Zvaigžņu karaļi

26. Spriedums

Pēc desmit minūtēm kreiseris triju citu pavadībā jau traucās caur miglāju uz rietumiem, arvien tālāk no Šausmu planētas. Gordons nikni soļoja pa kajīti.

— Kaut tikai viņi atļautu man brīdināt brāli par Korbulo nodevību! Ja nāksies gaidīt līdz Trūnai, mēs varam nokavēt.

— Pat Trūnā, — teica Liāna, — nebūs viegli pārliecināt Džalu Amu. Tiesa, es varēšu visu apliecināt. Es tomēr, — viņas balsī bija dzirdams lepnums, — pagaidām vēl esmu Fomalgautas princese.

Lēni vilkās stundas. Eskadriļa bija tikusi garām Oriona miglājam un joprojām lidoja uz rietumiem. Pēc pēdējo dienu sasprindzinājuma, Liāna tagad gulēja. Gordons palika nomodā. Viņa pienākums ir pārliecināt Džalu Amu. Laika ļoti maz — Šors Kāns nesnauž.

Beidzot kuģis pārgāja uz bremzēšanas režīmu. Oriona miglājs bija palicis tālu aizmugurē un pārvērties par vāji spīdošu plankumu. Priekšā gluži tuvu mirgoja Sietiņa zvaigznājs. Starp zvaigznēm samtaini melnajās debesīs rindā mirdzēja daudzas niecīgas dzirkstelītes.

Kuģi! Tā bija viena no lielākajām Vidusgalaktikas impērijas robežapsardzības vienībām, eskadra, kas pārraudzīja šo apgabalu.

Liāna bija pamodusies. Viņi skatījās uz garām slīdošajiem līnijkuģu un kreiseru siluetiem, slaidajiem spokiem, iznīcinātājiem un izlūkkuģiem. Kreiseris nobremzēja pie milzīga līnijkuģa, to korpusi saskārās. Bija dzirdams, kā tiek samontēta pāreja.

Kajītes durvis atvērās, ienāca Dars Karels.

— Princi Art! Man ir pavēle nogādāt jūs uz flagmaņa līnijkuģa "Etna".

— Vispirms atļaujiet man sazināties ar Trūnu, — palūdza Gordons. — Mans paziņojums, iespējams, glābs Impēriju.

Dars Karels pašūpoja galvu.

— Pavēlēts nekavējoties nogādāt jūs uz "Etnas". Domāju, ka tā tūlīt lidos uz galvaspilsētu. Tur jūs pateiksit visu, ko vēlaties.

Gordons pat nemēģināja slēpt vilšanos. Liāna saņēma viņa roku. Sargu pavadībā viņi devās pie lūkas. Kuģus savienoja īss, cilindrisks gaitenis. Uz līnijkuģa viņus sagaidīja cits konvojs — leitnants un kareivji. Viņu acīs Gordons nolasīja to pašu naidu. Ari viņi uzskatīja princi par nodevēju un tēva slepkavu.

— Man jārunā ar jūsu komandieri, — viņš vērsās pie virsnieka.

— Te viņš ir, — tas atbildēja ledainā tonī.

Gaitenī bija dzirdami soļi. Gordons pagriezās pret nācējiem un ieraudzīja plecīgu cilvēku admirāļa formā, kura platā seja viņam bija labi pazīstama.

— Korbulo!

Admirāļa skatiens bija neizdibināms.

— Jā, nodevēj, es tas esmu.

— To jūs sakāt man? — Gordonam niknumā aizrāvās elpa. — Jūs, lielākais nodevējs visā Galaktikā!

Čens Korbulo pagriezās pret slaidu virsnieku, kas bija atnācis reizē ar viņu.

— Kapteini Marlān, nav nepieciešamības vest Šo slepkavu un viņa līdzzinātāju uz Trūnu. Es pats redzēju, kā viņš noslepkavoja Ebasu Amu. Un es, Flotes komandieris, atzīstu viņus par vainīgiem un pavēlu nekavējoties sodīt pēc Kosmosa likumiem!