Zvaigžņu karaļi

7. Mēnešu svētki

Gordons apstājās kā iemiets. Viņš atradās uz paaugstinājuma milzīgas apaļas zāles malā. Pie gariem, gaismu izstarojošiem galdiem, kas bija bagātīgi nokrauti ēdieniem, sēdēja simtiem žilbinoši ģērbtu cilvēku.

Starp citu, ne visus varēja saukt par cilvēkiem. Kaut ari šeit, tāpat kā visā Galaktikā, vairums piederēja pie humanoīdā tipa, pie galda sēdēja ari citu zvaigžņu tautu pārstāvji: zaļām zvīņām klāts, krupim līdzīgs cilvēks, spārnota būtne ar knābi un pūces acīm, kaut kādi melni, zirnekļveidīgi radījumi ar daudziem locekļiem.

Džons Gordons paraudzījās augšup, un kādu mirkli viņam likās, ka dzīru zāle atrodas zem klajām debesīm. Naksnīgajā fonā starp tūkstošiem vizuļojošu zvaigžņu augšup zenītā cēlās divi zelta un viens sudraba mēness. Viss izskatījās tik dabīgs — tikai pēc kāda laika viņš aptvēra, ka tie ir planetārija griesti.

Zālē sēdošo skatieni bija pievērsti Džonam Gordonam. Uz paaugstinājuma pie galda sēdēja kādi divdesmit, šķiet, visdižciltīgākie viesi. Viņu vidū izcēlās Džala Ama garais stāvs.

— Kas noticis, Art? Tu taču neesi pirmo reizi Zvaigžņu Zālē!

— Nervi, — noburkšķēja Gordons. — Liekas, būtu vērts kaut

ko iedzert. 22

— Stiprinies? — Džals Arns smējās. — Art, tas nemaz nav tik briesmīgi!

Gordons atslīga krēslā, uz kuru viņam norādīja vecākais brālis. Blakus bija divas brīvas vietas, tālāk sēdēja pats Džals Arns ar sievu un mazo dēlu. Gordonam otrā pusē atradās admirālis Korbulo militārā formā. Pretim raudzījās kalsns, pavecs cilvēks — Orts Bodmers, Impērijas pirmais padomnieks.

— Jūs esat bāls un nomākts, Art — teica admirālis. — Diemžēl, nav citas izejas. Fomalgautas karalistes palīdzība būs ārkārtīgi vajadzīga, ja Šors Kāns uzdrošināsies uzbrukt.

Džons Gordons mokoši centās izprast notiekošo.Par ko viņi visi runā? Liāna, Merna, Fomalgautas karaliste… Ko tas viss nozīmē?

Pie viņa pleca noliecās sulainis.

— Sekvu, — palūdza Gordons.

Šoreiz tumšais šķidrums viņu viegli apreibināja. Izgaismotie galdi, izmeklēti ģērbtie viesi, brīnumainās mākslīgās debesis… Lūk, kādi ir Mēnešu svētki!

Klusā mūzika pēkšņi beidzās, atskanēja skaļas tauru skaņas. Visi piecēlās. Ieraudzījis, ka Džals Ams ceļas kājās, Gordons steigšus darīja to pašu.

— Viņa augstība Ebass Arns, Vidusgalaktikas impērijas valdnieks, mazo karalistu virsvadītājs, zvaigžņu un planētu pavēlnieks Ārējā Kosmosa Marķizātos!

— Viņas augstība princese Liāna, Fomalgautas karalistes pavēlniece!

Šie skaļie, skaidrie vārdi lika Džonam Gordonam nodrebēt, un tad uz paaugstinājuma parādījās diženais Ebass Ams ar meiteni, kas baisajās uz viņa rokas. Lūk, kāda ir Liāna! Princese, Fomalgautas karalistes pavēlniece. Tikai kāds tam sakars ar viņu?

Ebass Ams bija ģērbts lieliskā, zilganmelnā apmetnī, uz kura mirdzēja karaliskās komētas dārgakmeņi. Viņš nikni un auksti paskatījās uz Gordonu.

— Art, tu esi aizmirsis etiķeti. Nāc Šurp!

Gordons neveikli paspēra soli. Meitene bija gandrīz viņa augumā, bet blakus imperatoram izskatījās mazāka. Spīguļojošs, balts tērps apņēma viņas lokano, graciozo stāvu. Lepnums, skaistums, valdonība — šīs īpašības Gordons redzēja princeses pelēkajās acīs, smalkajā, baltajā sejā, ko apņēma zeltainu matu vilnis. Ebass Ams saņēma Gordona un Liānas rokas savējās.

