Golema acs

32 Netenjels

etenjela limuzīns traucās pa Dienvidlondonas priekšpilsē­tām, smagās rūpniecības centriem, kur bija ķieģeļu fabrikas un alķīmiķu darba vietas un kur pār mājām vienmēr klājās biezs, sarkans smogs, nikni spīdot austošās saules staros. Lielākam ātrumam un ērtībām lielceļš, pa kuru burvji brauca no lidostas, bija pacelts uz viaduktiem, vedot pāri piesārņotajām mazpil­sētām un graustu rajoniem. Uz ceļa nebija daudz mašīnu, un visapkārt varēja redzēt tikai māju jumtus, un laiku pa laikam no piesārņojuma sarkanajiem dūmiem iznira pa automašīnai, kas atkal aiztraucās tālāk. Netenjels, domās iegrimis, skatījās laukā pa logu.

Šoferis piederēja pie klusētājiem un, par spīti Netenjela pūli­ņiem, nebija atklājis neko vairāk par pagājušās nakts notiku­miem. Es pats neko daudz nezinu, viņš bija teicis. Bet šorīt zem maniem logiem bija sapulcējies milzīgs pūlis. Vienkāršo ļaužu vidū valda liela panika. Visi ir ļoti izbiedēti. Kāds ir radī­jis milzīgu satraukumu.

Netenjels paliecās uz priekšu. Kāds?

- Man šķiet, ka iesaistīts briesmonis, ser.

- Briesmonis? Varat izteikties precīzāk? Vai liels akmens nezvērs, ko ieskauj tumsa?

- Nezinu, ser. Mēs drīz būsim pie abatijas. Tur tiekas visi ministri.

Vestminsteras abatija? Netenjels satriekts atslīga krēslā un mēģināja sakopot domas. Ar laiku viss noskaidrosies. Iespē­jams, golems bija uzbrucis atkal, tādā gadījumā viņa ziņojums par notikumiem Prāgā tiek nepacietīgi gaidīts. Zēns pārdomāja visu, ko bija uzzinājis, mēģinādams sakārtot sakāmo ticamā un pārliecinošā stāstījumā.

No vienas puses, viņš bija smagi satriecis ienaidnieku ar Arlekīna palīdzību atradis golema pergamentu'un iznīcinājis to. Viņš bija uzzinājis, ka šajā lietā iesaistīts bārdainais algot­nis un aiz viņa stāv kāds ietekmīgs cilvēks. Tas, ja var ticēt bārdainim, pirms diviem gadiem bija iejaukts arī Siržulauzēja sazvērestībā. Ziņas par nodevēju valdībā bija svarīgas. Tomēr Netenjels nebija noskaidrojis, kas ir šis nodevējs. Protams, bija gandrīz neiespējami to izdarīt, ja jau pat vecais Kafka nespēja nosaukt sava darba devēja vārdu.

Netenjels nemierīgi sagrozījās sēdeklī, atceroties pārstei­dzīgo solījumu vecajam burvim. Cehu spiegi, vecā Kafkas bērni, acīmredzot bija dzīvi un joprojām atradās kādā no Londonas cie­tumiem. Ja tā bija, Netenjelam būs ļoti grūti panākt viņu atbrī­vošanu. Bet kāda tam nozīme? Kafka bija miris! Vecajam taču tagad bija pilnīgi vienalga… to varēja mierīgi aizmirst. Par spīti aukstajai loģikai, zēns juta, ka nespēj izmest solījumu no galvas. Viņš nikni pakratīja galvu un pievērsās nopietnākām lietām.

Nodevēja personība bija miglā tīta, bet algotnis bija devis Netenjelam vienu nozīmīgu norādi. Viņa darba devējs esot zinā­jis, ka jaunais burvis dodas uz Prāgu, un bija licis padotajam rīkoties. Bet Netenjela brauciens uz Prāgu tika sarīkots ļoti pēkšņi un slepeni. To zināja tikai daži cilvēki.

