Golema acs

I Netenjels

Londona dižā, plaukstošā galvaspilsēta, divus tūkstošus gadu veca, mūsdienu burvju pasaules centrs. Tā bija pieaugusi spēkā un plašumā, pacēlusies virs iepriekšējās impērijas drupām.

Pilsēta pletās vairākas jūdzes abpus Temzai, tas bija miglā tītu mājokļu mudžeklis, kurā iezīmējās pilis, torņi, baznīcas un tirgus laukumi. Londona dūca kā pilns bišu strops. Ielās drūz­mējās tūristi un vietējie iedzīvotāji, bet gaiss zumēja no velnē­niem, kas steidzās izpildīt saimnieku dotos uzdevumus.

Abpus pelēkajiem Temzas ūdeņiem simtiem karavīru un ierēdņu gaidīja, lai varētu doties ceļojumos apkārt pasaulei. Lielo burukuģu ēnā pa upi peldēja krāsainie tirgoņu kuģīši. Rosīgās Eiropas karrakas (četrmastu burinieki, radīti Vidusjū­ras reģionā 15. gs.), Arābijas dou (tradicionāli arābu burukuģi ar vienu vai vairākām burām), piekrauti ar garšvielām, strupdegunainās Ķīnas džonkas (burukuģi ar eliptiskām burām, kas ļauj viegli kuģot pie mainīga vēja), elegantie Amerikas kliperi ar slaidajiem mastiem tos visus ielenca Temzas laivinieki, kas sacentās par tiesībām ievadīt šos kuģus dokos.

Šai metropolei krūtīs pukstēja divas sirdis austrumos Sitija, kur pulcējās citzemju tirgotāji, lai pārdotu savu laupījumu, bet rietumos, asā upes līkumā ieritinājies, slējās politiskais centrs VeHtminstera, kur dienu un nakti strādāja burvji, lai paplaši­nātu un aizstāvētu impērijas robežas.

Zēns bija darba darīšanās apmeklējis Londonas centru un tagad kājām atgriezās Vestminsterā. Viņš soļoja mierīgi un pār­liecinoši, un, lai gan bija vēl agrs, laiks bija jau tik silts, ka zēns bija nosvīdis. Viegls vējiņš satvēra un saplivināja garā, melnā mēteļa stūrus. Puisis ar prieku apzinājās, cik efektīgi izskatās. Noslēpumains un ietekmīgs. Viņš juta, kā cilvēki pagriežas un viņu vēro. Dienās, kad pūta spēcīgs vējš un mētelis aiz muguras plandījās teju horizontāli, viņš tik labi neizskatījās.

Viņš šķērsoja Reģenta ielu un devās uz Haimārketu, garām sētniekiem, kas slaucīja ielas teātru priekšā, un augļu tirgo­tājiem, kas jau devās savās dienas gaitās. Kāda sieviete nesa trauku, pilnu ar aizjūras apelsīniem, kuri kopš karadarbības sākšanās Dienvideiropā Londonā bija kļuvuši par deficītu. Zēns tuvojās. Ejot garām, viņš ar nevērīgu kustību iemeta monētu trauciņā, kas bija pakārts sievietei kaklā, un paņēma no bļodas apelsīnu. Viņš turpināja ceļu, izlikdamies nedzirdam sievietes pateicības vārdus. Netenjels pat nepalēnināja soli. Mētelis brīvi plīvoja aiz muguras.

Trafalgaras laukumā slējās garas kārtis, zaigojot spilgtās krāsās. Strādnieki šobrīd nostiepa starp tām virves. Pie katras virves bija iekārti sarkani, balti un zili karogi. Zēns apstājās, lai nolobītu apelsīnu un pavērotu darbu.

Viņam garām pagāja strādnieks, salīcis zem daudzo karogu svara.

Jaunais burvis viņu apstādināja. Paklau, tu! Kam tas viss domāts?

Vīrs palūkojās uz zēnu un, pamanījis viņa garo, melno mēteli, sastinga miera stājā. Puse karogu izslīdēja viņam no rokām un nokrita uz ietves. Tas domāts rītdienas svētkiem, ser, viņš ziņoja. Dibinātāja dienai.

Ak, pareizi. Gledstona dzimšanas diena. Biju aizmirsis. Netenjels iemeta apelsīna mizu notekcaurulē un devās prom. Tikmēr strādnieks lasīja no zemes izkaisītos karogus un pie sevis lamājās.

Zēns turpināja ceļu uz Vaitholu masīvām pelēkām celtnēm, no kurām plūda spēcīga varas dvesma. Pati arhitektūra bija pie­tiekami iespaidīga, lai liktu nejaušam vērotājam nodrebēt cieņā: milzīgas marmora kolonnas, plašas bronzas durvis, simtiem logu, kuros gaismas nekad neizdzisa, Gledstona un citu vareno burvju granīta statujas, kuru stingrās sejas pauda apņēmību nosargāt valsti un cīnīties pret netaisnību. Bet zēns viegliem soļiem pagāja tam visam garām, apkārtni nemaz neievērodams. Viņš pamāja policistam, uzrādīja caurlaidi un pa sānu durvīm iegāja Iekšlietu ministrijas departamentā, kas gozējās varena riekstkoka ēnā. Tikai šeit viņš apstājās, apēda atlikušo apel­sīnu, noslaucīja rokas kabatlakatiņā, sakārtoja apkaklīti, pie­durkņu atlokus un kaklasaiti un pieglauda matus. Labi. Viņš bija gatavs. Laiks ķerties pie darba.

