pusdienojis. Protams, patiesībā es ne ēdu, ne dzēru. [38] [1] Cilvēku ēdiens piesārņo mūsu būtību. Ja arī mēs kaut ko aprijam pie­mēram, kādu cilvēku tam jābūt dzīvam Jo tikai tā gars baro mūsu būtību, pārējais ir nederīgi kauli un miesa. Ceru, ka nesabojāju tev apetīti?

Vecpilsētas laukums bija viena no plašākajām vietām pilsētas austrumu daļā, to klāja nelīdzens bruģis, ko izraibināja gājēji un puķu stendi. Putnu bars lēni nolaidās skaistas piecstāvu mājas priekšā, no dūmeņiem pacēlās dūmi. Ainava bija tik skaista, cik vien varētu vēlēties, tomēr es biju nemierīgs.

- Vai tu beigsi dīdīties? Zēns nometa avīzi uz galda. Tu traucē man koncentrēties!

- Neko nevaru līdzēt. Mēs sēžam pārāk atklātā vietā.

- Nomierinies mums nekas nedraud.

Es zaglīgi palūkojos apkārt. Domā? Mums vajadzēja palikt viesnīcā.

Netenjels pašūpoja galvu. Ja man tajā žurku alā būtu jāpa­vada kaut mirkli ilgāk, es sajuktu prātā. Putekļu dēļ es neesmu kārtīgi izgulējies. Un visu nakti man virsū krita blaktis katru reizi, kad nošķaudījos, tās nobira uz segas.

- Ja tu esi tik putekļains, tev vajadzēja ieiet dušā.

Zēns izskatījās nokaunējies. Man nepavisam nepatika tās caurules. Un vanna izskatījās tāda… izsalkusi. Prāga tomēr ir droša te ir ļoti maz burvju. Visu laiku, kamēr mēs te sēžam, neesmu redzējis ne velnēnu, ne džinu, ne burvestību un mēs taču esam pilsētas centrā! Neviens neredzēs, kas tu patiesībā esi. Nomierinies.

Es nodrebinājos. Ja jau nu tu tā saki… Es negribētu pie­dzīvot brīdi, kad man jābēg un karavīri ar izstieptiem durkļiem dzenas man pakaļ.

Netenjels neklausījās. Viņš atkal bija paņēmis avīzi un lasīja. Pievērsos savai pēcpusdienas izklaidei plānu caurskatīšana un pārskatīšana.

Zēnam bija taisnība mēs nebijām redzējuši nevienu bur­vestību. Nevarētu teikt, ka valdības klātbūtne vispār nebūtu manīta pāris reižu pār laukumu bija pārsoļojuši karavīri tumši zilās uniformās, ar spožiem zābakiem un krāšņām cepurēm. [39] [1] Kā likums jo spožākas uniformas, jo vājāka armija. Zelta laikos Prā­gas kareivji valkāja neuzkrītošus mundierus bez jebkādiem izskaistināju­miem, bet tagad, man par šausmām, viņi staigāja riņķī, apkrāvušies ar rotā­jumiem plušķaini uzpleči, misiņa pogas. Kareivjiem ejot, metāla rotājumi zvanīja kā zvaniņi. Salīdzinājumam Londonas Nakts policijas darbinieki staigāja neuzkrītošos, pelēkos uzvalkos, bet no viņiem visi baidījās.

(Vienreiz viņi apstājās pie mūsu galdiņa un palūdza uzrādīt per­sonu apliecinošus dokumentus. Zēns pasniedza viltoto pasi, bet es karavīru virzienā raidīju nelielu burvestību, lai viņi aizmirstu prasību un ātrāk dotos prom.) Bet mēs netikām redzējuši neko maģisku: ne Izlūklodes, ne foliotus, kas maskējušies par balo­žiem, neko tamlīdzīgu. Viss šķita ļoti nevainojami.

Tomēr es varēju just, ka pāris kvartālu tālāk no mums notiek kaut kas maģisks, turklāt visos plānos. Tie šūpojās un zvanīja, visvairāk septītais plāns, no kura parasti nāk lielākās nepatik­šanas. Šī maģiskā darbība nebija vērsta pret mums vismaz vēl ne. Tomēr tā mani uztrauca, īpaši tāpēc, ka mans saimnieks, būdams cilvēks, turklāt jauns un nekaunīgs, neko nejuta un turpināja uzvesties kā parasts tūrists. Man labāk būtu paticis maskēties.

