Golema acs

12 kitija

Bija pagājusi apmēram stunda, līdz kāds vīrietis, vezdams pastaigā suni, bija pamanījis uz tilta saļimušos bērnus un ziņo­jis varas iestādēm. Ieradās ātrā palīdzība un aizveda Kitiju un Džeikobu uz slimnīcu.

Kitija bija pamodusies ātrās palīdzības automašīnā. Tālumā it kā atvērās mazs, gaišs lodziņš, un meitenei likās, ka viņa tam tuvojas pa garu, melnu gaiteni. Gaismā kustējās mazas cilvēku figūriņas, bet viņa nespēja tās labi saskatīt. Ausis bija kā aizbāztas ar korķi. Gaisma pamazām pieņēmās spēkā, un tad meitene pēkšņi atvēra acis. Skaņa atgriezās ausīs ar sāpīgu plaukšķi.

Uz viņu lūkojās sievietes seja. Nekusties. Ar tevi viss būs kārtībā.

- Kas…?

- Nerunā.

Pēkšņi atmiņas atgriezās. Tas briesmonis! Pērtiķis! Viņa sakustējās un saprata, ka rokas piesietas pie pārvietojamās gultas.

- Nomierinies, mīļā. Viss būs kārtībā.

Kitija sastinga. Un Džeikobs?

- Tavs draugs? Viņš ir tepat.

- Vai ar viņu viss kārtībā?

- Mēģini mazliet atpūsties.

Vai nu automašīnas motora monotonās rūkoņas, vai nogu­ruma dēļ meitene patiešām drīz vien aizmiga un pamodās tikai slimnīcā, kur māsiņas grieza nost no ķermeņa viņas drēbes. Krekliņš un šorti bija pārogļojušies kā sadedzināts papīrs. Ietīta baltā slimnīcas kreklā, viņa uz mirkli nonāca vispārējā uzmanī­bas centrā ārsti pulcējās ap viņu kā lapsenes ap medus burku, pārbaudīja pulsu, elpošanu un temperatūru. Tad pēkšņi visi pazuda, un Kitija palika guļam viena pati.

Pēc laiciņa pienāca medicīnas māsa. Mēs paziņojām taviem vecākiem, viņa sacīja. Viņi ieradīsies, lai aizvestu tevi mājās. Kitija neizpratnē palūkojās uz māsu. Tā turpināja: Ar tevi viss ir kārtībā. Acīmredzot burvestība paslīdējusi tev garām, varbūt trāpījis tikai atsitiens. Tu esi ļoti veiksmīga maza meitene.

- Tad jau arī ar Džeikobu viss kārtībā?

- Baidos, ka viņam nav tā paveicies.

Kitija juta, ka viņu pārņem šausmas. Kā tā? Kur viņš ir?

- Tepat netālu. Par viņu rūpējas ārsti.

Meitene izplūda asarās. Bet viņš taču stāvēja man blakus! Viņam nevar būt noticis nekas slikts!

- Es tev atnesīšu kaut ko ēdamu, mīļa. Ja tu kaut ko ieēdīsi, tu uzreiz jutīsies labāk. Varbūt palasi kaut ko, lai novērstu domas no notikušā? Uz galda ir žurnāli.

Kitija nelasīja žurnālus. Kad māsiņa bija aizgājusi, meitene izslīdēja no gultas un, nedaudz sagrīļojusies, nostājās uz vēsās koka grīdas. Tad, soli pa solim, arvien pārliecinātāka par saviem spēkiem, viņa šķērsoja saules pielieto istabu un izgāja gaitenī.

Pretējās durvis bija atvērtas. Šajā istabā aizkars bija aiz­vilkts. Kitija kustējās klusi kā spoks, uzmanīgi skatīdamās apkārt. Viņa pavēra durvis un, palūkojusies uz visām pusēm, ieslīdēja iekšā.

Tā bija maza istaba ar vienu vienīgu gultu un lielu logu, no kura varēja saskatīt Dienvidlondonas jumtus. Saules gaisma meta zeltainu staru uz gultas, sadalot to uz pusēm. Gultas galv­galis bija ēnā.

Istabā valdīja parastā slimnīcas smaka zāles, jods, antiseptiķi bet te smaržoja arī pēc dūmiem un deguma.

