Golema acs

31 kitija

audums noslīdēja no sarkofāga ar vieglu švīkstu, un no tā gluži kā no pūpēža pacēlās putekļu mākonis. Putekli uzvirpuļoja lākturu gaismā un atkal nosēdās. Spalvaskāta kungs salo­cīja zīda audumu un pārmeta to pār sarkofāga malu. Un tikai tad viņš noliecās, lai ieskatītos sarkofāgā.

- Nolaidiet zemāk lākturus, viņš čukstēja.

Niks pietuvināja gaismu sarkofāgam. Visi pārējie pastiepa kaklus, lai arī ieskatītos.

- Aāā… Spalvaskāta kungs izdvesa tādu nopūtu kā gard­ēdis, kas apsēdies pie pilna galda un zina, ka baudījums ir tuvu. Visapkārt atbalsojās pārējo sajūsmas saucieni. Pat Kitija uz brīdi aizmirsa, ka neatbalsta šo rīcību.

Viņi pazina šo seju, it kā tā būtu viņu pašu. Tā bija Londonas dzīves sastāvdaļa, attēlota jebkurā publiskā vietā. Viņi bija redzējuši šo seju tūkstošiem reižu statujās, memoriālos, sie­nas gleznojumos. Tās profils bija redzams uz mācību grāmatām, valdības rīkojumiem un plakātiem, kas bija izstādīti visos tirgus laukumos. Šī cilvēka statuja stāvēja uz pīlāriem skvēros, viņa seja nolūkojās no naudas zīmēm, ko viņi izvilka no kabatām. Katrā ikdienas solī, visās viņu cerībās un naidā klāt bija Gledstons.

Un tagad viņiem šī seja šķita sen pazīstama.

Maska, kas bija uzlikta uz impērijas dibinātāja sejas, bija pagatavota no zelta un smalki izstrādāta. Kamēr mirušais ķermenis bija novietots kapličā, prasmīgi meistari bija paņē­muši ģipša atlējumu, kurā bija ielējuši šķidro metālu. Pirms bērēm maska bija uzlikta vadonim uz sejas, tas bija nemainīgais attēls, kam mūžīgi lemts spīdēt kapa tumsā, kamēr miesa zem tā pamazām sairst. Tā izskatījās kā jau veca vīra seja ar ērgļa degunu, šaurām lūpām un dziļām rievām vaigos un neskaitāmu sīku grumbiņu izvagota. Acu vietā bija atstāti tukši caurumi, kas tagad akli vērās nezināmajā. Kompānijai, kas skatījās uz šo masku, muti pavēruši, viņš šķita kā seno dienu imperators, neuzveicams savā varenībā.

Visapkārt maskai pletās baltu matu viļņi.

Gledstons gulēja uz muguras, gluži tāpat kā upuri telpas tālākajā galā, rokas uz krūtīm sakrustojis. Pirksti bija vieni vienīgi kauli. Mirušajam mugurā bija melns uzvalks, glīti aiz­pogāts un piegulošs uz ribām, bet citur nepatīkami sašļucis. Šur tur audumu bija sākuši maitāt centīgie tārpi vai kodes, un tur spīdēja balti caurumi. Gledstona kurpes bija melnas un šauras, un virs tām bija sakrājies putekļu slānis.

Ķermenis gulēja uz sarkaniem samta spilveniem, kas aiz­ņēma pusi no sarkofāga iekšpuses. Kamēr Kitijas skatiens kavē­jās pie zelta maskas, pārējo acis bija pievērstas kam citam.

- Paskatieties uz to mirdzumu, Anna novilka. Neticami!

- Tas viss ir tik vērtīgs! Stenlijs nočukstēja, muļķīgi smaidī­dams. Es nekad neesmu redzējis šādu auru! Te ir kaut kas ļoti spēcīgs lai gan vara piemīt visam, pat apmetnim.

Pār ceļiem Gledstonam bija pārklāts kārtīgi salocīts apmet­nis melnā un purpursarkanā krāsā. Pie tā bija piesprausta zelta piespraude. Apmetnis, Spalvaskāta kungs novilka. Mūsu labdaris to vēlējās sev. Lai notiek. Paskatieties, kas vēl te ir…

Un te jau atklājās pārējie dārgumi, brīnumainie priekšmeti, pēc kuriem viņi bija ieradušies. Te bija daudz zeltlietu mazas dzīvnieku figūriņas, izrotātas kastītes, dārgakmeņiem rotāti zobeni un dunči, melnas oniksa lodes, mazs, trīsstūrains nezi­nāma dzīvnieka galvaskauss un pāris aizzīmogotu rituļu. Netālu no galvas bija kaut kas mazs, ietīts melnā drēbē, kas ar laiku kļuvusi pelēka iespējams, tā bija izslavētā kristāla lode. Pie kājām starp pudeli ar aizbāzni suņa galvas formā un neizteiks­mīgu alvas kausu gulēja stikla kastītē ielikts satina maks. Tam blakus atradās neliela, melna somiņa, nostiprināta ar bronzas sprādzi. Vienā sarkofāga sānā, cieši pie mirušā ķermeņa bija zobens un nomelnējis koka zizlis bez rotājumiem, izņemot pentaklu augšā.

