Zvaigžņu karaļi

24. Šausmu aiza

Ārā trakoja kauja. Gordons piespieda sevi nomierināties, vēlreiz pēc taustes pārbaudīja slēdžus. Viens nebija ieslēgts! Atskanēja dūkoņa, un iemirgojās signālspuldzes.

— Izstarotaji zaudē jaudu! — kliedza Derks Undiss. — Šie radījumi atkal uzbrūk! Lin, paskatieties, kas notiek ar ģeneratoriem. Ātrāk!

Gordons drudžaini grozīja regulatorus, nezinādams, kā rīkoties. Aparāts te apklusa, te atkal ieslēdzās. Kaujas troksnis tuvojās. Liānas brīdinošā balss lika viņam pagriezties. Durvīs stāvēja Lins Kails, viņš izskatījās bāls un nožēlojams.

— Tūkstoš velnu! Es tā arī domāju.

Gordons metās viņam virsū, abi nokrita uz grīdas. Tad viņš izdzirda šausmu pilno Liānas kliedzienu un ieraudzīja baismīgās figūras tepat gaitenī.

Gumijas agresori! Ārprātīgās pasaules radītās būtnes bija tikušas līdz kuģim.

Spēcīgas ķetnas pacēla meiteni gaisā. Stingas sejas un zalgojošas acis bija pavisam tuvu. Gordons mežonīgi iebļāvās, nosvieda Kailu un mēģināja piecelties. Bet viņu spieda pie zemes mīksta ķermeņa masa, Džonu apvija rokas, lokanas kā astoņkāja taustekļi. Lins Kails paguva nospiest mēlīti, un viens no uzbrucējiem pārvērtās slidenās gļotās. Taču pārējie tūlīt pat sakrita viņam virsū.

Gaiteņos bija dzirdamas Šāvienu atbalsis. Tās pārkliedza Derka Undisa balss:

— Iztīrīt kuģi! Apsargāt durvis, kamēr mēs nenoregulēsim izstarotājus! Kustieties!

Gordons izmisīgi pretojās, bet spēcīgie taustekļi atrāva viņu no zemes. Briesmoņi atkāpās, aiznesot sev līdz trīs cilvēkus. Gordons ar Šausmām saprata, ka tieši viņš, atņemdams izstarotajiem enerģiju, tagad nodevis Liānu uzbrucēju rokās.

— Derk, mūs sagūstīja! — auroja Lins Kails. Rībēja šāvieni, un ar tiem sasaucās niknas klaigas. Milzeņi viegli nesa gūstekņus cauri brikšņiem. Gordons neskaidri saskatīja pretīgos radījumus, kas ar pērtiķa veiklību pārvarēja necaurejamo biezokni. Miglāja bālajā gaismā laiku pa laikam bija redzamas Liānas un Kaila baiļu pilnās sejas. Pēc dažām minūtēm briesmoņi sāka skriet vēl ātrāk. Biezoknis kļuva klajāks, aiz kokiem varēja saskatīt klinšainas nogāzes. Tagad viņi skrēja pa dziļu, akmeņainu aizu. Klintis izstaroja vāju gaismu,

taču tas nebija atspīdums no debesīm.

Radioaktivitāte, saprata Gordons. Tā radījusi šos elles briesmoņus.

Klintīs atbalsojās kliedzieni. Aiza bija pilna ar gumijas cilvēkiem. Viņi sveicināja savus ciltsbrāļus ar skaļiem rēcieniem.

Gordons stāvēja līdzās Liānai. Viņus abus stingri turēja, meitene bija nāves bālumā.

— Ko ar mums darīs, Art?

Viņš neatbildēja. Cilvēkveidīgo šausmoņu pūlis aplenca Linu Kailu. Stipras rokas norāva viņam drēbes. Pret debesīm pacēlās uzmundrinoša rēkšana. Gumijas neradījumi bija notupušies visapkārt un ritmiski sita ar plaukstām pa zemi.

Lins Kails nikni pretojās, bet viņu pacēla un nesa prom. Pūlis pašķīrās, atbrīvodams ceļu. Aizas malā, radioaktīvo klinšu ieskauts, atradās apaļš ezeriņš. Gaismas atspulgos varēja redzēt, ka tas nav ūdens.

Debesu un klinšu spīdumā tur cēlās un plaka dzīvu, kustīgu gļotu masa.

— Kas tas ir? — iekliedzās Liāna.

Gordons gandrīz zaudēja samaņu, kad ieraudzīja, kā no lipīgās masas izstiepjas gari, tārpveidīgi izaugumi, un katram galā kūņojas tādi paši radījumi, tikai mazi. Viņš savām acīm redzēja kā viens no tiem atdalās un nedroši soļo šurp.

Ak, Dievs! — nodomāja Gordons. Viņi pumpurojas šajā peļķē.

Mežonīgos kaucienus un plaukstu sišanu pārspēja Lina Kaila izmisuma pilnais kliedziens. Gumijas cilvēki ar vēzienu ielidināja viņu tieši kustīgajā protoplazmā. Kails vēlreiz šausmīgi iekliedzās. Gordonam acīs viss satumsa. Pēc mirkļa virsnieka ķermeni jau aprija alkatīgā, lipīgā masa.

— Neskatieties turp, Liāna! — kliedza Gordons. Alkatīgas rokas no visām pusēm stiepās pie viņa rāva nost apģērbu. Viņš pretojās no visa spēka bet veltīgi. Neko neredzēdams, viņš vēl izdzirda Liānas vārgo, apspiesto kliedzienu…

Atomieroču šāvieni nomāca visas pārējās skaņas. Pustumsu aizdzina žilbinoši sprādzieni. Gumijas radījumi gāzās, zaudēja formu un kā kustīgas gļotas līda uz savu peļķi.

