Zvaigžņu karaļi

2

Gordons juta, ka drosme viņu atstāj. Pierobežas grāfi savākuši visus savus spēkus… Pat, ja uzvarēs Fomalgauta, vēl paliks x-harnu problēma.

— Viņiem ir trīskāršs skaitliskais pārspēks, — turpināja Arbo. — Tādā situācijā admirālim Englam saskaņā ar iepriekšējo plānu jāatkāpjas un jāsedz Fomalgauta, līdz ierodas pastiprinājums.

— Plāns, tas ir labi, — atbildēja Liāna, — bet pasakiet, lai viņš necer uz palīdzību no Trūnas. Impērijas eskadras nebūs.

— Bet, jūsu augstība… Es pats savām ausīm dzirdēju…

— Tādi jautājumi nav jāapspriež pa telestereo sakariem. Tiksimies Padomē, Arbo!

Ekrāns nodzisa. Liānas sejā bija ledains miers, vienīgi skatienā pavīdēja iekšēja samulsuma ēna. Gordonam sagribējās apskaut viņu un nomierināt. Viņš tomēr šaubījās, vai princese publiski pieņems tādu uzmundrinošu žestu.

Viņa nogurusi uzsmaidīja Gordonam.

— Man jāiet. Vēl redzēsimies.

Liāna izgāja. Hells Berels nostājās pie pults, un pēc viņa komandas uz ekrāna parādījās Pierobežas zonas karte.

— Situācija ir īpaši draņķīga, — Šors Kāns noteica. — Ja Impērija nenāks palīgā Fomalgautai, tas radīs sašutumu ari citās karalistēsr

— Nevajag par mums tā rūpēties, — Gordons sausi atbildēja.

— Par jums? — Šors Kāns nobrīnījās. — Bet varbūt par sevi, velns parāvis? Kopš palīdzēju jums sagrābt Ota Dolla kuģi, esmu iekūlies līdz ausīm. Līdz tam es vēl varētu pārliecināt Tīnu Krīveru par savu lojalitāti. Tiesa, tikko viņš kaut ko nojaustu…

Šors Kāns zīmīgi novilka ar roku pār rīkli. Pēc tam domīgi piebilda.

— Galvenās briesmas draud no transporta kuģiem, kuri seko Narata Teina galvenajiem spēkiem. Ja Fomalgautas flotes komandieris — ja nemaldos, Engls — būtu viltīgāks, viņš noorganizētu, lai nosēžoties tie ieskrien lamatās.

Gordonam šis priekšlikums likās vilinošs, tā viņš ari pateica. Par atbildi Šors Kāns norūca.

— Džon Gordon, mēģiniet viņiem to ierosināt, mani jau neņems vērā, kaut arī es saprotu no stratēģijas vairāk nekā viņi visi kopā… Reiz es to jau pierādīju. Jūsu vārdos, iespējams, ieklausīsies.

— Neesmu pārliecināts, bet pamēģināšu, — Gordons sacīja.

Kara padome apspriedās daudzas stundas. Gordons pacietīgi

gaidīja priekštelpā. Iznākusi no zāles, nogurušo padomnieku grupas pavadīta Liāna tūlīt pienāca pie viņa.

— Nevajadzēja tik ilgi mani gaidīt, — viņa piezīmēja tomēr laimīgā balss liecināja ka viņa par to priecājas.

— Es gribētu zināt, ko jūs izlēmāt. Protams, ja drīkst.

Arbo sejā iegūla neuzticības grimase. Liāna izlikās to neredzam.

— Tikai pateicoties jums, mēs saņēmām savlaicīgu brīdinājumu, tādēļ jums ir tiesības zināt visu. Impērijas Flote atstājusi Trūnu un lido uz Pierobežu. Bez visa pārējā viņiem ir arī ierīces ienaidnieka atklāšanai. Tur ir arī Impērijas labākie telepāti.

Gordons atļāvās apšaubīt, ka telepātu klātbūtne dotu kādu efektu. Gandrīz droši, ka x-harni spēj aizsargāt savas smadzenes no visa veida ārējas iedarbības.

— Mēs lūdzām palīdzību vairākām citām karalistēm, — Liāna turpināja — bet tās visas ir pārāk tālu no mums. Herkulesa baroni atbildēja ka apsvērs jautājumu par iespējamo palīdzību.

— Tas nav aiz pārāk lielas mīlestības pret mums, — pēkšņi iejaucās Arbo. — Viņi vienkārši baidās, ka pārāk pieaugs grāfu ietekme. Jebkurā gadījumā, ja viņi izlems sūtīt palīgspēkus, tie ieradīsies pārāk vēlu.

— Es savā prātā domāju vēl par vienu iespēju, — nedrošā balsī noteica Gordons, — tikai nezinu, vai jūs gribēsit dzirdēt…

Kādu mirkli Liāna šaubījās, pēc tam stingri teica.

— Mūsu dēļ jūs riskējāt ar dzīvību, Gordon. Runājiet.

Viņš īsumā izklāstīja Šora Kāna plānu. Pretēji gaidītajam Arbo, kurš acīmredzot nejuta pret Gordonu īpašas simpātijas, ar entuziasmu uztvēra šo priekšlikumu.

— Lieliska taktika! Kaut tikai mūsu kuģi priekšlaicīgi neie­saistītos sadursmē. Nekavējoties jāizsauc admirālis Engls…

Kad Arbo ar pārējiem padomniekiem aizgāja tālāk, Liānas lūpās parādījās vārgs smaids.

— To izdomāja Šors Kāns, vai tiesa?