Pat nepaskatoties uz citām lietām, Kitija varēja sajust, kā no sarkofāga dārgumiem paceļas varas aura. Tā burtiski vibrēja gaisā.

Spalvaskāta kungs beidzot saņēma sevi rokās. Labi, tagad pie darba. Atveriet somas! Mēs ņemsim daudz ko. Viņš uzmeta skatienu pulkstenim. Jau gandrīz viens! Esam iztērējuši pārāk daudz laika. Anna tu būsi pirmā.

Viņš noliecās pār sarkofāgu un ņēma ārā priekšmetus. Tie ir no Ēģiptes, ja nekļūdos… Un te būs maks… Uzmanīgi, sie­viete! Soma pilna? Labi, Stenlij, tu esi nākamais.

Kamēr sarkofāgs tika aplaupīts, Kitija stāvēja malā, somu atvērusi un rokas nolaidusi gar sāniem. Nemiers, kas viņu bija pārņēmis, atrodot miroņus, tagad atgriezās ar jaunu spēku. Meitenes skatiens šaudījās starp iluzoro sienu un kāpnēm, pār muguru pārskrēja skudriņas. Bailes pavadīja nožēla par šīs nakts reidu. Viņas ideāli, vēlme satriekt burvjus un atdot varu vienkāršajiem cilvēkiem nekad nebija šķitusi tik tāla no Spalvas­kāta kunga un viņa grupas rīcības. Cik tas bija groteski! Viņas biedru alkatība, sajūsmas saucieni, Spalvaskāta kunga sarkani pietvīkusi seja, dārgumi, kas pazuda atvērtajās somās, tas viss Kitijai pēkšņi kļuva pretīgs. Pretošanās kustība viņai šķita vien­kārša zagļu banda, un viņa bija viena no tiem.

Kitij! Nāc šurp!

Stenlijs un Niks bija piepildījuši somas un pagājuši malā. Viņas kārta. Kitija tuvojās. Spalvaskāta kungs bija pastiepies tālāk nekā jebkad, viņa galva un pleci burtiski bija pazuduši sarkofāgā. Viņš pastiepa Kitijai mazu bēru urnu un burku, uz kuras bija attēlota čūska, un atkal metās sarkofāgā. Te… viņa balss savādi atbalsojās kapenēs. Ņem apmetni… un arī zizli. Tie abi ir Hopkinsa kunga labvēlim, kas mūs atveda tik tālu. Nevaru aizsniegt to stūri… Stenlij, vai tu man nepalīdzētu?

Kitija paņēma zizli un iegrūda apmetni somā, saraudamās no tā aukstā un savādi lipīgā pieskāriena. Viņa vēroja, kā Stenlijs pakāpjas uz paaugstinājuma un pastiepjas dziļāk sarkofāgā, un viņa kājas uz brīdi paslējās gaisā. Spalvaskāta kungs atspiedās pret sienu, noslaucīdams sviedrus. Tikai pāris lietu, viņš murmināja, un tad mēs varēsim… Sasodītais puika! Kāpēc tu nevari būt uzmanīgāks?

Iespējams, pārāk lielā entuziasmā Stenlijs bija iegāzies ar galvu pa priekšu sarkofāgā, nometot lākturi uz grīdas. Iestājās krēsla.

- Muļķi tāds! Ja tu kaut ko salauzīsi… Spalvaskāta kungs noliecās, lai ieskatītos sarkofāgā, bet tumsā neko nespēja sare­dzēt. No sarkofāga skanēja švīkstoņa un kustību radīts troks­nis. Uzmanīgi kāp ārā! Nesaplēs kristāla lodi!

Kitija pacēla lākturi, kas bija aizripojis pa akmens grīdu, lamādama Stenliju par muļķīgo rīcību. Viņš vienmēr bi ja tēlojis ākstu, bet šoreiz tas bija nepiedodami. Meitene pārkāpa pāri salauztajam sarkofāga vākam, lai iespīdinātu lāktura gaismu sarkofāgā, bet šokā atlēca malā, kad Stenlija galva pēkšņi parā­dījās no sarkofāga. Cepure bija nokritusi viņam uz sejas, to pil­nībā aizsedzot.