— Derks Undiss! — no sirds iesaucas Gordons, starp ap­bruņotajiem mākoņniekiem pazīdams "Dendras" komandiera kalsno seju.

— Savāciet Artu Amu un meiteni, ātri! — viņš nokomandēja.

— Un atpakaļ kuģī!

Gordons uz bridi sajūsminājās par savu cietumsargu. Derkam Undisam bija dota pavēle nogādāt viņus Mākonī, un viņš to izpildīs vai arī ies bojā.

Apkārt valdīja haoss. Dārdēja šāvieni, sprāga lodes. Gordonam izdevās izrauties, viņš metās pie Liānas. Gumijas briesmoņi, pārdrošā uzbrukuma pārsteigti, skraidelēja un klaigāja. Undisa karavīriem beidzot izdevās atbrīvot gūstekņus, un visi steidzās prom no aizas.

— Viņi seko mums uz papēžiem! — Gordonam blakus kāds iekliedzās. Arvien biežāk aiz muguras skanēja jau pazīstamās dzīvnieciskās klaigas. Acīm redzot, šie radījumi bija attapušies un tagad dzinās pakaļ, negribēdami atteikties no likumīgā laupījuma. Vajātāji kustējās ātrāk, viņu pārvietošanos varēja saklausīt pēc naidīgiem izsaucieniem. Kad līdz zvaigžņu kuģim bija palicis vēl pusceļš, arī priekšā krūmājos atskanēja tie paši niknie kliedzieni, no visām pusēm šurp līda gumijas neradījumi.

— Uzbrukumā! — iekliedzās Derks Undiss, pacēlis pistoli pāri galvai. — Lai dzīvo Vadonis!

Izmisīgajam uzbrukuma mēģinājumam nebija nekādu izredžu

— gan viņš pats, gan Gordons to labi saprata. Ar kādu duci šauteņu nevar izlauzties cauri nepārredzamam pūlim. Uzbrukums noslāpa. Gumijainie mācās virsū. Gordons, aizsedzis Liānu, nikni atvairījās ar smagu koka gabalu, ko bija paņēmis mežā rungas vietā. Izmisumā viņš bija nolēmis saglabāt spēkus pēdējam sitienam, lai Liānu neaiznestu dzīvu apēšanai…

Pēkšņi pār kaujas lauku nokrita ēna. No liesmojošajām debesīm ātri lejup laidās kaut kas liels un melns.

— Kuģis! — ieaurojās viens no karavīriem. — Līgas kuģis! Kreiseris-spoks ar Mākoņa ģerboni uz sāna smagi nolaidās mežā,

lauzdams kokus. Atvērās lūkas, no tām lēca ārā karavīri, turēdami šaušanas gatavībā ieročus un tūlīt metās kaujā.

Nešķīsteņu rindas sagrīļojās. Gordons nolaida rungu un pagriezās. Liāna gulēja bezsamaņā. Viņš noliecās pār meiteni.

— Sveicināts, Pšol Von! — Derks Undiss uzsauca plecīgajam glābēju komandierim. — Jūs ieradāties pašā īstākajā brīdī.

— Liekas gan, — tas atbildēja, ar riebumu skatīdamies uz staigno protoplazmu, kas līda prom no kaujas lauka. — Kādi nešķīsteņi jums uzkrituši?

— Tie ir šīs radioaktīvās planētas izdzimumi, — paskaidroja Derks Undiss. — Droši vien šeit kādreiz bijusi kolonija. Cilvēki pakļauti mutācijām. Tagad viņi dzimst no protoplazmas ezera un atgriežas tur pēc nāves, lai atkal piedzimtu. — Viņš bridi klusēja. — Par to vēlāk. Galvenais ir tikt prom no šejienes. Domāju, ka Impērijas eskadriļas pārmeklē visu rajonu uz rietumiem no miglāja.

— Tā ir, — pamāja Pšols Vons. — Mēs lidosim cauri miglājam uz austrumiem un tad pagriezīsimies uz dienvidiem gar pašu miglāja malu.

Pa to laiku Gordons bija dabūjis Liānu pie samaņas. Viņa izbrīnīta raudzījās jaunajās sejās.

Derks Undiss pavēloši norādīja uz kuģi.

— Lūdzu iekāpt, godājamie gūstekņi!

Likās, ka Pšols Vons uzmanīgi ieklausās. Viņš pacēla roku.

— Uzmanību!

Gordons paskatījās uz augšu. No debesīm bez trokšņa krita četri lieli kuģi. Un ne jau kaut kādi spoki, bet smagie kreiseri. Visapkārt kuģiem kaujas gatavībā bija izbīdīti atomlielgabalu stobri. Katra kuģa priekšgalā liesmoja komēta — Impērijas emblēma.

— Atpakaļ kuģī! — sauca Derks Undiss. — Varbūt izdosies tikt prom.

— Par vēlu, — Pšols Vons papurināja galvu. — Viņi uz mums jau notēmējuši.

Kādu mirkli Derks Undiss stāvēja nekustēdamies, tad pagriezās pret gūstekņiem. Viņa acīs parādījās atriebīga izteiksme, roka sniedzās pēc pistoles.

— Dižais Vadonis pavēlēja, lai šie cilvēki nekādā gadījumā neatgrieztos Trūnā, — katru vārdu nošķirdams un nenolaizdams acis no gūstekņiem, viņš lēni vilka ārā ieroci. — Zvēru pie Debesīm, pavēle tiks izpildīta!

Viņš cēla augšup roku ar pistoli.