Kas tad bija to zinājis? Netenjels varēja viņus saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Viņš pats un Vaitvela viņa taču bija norīkojusi zēnu šim uzdevumam. Jūlijs Tallovs viņš piedalījās sapulcē. Un otrais sekretārs Ārlietu ministrijā, kas bija instruē­jis Netenjelu pirms brauciena, Vaitvela bija lūgusi viņam saga­tavot kartes un dokumentus. Tas arī viss. Bet… pag… Netenje­lam ienāca prātā vēl kaut kas. Saskriešanās ar Džeinu Ferēru ministrijas priekšnamā un pret viņu raidītā maģija… Vai viņš nebija izrunājies? Bija grūti atcerēties, burvestība bija aizmig­lojusi prātu. Nē. Nevarēja atminēties.

Tik un tā aizdomās turamo saraksts bija īss. Netenjels koš­ļāja rādītājpirksta nagu. Tagad viņam jābūt ļoti piesardzīgam. Algotnis bija pateicis vēl ko viņa darba devējam bija daudz kalpu. Ja nodevējs bija tik tuvu, kā Netenjelam likās, viņam bija jāuzmana katrs solis. Kāds no ietekmīgākajiem burvjiem klusībā izrīkoja golemu, vadot to ar vērojamās acs palīdzību. Un šis kāds noteikti nevēlējās, lai Netenjels šo lietu pētītu tālāk. Arī viņa dzīvība ir briesmās. Vajag, lai Bartimajs turas viņam blakus.

Par spīti raizēm, Netenjels jutās diezgan apmierināts ar sevi brīdī, kad viadukti pazuda un viņi iebrauca Londonā. Galu galā viņš bija atturējis ļaundari no vēl viena golema palaišanas Lon­donas ielās, un tas bija uzslavas vērts. Varēs uzsākt izmeklēšanu un atrast nodevēju. Vispirms būs jāziņo Vaitvelai un Devro. Viņi nešaubīgi metīs pārējos darbus pie malas, lai uzklausītu Neten­jelu.

Šī pārliecība sāka nedaudz šķobīties, pirms vēl viņi bija iebraukuši Vestminsteras ielā. Tuvojoties Temzai, Netenjels pamanīja dīvainas lietas uz ielas pulcējās vienkāršo ļaužu bariņi, dziļi iegrimuši sarunās, šur tur bija manāmas nekārtī­bas sadragāti skursteņi, ķieģeļu gabali un izsisti logi. Uz Vest­minsteras tilta stāvēja Nakts policijas vienība, kas pārbaudīja vadītāju pases, pirms ļāva braukt tālāk. Pārbraucis pāri til­tam, Netenjels pamanīja no kādas biroja ēkas ceļamies biezus dūmus pulkstenis uz tās sienas bija sadragāts, ciparu rādītāji izrauti un ietriekti sienā. Par spīti aizliegumam, krastmalā jau pulcējās ziņkārīgo bariņš.

Automašīna pabrauca garām Parlamenta ēkai un devās uz Vestminsteras abatiju, kur sabruka pēdējās Netenjela pašpār­liecinātības druskas. Abatijas rietumu puses zālājs bija pilns ar automašīnām tur bija ātrās palīdzības auto, Nakts policijas autobusiņi, mirdzošu limuzīnu rinda. Starp tām varēja redzēt Devro limuzīnu ar zelta zīmi. Tātad arī premjerministrs bija ieradies.

Netenjels izkāpa un, uzrādījis savu identifikācijas karti sar­giem pie durvīm, iegāja baznīcā. Te ritēja saspringta darbība. Iekšlietu ministrijas burvji ar velnēniem blakus šaudījās pa galveno jomu, mērīdami, rēķinādami un pierakstīdami iegūto informāciju. Te bija arī dučiem drošības dienesta darbinieku un pelēkos uzvalkos tērptu Nakts policijas vīru. Gaiss trīcēja no sarunām.

Kāda sieviete no Iekšlietu ministrijas pamanīja Netenjelu un pamāja. Viņi ir ziemeļu daļā pie kapenēm. Vaitvela jūs gaida.

