Zvaigžņu karaļi

5

Vienmērīgi dūca kreisera dzinēji. Kuģis traucās pa Pierobežas plašumiem, bet diviem gūstekņiem laiks vilkās ļoti lēni. Jau daudzas reizes tika atvērta iekšējā lūka, un sargi pasniedza viņiem ūdeni un pieticīgu ēdienu. Nekādu citu notikumu nebija, Šors Kāns vispār nerādījās.

Gordons sliecās uz tādu pašu skepticismu kā Hells. Pie mazākā trokšņa viņš satraukti pētīja ārējo lūku — vai tā neizkustēsies, lai ielaistu kosmosu slūžas telpā? Līdz šim vaļā vērās tikai iekšējā lūka. Taču kurš var galvot…

Gordona nemiers auga augumā. Viņš arvien biežāk lādēja sevi par nepārdomāto rīcību, kuras dēļ Liāna palikusi viena. Viņš lādējās ne tikai domās.

— Protams, es visu saprotu, — reiz neizturēja Hells Berels, — bet man tava žēlošanās ir līdz kaklam. Vienalga, mēs neko nevaram darīt, toties tavas vaimanas mani padara nervozu.

Gordons juta, kā kaklā sakāpj dusmas, bet savaldījās. Viņš nevis aizsvilās, bet klusēdams noslīga uz grīdas jau ierastajā pozā. Neko citu nevarēja darīt, telpa bija pārāk maza. No drūmajām pārdomām viņu izrāva neparasta, viegli rūgtena smarža. Iespējams, ka tā nāca no gaisa apmaiņas sistēmas.

Gordons pielēca kājās un ievilka gaisu caur degunu. Tas bija pēdējais, ko viņš atcerējās, pirms sabruka uz grīdas bez samaņas. Pat kritiena sāpes vairs nejuta…

Pēc kāda laika Džons sāka atjēgties. Kāds sauca viņu vārdā un kratīja aiz pleciem.

— Džon Gordon, Džon Gordon, attopieties taču!

Viņš juta kņudināšanu degunā. Papurināja galvu, nošķaudījās un beidzot atvēra acis.

Pār viņu bija noliecies Šors Kāns un turēja pie deguna nelielu balonu, no kurienes svilpdama nāca gāzes strūkla.

— Skābeklis attīrīs jūsu smadzenes, — paskaidroja bijušais diktators. — Mostieties, Džon Gordon, man vajag jūsu palīdzību.

Gordonam galvā viss dūca, bet apziņa pamazām noskaidrojās.

— Gāze… gaisa sistēmā… Tāpēc es zaudēju samaņu…

— Jā, jā, paralizējošā gāze. Man izdevās aizņemties dažus baloniņus no viņu arsenāla. Atlika tikai pieslēgt gaisa apmaiņas sistēmai.

Gordons, tverdamies pie Šora Kāna un grīļodamies, cēlās kājās.

— Virsnieki?

— Atslēgušies. Es, protams, laikus uzvilku skafandru un novilku tikai tad, kad gaiss bija tīrs. Kā jūtaties, vai tagad ir vieglāk?

Gordons atgrūda skābekļa balonu.

— Viss kārtībā.

— Virsnieki un apkalpe guļ bez refleksiem, bet gāze drīz beigs darboties. Mums abiem vajag ātri visus neitralizēt, Hells pa to laiku noņemsies ar vadību. Tiesa, es ieslēdzu autopilotu, bet kosmoss Pierobežā ir bīstams navigācijai.

Hells Berels vēl nebija atguvis samaņu, un Šors Kāns piebāza viņam zem deguna šņācošo skābekļa strūklu. Pagriezās pret Gordonu un ar smaidu noteica.

— Vai es neapsolīju, ka drīz vien jūs atbrīvošu?

— Jūs turējāt vārdu. Apsveicu.

Gordons papurināja galvu, un šī kustība tūlīt atbalsojās pakausī ar stiprām sāpēm. Kad Hells Berels atvēra acis, viņa pirmā reakcija, redzot Šoru Kānu, bija tiešām komiska. Gluži automātiski viņš izstiepa abas rokas un sažmiedza pirkstus ap tā kaklu. Bet spēki vēl nebija atgriezušies, viņš bija vārgs kā kaķēns, un Šors Kāns, vienkārši pastūmis viņu malā, izsaucās.

— Kā redzu, jūs abi esat kārtībā!

Gordons palīdzēja antarietim piecelties un izskaidroja, kas noticis. 220

— Kuģi vada autopilots, tā ka skrien uz vadības centru.

Hells Berels pirmām kārtām bija astronauts, tādēļ vienā mirklī aizmirsa visas pārējās rūpes.

— Autopilots? Šeit, Pierobežā?