- Ups! viņš iesaucās spalgā, kaitinošā balsī. Cik gan es esmu neveikls!

Kitijai asinis vārījās. Kā tev nāk prātā mani šādi nobiedēt? Tev šķiet, ka mēs te spēlējam paslēpes?

- Pasteidzies, Stenlij, Spalvaskāta kungs mudināja.

- Piedodiet, piedodiet! Tomēr neizklausījās, ka Stenlijs savu rīcību nožēlotu. Viņš nesakārtoja cepuri un nerāpās ārā no sarkofāga. ,

Spalvaskāta kungs bija pārskaities. Es tevi iepēršu ar spieķi, ja tu tūlīt pat nekustēsies, muļķa puika!

- Kustēties? To es varu! To pateicis, Stenlijs sāka kustināt galvu šurpu turpu, it kā šūpotu to sev vien dzirdamas mūzikas taktī. Kitijai par aizkaitinājumu, viņš pazuda sarkofāgā un pēc tam atkal parādījās, muļķīgi ķiķinādams. Likās, ka šāda rīcība sagādā Stenlijam bērnišķīgu prieku, un viņš to atkārtoja, muļ­ķīgi izsaucoties. Tagad jūs mani redzat, viņš sauca, cepurei slāpējot balsi, un tagad ne!

- Tas puika ir sajucis prātā, Spalvaskāta kunga nomur­mināja.

- Tūlīt pat kāp ārā no sarkofāga, Stenlij, Kitija sacīja. Tomēr viņas balss pēkšņi vairs nebija tik nikna. Sirds nez kāpēc strauji sitās.

- Stenlij? galva pārvaicāja. Stenlijs… jā, tas man piestāv. Labs, sens angļu vārds. G kungam būtu paticis.

Freds tagad stāvēja blakus Kitijai. Klau, viņa balss bija aizdomīgi nedroša. Kāpēc viņa balss ir mainījusies?

Galva pārstāja šūpoties un noliecās uz vienu pusi. Jā, tas ir labs jautājums, tā sacīja. Nez vai kāds varēs uz to atbildēt. Kitija pakāpās atpakaļ. Fredam bija taisnība. Tā vairs nebija Stenlija balss ja jebkad bija bijusi.

- Nemēģini bēgt, mazulīt, galva nikni sašūpojās. Tas radīs tikai sajukumu. Paskatīsimies uz jums! No sarkofāga pacēlās skeleta roka, kas rēgojās no melnas, izdilušas piedurknes. Roka noņēma cepuri no sejas un ļoti uzmanīgi uzlika to galvā ar nagu uz sānu. Nu jau ir labāk. Tagad mēs varam cits citu labāk apskatīt.

Zem cepures parādījās seja, kas nepiederēja Stenlijam un kas zalgoja zeltā. Un ap to viļņojās balti mati.

Anna ievaidējās un metās uz kāpņu pusi. Galva izdvesa pār­steiguma saucienu. Sasodītā meitene! Mēs taču vēl neesam iepazīstināti! Negaidīti kaulainā roka paķēra kaut ko no sar­kofāga un meta pakaļ bēgošajai sievietei. Kristāla bumba ar skaļu krakšķi piezemējās pie kāpnēm, ripojot .tieši Annai ceļā. Viņa iekliedzās un pakrita.

Visi klātesošie bija vērojuši bumbas lidojumu. Visi redzēja to nokrītam. Un tagad viņi pagriezās pret sarkofāgu, kur kāds cēlās augšā, stīvi un dīvaini, kauliem krakšķot. Beidzot tas nostājās taisni, tumsas ieskauts, nopurināja putekļus no drēbēm un purpināja kā veca sieva. Paskatieties, kas par sajukumu! G kungs būtu satriekts. Un kādus postījumus tārpi nodarījuši viņa apakšveļai! Caurumi visās malās.

Radījums strauji noliecās un pastiepa roku, ar garajiem, kau­lainajiem pirkstiem paķerot lākturi, kas bija nokritis uz grīdas. Tad pacēla to augstu gaisā kā sargs un gaismā apskatīja katru pārbiedēto seju. Kakla skriemeļi krakšķēja, dīvainajai būtnei grozot galvu, un zelta maska mirdzēja balto matu ielokā.

- Tātad, balss aiz maskas atkal bija mainījusies. Pirmā zilbe vārdos skanēja augstā, izteiktā maza bērna balsī, tad tā kļuva zemāka vispirms kā sievietes, tad kā vīrieša un beidzot kā zvēra rēciens. Vai nu runātājs nevarēja izlemt, kādā balsī labāk runāt, vai arī viņam patika šādi svārstīties. Te nu jūs esat. Piecas vientuļas dvēseles dziļi pazemē, kur nav nekāda glābiņa. Kā jūs, lūdzams, godāt?

