Zvaigžņu karaļi

20. Dumpis uz kuģa

Derks Undiss pavadīja viņus līdz "Dendras" vidējam klājam.

— Jūsu kajītes. Jūs paliksit šeit visu lidojuma laiku.

— Nē! — paziņoja Gordons. — Princese nejūtas vesela, viņa nedrīkst sēdēt ieslēgta. Mēs atsakāmies sadarboties, ja mums neļaus pastaigāties.

Virsnieks Šaubījās. Varēja redzēt, ka viņam negribas traucēt vadoni tik nesvarīgā lietā.

— Labi, atļauju pastaigāties pa gaiteni divas reizes dienā.

Durvīs noskrapstēja atslēga. Liāna pajautāja:

— Vai jūs kaut ko esat izdomājis, Art? Atklāti sakot, nemaz nejūtos tik slikti šajā istabā.

— Es gribu, lai kāda patruļa pievērstu mums uzmanību, — skaidroja Gordons. — Tādēļ mums vajag kaut minimālu rīcības brīvību.

Nākamajās stundās viņu sarunas traucēja vienīgi ģeneratoru vienmērīgais troksnis. "Dendra", kosmisko viesuļu šūpota, spraucās caur mikrometeorītu blīvo spietu. Lidodams ārā no Mākoņa, kreiseris- spoks ik bridi mainīja kursu. Pēc diennakts viņi iznira atklātā kosmosa telpā. "Dendra" uzņēma ātrumu. Priekšā mirgoja nepazīstami zvaigznāji, starp tiem izcēlās majestātiskais Oriona miglājs.

— Viņi grib apiet Ārējā Kosmosa Marķizātus, lai pēc tam pagrieztos uz Sauli, — minēja Liāna.

— Pa sētas durvīm iebraukt Impērijā, — norūca Gordons. — Cik daudz patruļu mums varētu gadīties ceļā tik tuksnesīgā rajonā?

— Trīs četras, ne vairāk. Derks Undiss viegli izvairīsies no tām — "aptumsīs".

Gordona skatiens neviļus griezās turp, kur vajadzēja būt

Kanopusam. Liāna sadrūma:

— Vai jūs domājat par Memu?

— Nē. Par nodevēju Korbulo, kurš alkst pēc iespējas ātrāk nogalināt manu brāli. To mēs nepieļausim.

Kad pagāja trīs diennaktis, viņš vairs nebija par to pārliecināts. "Dendra" jau lidoja apkārt Oriona miglājam. Pēc tam gluži tuvu atradās Saule un Zeme.

Divas reizes ieslēdzās trauksmes signāls: radari konstatēja Impērijas patruļu. Abas reizes debesis aiz iluminatoriem pēkšņi ietina bieza krēsla.

Kad tas notika pirmo reizi, Gordons izbijās. Liāna paskaidroja:

— Ieslēgts ekrāns. Mēs esam "aptumšojušies".

Gordons saprata. Ģeneratoru skaļā svilpoņa nozīmēja, ka ieslēgts ekranējošais lauks. Tas atvairija visus gaismas, radaru un jebkurus citus starus, tātad kreiseris kļuva neredzams. Ģeneratori apakšējā klājā gandrīz stundu rēca kā traki. Kuģis lidoja pēc inerces, droši vien ekrānam bija vajadzīga gandrīz visa dzinēju jauda. Tas vēlreiz atkārtojās, kad "Dendra" tuvojās Oriona miglāja rietumu malai. Miglāja lepnais starojums tagad klāja pusi debess. Pirms aptumšošanas Gordons bija novērojis miglājā daudzas spožas, ļoti karstas zvaigznes. To izstarotais siltums un gaisma lika mirdzēt gāzēm un putekļiem.

Trešo reizi trauksmes signāls atskanēja, kad gūstekņi, bruņota sarga pavadīti, pastaigājās gaitenī. Mākoņnieks iesaucās:

— Aptumšošana! Atpakaļ kajītēs!

Gordons pieliecās tuvāk Liānai:

— Kad būsim pie kajītes, izliecieties, ka krītat ģībonī.

Viņa tikai paspieda Džona roku. Karavīrs nāca aizmugurē, turēdams roku uz atompistoles. Pie kajītes Liāna sagrīļojās un ķēra pie sirds.

— Man ir slikti, Art!

— Nu ko es jums teicu! — Gordons balstīja meiteni un nikni uzbrēca sargam. — Palīdziet taču!

Virsnieks bija saņēmis pavēli — aptumšošanas gadījumā nekavējoties dabūt viņus atpakaļ kajītē. Militārā centība viņu iegāza. 62

Viņš noliecās pār Liānu. Gordons tūlīt pat atlaida meiteni, jāva tai noslīgt uz grīdas un saķēra sarga pistoles maksti. Ierocis nonāca viņa rokās ātrāk, nekā mākoņnieks saprata, kas notiek. Gordons ar pistoles spalu spēcīgi iesita sargam pa deniņiem. Virsnieks nokrita beigts.

— Liāna! — čukstēja Gordons. — Ātrāk!

Viņi ienesa ķermeni kajītē. Gordons tam rāva nost apģērbu.

— Kaut kur līdzās ir Impērijas kuģis. Es gribu sabojāt aptumšošanas iekārtas. Riskēsim?

Viņas pelēkās acis iemirdzējās.

— Jā, Art! Runa ir par visas Galaktikas nākotni.

— Palieciet šeit, — viņš pavēlēja un vilka mugurā melno mundieri. Iebāza atompistoli makstī un izslīdēja gaitenī.

"Dendra" uzmanīgi virzījās pašas radītajā tumsā. Gaitenis bija tukšs. Apkalpe atradās savās vietās atbilstoši militārajam reglamentam.

Gordons steigā kāpa lejā pa šauro trapu. Apakšējā stāvā bija tumšs, visas durvis līdz galam vaļā. Pie aparātiem sēdēja divi virsnieki un četri kareivji. Visu sienu aizņēma panelis ar elektroniskām lampām, to baltā gaisma nemitīgi pulsēja. Gordons pacēla pistoli. Viens no virsniekiem pagriezās un ieraudzīja viņa seju. — Tas ir Arts Ams! — viņš iesaucās un ķērās pie atomšautenes. Gordons nospieda mēlīti. Viņš mērķēja panelī, bet no atsitiena pistole salēcās nepieradušajā rokā, un lode ieurbās griestos. Gordons nokrita uz grīdas. No virsnieka šāviena aizdegās durvju aile.

Gordons vēlreiz izšāva. Šoreiz atomlode sprāga mērķī. Violetas liesmas pārņēma paneli. Sprādzieni sekoja cits citam, istaba pārvērtās uguns ellē. Gordons atkāpās gaitenī. Tumsu aiz iluminatoriem pēkšņi nomainīja skaidras, zvaigžņotas debesis.

— Ekrāns bojāts! — kliedza balss skaļrunī. — Gatavoties kaujai!