Atgrūdis Gordonu, vēl grīļodamies, viņš metās pie trapa, kas veda uz komandtiltiņu.

Pa to laiku Šors Kāns bija sameklējis stingru vadu, un, Gordonam piepalīdzot, sasēja visus apkalpes locekļus.

Pēdējais izrādījās pats Ots Dolls, kurš bezspēcīgi vāļājās uz lāviņas savā šaurajā kajītē. Kad viņš bija droši savalgots, Šors Kāns domīgi teica.

— Rādās, ir vērts viņu pabikstīt. Bez šaubām, viņš zinās šo to par gaidāmo uzbrukumu Fomalgautai. Tas mūs laikam taču interesē, vai ne?

— Bet ja viņš atteiksies atbildēt?

Šors Kāns ar ļaunu vēstošu smaidu noteica.

— Es izmainīšu viņa uzskatus. Ejiet pie Hella. Jūs esat tāds ideālists, ka varat man tikai traucēt.

Gordons vilcinājās. Spīdzināšana… Bet, līdzko viņš iedomājās par Liānu un to, kas viņai draud… Viņu pārņēma ledaina vienaldzība, viņš pagriezās un klusēdams izgāja no kajītes.

Tikko Gordons parādījās vadības centrā, Hells Berels, neatraudams skatu no pults, teica.

— Es izvēlējos visīsāko ceļu uz Fomalgautu. Diemžēl, mums nākas lidot bīstami tuvu Teinai.

Gordons paskatījās uz ekrānu. Kreiseris grieza ceļu milzīgam kosmisko putekļu mākonim. Mikroskopiskās daļiņas, no kurām tas sastāvēja, bija tā uzlādētas ar kosmisko radiāciju, ka mākonis izskatījās kā viļņojoša uguns jūra. Gordonam likās, ka kuģis stāv uz vietas, bet viņš mēģināja savaldīt savu nepacietību. Un vēl — mēģināja nedomāt par to, ko pašlaik dara Šors Kāns.

Nebija ilgi jāgaida, klāt viņš bija. Ieraudzījis Gordona bālo seju, viņš ilgi smējās.

— Jums derētu paskatīties pašam uz sevi! Nepārdzīvojiet taču

tik ļoti šā cūkas dēļ! Viņam bija lemtas tikai dažas baiļu minūtes!

— Gribat teikt, ka viņš sāka runāt jau pēc pirmajiem draudiem? — Gordons skeptiski jautāja.

— Tieši tā! Lūk, ko nozīmē laba reputācija… Viņš ne mirkli nešaubījās, ka es bez svārstīšanās izdarīšu visu, ko solīju. Izlika visu, ko zināja. Drīz noskaidrosies, vai tā ir taisnība, vai ne. Bet esmu pārliecināts, ka viņš nemeloja.

— Kad flote atstās Teinu? — Gordons jautāja.

— Ots Dolls nevarēja pateikt precīzu dienu. Kā viņš teica, tas atkarīgs no tā, kad sapulcēsies nehumanoīdi. Viņi lido uz Teinu no visiem Pierobežas nostūriem.

Gordons domās atkal skatīja nehumanoīdu atbaidošos viepļus. Šo tālo, necivilizēto Galaktikas reģionu apdzīvoja daudz zvīņaino, plēvspārnaino un pinkaino… Jā, Narats Teins viņus aicināja un tie nāca. Protams, viņš bija vājprātīgs, bet viņam piemita apbrīnojamas spējas, un viņš pārvaldīja nehumanoīdus tik viegli, kā citam sapņos nerādītos.

— Spriežot pēc tā, ko pastāstīja Ots Dolls, gandrīz visi spēki ir vienkopus, — Šors Kāns turpināja. — Domāju, ka uzbrukums notiks tuvākajās dienās.

— Bet x-harni? — Hells Berels painteresējās. — Kāda ir viņu loma?

Šors Kāns sarūgtināts nošūpoja galvu.

— Šajā sakarā Ots Dolls neko nezināja teikt. Viņiem nav savas flotes šajā reģionā, atsūtīti daži emisāri. Viņš zvēr, ka tikai Tīns Krīvers un vēl varbūt viens vai divi cilvēki zina par x-harnu īstajiem nolūkiem.

— Hell, — Gordons jautāja. — Vai no šejienes var izsaukt Fomalgautu?

Berels aizgāja un pēc kāda laika atgriezās no sakaru centra.

— Principā var. Bet var pārraidīt tikai skaņu signālu, telestereo nedarbosies. Pārāk tālu.

— Gribat brīdināt Fomalgautu? — ieinteresēts jautāja Šors Kāns.