Kitija, Freds un Niks stāvēja kā sastinguši pusceļā līdz metāla režģim. Spalvaskāta kungs atradās tālāk, trīcēdams piespiedies pie sienas. Anna, pakritusi uz grīdas, bija vistuvāk kāpnēm. Viņas pleci raustījās elsās. Neviens no viņiem nespēja sadūšoties atbildēt.

- Nu taču! Skelets piešķieba galvu. Es tikai mēģinu būt draudzīgs. Tas ir ļoti pieklājīgi no manas puses, ja ņem vērā, ka mani tikko pamodināja viens pāraudzis neveiklis, kas mēģi­nāja nozagt manus dārgumus. Vēl jo vairāk paskatieties, ko viņš nodarīja manam bēru uzvalkam, iegāzdamies sarkofāgā! Mūsdienu bērni… kas no tādiem izaugs! Ak jā vai jūs nepa­teiktu, kas tagad ir par gadu? Tu, meitene! Jā, tu, kas nevaidi un netrīci! Atbildi!

Kitijas rīkle bija tik izkaltusi, ka viņa tikko spēja dabūt vārdus pār lūpām. Zeltītā maska pamāja. Man jau likās, ka pagājis ilgs laiks. Kāpēc? Jūs teiksiet, ka galvenokārt aiz garlai­cības… jā, jums būs taisnība. Bet arī no sāpēm! Jūs pat nespējat iedomāties, kādas sāpes man jāpacieš! Sāpes un vientulība, un tumsa, kurā vienīgā kustība ir tārpu ložņāšana… Neizturīgāks puisis būtu sajucis prātā! Bet nejau es. Es samierinājos ar sāpēm jau pirms daudziem gadiem, un pārējo vienkārši nācās pieciest. Un tagad, kad te atkal iespīdējusi gaisma un man uzradusies kompānija, ar ko papļāpāt, es jūtos patiešām labi. Skelets uzsita knipi un pagrozīja gurnus. Jūtos nedaudz stīvs nav jau nekāds brīnums, man vairs nav nevienas cīpslas -, bet tas pāries. Visi kauli savās vietās? Jā. Visi dārgumi arī? Nē. Balss kļuva žēlabaina. Mazās pelītes ir atnākušas un aizvilkušas tos prom. Riebīgās, mazās peles. Es zinu, kas man jādara, noķeršu tās aiz astēm un izraušu ūsas pa vienai vien.

Kitija bija iebāzusi roku somā un zem apmetņa un citiem objektiem sataustījusi Elementu lodi. Viņa to bija sažņaugusi nosvīdušajā plaukstā. Meitene nojauta, ka Freds rīkojas tāpat, bet ne tik piesardzīgi no viņa somas skanēja švīkstoņa, ko ātri varēja sadzirdēt. Tāpēc viņa ierunājās nevis tāpēc, ka cerētu ar saviem vārdiem ko mainīt, bet lai novērstu skeleta uzmanību.

- Lūdzu, piedodiet, Gledstona kungs, Kitija stomījās. Te ir visi jūsu dārgumi, un mēs labprāt tos jums atdosim.

Atskanot nepatīkamai čirkstoņai, galvaskauss pagriezās par 180 grādiem, lai paskatītos sev aiz muguras. Neko nesaskatījis, tas izbrīnīts pavērās atpakaļ. Ar ko tu runā, mazā? tas jau­tāja. Ar mani?

- Nu… jā. Es domāju…

- Ka es esmu Gledstons? Vai tu esi jukusi vai vienkārši stulba?

-Nu…

- Paskaties uz šo roku, skelets pacēla gaisā plaukstu un sašūpoja visus piecus pirkstus. Paskaties uz šiem gurniem un ribām. To sakot, roka pacēla drēbes, atklājot nodzeltēju­šus kaulus. Paskaties uz šo seju! Viņš noņēma zelta masku, un Kitija pamanīja galvaskausu ar atņirgtiem zobiem un tukšiem acu dobumiem. Meitenlt, vai Gledstona kungs izska­tās dzīvs?

- Ne gluži…

- Ne gluži…. Atbilde ir nē! Nē, viņš nav dzīvs! Un vai zini, kāpēc? Jo viņš ir miris. Miris jau simt desmit gadus un pūst savā kapā. "Ne gluži." Kas tā par atbildi, meitenīt? Jūs esat nejē­gas tu un tavi draugi. Starp citu… viņš norādīja uz bronzas plāksnīti ar kaulaino pirkstu. Vai tad jūs neprotat lasīt?

