Zvaigžņu karaļi

37. Diktatora gals

Stereoiekārta nepārtraukti raidīja izsaukumus. Hīrons alka uzzināt, kas noticis.

— Pretinieki panikā atkāpjas, — ziņoja Hells Berels. — Mūsu pienākums ir pilnīgi sakaut viņus un gāzt Šoru Kānu. Šo iespēju nedrīkst palaist garām!

Hīrons piekrita, un sākās daudzu stundu ilga pakaļdzīšanās pa Galaktikas plašumiem. "Etna" un Hīrona kuģi sekoja pa pēdām pretinieka flotes paliekām, tomēr viņiem izdevās paslēpties Mākoņa aizsegā. Pie miglāja robežas Impērijas flote apstājas, vajadzēja izlemt, ko darīt tālāk.

— Sekot viņiem ir bīstami, — paziņoja Hīrons. — Tur ir sarežģīta navigācija un iespējami slēpņi.

— Uzstādīsim viņiem ultimātu, — ierosināja Gordons. — Prasīsim bezierunu kapitulāciju.

— Šors Kāns tam nepiekritīs, — iebilda Hells Berels.

Tomēr pēc neilgas diskusijas telestereostaru pavērsa pret Talarnu. Parlamentārieša pienākumu uzņēmās Gordons.

— Mēs vēršamies pie Tumšo Pasauļu Līgas valdības! Mākonis aplenkts, uz jums notēmēts Iznīcinātājs. Jūs var glābt tikai tūlītēja kapitulācija. Pretējā gadījumā viss šis rajons uz mūžu izzudīs no Galaktikas kartes!

Gordons zināja, ka blefo, tomēr cerēja, ka ienaidnieks to nenojautīs. Ilgi nebija atbildes. Tikai pēc divām stundām, pēc atkārtotas uzrunas stereouztvērējā parādījās daži izbijušies mākoņnieki. Tā bija Talamas citadele.

— Mēs pieņemam jūsu noteikumus, princi Art. Mūsu kuģi tiks atbruņoti. Pēc dažām stundām jūs varēsit lidot šurp.

— Šora Kāna viltība ir vispārzināma! — brīdināja Vals Marlāns.

— Kāda garantija, ka viņš šīs dažas stundas neizmantos, lai organizētu aizsardzību?

Mākoņnieks noraidoši pašūpoja galvu:

— Šora Kāna tirānija gāzta. Viņš atteicās kapitulēt, un mums nācās ņemt varu savās rokās. Skatieties!

Attēls mainījās. Gordons pazina drūmo istabu, kur viņš pirmo reizi ieraudzīja diktatoru. Tas sēdēja tajā pašā vietā, no kuras vadīja mēģinājumu iekarot Galaktiku. Apkārt stāvēja bruņoti sargi. Diktatora seja bija marmora baltumā, sānā rēgojās dziļa, vaļēja brūce.

Viņa nespodrais skats no stereoiekārtas pārslīdēja pāri visiem un uz brīdi noskaidrojās, ieraugot Gordonu. Šors Kāns vārgi pasmaidīja.

— Jūs uzvarējāt, — viņš teica Gordonam. — Es nekad nebūtu ticējis, ka jūs uzdrošināsities ķerties pie Iznīcinātāja. Muļķiem veicas, citādi jūs pats būtu gājis bojā šajā… — Viņam trūka elpas. Pēc brīža Šors Kāns atkal ierunājās. — Nejēdzīgas beigas, vai ne? Bet es nenožēloju. Man bija viena dzīve, un es to izmantoju līdz galam. Jūs būtībā esat tāds pats, tādēļ jūs man patikāt.

Viņa tumšmatainā galva noslīga, balss pārgāja klusā čukstā:

— Varbūt es esmu daļa no jūsu laikmeta, Gordon? Varbūt esmu par vēlu piedzimis? Varbūt…

Tie bija viņa pēdējie vārdi — bijušais diktators nogāzās uz grīdas.

— Ko viņš jums teica, princi Art? — pārjautāja Hells Berels.

— Es labi nesapratu…

Gordons juta dīvainu, sāpīgu satraukumu. Dzīve ir mīklaina. Viņam nebija nekāda iemesla mīlēt Šoru Kānu, tomēr viņš juta zināmas simpātijas. 112

Vals Marlāns un citi "Etnas" virsnieki līksmoja.

— Uzvara! Mēs uz visiem laikiem esam novērsuši Līgas draudus!

Kuģa komanda bija priecīgi satraukta. Bija skaidrs, ka šī līksmība

valda visā Flotē. Pēc divām stundām Hīrons, vadoties pēc radara stariem no Talarnas, deva pavēli doties Mākonī. Puse no kuģiem palika ārpusē gadījumā, ja tā izrādītos nodevība.

— Vairs nav šaubu, ka viņi patiešām padevušies, — viņš ziņoja Gordonam. — Izsūtītie avangarda kuģi vēsta ka visa Līgas flote atrodas ostās un ir atbruņota. — Viņš saprotoši piebilda. — Es atstāšu eskortu "Etnai". Es zinu, kā jums gribas atgriezties Trūnā.