— Protams. Šobrīd galvenais ir laiks. Mēs varam ari nokavēt, ja vispār kaut kad tiksim līdz turienei…

— Pacietieties minūti, pirms sēsties pie raidītāja. Pašlaik tieši starp mums un Fomalgautu atrodas Teinas planēta un tātad arī grāfu flote. Viņi pārtvers ziņojumu un…

Gordons nikni atmeta ar roku.

— Jā, tas ir risks, bet viņi ir jābrīdina.

— Es vēl nepabeidzu. Pārtvēruši mūsu ziņojumu, grāfi tūlīt uzbruks. Fomalgautai nebūs laika organizēt aizsardzību. Katrā gadījumā, grāfu vietā es rīkotos tieši tā.

Par šo iespēju Gordons nebija padomājis. Viņu atkal pārņēma šaubas. Sarunā iejaucās Hells Berels.

— Es piekritu Gordonam. Viņi jābrīdina… Paldies Dievam, grāfi nav tik nekaunīgi un viltīgi kā jūs, Šor Kān.

— Jūtos pagodināts, — bijušais diktators paklanījās. — Bet kas tādā gadījumā notiks ar mums?

— Risks paliek risks, — Gordons teica.

— Neredzu nevienas iespējas. Viņi nogriezīs visus atkāpšanās ceļus jau dažas minūtes pēc pārraides.

— Ideja! — Hells Berels iesaucās. Viņš pieskārās kaut kādai pogai, un uz ekrāna parādījās tā Galaktikas apgabala sīka karte, kur viņi patlaban atradās.

— Kas te ko pētīt, — teica Šors Kāns.

Pat Gordons, kuram nebija nekādas pieredzes, saprata: ja Narata Teina flote uzzinās par viņu klātbūtni, nebūs nekādas iespējas aizlavīties.

Tomēr Hells Berels ar pirkstu rādīja uz sarkanu punktiņu sablīvējumu, kas kartē izskatījās kā brīdinājums par zemūdens rifu. Sablīvējums atradās tieši pusceļā starp viņiem un Fomalgautu, tā robežas sniedzās līdz Teinai.

— Mēs varam krietni saīsināt ceļu, — teica Hells Berels.

Šors Kāns paskatījās uz viņu ar neizpratni.

— Caur Sašķeltajām Zvaigznēm? — viņš īsi iesmējās. — Man, liekas, nāksies pārskatīt savu viedokli pārjums, Hell.

— Kas ir šīs Sašķeltās Zvaigznes? —jautāja Gordons.

Hells Berels viņam paskaidroja.

— Jums nekad nav licies dīvaini, kāpēc Arējā Kosmosa apgabali ir tik pārpilni ar kosmiskajiem atkritumiem — meteorītiem, asteroīdiem un vēl visu ko?

— Nē.

— Zinātnieki apgalvo, — Hells Berels turpināja, — ka ļoti sen šeit satikušies divi lieli zvaigžņu sakopojumi. Zonas, kur zvaigznes nebija tik blīvi izvietotas, gandrīz nemaz necieta. Bet abos sakopojumos bija arī kompakti kodoli. Sadursmes sekas bija drausmīgas, zvaigznes sprāga viena pēc otras. Tā rezultātā radās šis neiedomājamais šķembu jūklis, kurā neviens no laba prāta nelien. Tiesa diviem mūsu kuģiem izdevies to šķērsot, tā ka mums ir izredzes. Jūs paši redzat, tās nav lielas.

— Riskēsim, — Gordons teica.

— Vai man arī ir balsstiesības? — Šors Kāns painteresējās.

— Nē, — vienā balsī atbildēja Gordons un Hells Berels.

Šors Kāns, saglabādams neatkarīgu izskatu, paraustīja plecus.

— Kad izsauksi Fomalgautu, izstāsti viņiem visu par grāfu sazvērestību, — Gordons palūdza antarieti. — Bet par Šoru Kānu nesaki ne vārda. Pretējā gadījumā var būt, ka viņi mums nenotic un saskata kaut kādas lamatas.

— Tā kā tu esi imperatora viesis, es nodošu ziņojumu tavā vārdā. Vai nav kaut kāda parole vai zīmīgs vārds, lai viņa noticētu, ka tas tiešām esi tu?

Kādu bridi Gordons domāja.

— Pasaki, ka es ārstēju Korhanu, ministru sakariem ar nehumanoīdiem. Viņam vajadzētu atcerēties.

Mazais kreiseris lēni tuvojās apgabalam, kur kādreiz bija notikusi grandiozā katastrofa. Tikai šeit Hells Berels nodeva ziņojumu Fomalgautai. Pabeiguši pārraidi, viņi tūlīt pat ienira Sašķelto Zvaigžņu gigantiskajā mākonī.