Netenjels izbrīnā sarauca uzacis. Pie kurām kapenēm?

Viņas acīs pazibēja nicinājums. Tad jau redzēsiet.

Netenjels soļoja pa baznīcas galveno jomu, mētelim plandot. Viņu sāka pārņemt bailes. Divi Nakts policijas darbinieki stā­vēja pie salauzta spieķa, kas mētājās uz grīdas. Abi atklāti smē­jās zēnam sejā.

Jaunais burvis-beidzot nonāca baznīcas ziemeļu daļā, kur stāvēja burvju statujas no marmora un alabastra. Viņš le bija bijis daudzas reizes, ar sajūsmu noskatījies burvju gudrajās sejās, bet tagad viņš šokēts atklāja, ka lielākā daļa statuju bija izķēmotas tām bija norautas galvas un pagrieztas ar pakau­šiem seju vietā, un kāds burvis ar ļoti platu cepuri bija nostādīts uz galvas. Neredzēts vandalisma akts.

Visur bija redzami melnos uzvalkos tērpti burvji, kuri kaut ko pētīja un pierakstīja. Netenjels maldījās starp viņiem, līdz nokļuva vietā, kur aplī sēdēja Devro kungs un ministri. Ieradu­šies bija visi druknais, drūmais Divāls, sīkā Malbindi, laipnais Mortensens, apaļīgais Frejs. Te atradās arī Džesika Vaitvela, pieri saraukusi un rokas uz krūtīm sakrustojusi. Nedaudz nostāk sēdēja Devro kunga draugs un uzticības persona Kventins Mierdaris, kura parasti jautrā seja izskatījās sadrūmusi un izbiedēta. Visi klusēdami vērās uz lielu, mirdzošu lodi, kas pel­dēja gaisā pāris pēdu virs zemes. Tā bija paredzēta Izlūklodes novērošanai un pašlaik rādīja kādu Londonas nostūri. Tālumā varēja saskatīt no jumta uz jumtu lēkājam nelielu figūru. Kur tā nolaidās, pacēlās zaļu dzirksteļu mākonis. Netenjels sarauca pieri un pienāca tuvāk, lai ieskatītos…

- Esi atgriezies no ēnu valstības? Viņa piedurkni sagrāba dzelteni pirksti. Jūlijs Tallovs stāvēja savam asistentam bla­kus, aso degunu nepatikā saviebis, seja pauda dusmas. Bija jau pēdējais laiks. Te iet vaļā īsta elle!

Netenjels atbrīvojās no priekšnieka tvēriena. Kas noticis?

-Vai tu esi atklājis noslēpumaino nelabvēli, kas izrīko golemu? Tallova balsī bija jaušams sarkasms.

- Nē, bet…

- Cik pārsteidzoši! Varbūt tevi interesētu, Mandrāk, ka pa to laiku, kamēr tu izklaidējies ārzemēs, Pretošanās kustība ir veikusi jaunu uzbrukumu. Ne noslēpumainais golems, ne kāds nezināms, pārdabiskiem spēkiem apveltīts nodevējs, bet tie paši Pretošanās kustības dalībnieki, vienkāršie cilvēki, ar kuriem tu nekādi nespēj tikt galā. Viņiem nebija gana ar Britu muzeja sagraušanu, tāpēc pagājušajā naktī viņi ielauzās Gledstona kapenēs un atbrīvoja vienu no viņa ifrītiem. Kas tagad, kā jau tu redzi, laimīgi pastaigājas pa pilsētu.

Netenjels samirkšķināja acis, mēģinādams to aptvert. To izdarīja Pretošanās kustība? Kā jūs zināt?

- Jo mēs atradām viņu mirstīgās atliekas. Te nav iesaistīts milzīgs māla golems, Mandrāk. Liec šo ideju mierā, un ķersi­mies pie darba. Divāls…

Viņš pakāpās malā. Netenjela meistare Džesika Vaitvela bija piecēlusies no krēsla un nāca šurp. Zēns noklepojās.