Kitija aizvēra durvis un uz pirkstgaliem pielavījās pie gul­tas. Meitene palūkojās uz Džeikobu, un acīs viņai sariesās asaras.

Sākumā Kitija dusmojās uz ārstiem, kas noskuvuši zēnam matus. Kāpēc viņi tā darīja? Padomā, kamēr mati ataugs! Hairnēkas kundzei tā patika dēla melnās sprogas! Zēns izskatījās tik dīvaini, viņa seju klāja savādas ēnas… Un tikai tad Kitija saprata, kas tās par ēnām.

Vietās, kur ādu bija pasargājuši mati, tā izskatījās kā parasti. Bet visur citur, no kakla līdz pierei, drauga seju klāja vertikālas, viļņotas melnas un pelēkas strīpas pelnu un deguša koka krāsā. Vienīgi noskūto uzacu vietā vīdēja divas svītriņas ādas krāsā. Bet lūpas, plakstiņi, ausis viss bija pelēkmelns. Tā atgādināja karnevāla vai rituāla masku, nevis cilvēka seju.

Zem segas viņa krūtis cilājās saraustītā, sēcošā elpā.

Kitija satvēra drauga roku, kas gulēja virs segas. Plaukstas, ko zēns bija pacēlis, lai atvairītu dūmus un liesmas, bija tādā pašā krāsā kā seja.

Džeikobs sajuta pieskārienu. Viņš pagrieza galvu, sejā atspo­guļojās sāpes. Pelēkās lūpas pavērās, it kā viņš vēlētos ko teikt. Kitija atrāva roku un pieliecās tuvāk.

Džeikob?

Zēns tik strauji atvēra acis, ka Kitija pārsteigumā atrāvās un sāpīgi atsitās pret galdu. Viņa atkal pieliecās tuvāk, nojau­šot, ka zēns tomēr nav pie pilnas apziņas. Acis raudzījās tieši uz priekšu, platas un bez jebkādas izteiksmes. Uz pelēkmelnās sejas fona tās izskatījās bālas kā divi opāli. Meitene ar šausmām iedomājās, vai tikai draugs nav kļuvis akls.

Kad ieradās ārsti kopā ar Hairnēkas kungu un kundzi un vaimanājošo Kitijas māti, viņi atrada meiteni nometušos ceļos pie drauga gultas, turot viņa roku. Pieri Kitija bija piespiedusi gultai. Tikai ar grūtībām viņu izdevās dabūt prom.

Mājās Kitija izvairījās no vecāku jautājumiem un, uzkā­pusi kāpņu laukumā, nostājās spoguļa priekšā. Viņa skatījās uz savu nebojāto ādu un lūpām, biezajiem, tumšajiem matiem un uzacīm, uz vasarraibumainajām rokām un dzimumzīmīti uz deguna. Viņa izskatījās tieši tāpat kā parasti. Tā vienkārši nedrīkstēja būt!

Varas iestāžu mehānismi tika iedarbināti. Kamēr Džeikobs nesamaņā gulēja slimnīcā, policisti, vecākiem par lielām šaus­mām, ieradās pie Kitijas. Meitene bez piepūles precīzi atstāstīja notikušo, tikmēr jauna policiste pierakstīja liecību.

- Cerams, ka mums nebūs nepatikšanas, Kitijas tēvs sacīja.

- Tiks uzsākta izmeklēšana, sacīja policiste, joprojām raks­tīdama.

- Kā jūs viņu atradīsiet? Kitija vaicāja. Es nezinu, kā sauc to vīrieti, un esmu aizmirsusi briesmoņa vārdu…

- Mēs viņus sameklēsim pēc automašīnas. Ja tā ir sadauzīta, iespējams, īpašnieks aizvedis spēkratu uz autoservisu. Tad mēs noskaidrosim lietas būtību.

- Jūs jau zināt lietas būtību! Kitija iesaucās.

- Mēs nevēlamies nekādas nepatikšanas, Kitijas tēvs vēl­reiz uzsvēra.

- Mēs jums ziņosim, policiste sacīja, aizcērtot piezīmju kladi.