— Impērijas un savienoto karalistu valdnieki un viesi! Man ir tas gods paziņot par sava jaunākā dēla Arta Ama drīzām laulībām ar Fomalgautas princesi Liānu!

Saderināšanās ar šo burvīgo zvaigžņu princesi? Lūk, uz ko attiecās Džala Ama un Korbulo mājieni.

— Ņem viņas roku! — imperators bija neapmierināts. — Esi pavisam jucis?

Gordons sajuta plaukstā meitenes smalkos gredzenotos pirkstus. Ebass Ams apmierināts sēdās pie galda. Liāna uzsmaidīja Gordonam.

— Vediet mani pie galda, — viņa čukstēja, — lai pārējie ari var apsēsties.

Gordons attapās, ka Zvaigžņu Zālē visi skatās uz viņiem. Viņš aizveda meiteni līdz krēslam un apsēdās arī pats. Atkal skanēja liega mūzika.

Liāna skatījās uz viņu, viegli savilkusi šaurās uzacis. Viņas acis bija satumsušas.

— Jūsu uzvedība izraisīs nevēlamas runas. Jūs izturaties nedabīgi!

Gordons ar grūtībām piespieda sevi saņemties. Jāturpina sava

loma. Gan viņš atradīs iespēju atgriezties uz Zemes un apmainīties ar īsto Artu, pirms tiks noslēgtas laulības. Patlaban viņam jābūt dedzīgam līgavainim. Lai tā būtu! Tā nav viņa vaina, ka šeit notiek krāpšana.

Viņš iztukšoja vēl vienu sekvas kausu un pēkšņā bezrūpībā noliecās pie Liānas.

— Liāna, visi tā sajūsminās pārjums, ka mani pat neievēro.

Meitenes skaidrajās acīs atspoguļojās izbrīns.

— Nekad neesmu redzējusi jūs tādu, Art.

— Tātad tas ir cits Arts Ams, — iesmējās Gordons. — Pavisam cits cilvēks!

Svētki turpinājās. Sekva aizdzina visu satraukumu. Viņš taču bija sapņojis par piedzīvojumiem. Te nu bija piedzīvojums, kāds 24 nevienam viņa laikmetā nav pat sapņos rādījies. Pat, ja viņu sagaida bojā eja, vai viņš nebūs izvilcis lielo laimestu?

Jauns cilvēks ar sarkanu seju, kas sēdēja blakus Korbulo, enerģiski nolika savu kausu uz galda.

— Lai viņi uzbrūk! Jo ātrāk, jo labāk! — viņš izsaucās. — Laiks pārmācīt Šoru Kānu!

Tas bija Sats Šamars, Polārzvaigznes karalistes pavēlnieks, kā vēlāk uzzināja Gordons. Admirālis izsmējīgi paskatījās uz viņu.

— Ir laiks, jūsu augstība. Un cik kaujas kuģu Polārā karaliste dos mūsu flotei?

— Varētu būt daži simti, — samulsa Sats Šamars. — Toties augstas klases.

— Polārzvaigznes karalistes iedzīvotāji, bez šaubām, pierādīs savu uzticību Impērijai, — nodārdināja Ebass Ams. — Tāpat kā Fomalgautas, kā Gulbja un Liras karalistes, kā citi mūsu sabiedrotie.

— Ja Herkulesa baroni mūs nepievils, — piebalsoja Sats Šamars, — mums nav ko baidīties no Mākoņa.

Visi klātesošie paskatījās uz diviem cilvēkiem, kuri sēdēja galda tālākajā galā, — vecu vīru ar saltu skatu un apmēram trīsdesmitgadīgu atlētu. Uz viņu apmetņiem vīdēja Herkulesa Kopas emblēmas.

— Baronu konfederācija pilda savas saistības, — bezkaislīgi informēja vecais. — Bet konkrētajā jautājumā mūs nesaista nekādi formāli solījumi.

Ebasa Arna sejai pārlaidās neapmierinātības ēna. Pasteidzās pirmais padomnieks Orts Bodmers, un samierinoši uzrunāja veco baronu:

— Šeit visi ciena dižo baronu lepno neatkarību, Sjū Rēzel. Bet mēs esam pārliecināti, ka jūs nekad neslēgsit vienošanos ar ļauno tirānu.

Pēc brītiņa Ebass Ams piecēlās un gāja prom no galda. Viesu pūļi viņam sekoja. Galminieki deva ceļu Gordonam un Liānai. Meitene visiem uzsmaidīja, ar daudziem pārmija laipnus vārdus, viņa izturējās un izskatījās lieliski. Gordons spēja tikai nevērīgi pamāt, atbildēdams uz apsveikumiem un sveicieniem. Viņš vairs nebija samulsis un nebaidījās izdarīt kādu kļūdu. Apskurbis no sekvas,

viņš jutās absolūti bezrūpīgs.

