Zvaigžņu karaļi

18. Kārdinājums

Viņš lēnām atguva samaņu. Galva dega kā ugunīs, nāca vēmiens.

Auksts stikls pieskārās pie lūpām, kāds valdonīgā balsī teica:

— Dzeriet!

Viņš ar grūtībām norija smirdīgu šķidrumu. Kļuva vieglāk, galvassāpes pierima. Beidzot Džons nolēma atvērt acis. Viņš joprojām gulēja uz metāla galda, bet konuss bija novākts.

Viens no zinātniekiem bija noliecies pār viņu. Kāds aplika roku pleciem un palīdzēja apsēsties cietajā krēslā. Redzes lokā parādījās Šora Kāna seja.

— Kā jūtaties… Džon Goidon?

Viņš sarāvās.

— Jūs… zināt?

— Kāpēc tad mēs pātraucām seansu? — Šors Kāns saviebās. — Zvēru pie Debesīm, kaut kas neticams! Domu nolasītājs nemelo, bet es tā cerēju! Tik daudz pūļu, un viss velti! Kas varēja iedomāties, ka Arta Ama ķermenī dzīvo cilvēks no mežonīgās pagātnes?

Tātad Šors Kāns zina! Džons Gordons mēģināja koncentrēties. Pirmo reizi atklāta vina viltvārdība Ar ko tas draud?

Šors Kāns nemierīgi staigāja šurpu turpu.

— Imperatora dēla ķermenī! Tik daudz pūļu! Neticami!

— Vai aparāts nepateica, kā tas notika? — piesardzīgi pajautāja Gordons. Līgas vadonis pamāja.

— Jā, mēs visu zinām. Ak, šis Arts Ams! Pagātnes pētnieks! Tādā brīdī, kad Impērija briesmās! Velns parāvis, kāpēc jūs klusējāt? Jā, jūs mēģinājāt ko teikt, tikai es neticēju. Zvēru pie Debesīm, ka neviens nebūtu ticējis! — Viņš skraidīja pa laboratoriju, lūpas kodīdams. — Džon, jūs esat sagrāvis visus manus plānus. Es taču biju pārliecināts, ka Iznīcinātāja noslēpums man jau rokā! — Diktators pacēla sažņaugtu dūri. — Neiespējami…

Spēki atgriezās, un Džons Gordons saspringti domāja. Situācija mainījusies, radusies iespēja. Jā! Gordonam likās, ka viņš to redz. Piešķīris balsij neapmierinātības izteiksmi, viņš sacīja:

— Jūs esat vienīgais, kas izdibinājis patiesību. Pārējos es aptinu ap pirkstu. Ebasu Amu, Džalu Amu, princesi… Tagad viss vējā.

Šors Kāns viltīgi piemiedza acis.

— Liekas, jums iepaticies būt par princi?

Gordons rūgti iesmējās.

— Kam tas nepatiktu? Tur, savā laikmetā, es nebiju nekas. Demobilizēts kareivis… Šeit es kļuvu par Galaktikas dižākās valsts karaliskās ģimenes locekli. Tāda pārvērtība katram būtu pa prātam.

— Arts Ams taču mainīsies atpakaļ, — atgādināja Šors Kāns. — Jums nāksies aizmirst šo īslaicīgo triumfu.

— Kāda velna pēc? — nicīgi nošņāca Gordons. — Es taču neesmu galīgs idiots.

Līgas vadonis vērīgi skatījās uz viņu.

— Tātad jūs gribējāt viņu piekrāpt?

— Vai tikai jūs negribat man lasīt morāli? — aizs viļās Gordons. — Jūs pats būtu darījis tieši tāpat! Tagad es esmu šeit kā viena no pirmajām personām Visumā, varu apprecēt visbrīnišķīgāko meiteni, kādu jebkad esmu redzējis. Tam ceļā stāv vienīgi kaut kāds muļķīgs solījums. Ko jūs darītu manā vietā?

Šors Kāns smējās.