- Vajadzēja sarunāt tikšanos kādā vientuļākā vietā, es uzstāju. Šeit ir pārāk daudz tautas.

Netenjels nošņācās. Un dot viņam iespēju atkal ierasties gūla izskatā? Labāk ne. Arī viņš var valkāt uzvalku un kakla­saiti tāpat kā visi pārējie.

Tuvojās seši vakarā. Zēns samaksāja rēķinu un sameta avī­zes somā. Uz hotdogu stendu, viņš nokomandēja. Kā jau parasti, piesedz mani un aizsargā, ja kas notiek.

- Lai notiek, priekšniek. Šoreiz tev nav cepures ar sarkanu spalvu. Kā būtu ar sarkanu rozi rokās vai sārtu lenti matos?

- Paldies, nevajag.

- Es tikai piedāvāju…

Mēs pūlī izšķīrāmies. Es gāju gar pašu māju sienu, bet zēns droši devās uz laukuma centru. Tā kā lielākā daļa cilvēku, kas atgriezās mājās pēc darba, nez kāpēc gāja gar ielas malām, Netenjels izskatījās samērā vientuļš. Es vēroju, kā viņš aiziet. Zvirbuļu bars uzspurdza gaisā un aizlidoja virs namu jum­tiem. Uzmanīgi tos pārskatīju, bet viņu vidū neredzēju nevienu dēmonu. Pagaidām viss bija kārtībā.

Vīrs ar smalkām ūsiņām un pašpārliecinātu dabu, piestip­rinājis pie divriteņa ratus, aizbrauca līdz laukuma centram un uzstādīja tur hotdogu pārdošanas stendu. Viņš cepa maizītes un desiņas steidzīgajiem Prāgas iedzīvotājiem. Pie viņa letes jau bija sastājusies neliela rinda, kuras galā nostājās arī mans saimnieks, laiku pa laikam pametot skatienu apkārt.

Es nevērīgi nostājos vienā laukuma malā un pārlūkoju apkārtni. Man te nepatika pārāk daudzos logos atspoguļojās rietošās saules stari, neļaujot saskatīt, vai pa tiem kāds nolū­kojas.

Bija jau seši. Arlekīns nerādījās.

Rinda pie hotdogu letes kļuva arvien īsāka. Netenjels bija pēdējais. Viņš pašļūca uz priekšu, meklēdams kabatās sīknaudu.

Es pārskatīju garāmgājējus dažādos laukuma stūros. Pie torņa stāvēja mazs pulciņš čehu, bet lielākā daļa iedzīvotāju joprojām steidzās mājup, nogriežoties ielās, kas ved prom no laukuma.

Ja Arlekīns šeit bija, viņš nedeva nekādu ziņu.

Nemiers pieauga. Joprojām nebija manāma nekāda redzama maģija, bet visi plāni virmoja.

Paraduma pēc pārbaudīju visas septiņas ieliņas, kas veda uz laukumu. Vismaz pavērās vairākas bēgšanas iespējas.

Netenjels tagad bija otrais rindā. Viņam priekšā stāvēja maza meitenīte, kas pieprasīja vēl vienu kečupa kārtu uz desiņas.

Pāri laukumam straujā solī devās garš vīrs. Viņam mugurā bija žakete, ap kaklu kaklasaite un pie rokas piebāzta soma. Es viņu nopētīju no galvas līdz kājām. Likās, ka viņš bija vienā augumā ar Arlekīnu, lai gan no tālienes bija grūti pateikt.

Netenjels šo vīru vēl nebija pamanījis. Viņš vēroja, kā mazā meitene ar abām rokām tur hotdogu.

Vīrietis ātrā solī devās Netenjela virzienā. Iespējams, pārāk ātri it kā viņam būtu kāds nezināms nolūks…

Es metos uz priekšu.

Vīrs pagāja cieši garām Netenjelam, neuzmetot viņam ne skatienu, un aizmaršēja pa bruģēto laukumu.

Atviegloti nopūtos. Iespējams, zēnam bija taisnība. Es biju pārāk uzvilkts.

Netenjels pirka hotdogu. Likās, ka viņš ar pārdevēju pār­spriež salātu daudzumu.

