Golema acs

33 bartimajs

Tā bija lielākā masu Izsaukšana, kurā biju piedalījies kopš Prāgas laikiem. Četrdesmit džini materializējās gandrīz vienā un tajā pašā laikā kādā no Vaitvelas Izsaukšanas zālēm. Kā jau parasti, tas izraisīja diezgan lielu sajukumu, lai gan burvji pūlē­jās, lai tiktu ievērota kārtība. Visi burvji bija sastājušies kārtīgā rindā savos pentaklos, mugurā viņiem bija tumši uzvalki, un viņi klusi norunāja savus Izsaukšanas buramvārdus, tikmēr ierēdņi pierakstīja izsaukto džinu vārdus garos sarakstos. Mēs, džini, protams, neievērojām šos muļķīgos noteikumus visi četrdesmit ieradās, katrs izskatīdamies citādi, izrādīdami savu individualitāti ar ragiem, astēm, milzīgām pēdām, dzelkšņiem un taustekļiem. Mēs bijām visās iespējamās krāsās no ogļu melna līdz pieneņu dzeltenai. Mēs sarunājāmies un ķiķinājām, uzbūrām sēra mākoņus un dažādas smakas. Garlaicības mākts, es biju pievērsies vienai no savām vecajām formām spārnota­jai čūskai ar sudraba spalvām ap galvu. [51] [1] Toreiz Jukatanā šis tēls sacēla veselu sensāciju priesteri metās lejup pa piramīdas kāpnēm vai ienira aligatoru pilnos ezeros, lai tikai paglābtos no mana hipnotizējošā skatiena. Mana draudīgā šūpošanās tomēr neatstāja nekādu iespaidu uz zēnu. Viņš nožāvājās, pabakstīja zobus un sāka kaut ko pierakstīt kladē. Vai vaina ir manī, vai arī mūsdienu bērni jau ir pārāk daudz redzējuši?

Man pa labi bija mate­rializējies kaut kāds putns uz koka kājām, pa kreisi smirdīgs augonis pelēkzilā dūmu mākonī. Aiz tā stāvēja piemīlīgs grifs,

un vēl tālāk ārkārtīgi neparasti kāds bija izvēlējies kļūt par zemu, nekustīgu soliņu. Mēs visi lūkojāmies uz saimniekiem, gaidīdami pavēles.

Zēns man nepievērsa gandrīz nekādu uzmanību, joprojām rakstīdams pierakstu kladē.

- Khem, sudrabainā čūska pieklājīgi noklepojās. Khem. Joprojām nekādas atbildes. Tas nu gan bija nepieklājīgi! Tu kādu izsauc un pēc tam pat nepaskaties uz viņu! Es noklepojos skaļāk. Khem-njel.

Tas piesaistīja zēna uzmanību. Viņš pacēla galvu un strauji paskatījās uz abām pusēm. Aizveries, viņš nošņācās. To taču kāds varēja dzirdēt!

- Kas te notiek? es vaicāju. Man likās, ka būsim tikai tu un es, nevis vēl trīsdesmit deviņi Londonas burvji un viņu velnēni.

- Valdībai ir jauna prioritāte. Londonā klīst sajucis dēmons. Tas jāiznīcina.

- Tas nebūs vienīgais trakais, ja jūs palaidīsiet vaļā visu šo baru, es pašaudīju mēli un norādīju pa kreisi. Paskaties uz to! Viņš pieņēmis soliņa izskatu. Dīvaini… lai gan man patīk viņa stils.

- Tas patiešām ir soliņš! Tajā pentaklā nav neviena burvja. Un tagad klausies. Viss mainās. Pretošanās kustība ir ielauzu­sies Gledstona kapenēs un izlaidusi ārā dārgumu sargu. Tas skraida pa Londonu, izraisot elli zemes virsū. To var pazīt pēc klabošiem kauliem un pelējuma smakas. Premjerministrs vēlas, lai šis skelets pēc iespējas ātrāk pazustu, tāpēc arī izsaukti tik daudzi džini.