— Džon Gordon, jūs man patīkat! Zvēru pie debesīm, ari tajos pirmatnējos laikos dzima apbrīnas vērti cilvēki! — Viņš uzsita Gordonam pa plecu. — Galvu augstāk, Džon, neskumstiet! Jā, es tagad zinu jūsu noslēpumu, bet neviens cits to neuzzinās. Lends Allers un viņa asistents neizpļāpāsies, varat būt drošs. Jūs vēl būsit princis!

— Jūs gribat teikt, ka nenodosit mani?

— Tieši tā, — pamāja Šors Kāns. — Mēs vēl būsim noderīgi viens otram.

Gordons juta, kā saspringti strādā diktatora spēcīgais intelekts, tas atspoguļojās melnajās acīs. Būs grūti, gandrīz neiespējami piekrāpt Galaktikas visviltīgāko sazvērnieku. Bet, ja Džons zaudēs, Liānas dzīvība un Visuma liktenis karāsies mata galā.

Šors Kāns palīdzēja viņam piecelties, un viņi izgāja no laboratorijas. Derks Undiss blenza tā, it kā Gordons būtu piecēlies no miroņiem. Vadonis aizbildnieciski smaidīja.

— Viss kārtībā, Derk. Princis Arts ir mans jaunais sabiedrotais.

Šora Kāna personiskie apartamenti bija tikpat pieticīgi kā kabinets.

Cieti krēsli, kaila grīda, blakus istabā stāvēja vienkārša saliekama gulta.

— Nožēlojams midzenis, nepiemērots Mākoņa pavēlniekam, vai ne? — Šors Kāns izsmējīgi teica — Bet uz padotajiem tas atstāj vajadzīgo iespaidu. — Viņš norādīja Gordonam uz krēslu. — Tomēr neticami! Sarunāties ar atnācēju no tālās pagātnes! Kāds bija šis jūsu laikmets, kad neviens vēl nebija atstājis mazo Zemi?

Gordons paraustīja plecus.

— Liekas, starpība nav liela. Tie paši kari un konflikti. Cilvēki nav būtiski mainījušies.

Līgas vadonis saprotoši pamāja.

— Pūlis ir un paliek pūlis. Atkārtojas viens un tas pats. Daži miljoni cilvēku, kas ielaižas tuvcīņas jezgā uz jūsu Zemes, jeb tūkstošiem zvaigžņu pasauļu, kas mūsdienu Galaktikā cīnās cita pret citu… Jūs man patīkat, Džon Gordon. Nevienam nav zināms, ka jūs esat viltvārdis. Tātad tas nav būtiski. Visa Galaktika uzskata jūs par Artu Amu. Būtībā jūs esat ievērojami izdevīgāks partneris nekā īstais princis, jums nepiemīt iedzimta lojalitāte pret Impēriju. Tātad pēc Mākoņa uzvaras jūs būsit imperators.

Gordons juta triumfa dzirksti. Diktators uzskatīja viņu par godkārīgu avantūristu. Tieši uz to viņš cerēja. Džons notēloja samulsumu:

— Imperators? Es, Džons Gordons?

— Visas Galaktikas valdnieks! — Šors Kāns pacēla balsi. — Kādas galvu reibinošas perspektīvas! Jums būs viss, ko vēlaties. Bagātība vara, greznība vispārēja pielūgsme! Un līdzās sieva — brīnišķīgā princese Liāna.

Gordonam sāka likties, ka vina smalki izdomātais, viltīgais plāns ir muļķīgs. Kādēļ izlikties? Tas, par ko runā Šors Kāns, ir gluži reāli. Viņš, kaut ari formāli, tomēr būs Galaktikas titulētākais augstmanis. Valdnieks pār tās zvaigžņu un planētu miljoniem! Bet pats galvenais — Liāna vienmēr būs līdzās.

Vienīgais, kas jādara, — jāpāriet Mākoņa pusē. Un kādēļ gan ne? Vai viņš būtu devis uzticības zvērestu Impērijai?

Diktators turpināja savu sakāmo, bet Gordons neklausījās. Vilinošā iekšējā balss čukstēja runāja kliedza.