Kur gan bija Arlekīns? Torņa pulkstenis rādīja divpadsmit pāri sešiem. Tas vīrs kavējās.

Laukuma malā sadzirdēju zvanīšanu attālu, ritmisku, gluži kā kamanu zvārgulīšus Lapzemes sniega klajumos. Likās, ka skaņa nāk no visām pusēm vienlaikus. Man tā šķita pazīstama, lai gan atšķīrās no visa, ko es pirms tam biju dzirdējis… nespēju noteikt, kas tā par skaņu.

Un tikai tad, kad pamanīju zilo mundieru rindas parādā­mies katrā no septiņām ielām, kas veda uz laukumu, es beidzot sapratu. Uz bruģētajām ielām klabēja zābaki, šautenes saules gaismā mirdzēja, metāla nozīmītes šķindēja uz karavīru krūtīm, un Prāgas armija parādījās mūsu redzeslokā. Pūlis metās sānis, skanēja satrauktas balsis. Kareivji pēkšņi apstājās un nobloķēja visas ielas.

Skrēju pie Netenjela.

Mandrāk! es auroju. Aizmirsti par Arlekīnu! Mums jābēg.

Zēns pagriezās, turot rokā hotdogu, un pamanīja karavīrus. Cik apnicīgi!

-Visas ielas ir bloķētas, un mēs nevaram bēgt pa jumtiem. Arī tur viņiem ir skaitliskais pārsvars.

Netenjels pacēla skatienu un ieraudzīja, ka uz jumtiem sapulcējušies vairāki duči foliotu, kas tikko bija uzrāpušies pa notekcaurulēm un drūzmējās uz māju korēm un ap skurste­ņiem, lūrot uz mums un ar astēm rādot nepieklājīgus žestus.

Arī hotdogu tirgotājs bija pamanījis armijas vīrus un ar šausmu brēcienu uzlēca uz divriteņa un lielā ātrumā aiztraucās pa brugakmeņiem klāto laukumu, aiz sevis pametot desu, salātu un karstu ogļu taciņu.

- Tie ir tikai cilvēki, Netenjels sacīja. Te nav Londona. Izlauzīsimies cauri.

Mēs skrējām uz tuvāko Kārļa ielu. Man likās, ka tu nevē­lies, lai es kļūstu vardarbīgs un lietoju maģiju, es sacīju.

- Aizmirsti par to. Ja mūsu čehu draugi grib kaut ko uzsākt, tad mēs varam… ak…

Mēs skatījāmies uz riteņbraucēju, kas, no bailēm kā sajucis un nesaprazdams, ko darīt, apriņķoja pāris apļu pa laukumu un tad, galvu noliecis un ātri pedāļus mīdams, mainīja virzienu un metās pret armijas rindām. Kāds karavīrs pacēla šauteni. Atskanēja šāviens. Riteņbraucējs noraustījās, galva nokārās uz sāniem, kājas nošļuka no pedāļiem. Bet divritenis, inerces dzīts, vēl kādu gabalu ripoja, raujot aiz sevis hotdogu ratus, ietrie­cās tuvākajā armijas rindā un apgāzās, uzmetot virsū kareiv­jiem pārdevēja ķermeni, desiņas, karstās ogles un kāpostu sa­lātus.

Mans saimnieks apstājās, smagi elpodams. Man vajadzīgs vairogs! viņš sacīja. Tūlīt!

- Kā vēlies.

Pacēlu roku un apliecu mums abiem apkārt vairogu tas bija mirdzošs un labi saskatāms otrajā plānā; izskatījās pēc kartu­peļa formas lodes, kas šūpojās, mums ejot. Un tagad sprā­dzienu! zēns norīkoja. Mums jāizlaužas cauri.

Neticīgi palūkojos uz Netenjelu. Vai esi pārliecināts? Tie vīri nav maskējušies džini.

- Nu labi, tad vienkārši notriec viņus malā. Nedaudz piekauj. Man vienalga, ja tikai tiekam prom neskarti…

Kāds karavīrs atrāvās no jucekļa, ko bija izraisījis velosi­pēdists, un izšāva. Lode lidoja no trīsdesmit metru attāluma, tieši cauri vairogam un atkal tālāk, pa ceļam sajaucot Netenjela matus.