- Visi? Tad tam jābūt varenam. Vai tas ir ifrīts? [52] [1] Man ir bijušas pāris saskriešanās ar Gledstona ifrītiem kara laikā, un es nevēlētos satikt vēl kādu no tiem. Tie bija ļoti lecīgi un, ja pret tiem neiz­turējās, kā nākas, kļuva nemierīgi un agresīvi. Pat ja šis ifrīts bija apveltīts ar jaundzimuša bērna maigo personību (lai gan tas nelikās ticami), gad­simtu ilgs iesprostojums kapenēs viņa raksturu nebūs uzlabojis.

- Iespējams. Ļoti varens un apkaunojošs. Pēdējo reizi manīts dejojam Kavalērijas parādē. Bet, paklau, tas nebūs tavs vienīgais uzdevums. Ja atrodi dē… es gribēju teikt, ifrītu, mēģini noskaidrot no viņa pēc iespējas vairāk par Pretošanās kustību, īpaši par meiteni vārdā Kitija. Manuprāt, viņa varētu būt aiz­bēgusi ar vērtīgo zizli. Varbūt tas radījums varētu dot precīzāku aprakstu.

- Kitija… čūska domīgi pašaudīja mēli. Ar šādu meiteni man jau iepriekš bija nācies sastapties. Cik atceros, tā bija kareivīga būtne ļoti platās biksēs. Nu, tas gan notika pirms pāris gadiem, tomēr kareivīgums acīmredzot nebija zudis. [53] [1] Par biksēm man nekādu ziņu nebija. Es atminējos vēl kaut ko. Vai tā nebija viņa, kas nočiepa tev disku?

Zēns saviebās kā buldogs, kas iesēdies dadžos. Varbūt.

- Un tagad viņa ir nozagusi Gledstona zizli. Daži nudien kāpj pa karjeras kāpnēm…

- Arī mans disks bija ļoti vērtīgs!

- Jā, bet ar to tu neiekarotu visu Eiropu. Zizlis ir ļoti vērtīgs. Un tu saki, ka tas visu šo laiku gulējis Gledstona kapā?

- Acīmredzot. Zēns uzmanīgi pavērās apkārt, bet visi bur­vji bija aizņemti, izkliedzot pavēles saviem vergiem. Netenjels pieliecās tuvāk. Tas ir smieklīgi! viņš nošņācās. Visi allaž bija pārāk iebiedēti, lai nokāptu kapenēs, un tagad saujiņa vien­kāršo ļaužu to ir izdarījusi, padarot valdību par apsmieklu! Bet es esmu nolēmis sameklēt meiteni un atņemt viņai zizli.

Pašūpoju galvu. Tu varētu mierīgi likt viņu mierā un aiz­mirst par to visu.

- Un ļaut, lai viņa pārdod zizli tam, kas sola vairāk? Nesmīdini mani! Saimnieks noliecās tuvāk. Man šķiet, ka drīz varēšu sadzīt viņai pēdas. Un, kad es to izdarīšu… esmu lasījis daudz par Gledstona zizli. Tas ir ļoti spēcīgs, bet tā komandas vārdi ir samērā vienkārši. Vajadzīgs spēcīgs burvis, lai to kon­trolētu, bet īstajās rokās ar to varētu darīt brīnumus! Neten­jels iztaisnoja muguru. Kas tā par kavēšanos? Jau sen bija laiks dot pavēli doties prom! Man ir kas svarīgāks darāms.

- Viņi gaida, kamēr Sviesta trauks pabeigs buramvārdus.

- Kas? Tallovs? Kāpēc viņš tur muļķojas un vienkārši neiz­sauc savu zaļo mērkaķi?

- Ņemot vērā vīraka daudzumu un biezās grāmatas, kas viņam ir priekšā, tas vīrs gatavojas izsaukt kaut ko iespaidīgu.

Zēns nosprauslājās. Mēģina atstāt uz pārējiem iespaidu ar kādu augstākā līmeņa dēmonu. Tipiski. Viņš darīs visu, lai tikai nezaudētu Vaitvelas labvēlību.

Čūska mežonīgi nošūpojās. Ak, šausmas!

- Kas tad nu?

- Tev sejā bija tāda vīpsnā… atbaidoši!