- Man ar jums steidzami jārunā. Prāgā…

- Tā ir tava vaina, Mandrāk, viņa teica, acīm mežonīgi spīdot. Pateicoties tam, ka tu novērsi manas domas ar sava dēmona meliem, mēs izskatāmies pēc pēdējiem stulbeņiem! Esmu pataisīta par muļķi un zaudējusi premjerministra labvē­lību. Šorīt manu drošības departamentu pārņēma Divāls, tāpat kā Pretošanās kustības apkarošanu.

- Man ļoti žēl, bet paklausieties…

- Žēl? Tagad ir par vēlu, Mandrāk. Jau Britu muzeja sagrāve bija pietiekami liels ļaunums, bet šis ir pēdējais salmiņš. Divāls ir panācis to, ko vēlējās. Viņa vīri tagad ir visur un…

- Paklausieties! Netenjels vairs ilgāk nespēja klusēt. Es atradu čehu burvi, kas gatavoja golema pergamentu. Viņš jau bija izveidojis otru to bija pasūtījis nodevējs no mūsu valdī­bas! Zēns nepievērsa uzmanību Tallova izsmejošajam skatie­nam.

Vaitvela uzmanīgi palūkojās uz savu audzēkni. Kurš ir šis nodevējs?

- Es vēl nezinu.

- Vai tev ir kādi pierādījumi? Piemēram, tas pergaments?

- Nē, tas tika iznīcināts, bet es domāju…

- Tādā gadījumā, Vaitvelas jaunkundze ledainā balsī noskal­dīja, tavs stāsts man neder, un arī tu man vairs neesi vajadzīgs. Londona ir apgriezta ar kājām gaisā, un mums ir vajadzīgs kāds grēkāzis. Es vēlos distancēties no šīs lietas, un, ja Tallova kun­gam ir kaut nedaudz veselā saprāta, viņš rīkosies tāpat.

Sieviete apcirtās uz papēža un aizsoļoja atpakaļ pie sava krēsla. Tallovs, pie sevis smīnēdams, viņai sekoja. Pēc mirkļa vilcināšanās Netenjels noskurinājās un tuvojās Novērošanas lodei. Kādai Izlūklodei bija izdevies piekļūt tuvāk pa jumtiem lēkājošajam radījumam tam bija melns uzvalks, balti mati un zelta maska uz sejas… Tobrīd lodes virzienā tika raidīts sma­ragdzaļas gaismas stars, un tā bija pagalam.

Devro kungs nopūtās. Jau trešā. Drīz tās izbeigsies pavi­sam. Vai ir kādi komentāri vai ziņojumi?

Mortensena kungs, valsts pirmais sekretārs, piecēlās un pieglauda pelēkos, taukainos matus. Ser, mums nekavējoties jārīkojas. Ja nepieņemsim strauju rīcības plānu, Gledstona vārds tiks iemīts dubļos. Vai viņš nav mūsu dižākais vadonis? Viens no tiem, uz kuriem balstās mūsu labklājība, varenība un pašapziņa? Un kas viņš ir tagad? Kaulu kambaris, kas slepka­vodams skraida pa pilsētu, nesdams līdzi postu un sajukumu!

Vienkāršie ļaudis to drīz vien pamanīs, tāpat arī mūsu ienaid­nieki. Es ierosinu…

Marmedjūks Frejs, ārlietu ministrs, viņu pārtrauca: Ir jau parādījušies vairāki masu panikas gadījumi, kurus nav spējuši novērst pat Divāla kunga Nakts policijas spēki. Viņš uzmeta iesāņus skatu policijas priekšniekam, kas nikni ieņurdējās.

- Tas radījums ir galīgi sajucis, piekrita informācijas minis­tre Malbindi. Kā jau Mortensens teica, tas padara situāciju vēl apkaunojošāku. Impērijas dibinātāja mirstīgās atliekas rāpjas pa namu jumtiem, šūpojas karoga kātos, dejo Vaitholā un, ja var ticēt mūsu ziņu avotiem, uz divriteņa brauc pa zivju tirgu. Turklāt tas nepārtraukti un gandrīz bezjēdzīgi nogalina cilvē­kus. Galvenokārt jaunus puišus un meitenes, vienkāršos ļaudis, bet ne tikai. Turklāt tas radījums apgalvo, ka meklējot "pēdējos divus", lai ko arī tas nozīmētu.