Tas patiešām bija burvju dzēriens. Žēl, ka nevarēja to paņemt līdzi uz Ņujorku…

Viņš bija nonācis pie citas zāles sliekšņa. To apgaismoja noslēpumaina, zaļa gaisma, ko izstaroja komētas pie mākslīgajām debesīm. Šeit neredzama orķestra vilinošās mūzikas skaņās dejoja simtiem pāru.

Gordonu ārkārtīgi pārsteidza dejotāju nedabīgi līganās kustības. Likās, ka viņi slīd pa gaisu. Pēc tam viņš saprata, ka šo efektu rada antigravitators, kas spēja samazināt svaru. Tāpat bija skaidrs, ka viņš nemācēs nodejot nevienu soli.

— Cik es atceros, jūs neesat dejotājs, — teica Liāna. — Labāk iesim dārzā.

— Iesim, — Gordons piekrita un iesmējās. — Ticiet, es dejoju vēl daudz sliktāk, nekā jums šķiet.

Liāna norūpējusies skatījās uz viņu.

— Jūs ļoti daudz dzērāt svētkos. Es agrāk nebiju pamanījusi, ka jūs dzerat sekvu.

Gordons paraustīja plecus.

— Es to dzēru pirmo reizi mūžā.

Viņi izgāja dārzā. Gordons nenoturējās un sajūsmā noelsās. Koki un krūmi bija kā nosēti ar spīguļojošiem ziediem — rubīnsarkaniem, smaragdzaļiem, tirkīzziliem. Viegla vēja pūsma nesa reibinošas smaržas. Vēlāk Gordons uzzināja, ka Šo ziedu dzimtene ir tālās Ahernaras zvaigznes radioaktīvās planētas.

Trīs mēneši jau bija sasnieguši zenītu un mirdzēja, piešķirdami pēdējo akcentu burvīgajai ainavai.

— Kāds skaistums! — sajūsmināts nočukstēja Gordons.

— Es ļoti mīlu šo dārzu, — pamāja Liāna. — Bet pie mums, Fomalgautas karalistē ir neapdzīvotas planētas, kuras ir vēl brīnumainākas. Pamestas, dīvainas, gaismas caurstrāvotas pasaules. Jūs drīz ieraudzīsit…

Viņa skatījās, pacēlusi seju, un Džons pirmo reizi redzēja, ka viņas brīnišķīgajā sejā bezkaislīgo izteiksmi nomainījis uztraukums.

Gordons noliecās pie viņas lūpām. Liānas trauslais stāvs saldi reibināja. Nolādētais krāpnieks — es viņu skūpstu ne tāpēc, ka man jābūt prinča vietā, bet tāpēc, ka es to vēlos, nodomāja Gordons.

Liāna atkāpās. Viņas skatiens bija izbrīna pilns.

— Kāpēc jūs tā darāt, Art?

— Kas te ko brīnīties? — Gordons vēl juta viņas lūpu pieskārienu.

— Līdz šim jūs tā nedarījāt! — iesaucās Liāna. — Mēs abi lieliski zinām, ka mūsu laulība ir tikai politisks akts. Mēs taču norunājām, ka paliksim draugi.

Šie vārdi iedarbojās uz Gordonu kā ledaina šalts. Viņš taču varēja iedomāties, ka nedz Arts, nedz Liāna nevēlas šīs laulības. Viņi abi ir tikai marionetes lielajā galaktiskās diplomātijas spēlē.

— Jūs esat tik brīnišķīga, Liāna… Es netieku ar sevi galā…

Meitenes seja sastinga, balsī bija saklausāmas apspiestas dusmas.

— Un Mema?

Mema. Gordons jau zināja šo vārdu, bet tas viņam neko neizteica. Viņam ļoti pietrūka ziņu par viselementārākajām lietām.

— Liekas, esmu dzēris pārāk daudz, — viņš izklaidīgi paskaidroja un sajuta atvieglojumu, pamanījis, ka šurp traucas jautrs viesu bars. Svešu cilvēku iejaukšanās dažkārt palīdz. Tomēr vēl daudzas reizes šajā vakarā viņš juta Liānas pelēko acu izbrīnīto un vērīgo skatienu.

Kad viesi izklīda un viņi beidzot atvadījās, Gordons, atgriezdamies savās istabās, pārlaida roku sejai. Tāda diena! Viņš tik daudz bija pārdzīvojis.