- Nemuļķojies. Tu pats izskaties pēc milzu čūskas! Tallovs vienkārši pārāk ilgi kritis man uz nerviem, tas arī viss. Zēns nolamājās. Viņš un visi pārējie. Nevienam nevar uzticēties. Jā, un tas man atgādina… viņš pieliecās tuvāk. Arī čūska nolieca savu skaisto galvu, lai ieklausītos. Man vairāk nekā jebkad būs nepieciešama tava aizsardzība. Tu dzirdēji, ko teica algotnis. Kāds no valdības ir izstāstījis viņam, ka es dodos uz Prāgu.

Spalvainā čūska pamāja. Priecājos, ka tev beidzot pielēca. Es to biju sapratis jau sen. Starp citu, vai tu jau esi atbrīvojis tos čehu spiegus?

Zēns sarauca pieri. Dod man laiku! Man jārisina daudz nopietnākas problēmas. Kādam no valdības locekļiem pieder golems, kuru tas sūta pilsētā. Šis cilvēks var mēģināt mani apklusināt.

- Kurš vēl zināja, ka tu dodies uz Prāgu? Vaitvela? Tallovs?

- Jā, un ārlietu ministrijas otrais sekretārs. Un, iespējams, Divāls.

- Matainais policijas priekšnieks? Bet viņš aizgāja no sapul­ces ātrāk…

- Zinu, bet man šķiet, ka viņa mācekle Džeina Ferēra ar bur­vestību palīdzību izdabūja no manis šo informāciju. Vai tā bija gaismas spēle, vai arī zēns patiešām nosarka?

- Izdabūja? Kā tas iespējams…

Netenjels saviebās. Manuprāt, izmantojot Šarma burves­tību…

Diemžēl šo interesanto sarunu pārtrauca kāds traucēklis. Druknais, dzeltenais burvis Tallovs, kas stāvēja nākamās rin­das tālākajā pentaklā, bija pabeidzis garos un sarežģītos Izsauk­šanas buramvārdus un tagad nolaida rokas, kurās bija turējis smagu grāmatu. Pagāja pāris minūšu, burvis gaidīja, smagi elpodams. Un pēkšņi no pretējā pentakla parādījās melns dūmu stabs, kura centrā mirdzēja dzelteni zibeņi. Nedaudz banāli, bet izteiksmīgi nostrādāts.*[1] Vairāki no klātesošajiem džiniem bija ar interesi vērojuši jaunpienācēja ierašanos. Izpētīt citu parādīšanās knifus vienmēr ir interesanti nekad nevar zināt, kas tev noderēs nākamreiz. Jaunībā es mēdzu demon­strēt ļoti dramatiskas ierašanās. Tagad, rakstura briedumā, es izvēlos daudz smalkākus iemiesošanās tēlus. Un tikai laiku pa laikam atklājos kā spalvaina čūska.

Burvis iepleta acis, it kā nojauzdams ko ļaunu. Melnais dūmu stabs savijās divmetrīgā muskuļotā tēlā ar četrām rokām. [54] [1] Šis tēls parādīja, ka džins savas karjeras laikā darbojies hinduisma templī. Brīnums, kā tu dažkārt ļaujies, lai apkārtne tevi ietekmē! Tas lēni apstaigāja pentaklu, meklēdams vājos punktus. Un, pašam par lielu izbrīnu, vienu atrada. [55] [1] Izsaukšanas vārdi nostiprina pentakla rūnas un līnijas. Tie veido neredzamas saites, kas ietver pentakla apli, sasienas un atkal atsienas, un cieši saaužas kopā, līdz ir izveidojuši barjeru. Un pat viens nepareizi izteikts vārds var atstāt šajā aizsardzības joslā neglābjamu kļūdu. Tallovam to drīz vien nāksies uzzināt. Visas četras rokas uz brīdi sastinga, it kā šauboties. Tad no figūras pēdu apakšas parādījās dūmu mākonis un aizplūda vis­apkārt pentaklam. Drīz vien tas atrada arī pavisam nelielo cau­rumu aizsargbarjerā. Dūmi traucās uz priekšu un sāka plūst pa caurumu, sašaurinoties gandrīz līdz adatas cauruma lielumam un atkal izplūstot otrā pusē. Dūmi mutuļoja arvien straujāk, tie savērpās un kļuva par izliektu taustekli, kas traucās uz otru pentaklu, kurā stāvēja pārakmeņojies burvis. Rozmarīna un pīlādža trauki, ko viņš bija salicis apkārt savam pentaklam, tika aizpūsti projām. Dūmi aptvēra sākumā viņa kurpes un tad savijās ap kājām kā melns stabs. Burvis izdvesa pāris neskaidru vārdu, bet vairāk laika viņam netika dots visa figūra bija izlīdusi pa caurumu un nonākusi otrajā pentaklā, ieskaujot savu upuri. Mazāk nekā piecu sekunžu laikā burvi ar visu strīpaino uzvalku bija aprijis dūmu mākonis, kurā iegailējās pāris trium­fējošu zibens šautru, un tad tas izslīdēja cauri grīdai, aiznesot Tallovu līdzi.