Zēns nikni palūkojās uz mani. Kas tev tas par vairogu?

Es pārbolīju acis. Viņi šauj ar sudraba lodēm. [40] [1] Tā kā sudrabs ir mūsu būtībai indīgākā viela, tas spēj šķelt mūsu bur­vestības kā nazis sviestu. Lai gan Prāgā maģija vairs nebija tādā līmenī kā kādreiz, vecās gudrības viņi nebija aizmirsuši. Vecajos laikos sudraba lodes parasti netika izmantotas pret džiniem, bet gan pret citiem pretiniekiem.

Vairogs nav drošs. Es pagriezos, satvēru viņu aiz apkakles un tajā pašā mirkli pārvērtos. Slaidā, elegantā Ptolemaja forma izstiepās, āda kļuva par akmeni, tumšie mati par ķērpi. Tagad pa laukumu skrēja melnīgsnēja gargoila, velkot līdzi noskaitušos pusaudzi.

Kur tu skrien? Netenjels auroja. Visi ceļi ir nogriezti!

Gargoila paklabināja knābi. Klusē! Es domāju.

Lai gan padomāt šajā tracī bija grūti. Skrēju atpakaļ uz lau­kuma vidu. No visām ielām izsoļoja karavīru rindas, izstieptās šautenes mirdzēja, zābaki klaudzēja, nozīmītes žvadzēja. Folioti uz jumtiem dedzīgi sasaucās un sāka rāpties lejup, švīkstot gar sienām kā milzīgi kukaiņu bari. Gargoila palēnināja gaitu. Garām lidoja ložu krusa. Zēns pašlaik bija viegli ievainojams, tāpēc es parāvu saimnieku sev priekšā un sakļāvu akmens spār­nus viņam pāri, neļaujot lodēm viņu savainot. Turklāt šādi es vairs nedzirdēju viņa iebildumus.

Sudraba lode atsitās man pret spārnu, skarot manu būtību ar indīgo pieskārienu.

Mēs bijām ielenkti sudraba lodes uz ielas, folioti uz jum­tiem. Atlika tikai viena izeja vidusceļš.

Es nedaudz pacēlu spārnu un parādīju zēnam laukumu. Kā tev šķiet, kurai mājai ir visplānākās sienas? es vaicāju.

Kādu brīdi likās, ka viņš nesaprot. Tad tomēr Netenjelam atausa gaisma. Tu taču nedomā…

-Tai ar rozā slēģiem? Varbūt tev taisnība… Nu, paskatīsi­mies!

Mēs atkal skrējām cauri ložu krusai es, knābi uz priekšu izstiepis un acis samiedzis, zēns, smagi elsodams, mēģinādams saliekties līkumā un aizsegt ar rokām seju. Gargoilas ir diezgan labas skrējējas, ja ņem vērā viņu spēcīgās kājas un spārnus, kas paātrina gaitu, un es ar prieku varu teikt, ka aiz mums palika tikai apsviluši bruģakmeņi.

īsi aprakstīšu savu mērķi: četrstāvu ēka, kantaina un plata, ar augstiem arkveida logiem un veikalu pirmajā stāvā. Aiz tās pacēlās Tīna baznīcas torņi. [41] [1] Es gandrīz vai varēju sadzirdēt, kā vecais labais Tiho mani uzmun­drina. Viņam patika derības. Reiz mēs saderējām, ka es nevaru ar vienu lēcienu tikt pāri Vltavas upei noteiktajā dienā. Ja man tas izdotos, viņš solīja nodot sevi manā rīcībā, lai es darītu, ko vien vēlos. Protams, vecais viltnieks bija izrēķinājis, ka tieši todien Vltavā būs pavasara plūdi. Todien upe izgāja no krastiem un kļuva daudz platāka nekā parasti. Es piezemējos otrā krastā līdz ar nagiem. Manu saimnieku tas tā uzjautrināja, ka viņš smējās, līdz zelta deguns nokrita no sejas.

Mājas īpašnieks ēku ļoti mīlēja katram logam priekšā bija nesen krāsoti rozā slēģi. Uz katras palodzes stāvēja puķu kastes, kurās ziedēja rozā un baltas peonijas. Pie katra loga bija piekārti gaisīgi mežģīņu aizkari. Švītīgi. Vēl tikai trūka, lai slēģos būtu izgrebtas mazas sir­sniņas.