— Tā jau es domāju, ka jūs sapratīsit.

Vēlāk viņi sēdēja augstā pils terasē siltā puskrēslā, kuru piepildīja reibinoša ziedu smarža. Pilsēta bija tālu lejā, varēja just tikai tās nemierīgo elpu. Visapkārt iedegās un pēkšņi dzisa ugunis, pārvietojās karaspēka daļas. It visur, pat pils parkā, steidzīgi uzstādīja rakešu baterijas. Tālumā, militārajos kosmodromos, pret debesīm slējās milzīgie radaru šķīvji, gatavi dot savu ieguldījumu galvaspilsētas aizsardzībā.

Gordons pacēla acis uz zvaigznēm. Kaut kur neiedomājami tālu no šejienes viena otrai pretī traucās divas kolosālas kosmosa flotes. To sadursmes iznākums noteiks Fomalgautas un, iespējams, visas Galaktikas likteni. No Herkulesa baroniem jauna informācija nebija saņemta. Ja šī palīdzība tomēr ieradīsies, tas notiks pilnīgi negaidīti.

Pārdomas aiznesa viņu vēl tālāk, uz Galaktikas robežām, turp, kur Impērijas Flote meklēja paslēpušos x-harnus. Ja tos atradīs, atkal tiks likta lietā Iznīcinātāja gigantiskā jauda un likvidēti uzbrukuma draudi. Bet vai viņus atradīs? Gandrīz ar gaišreģa pārliecību Gordons domāja, ka šoreiz Impērijai neveiksies. Katrā ziņā x-harni ir bruņoti ar tik spēcīgiem uzbrukuma un aizsardzības līdzekļiem, kādus neviens nav pat sapnī redzējis. Viņi, protams, nav aizmirsuši par savu pirmo

sastapšanos ar Iznicinātāju…

Liekas, ari Liāna domāja par x-harniem. Katrā gadījumā viņa pārtrauca klusumu ar jautājumu.

— Kad Narats Teins uzbruks, vai šīs būtnes būs kopā ar viņu?

— Jā, esmu pārliecināts.

— Kāpēc?

Gordons paskaidroja.

— X-harniem ir zināms, ka reiz, būdams Arta Ama vietā, pareizāk sakot, ķermenī, es jau ieslēdzu Iznīcinātāju. Viņiem šķiet, ka manā rīcībā ir visa informācija par to. Tā nebūt nav. Es rīkojos tīri mehāniski, sekodams Džala Ama instrukcijām. X-harni to nenojauš. Viņi darīs visu, lai sagrābtu mani gūstā.

Liāna nodrebēja, un viņš saprata, ka princese atcerējusies par magelāniešu neparasto telepātisko spēku, kas viņus tik tikko nepazudināja uz Teinas.

— Jā, tikai trīs pašlaik dzīvi esošie, — Gordons turpināja, — zina Iznīcinātāja noslēpumu, pie tam viens no viņiem — tikai daļēji. Lūk, tādēļ mani savulaik nolaupīja Talarnas aģenti. Atceraties? — Viņš piecēlās un atkal skatījās uz pilsētu, kas virmoja tuvojošās nelaimes priekšnojautās. — Bet kad noskaidrojās, ka es nemaz neesmu Arts Ams… Tieši Šī informācija uzkūdīja Tumšo Pasauļu Līgu uzbrukt Impērijai. Šors Kāns bija pārliecināts, ka es nespēšu iedarbināt Iznīcinātāju. Tagad vēsture atkārtojas. Mūsu visļaunākie ienaidnieki, x-harni, uzskata, ka caur mani var piekļūt Šim noslēpumam. Tas ir vienīgais Šķērslis, kas viņiem traucē iekarot Galaktiku. Viņus nekas neapturēs.

Viņš satriekts pašūpoja galvu.

— Kāda fatāla sakritība! Es esmu jūsu pasaules lāsts. Pēdējais piliens, kas pārpilda kausu, kā saka Šors Kāns.

— Nē! — satverdama viņa roku, iesaucās Liāna. — Nē… Pat ja tā, vainīgs ir Arts Ams, nevis jūs… — Pēc brīža viņa maigi piebilda. — Esmu laimīga, ka jūs ieradāties manā pasaulē, Džon. Tiešām laimīga.

Viņa piecēlās.

— Man jāiet izvadīt karalistes aizstāvjus. Nē, nevajag man nākt

līdzi. Tā ir tikai mana darīšana.

Viņa aizgāja, bet Gordons ilgi skatījās zvaigžņotajās debesīs, kas kā kupols pletās pār ugunīs mirdzošo pilsētu. Ja Narats Teins apmierinās savas pretenzijas uz Fomalgautas troni, viena no zvaigžņu karalistēm sagrūs, bet viņi ar Liānu, visticamāk', sastaps šeit savu nāvi. Bet tā būs tikai viņu un tikai šīs karalistes traģēdija.

Turpretim, ja piepildīsies x-harnu plāni, tā būs visas Galaktikas traģēdija, katastrofa Visuma mērogā.

Pirms diviem tūkstošiem gadu viņi jau mēģināja uzbrukt, bet, cietuši neveiksmi, atkāpās uz saviem Magelāna mākoņiem un sāka perināt jaunus plānus. Turklāt viņi ari rīkojās. Viņi iesūtīja Pierobežā savus slepenos aģentus, piejaucēja grāfus un Naratu Teinu. Sagatavojuši izšķirošo triecienu, viņi gaidīja piemērotu brīdi.

Tagad, pēc diviem tūkstošiem gadu, šis bridis bija klāt!

Pastarā diena Galaktikai.