- Pēdējos divus, kas izbēga pēc kapeņu aplaupīšanas, Freja kungs paskaidroja. Tas ir acīmredzami. Un pie viena no viņiem ir Gledstona zizlis. Bet mūsu lielākā problēma pašlaik ir tā, ka vienkāršie ļaudis zina, kas ir šis trakojošais briesmonis.

No ministru grupas tālākās malas atskanēja Džesikas Vaitve­las ledainā balss: Vai es tiešām sapratu pareizi tie ir Gled­stona kauli, nevis kaut kāds karnevāla tērps?

Malbindi jaunkundze sarauca uzacis. Jā, tie ir viņa kauli. Mēs iegājām pārbaudīt kapenes un atklājām, ka sarkofāgs ir tukšs. Tur lejā ir ļoti daudz citu līķu, bet Dibinātājs ir pazudis.

- Dīvaini, vai ne? pirmo reizi ierunājās arī Mierdaris. Ifrīta būtība ir ieslodzīta tā saimnieka kaulos. Kāpēc? Kas zina?

- Nav svarīgi, kāpēc, Devro kungs ierunājās, sizdams ar dūri pa plaukstu. Svarīgi ir pēc iespējas ātrāk tikt no tā vaļā. Kamēr šis radījums nav iznīcināts, valsts tēlam tiek nodarīti neatgriezeniski zaudējumi. Es gribu, lai ifrīts tiek nogalināts un Gledstona kauli guldīti atpakaļ kapenēs. Katram valdības loceklim šopēcpusdien jāizsauc dēmons un jāsūta tas ifrītam pa pēdām. Tas nozīmē katram no jums. Pārējie ministrijas dar­binieki nav spējuši tikt ar to galā. Tas ifrīts galu galā piederēja

Gledstonam tātad tam piemīt zināms spēks. Turklāt mums ir jāatceras arī par nozagto zizli.

- Jā, Freja kungs piekrita. Ilgtermiņā tas ir vēl svarīgāk. Kad karš ar Ameriku ir uz sliekšņa…

- …tas nedrīkst nonākt ienaidnieka rokās. Ja to savā īpa­šumā iegūtu čehi…

- …tieši tā. Iestājās klusums.

- Atvainojiet, Netenjels visu laiku bija pacietīgi klausījies, bet tagad vairs nespēja nostāvēt klusu. Vai jūs runājat par Gledstona zizli? Ar kura palīdzību viņš sagrāva Prāgu?

Devro kungs vēsi palūkojās uz jauno burvi. Priecājos, ka beidzot esat atradis laiku mums pievienoties, Mandrāk. Jā, runa ir par to pašu zizli.

- Tātad, ja varētu uzzināt pavēles vārdus, mēs to varētu izmantot nākamajās kaujās?

- Mēs vai mūsu ienaidnieki. Tā atrašanās vieta šobrīd nav zināma.

- Vai mēs esam par to pārliecināti? Helēna Malbindi vai­cāja. Tas skelets..» ifrīts vai kas arī tas būtu vai zizlis neva­rētu atrasties pie viņa?

- Nē. Skeletam uz muguras ir soma, kurā, visticamāk, atro­das lielākā daļa Gledstona dārgumu. Bet zizlis ir pazudis. Tam jābūt pie viena no kapa izlaupītājiem.

- Mēs esam slēguši lidostas un ostas, Mortensena kungs ziņoja. Visur ir Izlūklodes.

- Atvainojiet, Netenjels atkal iejaucās, ja zizlis vienmēr ir bijis abatijā, tad kāpēc mēs to nekad iepriekš netikām izman­tojuši?