Kopš Siržulauzēja apvērsuma mēģinājuma un Netenjela pēk­šņās parādīšanās politiķu aprindās bija pagājuši jau divi gadi. Tagad viņš bija četrpadsmit gadu vecs un galvas tiesu garāks nekā todien, kad atdeva Samarkandas amuletu apmulsušā un pateicīgā valdības vadītāja rokās. Plecīgāks, bet joprojām tievs un nedaudz salīcis, un melnie mati pēc pēdējās modes nevērī­gās šķipsnās krita uz apkakles. Seja bija šaura un bāla no ilgās mācīšanās pa naktīm, bet acīs dega enerģija un cīņas spars.

Būdams izcils novērotājs, Netenjels bija pamanījis, ka ārējais izskats ir nozīmīgs statusa pierādījums. Par burvi noplukušās drēbēs visi rauca degunu un viņu uzskatīja par viduvējību. Tādu iespaidu par sevi viņš negribēja radīt. Par pirmo algu viņš bija iegādājies melnu, cieši piegulošu uzvalku un garu mēteli, ko uzskatīja par ļoti modernu. Netenjelam kājās bija ciešas, melnas kurpes ar nedaudz uzliektu purngalu un žaketes kabatā krā­sains kabatlakatiņš. Tērpies šādās drēbēs, viņš pašpārliecināti soļoja pa Vaitholas gaiteņiem, atgādinādams bridējputnu, un nesa rokās kaudzi papīru.

Viņa īsto vārdu neviens šeit nezināja. Darbabiedriem zēns bija un palika Džons Mandrāks.

Šāds vārds bija piederējis vēl diviem burvjiem, bet neviens no viņiem savulaik nebija izcēlies ne ar ko īpašu. Pirmais Džons Mandrāks dzīvoja karalienes Elizabetes laikos un bija alķīmiķis, kam slavenajā demonstrācijā galma priekšā bija izdevies svinu pārvērst zeltā. Vēlāk atklājās, ka viņš to panācis, pārklājot zelta lodītes ar svinu, kas augstā temperatūrā izkusa un atklāja ska­tienam zeltu. Viņa atjautība tika uztverta ar sajūsmu, bet burvja turpmāko karjeru nesekmēja. Otrs Džons Mandrāks galdnieka dēls bija veltījis savu dzīvi mitu izpētei. Viņš bija atklājis 1703 šo dēmonu apakštipus, pirms viens no tiem, mazais gofrēti zaļais sirseņdēmons, bija viņam iedzēlis, un nabaga burvis bija uzpampis līdz dīvāna apjomiem un nomiris.

Netenjelu neuztrauca viņa priekšteču karjera. Patiesībā viņš bija apmierināts ar šo apstākļu sakritību. Tātad tieši viņš pada­rīs Džona Mandrāka vārdu slavenu.

Netenjela meistare bija Džesika Vaitvela nenosakāma vecuma burve ar īsi apcirptiem, baltiem matiem un ļoti tievu, skeletam līdzīgu figūru. Runāja, ka viņa ir viena no varenā­kajām burvēm valdībā. Šī dāma bija pilnībā novērtējusi sava audzēkņa talantu un veltīja visas pūles tā izkopšanai.

Netenjels bez rūpēm dzīvoja meistares plašajā savrupmājā pie upes. Māja bija moderna un iekārtota minimālisma stilā baltas sienas, pelēki paklāji un izsmalcinātas stikla, sudrabota metāla un koka mēbeles. Jaunajai mājvietai piemita birojiem un slim­nīcām raksturīgā vēsuma aura, kas Netenjelam ļoti patika tā liecināja par kontroli, skaidrību un prasmīgumu mūsdienīga burvja galvenajām pazīmēm.

Džesikas Vaitvelas stils izpaudās arī bibliotēkā. Parasti burvju bibliotēkas bija tumšas, drūmas telpas un grāmatas, kas tajās glabājās, bija iesietas svešzemju dzīvnieku ādās, uz mugu­riņām attēloti pentakli vai rūnu raksti. Bet, kā Netenjels tagad zināja, tas skaitījās ļoti vecmodīgi. Vaitvelas jaunkundze bija pasūtījusi izdevējam un grāmatu iesējējam visas grāmatas iesiet baltos ādas vākos un uz to muguriņām ar melnu tinti sarakstīt kārtas numurus.

Šīs baltās, kārtīgās bibliotēkas centrā stāvēja taisnstūra stikla galds, un šeit Netenjels divas dienas nedēļā pavadīja, mācīdamies maģijas noslēpumus.