Kitija pašūpoja galvu. Skelets izmisumā iesita sev pa pieri. Neprot lasīt šumeru valodā, bet ielaužas Gledstona kapenēs! Tad jau jūs neizlasījāt arī to teikumu, kur rakstīts "…atstāt Dižo Vadoni gulēt mūžīgā mierā"?

- Nē, neizlasījām. Mums patiešām žēl.

- Un arī tos teikumus par "mūžīgo sargu" un "nežēlīgu atrie­bību", un "…netiek pieņemti nekādi attaisnojumi"?

- Nē. Kitija redzēja, ka Freds nolaiž somu zemāk, labo roku joprojām paslēpis tajā. Viņš bija gatavs uzbrukt.

- Nu ko tad jūs varat gaidīt? Nezināšana tiek atalgota šoreiz ar ne pārāk «patīkamu nāvi. Arī pirmā zagļu kompānija man atvainojās. Jums vajadzēja redzēt, kā viņi krita ceļos un lūdza žēlastību! Tagad viņi ir tur, roka norādīja uz slepeno sienu. Viņi bija dedzīgi puiši. Ieradās nedēļu pēc bērēm. Viens no tiem bija Gledstona kunga privātsekretārs, ko uzskatīja par ļoti uzticamu personu. Izrādās, ka bija pagatavojis sev kapeņu atslēgas dublikātu un nezin kā atvairījis buboņu mēri. Es viņus paslēpu, lai šeit izskatītos kārtīgi, un tāpat izdarīšu arī ar jums. Pagaidiet mirklīti!

Skelets pārlika vienu kāju pāri sarkofāga malai. Kitija un Freds saskatījās. Viņi izrāva lodes no somām un meta pret skeletu. Tas pacēla gaisā roku, un lodes lidojumā apstājās un nokrita uz grīdas, kur nevis eksplodēja, bet pārvērtās par diviem slapjiem pleķiem.

- Es nudien nevaru jums ļaut te visu piemēslot, skelets atvainodamies teica. Gledstona kunga laikā viesi bija daudz pieklājīgāki.

Spalvaskāta kungs izvilka no savas somas sudraba disku. Atspiedies uz spieķa, viņš atvēzējās un meta. Disks iecirtās ske­leta rokā un tur palika. Skelets iegaudojās. Mana būtība! Es to sajutu! Sudrabs ir kaut kas tāds, ko es nespēju paciest. Paska­tīsimies, kā tev patiks mans uzbrukums, vecais! No maskas izlauzās spoži zaļš stars, kas trāpīja Spalvaskāta kungam tieši krūtīs, triecot viņu pret sienu. Viņš nogāzās uz grīdas. Skelets priecīgi norūcās un pagriezās pret pārējiem. Tas viņam dos mācību!

Freds jau atkal bija devies uzbrukumā, izraujot no kaba­tām sudraba diskus un citu pēc cita metot tos pret skeletu. Tas izvairījās no pirmā pieliecoties, otram pārlēca pāri, bet trešais nocirpa viņam garu matu šķipsnu. Tagad skelets bija izkāpis no sarkofāga un šķietami apjautis savas kustēšanās spējas. Ar katru soli briesmonis kļuva arvien vingrāks, līdz šķita burtiski viļņojam enerģijā. Cik uzmundrinoši! tas sauca griezdamies un lēkādams. Man gandrīz vai jāsaka jums paldies!

Likās, ka Fredam ir neizsmeļami sudraba disku krājumi viņš turpināja mest tos skeleta virzienā. Tikmēr Niks, Anna un Kitija lēnām atkāpās uz kāpņu pusi. Zaļā gaismas šautra trāpīja Fredam pa kājām un nogāza viņu uz grīdas. Nākamajā mirklī zēns jau bija piecēlies, nedaudz grīļodamies un seju sāpēs savie­bis, bet nenoliedzami dzīvs.

Skelets izskatījās izbrīnīts. Ak tad tā! Dabiskā pretestība pret maģiju. Neesmu redzējis kopš Prāgas laikiem. Viņš paka­sīja galvu. Ko lai tagad daru? Ļaujiet padomāt… Ak tā! Ske­lets metās atpakaļ pie sarkofāga un tajā kaut ko meklēja. Nost no ceļa, Stenlij! Man jāatrod… jā! Tā jau man šķita. Skelets atkal izslējās, turēdams rokā zobenu. Nekādas maģijas. Tikai dzelzs. Domā, ka varēsi mani uzveikt, Pumpainais? Redzēsim! Skelets pacēla zobenu virs galvas un panācās uz priekšu.

Freds nebija pakustējies. Viņš no kabatas izvilka nazi un atvāza to.