Vairāki burvji nemierīgi sagrozījās krēslos, Divāla kunga acis iedzalkstījās. Šī ir vecāko ministru sanāksme, nevis bērnu­dārza pikniks! Rupert, es ierosinu šo bērnu raidīt prom!

- Pagaidi mirkli, Henrij, lai gan Devro likās tikpat aizkai­tināts kā pārējie, viņš spēja savaldīties un runāt mierīgi. Zēns runā saprātīgi. Iemesls ir ļoti vienkāršs bailes no nelaimes, tādas kā šī. Gledstons uz nāves gultas zvērēja atriebību katram, kas traucēs viņa mūžīgo mieru, un mēs zinām, ka viņa spēks bija milzīgs. Kādas burvestības un dēmonus viņš izmantoja, nav zināms, bet…

- Esmu veicis nelielu izpēti, iejaucās Kventins Mierdaris ar smaidu uz lūpām. Gledstons mani vienmēr ir interesējis. Pēc bērēm kapenes tika noslēgtas, uzliekot tām buboņa mēra bur­vestību diezgan spēcīgu, bet ne tādu, no kuras nevarētu izvai­rīties. Gledstons pat bija sagatavojis savu sarkofāgu leģenda stāsta: viņa aura bijusi tik spēcīga, ka nogalinājusi vairākus vel­nēnus, kam bija jātur sveces. Bet ar šo brīdinājumu nebija pie­tiekami. Neilgi pēc Gledstona nāves vairāki valdības darbinieki izlēma ignorēt aizliegumu un ielauzties kapenēs, lai paņemtu zizli. Viņi sasaldēja buboņu mēri, nokāpa kapenēs un kopš tā brīža neviens viņus vairs netika redzējis. Sabiedrotie, kas viņus gaidīja ārpusē, liecināja, ka dzirdējuši, kā kāds no iekšpuses aizslēdz durvis. Kopš tā laika neviens nebija tik neprātīgs, lai ielauztos kapenēs… līdz vakardienai.

- Un jūs domājat, ka to izdarīja Pretošanās kustība? Neten­jels vaicāja. Ja tur ir palikušas viņu mirstīgās atliekas, varbūt tās var dot kādas norādes. Es vēlētos…

- Atvainojiet, Mandrāk, Divāls viņu pārtrauca, bet tas vairs nav jūsu darbs. Tagad tas ir policijas kompetencē. Mani vīri pārņem izmeklēšanu savās rokās. Policijas priekšnieks pagriezās pret premjerministru. Manuprāt, šis ir īstais brīdis pateikt kādu skarbu vārdu, Rupert. Šim zēnam, Mandrakam, bija uzticēts notvert un iznīcināt Pretošanās kustību. Bet kas ir noticis? Pretošanās kustība ir ielauzusies Vestminsteras abatijā, dižo burvju atdusas vietā, izdemolējusi Gledstona kapu un noza­gusi zizli. Un zēns nav izdarījis neko, lai to apturētu.

Devro palūkojās uz Netenjelu. Vai tev būtu kas sakāms?

Netenjelam ienāca prātā, ka vajadzētu pastāstīt par noti­kumiem Prāgā, bet zēns saprata, ka šobrīd tas būtu bezcerīgi. Nebija taču nekādu pierādījumu. Turklāt bija pilnīgi iespējams, ka nodevējs sēž šeit, vērodams katru viņa soli. Viņš vēl neatklās kārtis. Nē, ser.

- Esmu vīlies, Mandrāk, dziļi vīlies. Premjerministrs novērsās. Dāmas un kungi, mums jāsadzen rokā Pretošanās kustības dalībnieki un jāatrod zizlis. Jebkurš, kam tas izdosies, tiks dāsni atalgots. Pirmām kārtām, jāiznīcina skelets. Sasauciet savus labākos burvjus, viņš ieskatījās rokas pulkstenī, divu stundu laikā. Es vēlos, lai tas tiktu nokārtots pēc iespējas ātrāk. Skaidrs? Atskanēja piekrītoša murmināšana. Sapulce slēgta.