Pirmajos mēnešos Vaitvelas jaunkundzes mājā viņš bija mācī­jies īpaši centīgi un, savai meistarei par lielu izbrīnu un prieku, ļoti ātri apguvis Izsaukšanas mākslu. Audzēknis bija parādījis strauju izaugsmi, izsaucot zemāka līmeņa garus (mitus, molerus un goblinvelnēnus) un drīz pēc tam bez aizķeršanās izsau­cot arī vidējā līmeņa garus (visu veidu foliotus) un augstākos garus (dažādus džinus).

Kad Netenjels bija īpaši atjautīgi atbrīvojis muskuļainu džinu, vēl pamanoties dot tam atvadu dunku, meistare atzi­nīgi pasmaidīja. Tev ir dabas dots talants, Džon, viņa sacīja. Hedlhemas muižā tu parādīji drosmi un izcilu atmiņu, atbrīvo­jot vareno dēmonu, bet es nenojautu, cik spējīgs tu būsi dēmonu izsaukšanā. Turpini tāpat strādāt, un tu tālu tiksi.

Netenjels pateicās meistarei par uzslavu, neatklādams, ka lielākā daļa no tā, ko viņam tagad mācīja, zēnam nebija nekas jauns. Viņš jau divpadsmit gadu vecumā bija izsaucis džinu un licis tam strādāt savā labā. Savu sadarbību ar Bartimaju Neten­jels izlēma paturēt noslēpumā.

Vaitvelas jaunkundze atalgoja zēna centību un zināšanu alkas, atklājot viņam jaunus burvja amata noslēpumus un snie­dzot tādu apmācību, pēc kādas Netenjels vienmēr bija alcis. Meistares uzraudzībā jaunais burvis iemācījās, kā uzdot dēmo­niem vienlaikus vairākus darbus, arī neizmantojot neparocīgo Adelbranda pentaklu. Viņš apguva prasmi aizstāvēties pret ienaidnieku spiegiem, savijot ap sevi sensoru tīklus, un atvai­rīt uzbrukumus, izsaucot spēcīgas gaisa plūsmas, kas uzsūc slikto maģiju un aiznes to prom. Netenjels īsā laikā bija apgu­vis tikpat daudz zināšanu kā burvji, kas bija par viņu piecus vai sešus gadus vecāki. Viņš bija gatavs uzņemties savu pirmo darbu.

*

Burvju sabiedrībā bija pieņemts jauniem, daudzsološiem burvjiem dot iespēju strādāt dažādās ministrijās par asistentiem, iepazīstinot viņus ar praktisko varas izmantojumu. Vecums, kurā jaunajiem burvjiem tika piedāvāta iespēja strādāt valdībā, bija atkarīgs no jaunieša talanta un viņa meistara ietekmes. Netenjels bija īpašs, jo viņa karjerai ar modru aci sekoja pats premjerministrs. Tieši tāpēc zēns atradās uzrrtanības centrā.

Džesika Vaitvela viņu bija par to brīdinājusi. Savus noslē­pumus paturi pie sevis, viņa savam audzēknim teica, īpaši savu īsto vārdu, ja tu to zini. Labāk runā pēc iespējas mazāk, citādi viņi izvilks no tevis visu vajadzīgo informāciju.

- Kas viņi? zēns pārvaicāja.

- Tavi nākamie ienaidnieki. Viņiem patīk plānot vairākus gājienus uz priekšu.

Ja kāds cits atklāja burvja īsto vārdu, viņš varēja to izman­tot pret pašu burvi, tāpēc Netenjels savējo rūpīgi slēpa. Pirmā viņa noslēpumu mēģināja izdibināt skaista burve, kas pievērsa viņam uzmanību ballītēs un apbēra jaunieti ar komplimentiem, cerībā uzzināt kaut ko par viņa pagātni. Netenjels diezgan viegli tika galā ar šo primitīvo ziņkārību, bet drīz vien viņam nācās saskarties ar izmeklētākām metodēm. Reiz viņu miegā apcie­moja velnēns, čukstot ausīs mīļus vārdus un aicinot atklāt savu īsto vārdu, un tikai Big Bena skaļais zvans no otra upes krasta paglāba zēnu no vārda izpaušanas. Pulkstenim sitot pilnu stundu, Netenjels pamodās un pamanīja pie gultas velnēnu. Viņš tūlīt pat izsauca pieradinātu foliotu, kas sagrāba velnēnu un samala to miltos.

Diemžēl šajā jaunajā substancē velnēns nebija spējīgs atklāt tā burvja vārdu, kas viņu bija sūtījis šajā uzdevumā. Pēc šī starp­gadījuma Netenjels nolīga foliotu, lai tas sargātu viņu katru nakti.

Drīz vien visiem kļuva skaidrs, ka Džona Mandrāka patieso identitāti nebūs tik vienkārši uzzināt, un mēģinājumi viņu kompromitēt beidzās. Un, tikko kļuvis četrpadsmit gadus vecs, zēns saņēma darba piedāvājumu Iekšlietu ministrijā.