Sudraboto rolsroisu izdevās ātri atrast, kā arī noteikt tā īpaš­nieku. Tas bija Jūlijs Tallovs, burvis, kas strādāja Krūmložņas kunga kādreiz vadītajā Iekšlietu ministrijas nodaļā. Lai gan nebūdams no ietekmīgākajiem ministrijas darbiniekiem, viņš bija vīrs ar labiem sakariem un sabiedrībā pazīstams. Tallova kungs ar prieku atbildēja, ka patiešām bijis tas, kas uzsūtījis burvestību diviem bērniem Vendsvērtas parkā, un ka lepojo­ties ar izdarīto. Burvis esot mierīgi braucis pa ielu, kad viņam pēkšņi uzbrukuši iepriekš minētie dauzoņas, un viņš zaudējis kontroli pār auto. Viņi sadragājuši automašīnas priekšējo stiklu un pēc tam tuvojušies, vicinādami garas koka nūjas. Bija skaidrs, ka šie nelieši vēlējušies viņu aplaupīt. Burvestība bijusi tikai pašaizsardzība, kas izmantota, lai neļautu zaglēniem uzbrukt. Tie bijuši vainu mīkstinoši apstākļi.

- Viņš melo, Kitija paziņoja. Mēs pat nebijām tam ceļam tuvumā. Ja viņš saka, ka esam uzbrukuši uz ceļa, tad kāpēc gan mūs pēc tam atrada uz tilta? Vai jūs viņu arestējāt?

Policiste izskatījās pārsteigta. Viņš ir burvis. Tas nav tik vienkārši. Turklāt šis kungs noliedz jūsu apsūdzības. Šo gadī­jumu pēc mēneša izskatīs tiesā. Ja vēlaties uzturēt prasību, jums jāierodas un jāsniedz liecība.

- Labi. Nevaru vien sagaidīt, Kitija noskaldīja.

- Viņa neies uz tiesu. Tāpat jau savārījusi pietiekami daudz nepatikšanu, Kitijas tēvs stingri noteica.

Kitija nicīgi nošņācās. Vecāki baidījās no atklātas sanaidošanās ar burvjiem un nosodīja gājienu uz parku. Kad meitene bija atgriezusies no slimnīcas sveika un vesela, likās, ka vecāki ir niknāki uz viņu -nekā uz Tallovu. Tas Kitijā izraisīja pretru­nīgas jūtas.

- Tas atkarīgs no jums, policiste pielika sarunai punktu. Es ziņošu par tālāko lietas gaitu.

Vairāk nekā nedēļu nebija nekādu ziņu par Džeikoba vese­lību. Apmeklētājus pie viņa neielaida. Lai beidzot kaut ko uzzi­nātu, Kitija saņēma visu drosmi un pirmo reizi pēc negadījuma devās uz Hairnēku māju. Viņa devās pa pazīstamo taku ar smagu sirdi, nezinādama, kā drauga vecāki viņu uzņems; sirdi grauza vainas izjūta.

Tomēr Hairnēkas kundze izturējās diezgan pieklājīgi; viņa pat cieši apskāva meiteni. Kitija tika aizvesta uz virtuvi, kur kā parasti dvesmoja ēdiena smarža. Galda vidū stāvēja bļodas ar sagrieztiem dārzeņiem, pie sienas ozolkoka plauktā rindo­jās smalki apgleznoti šķīvji. Pie visām sienām karājās virtuves piederumi. Vecmāmiņa sēdēja augstajā krēslā pie lielās, melnās plīts un ar garu koka karoti kaut ko maisīja katlā. Viss te bija tik pazīstams līdz pat vecajai plaisai griestos.

Tikai Džeikoba te nebija.

Kitija apsēdās pie galda, un viņai priekšā tika nolikta krūze smaržojošas tējas. Ar smagu nopūtu Hairnēkas kundze apsēdās viņai pretī, krēslam iečīkstoties. Viņa kādu brīdi klusēja jau tas vien bija kas ārkārtējs. Kitija nejutās tiesīga uzsākt sarunu. Vecmāmiņa maisīja ēdienu.

Beidzot Hairnēkas kundze iedzēra malku tējas, norija un aprauti teica: Viņš šodien pamodās.

- Ai! Un vai ar viņu…

- Viņam klājas tik labi, cik vien varēja gaidīt. Tātad slikti.

- Bet, ja jau viņš ir pamodies, tad viss nokārtosies? Ar viņu viss būs kārtībā?

Hairnēkas kundzes seja aptumšojās. Ak, tas taču bija Mel­nais svārsts. Viņa seja nekad vairs nekļūs tāda kā agrāk.