Kitija jau stāvēja pie metāla režģa, viņa vēl kavējās, vienu kāju uz kāpnēm uzlikusi. Niks un Anna jau bija pazuduši augšā, viņa varēja dzirdēt soļu troksni. Meitene paskatījās uz Spalvas­kāta kungu, kura pretošanās spējas bija viņu pasargājušas no maģijas ietekmes. Viņš četrrāpus virzījās uz kāpņu pusi. Igno­rējot instinktus, kas mudināja pagriezties un bēgt, meitene stei­dzās pie vecā vīra, saņēma viņu ap pleciem un, pielikdama visus spēkus, vilka uz kāpņu pusi.

Aiz muguras viņa dzirdēja Fredu niknumā nošņācamies. Gaisu pāršķēla zobena švīkstoņa un kritiena troksnis.

Kitija ar pašai neaptveramu spēku vilka Spalvaskāta kungu tālāk.

Cauri režģim un augšā pa kāpnēm. Tagad Spalvaskata kungs jau bija nostājies uz kājām. Ar vienu roku viņš bija satvēris spieķi, ar otru turējās pie Kitijas. Vecā vīra elpa bija strauja un sekla. Viņš nespēja parunāt. Viņiem vairs nebija lāktura, visap­kārt sakļāvās tumsa. Kitija atspiedās pret zizli. Viņi grīļojās pie katra soļa.

No apakšstāva atskanēja balss. Juhū! Vai tur kāds ir? Kaut kur skribinās mazās pelītes… Cik pelīšu? Viena, divas… Ak vai, un viena no tām kliba!

Kitijas seju klāja zirnekļa tīkli. Spalvaskāta kunga elpa tagad bija gārdzoša.

- Vai jūs nenokāptu pie manis lejā? balss vaicāja. Es jūtos tik vientuļš. Neviens no jūsu draugiem vairs nevēlas ar mani sarunāties.

Meitene juta Spalvaskāta kunga elpu sev pakausī. Man… man jāatpūšas.

- Nē. Mums jāiet tālāk.

- Es nevaru.

- Ja jūs nekāpsiet lejā, tad man būs jākāpj augšā! Nočīk­stēja metāla režģis.

- Saņemieties!

Vēl viens solis. Vēl viens. Kitija nespēja atcerēties, cik te bija pakāpienu, un skaits jau sen bija sajucis. Viņi bija jau gandrīz augšā. Bet Spalvaskāta kungs vilkās arvien lēnāk, viņš turējās pie Kitijas kā nevarīgs bērns.

- Vēl tikai pāris soļu! viņa čukstēja.

Bet tagad vecais vīrs bija pilnībā apstājies. Viņš bija nokritis uz kāpnēm, smagi elsojot. Meitene velti raustīja viņu aiz rokas, veltīgi runāja ar viņu.

- Piedod, Kitij…

Viņa padevās. Atspiedās pret akmens sienu, izvilka nazi un gaidīja.

Drēbju švīkstoņa un troksnis. Kitija pacēla nazi.

Klusums.

Un tad ar pēkšņu rāvienu un kliedzienu Spalvaskāta kungs tika rauts lejup, tumsā. Vienu mirkli viņš atradās tepat, nāka­majā jau pazudis skatienam. Vecais vīrs tika vilkts lejup pa kāp­nēm, smagi atsitoties pret pakāpieniem bum, bum, bum.

Kitija stāvēja kā sasalusi, bet tad atjēdzās, metās augšup pa kāpnēm, cauri zirnekļu tīklu pinumiem, sitoties pret sienām un klūpot uz nevienādajiem pakāpieniem, un beidzot saskatot pelēko gaismu sev priekšā, kas plūda no joma, kur ielu later­nas spīdēja logos un burvju statujas vienaldzīgi noskatījās viņu nelaimē.

Viņa metās prom pa vidus aili, tik tikko izvairīdamās no pāris pjedestāliem un saskriedamās ar koka krēsliem tie sagāzās, un troksnis atbalsojās visā baznīcā. Viņa paskrēja garām vienai kolonnai, tad otrai un, būdama jau krietnā attālumā no atvēr­tajām kapenēm, izplūda asarās.

Tikai tad meitene iedomājās, ka vajadzēja aizslēgt kapeņu durvis.

- Kitij? atskanēja klusa balss. Kitijas sirds salēcās. Viņa kāpās atpakaļ, nazi rokā izstiepusi.

- Kitij, tā esmu es, tumsu pāršķēla kabatas lukturīša gaisma. Tā bija Anna bāla, izbiedētu skatienu acīs. Viņa slēpās aiz koka katedras.

- Mums jātiek ārā, Kitija teica, balsij ķeroties. Kurā vir­zienā ir durvis?