Karavīri no tuvākajām ielām skrēja šurp, gribēdami nogriezt mums ceļu.

Folioti rāpās lejup pa notekcaurulēm vai lēca no jumtiem, izmantojot rokas kā izpletņus.

Izlēmu, ka vislabāk būtu mērķēt uz otro stāvu, tieši pa vidu abiem ienaidnieku grupējumiem.

Ieskrējos un lēcu, spārnus plivinot, divas tonnas smagā gargoila uzšāvās gaisā. Mums pakaļ lidoja divas lodes un viens foliots, kas metās mums ceļā. Lodes mums pašāvās garām, bet foliots sadūrās ar akmens dūri, kura samīcīja viņu plakanu kā pīrāgu, kam kāds uzkāpis ar kāju.

Divas tonnas smagā gargoila ielidoja pa otrā stāva logu.

Vairogs joprojām darbojās, tādējādi lielākoties pasargājot mūs no stikla lauskām un koka šķembām, ķieģeļu gabaliem un plastikāta, kas lidoja uz visām pusēm. Tomēr zēns sāpēs iebļā­vās, un vēl trakāk kliedza vecā kundze, kas mierīgi sēdēja klub­krēslā, kad mēs pēkšņi palidojām viņai garām. Es vēl paspēju uzmest skatienu guļamistabai, kura varēja lepoties ar skaistu mežģīņu ietērpu, un tad mēs atkal bijām ārā no mājas, triecoties cauri nākamajai sienai.

Mēs kritām lejup tumšā sānieliņā, un aiz mums nobira ķie­ģeļi un nokrita veļas gabali, ko kāds neapdomīgs indivīds bija izžāvis uz virves pāri ielai. Mēs piezemējāmies smagi. Zēns izli­doja gargoilai no nagiem un ievēlās renstelē.

Es lēnām piecēlos, mans saimnieks tāpat. Kliedzieni mums aiz muguras vēl bija slāpēti, bet uz kareivju un foliotu ierašanos vairs ilgi nebija jāgaida. Blakusieliņa veda uz vecpilsētu. Mēs metāmies tajā.

Pēc pusstundas mēs nokritām aizaugušā, neapsargātā dārzā, lai ievilktu elpu. Jau vairākas minūtes vairs nedzirdējām vajā­tājus. Es atkal biju pieņēmis Ptolemaja izskatu.

- Kā tad mums veicas ar to pārāk lielas uzmanības nepiesais­tīšanu? es šķelmīgi vaicāju Netenjelam.

Viņš neatbildēja, tikai skatījās uz to, ko bija cieši sažņaudzis rokā.

- Ieteiktu aizmirst Arlekīnu, es turpināju. Ja vien viņam būtu kaut nedaudz veselā saprāta, pēc šāda trača šis vīrs dotos trimdā uz Bermudu salām. Tu viņu vairs nesadzīsi rokā.

- Zinu, saimnieks novilka. Turklāt no viņa vairs nebūtu lielas jēgas. Arlekīns ir miris.

- Ko? Mana daiļrunība pēkšņi izsīka. Tikai tagad es sapratu, ka zēns joprojām tur rokā hotdogu. Tas gan izskatījās krietni samīcīts pēc visiem šiem piedzīvojumiem, turklāt klāts ar koka skaidām, stikla gabaliņiem un puķu ziedlapiņām. Taču zēns nenovērsa no tā acis.

- Paklau, es zinu, ka esi izsalcis, sacīju, bet tas jau ir par traku. Labāk nopirksim kādu sviestmaizi!

Zēns pašūpoja galvu. Ar putekļainajiem pirkstiem viņš paplēta maizi. Tas, ko Arlekīns mums solīja. Nākamais, pie kā griezties.

- Pie desas?

Nē, muļķi. Te… Netenjels izvilka no hotdoga salocītu papīra lapiņu, notašķītu ar kečupu. Arlekīns bija hotdogu pār­devējs. Tā viņš maskējās. Un tagad viņš ir miris, tāpēc atriebt viņa nāvi ir daļa no mūsu uzdevuma. Bet vispirms jāatrod šis burvis.

Viņš atlocīja papīra lapu, uz kuras bija uzšņāpti pāris vārdu:

Kafka

Zelta iela 13