Kitija juta, kā pār vaigiem līst asaras. Nekad vairs?

- Liesmas bija pārāk spēcīgas. Bet tev jau vajadzētu zināt labāk. Tu taču arī tur biji.

- Kāpēc tad viņš… Kitija sarauca uzacis. Ar mani taču viss kārtībā, un mēs abi…

- Tev taču netrāpīja! Hairnēkas kundze izsaucās, piedur­dama pirkstus Kitijas sejai. Sievietes acīs bija tāds nosodījums, ka Kitija piespiedās virtuves sienai un neuzdrošinājās turpināt. Džeikoba māte lūkojās uz viņu ar baziliska skatienu un tad novērsās, lai atkal iedzertu tēju.

- Piedodiet, Hairnēkas kundze, Kitija izstostīja.

- Tev nav jālūdz piedošana. Nejau tu to nodarīji manam dēlam.

- Vai tiešām nav iespējams to vērst par labu? Kitija vai­cāja. Ja ārstiem nav tādu zāļu, varbūt burvji varētu kaut ko darīt?

Džeikoba māte pašūpoja galvu. Nē, tas ir uz mūžu. Pat ja būtu iespējams ko glābt, burvji tik un tā nepalīdzētu.

Kitija sarauca pieri. Bet viņiem jāpalīdz! Kā gan citādi? Tas bija nelaimes gadījums. Mēs tam vīram neuzbrukām. Meitenē auga dusmas. Viņš gribēja mūs nogalināt, Hairnēkas kundze! Tiesai tas jāatzīst. Mēs ar Džeikobu varēsim visu apstiprināt, pēc mēneša būs lietas izskatīšana līdz tam taču viņam būs kļu­vis labāk, vai ne? Mēs atmaskosim Tallovu, un viņu iespundēs Tauerā. Un pēc tam viņi izdomās, kā palīdzēt Džeikobam.

Pat Kitija pati saprata, cik šie vārdi izskan bezjēdzīgi. Bet Džeikoba mātes teiktais vinu tik un tā satrieca.

- Džeikobs neies uz tiesu, mīļa. Un ari tev to nevajadzētu darīt. Es zinu, ka tavi vecāki to nevēlas, un viņiem ir taisnība. Tas nav prātīgi.

- Bet man tas jādara! Ja mēs visu izstāstīsim…

Hairnēkas kundze pastiepa tuklo roku pāri galdam un uzlika

uz Kitijas plaukstas. Kas notiks ar "Hairnēkas un dēlu" uzņē­mumu, kad Džeikobs tiks ierauts tiesas prāvā pret burvi? Nu? Hairnēkas kungs zaudēs visu. Viņi aizklapēs izdevniecību vai turpmāk visus pasūtījumus veiks pie Jaroslava vai citiem mūsu konkurentiem. Turklāt… kāpēc velti censties? Nav taču nekādu izredžu uzvarēt. Viņa skumji pasmaidīja.

Kitija bija pārāk apmulsusi, lai atbildētu. Bet mani aicināja uz tiesu! viņa beidzot izdvesa. Tāpat kā Džeikobu.

Hairnēkas kundze paraustīja plecus. No šāda uzaicinā­juma var viegli izvairīties. Varas iestādes šādu sīkumu dēļ labāk netraucēt. Divi vienkāršo ļaužu bērni? Veltīga laika šķiešana. Ņem vērā manu padomu, mīļā, neej uz tiesu. Tur nekas labs nevar iznākt.

Kitija lūkojās uz saskrāpēto galda virsmu. Bet tādā gadī­jumā Tallova kungs izspruks sveikā, viņa nočukstēja. Tas nav pareizi!

Hairnēkas kundze strauji piecēlās, krēsla kājām nošvīkstot pret flīžu grīdu. Tas nav jautājums par "pareizi" vai "nepa­reizi", meitenīt. Te ir runa par veselo saprātu. Turklāt, viņa paņēma rokās bļodu ar sagrieztajiem kāpostiem un piegāja pie plīts, nevajag domāt, ka Tallova kungs tiks cauri sveikā. Un viņa iebēra kāpostus verdošajā ūdenī. Vecmāmiņa pamāja ar galvu un pasmaidīja viltīgi kā goblins.