- Kur ir Freds? Un Spalvaskāta kungs?

- Kur ir durvis, Anna? Vai tu atceries?

- Nē. Man liekas, ka tajā… varbūt. Te ir tik tumšs. Bet…

- Nāc! Un izslēdz kabatas lukturīti.

Viņa metās skriet, Annai klumzājot aiz muguras. Kitija skrēja nedomādama, nesaprazdama, kādā virzienā dodas. Pazemē val­došā tumsa bija apstulbinājusi viņu, laupījusi virziena izjūtu. Bet tagad, lai arī tumsa bija tikpat bieza, te vismaz juta svaigu gaisu, kas palīdzēja sakārtot domas un orientēties. Virs viņām spīdēja logu rinda viņas bija nonākušas baznīcas galvenajā jomā, turpat pretī atradās klostera durvis. Kitija pagaidīja Annu.

- Durvis ir tepat. Ej uzmanīgi.

-Kur ir…?

- Nejautā. Kitija pagāja uz priekšu. Kur ir Niks?

- Prom. Es neredzēju…

Kitija nolamājās. Tas nekas.

- Kitij es pazaudēju somu…

- Tam tagad vairs nav nozīmes, vai ne? Mēs esam zaudē­juši visu. To pateikusi, meitene saprata, ka joprojām tur rokā burvja zizli. Tas viņu pārsteidza bēgšanas laikā viņa par to nebija pat iedomājusies. Soma ar apmetni un citiem dārgumiem bija palikusi kaut kur uz kāpnēm.

- Kas tas?

Viņas apstājās joma vidū.

- Es nedzirdēju.

- Tur kaut kas kustējās. Vai tu…?

- Nē, tā nebiju es. Ejam!

Vēl pāris soļu. Priekšā parādījās kolonna. Kitija pagriezās pret Annu. Ej garām kolonnai, ieslēdz kabatas lukturīti un mēģini atrast durvis. Es nezinu, cik tālu esam tikušas.

- Labi. Tobrīd švīkstoņa atskanēja viņām tieši aiz muguras. Abas iespiedzās un metās pretējos virzienos. Kitija atsitās pret kolonnu, zaudēja līdzsvaru un krita. Nazis izslīdēja no tvēriena. Meitene pielēca kājās, cik ātri vien varēja, un pagriezās.

Tumsā kaut kas kustējās. Kabatas lukturītis gulēja uz grī­das, metot niecīgu gaismas stariņu. Annu nekur neredzēja.

Kitija paslēpās aiz kolonnas.

Klostera durvis bija pavisam tuvu, par to viņa bija pārlieci­nāta, bet nevarēja pateikt, kur. Joprojām turēdama rokā zizli, viņa metās uz priekšu, rokas izstiepusi, taustoties uz dienvidu sienas pusi.

Meitenei par pārsteigumu un atvieglojumu, viņa tiešām sataustīja koka durvis un sajuta sejā vēso nakts gaisu. Durvis bija pavērtas. Kitija izmisīgi grūda tās vaļā, un tās ar čīkstoņu atvērās.

Tobrīd viņa kaut kur baznīcā sadzirdēja tik pazīstamo skaņu. Spieķa klaudzoņu.

Kitija neuzdrošinājās elpot. Viņa palika kā sastingusi, vienu kāju jau ārā no abatijas.

Spieķa klaudzoņa. Un dziestošs čuksts. Kitij… palīdzi man…

Tas nevarēja būt. Vienkārši nevarēja būt! Meitene spēra vēl vienu soli ārā no abatijas, tad apstājās.

Kitij… lūdzu… balss bija klusa, soļi grīļīgi.

Kitija aizvēra acis, dziļi ievilka elpu un ieslīdēja atpakaļ klos­terī.

Pa baznīcas jomu kāds šļūca, pret grīdu klaudzēja spieķis. Bija pārāk tumšs, lai saskatītu nācēju. Likās, ka viņš bija nomal­dījies un apmulsis, klepoja un sauca viņas vārdu. Kitija vēroja nācēju, paslēpjoties aiz kolonnas, tiklīdz tas pagriezās pret viņu. Tas bija īstās miesas būves un garuma, kustējās tieši kā Spal­vaskāta kungs. Arī balss izklausījās pazīstama, tomēr Kitija vēl svārstījās. Tas radījums mēģina viņu piemānīt, tā tas bija! Tomēr meitene nespēja pagriezties un bēgt, jo tā viņa nekad neuzzinātu, vai nav pametusi Spalvaskāta kungu baznīcā vienu pašu un bezpalīdzīgu.

Viņai bija vajadzīgs lukturītis.

