Zvaigžņu karaļi

23. Gumijas cilvēki

Vara saule slīga lejup, un dzeltenos krūmājus apņēma rūsgana migla. Jūtamāka kļuva meža miklā elpa. Nakts bija skaidra kā pilnmēness laikā: debesu vietā šeit bija Oriona miglājs, un tā aukstais mirdzums klājās pār drūmajiem džungļiem un sasistā kuģa atliekām.

Drīz pēc saules rieta krūmos bija dzirdams attāls, stiepts kliedziens. Tā bija dzīvnieciska rīkles skaņa bet tajā varēja saklausīt ari dīvainu, saprātīgu, gandrīz cilvēcisku aicinājumu.

Liāna galīgi nodrebinājās.

— Par šīm tālajām pasaulēm stāsta briesmīgas lietas, Art. Reti kurš kapteinis iedrošināsies doties putekļu ciklonā.

Gordons izklaidīgi pamāja. Viņu saistīja cita problēma. Nosēšanās laikā bija ieplīsis metāla parocenis, pie kura piesieta viņa labā plauksta. Plaisai bija asas, augšup paceltas malas. Šobrīd viņš berza pret tām izturīgo plastika siksnu. Diez vai kas izdosies, tomēr tā ir kaut kāda nodarbošanās. Viņš centās, līdz nogura muskuļi. Uzmācās smags miegs.

Pret rītu viņus pamodināja jauns šausminošs, neartikulēts kliedziens krūmājos. Pagāja diena, nakts un vēl viena diena. Sūtņi no Mākoņa nerādījās. Trešajā naktī sākās šausmas.

Tūlīt pēc tumsas iestāšanās viens no sargkareivjiem iebrēcās, pēc tam atskanēja šāviens.

— Kas noticis? — uzsauca Derks Undiss.

— Kaut kādi cilvēkiem līdzīgi radījumi, bet viņi izkusa, tikko es izšāvu, — atsaucās balss. — Izzuda kā vīzija.

— Atkal! — pārbijusies kliedza trešā balss. — Viņi uzbrūk!

Atomšauteņu zalve pāršķēla tumsu. Derks Undiss izkliedza

pavēles. Liāna pagrieza krēslu pret iluminatoru.

— Art, skatieties!

Uz kuģa pusi skrēja desmitiem cilvēkveidīgu būtņu. Tādi varētu

izskatīties milzīgi gumijas cilvēki. Viņu acis velnišķīgi gailēja.

Derks Undiss un pārējie karavīri mērķēja uz viņiem. Žilbinoši uzliesmojumi atkal iztraucēja miglāja auksto gaismu. Gumijas cilvēki, kuriem bija trāpīts, vienkārši izkusa. Viņu ķermeņi pārvērtās par lipīgām gļotām, kas negribot līda atpakaļ krūmos.

— Mēs esam ielenkti! — histēriski kliedza Lins Kails. — Vinu ir pārāk daudz, mūsu ieroči neder!

— Izbeigt paniku! — ierēcās Derks Undiss. — Lin, pie ģeneratoriem! Pieslēdziet tiem kabeli. Pamēģināsim aizdzīt šos radījumus ar starojumu. Ātrāk!

Gumijas būtņu bari spieda mākoņniekus tuvāk kuģim. Liānas acīs bija redzamas šausmas — uzbrucēji saķēra divus karavīrus un ievilka džungļos.

— Art, tie ir briesmoņi! Ne īsti cilvēki, ne zvēri…

Iluminatorā tagad varēja redzēt Linu Kailu un vēl divus palīgus.

Viņi vilka smago izstarotāja aparātu, aizmugurē stiepās kabelis.

— Atkāpieties! — Lins Kails ieslēdza aparātu. No tā izšāvās apžilbinošs stars. Zemi pārklāja gļotas, kas līda atpakaļ meža aizsegā. Džungļos atbalsojās nikni ķērcieni.

— Kur tādi radušies? — nesaprata Lins Kails.

— Nav laika spriedelēt! — atcirta Derks Undiss. — Stiepiet šurp izstarotājus! Novietojiet tos pa visu perimetru.

Pēc pusstundas sākās jauns uzbrukums. Šoreiz gumijas briesmoņus sagaidīja četru izstarotāju iznīcinošais spēks. Kad viņi atkāpās un ģeneratori tika izslēgti, Gordons tālumā izdzirda jaunu skaņu. Vienmērīga, pulsējoša, gluži kā dobja bungu rīboņa tā vēlās šurp no rietumiem, no aukstā mirdzuma apstarotajiem džungļiem. Tad cauri dunoņai izlauzās vārgas, mokpilnas cilvēku balsis. Tās pārmāca triumfējoši, zvērīgi kaucieni. Pēc tam iestājās klusums.

Tur kliedza gūstekņi! Gordons nošausminājās. Dievs zina, kas ar viņiem tika darīts. Lai izglābtu Liānu no šejienes ārprāta, kādā brīdī viņš bija gatavs brīvprātīgi atgriezties Mākonī. Bet vājuma brīdis tūlīt pārgāja. Viņi tiks projām no šejienes — bet ne jau tādēļ, lai nonāktu Šora Kāna rokās!

Gordons atkal sāka berzt siksnu pret aso paroceni. Noguris viņš

iesnaudos un pamodās jau pēc ausmas.

Vara krāsas gaismā džungļi izskatījās mānīgi miermīlīgi. Visu garo dienu Gordons neatlaidīgi centās tikt vaļā no savām saitēm, izmantodams katru brīdi, kad sargs neskatījās uz viņa pusi. Liāna nočukstēja:

— Cerat atbrīvoties?

— Jā, — viņš teica. — Mēs pasauksim palīgā. Es zinu, kā to izdarīt.

Pienāca vakars. Derks Undiss deva aprautas pavēles:

— Pa diviem pie katra izstarotāja. Gatavojieties viņus atvairīt. Ģeneratori strādās visu nakti.

No biezokņa atkal atskanēja saniknoti kliedzieni. Un tūlīt pat kā neapturama lavīna šurp vēlās briesmoņu pūlis. Viņus sagaidīja staru trieciens.

— Viņi atkāpjas!

— Bet nemirst! Viņi kūst un satek krūmos.

Gordons saprata, ka pienācis īstais brīdis. Ģeneratori ir ieslēgti, visi mākoņnieki aizņemti cīņā. Siksna līdz pusei bija pārberzta. Viņš sasprindzināja muskuļus, cik spēdams. Saite pārtrūka. Steidzīgi viņš atsēja pārējās siksnas un atbrīvoja Liānu. Pēc tam metās no kajītes uz sakaru mezglu.

— Uzmaniet viņus, — viņš palūdza. — Pamēģināšu ieslēgt raidītāju.

— Vai jūs pratīsit uztvert Trūnu?

— Nē, bet es izmainīšu frekvenci. Pēc tam jebkurš signāls piesaistīs uzmanību šai planētai.

Taustīdamies pustumsā, Gordons atrada slēdžus, ieslēdza tos tāpat kā operators, bet raidītājs klusēja. Ne skaņas, ne dzirksteles. Centieni atgūt brīvību atkal beidzās ar pilnīgu krahu.