Jau pēc mirkļa abi pentakli bija tukši, izņemot apdegušu plankumu uz grīdas vietā, kur bija stāvējis burvis, un pārogļojušos buramvārdu grāmatu.

Izsaukšanas kambarī valdīja kapa klusums. Burvji apstul­buši stāvēja, sekretāri sarāvušies trīcēja savās vietās.

Un tad pēkšņi visi šķita atguvuši balsis. Burvji, kuri jau bija devuši uzdevumu saviem vergiem, izkāpa no pentakliem un, žokļus atkāruši, pulcējās tajā vietā, kur bija stāvējis Tallovs. Mēs augstākās saprātīgās būtnes sākām jautru un atzinīgu sarunu. Es sarunājos ar putnu, kam bija koka kājas, un ar zaļo augoni.

- Lieliski!

- Patiešām stilīgi.

- Laimīgais! Viņš pats tikko spēja tam noticēt.

- Runājot atklāti, cik bieži kaut kas tāds atgadās?

- Pārāk reti. Es atceros tikai vienu reizi Aleksandrijā. Tas bija kāds jauns māceklis…

- Tas muļķis laikam nepareizi izrunāja kādu no beigu frā­zēm.

- Vai arī kļūda grāmatā. Ievēroji, ka viņš lasīja no grāmatas? Dzirdēju, ka viņš pateica exciteris, nevis stringaris.

- Patiešām? Tā taču ir iesācēju kļūda!

- Tieši tāpat notika ar to jauno mācekli, ko pieminēju. Viņš pagaidīja, kamēr meistara nebūs mājās, un… Nē, tu neti­cēsi…

- Bartimaj pievērsies taču man! Zēns iekāpa pentaklā, mētelim plīvojot. Pārējie burvji arī atgriezās savos pentaklos. Pēkšņi viņi atkal izskatījās pagalam aizņemti. Mēs pieklājīgi pievērsāmies saviem saimniekiem. Bartimaj, zēns atkal ieru­nājās, balsij trīcot. Dari, kā tev ir vēlēts, dodies un sameklē to pagrimušo ifrltu. Atgriezies pie manis tikai tad, kad tas ir iznīcināts.

Skaidrs. Spalvainā čūska nopētīja zēnu ar zināmu ziņ­kāri. Viņš pēkšņi bija kļuvis ļoti oficiāls kurš tad mūsdienās saka "kā tev ir vēlēts"? un tas nozīmēja, ka jaunais burvis ir ļoti satraukts. Kas noticis? Tu izskaties satriekts. Man likās, ka tev tas puisis nemaz nepatika!

Netenjels piesarka. Aizveries! Lai es no tevis nedzirdētu ne vārda! Es esmu tavs saimnieks, lai gan tu to pastāvīgi aizmirsti. Tev jādara, kā es pavēlu.

Visas intīmās, noslēpumainās sarunas bija beigušās. Zēns atkal bija kļuvis par mazu ģenerāli. Dīvaini, ko panāk neliela realitātes deva!

Šādā noskaņojumā ar viņu labāk nerunāt, tāpēc spalvainā čūska pasita asti un kopā ar pārējiem dēmoniem pazuda no istabas.