Šaurā gaismas strēle joprojām apgaismoja kolonnu, Annas kabatas lukturītis gulēja, kur nokritis. Kitija pagaidīja, līdz nācējs bija pagājis nedaudz tālāk, ļoti lēni aizzagās līdz luk­turītim un pacēla to. Meitene to izslēdza un atgriezās kolon­nas ēnā.

Šķiet, ka nācējs bija sajutis kustību. Tas pagriezās. Vai., tur kāds ir?

Paslēpusies aiz kolonnas, Kitija neteica ne vārda.

- Lūdzu… tas mani drīz atradīs. Atkal atskanēja spieķa klaudzieni. Tie tuvojās.

Kitija iekoda lūpā. Viņai vajadzētu mesties uz priekšu, uzspī­dināt gaismu un bēgt. Bet bailes bija viņu paralizējušas, meitene nespēja pakustēties.

Te pēkšņi spieķa klaudzēšana apklusa, tas nokrita zemē, un aiz tā nogāzās arī cilvēka ķermenis.

Kitija bija pieņēmusi lēmumu. Turēdama lukturīti zobos, viņa no kabatas izvilka vecmāmiņas Hairnēkas sudraba pieka­riņu. Tad viņa atkal paņēma kabatas lukturīti rokā un iznāca no kolonnas aizsega. Ieslēdza gaismu.

Viņai blakus, atspiedies pret kolonnu, stāvēja skelets, roku sānos iespiedis. Pārsteigums! tas iesaucās un lēca meitenei virsū.

Kitija iekliedzās un krita, nometot zemē kabatas lukturīti un izstiepjot pret uzbrucēju sudraba piekariņu. Gaiss nošalca, nokrakšķēja skeleta kauli, un atskanēja sāpju kauciens. Tas nu gan nav godīgi! Briesmonis atkāpās. Pirmo reizi Kitija pama­nīja tā acis divus sarkanus, dusmās zvērojošus plankumus.

Kitija atkāpās, joprojām turēdama rokā sudraba piekariņu. Acis tuvojās arvien ātrāk, tomēr šaudījās no vienas puses uz otru, sekojot sudraba piekariņa kustībai.

- Liec to nost, meitenīt, skelets īgni sacīja. Tas mani dedzina! Laikam ļoti kvalitatīvs, ja ņem vērā lielumu.

- Atkāpies! Kitija nošņācās. Klostera durvis palika kaut kur aiz muguras.

- Vai tiešām izskatās, ka es tā darīšu? Tavai zināšanai, man ir dots uzdevums. Divi uzdevumi. Pirmkārt, nosargāt Gled­stona kunga dārgumus. Darīts. Labs darbiņš, Honorij! Nekādu problēmu. Otrkārt, iznīcināt visus, kas ielauzušies kapenēs. Kā man līdz šim veicies? Nogalināti desmit no divpadsmit. Nav slikti, bet varētu būt labāk. Tāpēc tu, meitenīt, esi numur vienpadsmit. Skelets traucās uz priekšu, .kaulainos pirkstus izstiepis. Kitija iekliedzās un pastiepa tam pretī sudraba pie­kariņu. Uzdzirkstīja zaļas dzirksteles, un atskanēja zvēra kau­ciens.

- Au! Nolādēts! Liec to nost!

- Vai tiešām izskatās, ka es tā darīšu? Kitija juta aiz mugu­ras auksto gaisa pūsmu, pakāpās vēl divus soļus un gandrīz sadūrās ar atvērtajām durvīm. Viņa metās ārā pa tām un iekšā klostera dārzā

Skelets parādījās durvju ailē, kratīdams gaisā dūri. Man vajadzēja paņemt līdzi zobenu, Kitij! tas sauca. Es jau gata­vojos iet tam pakaļ… Tad tas sastinga un atgāza galvu. Kaut kas bija pievērsis briesmoņa uzmanību.

Kitija lēnām atkāpās.

- Zvaigznes… es biju aizmirsis. Skelets izlēca klostera dārzā un lūkojās debesīs. Tik daudz zvaigžņu… tik spožas un pērļaini zilas. Pat atrodoties daudzu metru attālumā, Kitija varēja dzirdēt, kā skelets osta gaisu un kaut ko murmina pie sevis, un ik pa brīdim priecīgi iesaucas. Likās, ka briesmonis pilnībā aizmirsis par meiteni.

- Nekādu akmeņu. Nekādu tārpu. Cik jauki tas būtu! Nekādu dubļu un nāves klusuma… nekā no tā visa. Tikai miljoniem zvaigžņu un bezgalīgs plašums…

Kitija metās ap stūri un izskrēja ārā no klostera dārza.

Ceturtā daļa