«. *

Ministru balsis aizskanēja pa abatiju, Vaitvelas jaunkun­dzei un Tallovam izmisīgi steidzoties visiem nopakaļ. Netenjels viņiem nesekoja. Lai notiek, viņš domāja, arī es varu novērsties no jums. Veikšu izmeklēšanu pats.

Kāda jauna burve sēdēja baznīcas solā, uzmanīgi pētīdama pierakstus. Netenjels izslējās un tuvojās kolēģei ar tik svarīgu sejas izteiksmi, cik vien spēja. Sveika, Fenela, viņš teica. Te nu gan iet traki.

Jaunā sieviete pacēla galvu. Ak, Mandrāka jaunskungs! Es nezināju, ka jūs joprojām esat iesaistīts izmeklēšanā. Jā, traki gan.

Zēns pamāja uz kapeņu pusi. Vai atradāt ko nozīmīgu?

Sieviete noskurinājās. Ko nu jūs saucat par nozīmīgu. Vecā vīra dokumenti liecina, ka viņš ir Terencijs Spalvaskāts, kam pieder mākslas piederumu veikals Sautvorkā. Pārējie ir jaunieši, iespējams, veikala darbinieki. Viņu vārdus vēl nezinām. Es tikko gribēju iet uz Sautvorku, lai pārbaudītu šos pierakstus.

Netenjels ieskatījās pulkstenī. Divas stundas līdz Izsaukša­nai. Vēl bija laiks. Es iešu jums līdzi. Lai gan vēl kas… viņš vilcinājās. Vai tur, kapenēs, nebija meitenes līķa… jauna, slaida, gariem, tumšiem matiem?

Fenela sarauca pieri. Nē, vismaz ne starp tiem, ko es redzēju.

- Labi. Tad ejam?

Nakts policijas vīri bija nostādīti pie mākslas piederumu veikala durvīm, un veikalā strādāja vairāku ministriju burvji.

Netenjels un Fenela parādīja savas identifikācijas kartes un iegāja iekšā. Viņi nepievērsās zagto mantu meklēšanai, kas pašlaik notika veikalā, bet sāka pārskatīt rēķinu grāmatas pie letes. Pāris minūšu laikā Fenela atrada sarakstu ar vārdiem.

- Te ir algu saraksts, viņa paziņoja. Pāris mēnešu vecs. Visi šie cilvēki varētu būt saistīti ar Pretošanās kustību. Neviens šodien darbā nav ieradies.

- Paskatīsimies, Netenjels sacīja. Anna Stīvensa, Ketllna Džonsa, Nikolass Drevs… šie vārdi viņam neko neizteica. Bet pag… te bija vēl citi. Stenlijs Haks un Frederiks Vīvers. Freds un Stenlijs, skaidrs kā diena! Viņš bija uz pareizā ceļa, bet pagai­dām ne miņas no Kitijas. Viņš pāršķīra lapu. Tas pats. Zēns pasniedza algu sarakstu Fenelai, nervozi bungodams pa stikla leti.

- Te būs vēl viens.

- Paldies, nevajadzēs. Es jau esmu redzējis… pag! Neten­jels gandrīz izrāva papīrus Fenelai no rokām, ielūkojās tajos, samirkšķināja acis, tad ielūkojās atkal. Te bija tas pats saraksts, bet ar nelielu atšķirību Anna Stīvensa, Kitija Džonsa, Niko­lass Drevs… nebija nekādu šaubu Kitija un Ketlīna Džonsa bija viena un tā pati persona.

Daudzus mēnešus Netenjels bija pavadījis, pārskatot pilsoņu sarakstus un meklējot tajos Kitiju, bet neko nebija atradis. Tagad kļuva skaidrs, ka viņš bija meklējis nepareizo vārdu.

- Viss kārtībā, Mandrāk? Fenela izbiedēta vaicāja.

Netenjels pamāja. Jā, viss kārtībā. Tikai… Zēns pasmai­dīja un sakārtoja krekla apkaklīti. Man iešāvās prātā laba doma.