Gordons atbildēja:

— Mums nevajag eskortu. Vai Marlān, nekavējoties dodamies prom.

"Etna" devās ilgajā atpakaļceļā pāri visai Galaktikai uz Kanopusu. Bet pēc pusstundas Gordons deva jaunu pavēli:

— Lidojam uz Sauli, nevis uz Kanopusu. Mūsu galamērķis — Zeme.

Hells Berels pārsteigts protestēja:

— Bet princi Art, visa Trūna gaida jūsu atgriešanos! Pēc brīža visa Impērija un ikkatrs cilvēks būs kā bez prāta no prieka, visi gaidīs, lai apsveiktu jūs!

Gordons nepiekrita.

— Es nelidošu uz Trūnu. Tagad vediet mani uz Zemi.

Viņi skatījās izbrīnā un neizpratnē. Bet Vals Marlāns jau deva rīkojumus, kuģis nedaudz izmainīja kursu, lai dotos uz tālo, dzelteno Sauli.

Stundām ilgi, kamēr "Erna" traucās uz ziemeļiem, Gordons sēdēja pie iluminatora un sadrūmis skatījās, ieslīdzis dīvainā pārguruma stingumā. Beidzot viņš atgriežas uz Zemes, savā paša laikmetā un savā pasaulē, savā ķermenī. Tikai tagad viņš var izpildīt Artam Arnam doto solījumu.

Viņš skatījās uz spoži mirdzošajām Galaktikas zvaigznēm. Tālu tālu rietumos spīdēja Kanopusas bāka. Viņš mēģināja iztēloties Trūnu un miljoniem līksmojošu ļaužu.

— Man tas viss beidzies, — viņš drūmi teica pats sev. — Beidzies uz visiem laikiem.

Viņš iedomājās par Liānu, un akla izmisuma vilnis sacēlās viņa dvēselē. Ari tas viņam bija beidzies uz visiem laikiem.

Ienāca Hells Berels.

— Visa Impērija, visa Galaktika jūs nebeidzami slavē, princi Art! Kā var lidot uz Zemi, kad visi jūs tik ļoti gaida?

— Tā vajag, — nelokāmi atbildēja Gordons, un slaidais antarietis, neko nepanācis, apmulsis izgāja.

Džons snauda, pamodās un atkal snauda. Laiks bija zaudējis jebkādu jēgu. Cik daudzas dienas pagāja kamēr priekšā parādījās pazīstamais dzeltenais Saules disks!

"Ema" laidās lejup vecās, zaļās Zemes austrumu puslodē.

— Piezemējieties blakus manai laboratorijai kalnos, — Hells to zina — teica Gordons.

Tomis mūžvecajos, sniegotajos Himalajos izskatījās tāds pats, kādu viņš to atstāja, — tas bija tik sen! "Etna" veiksmīgi nosēdās uz mazā plato. Gordons paskatījās uz saviem izbrīnītajiem biedriem.

— Es uz neilgu laiku ieiešu laboratorijā, man līdzi lai nāk tikai Hells Berels. — Viņš brīdi šaubījās, pēc tam ierosināja. — Paspiedīsim cits citam roku. Jūs bijāt mani vislabākie draugi, kādi vien cilvēkam bijuši.

— Princi Art, tas līdzinās atvadām! — satraukti protestēja Vals Marlāns. — Ko jūs esat nolēmis darīt?

— Ar mani nekas nenotiks, apsolu jums, — Gordons atbildēja ar vieglu smaidu. — Es atgriezīšos pēc dažām stundām.

Viņi paspieda roku un ilgi skatījās nopakaļ, kad viņš ar Hellu Berelu izgāja ārā saltajā, durstīgajā gaisā.

Gordons devās augšup tornī uz laboratoriju ar stikla sienām, kur atradās īstā Arta Ama un vecā Vila Kvīna radītie aparāti. Viņš domās atkārtoja, ko vecais zinātnieks bija stāstījis par pastiprinātāja un raidītāja darbību, pēc tam cik iespējams rūpīgi pārbaudīja instrumentus. Hells Berels sekoja viņam ar pieaugošu nemieru. Beidzot Gordons pagriezās pret viņu.

— Hell, man vajadzīga jūsu palīdzība. Es gribu, lai jūs izdarāt visu tā, kā es teikšu, pat ja jūs to nesapratīsit. Piekrītat?

— Jūs zināt, ka es pildīšu jebkuru jūsu pavēli, — dedzīgi atbildēja

antarietis. — Tomēr es ļoti baidos pārjums.

— Nav nekāda iemesla, pēc dažām stundām jūs lidosit atpakaļ uz Trūnu, un es būšu kopā ar jums, — atbildēja Gordons. — Tagad gaidiet.

Viņš uzlika telepātiskā pastiprinātāja ķiveri, pārliecinājās, ka aparāts noregulēts uz Arta Ama smadzeņu individuālo frekvenci, kā viņu mācīja Vils Kvīns, un ieslēdza aparātu.

Gordons sāka domāt. Viņš koncentrēja savas domas, lai aparāta pastiprinātais impulss nokļūtu pāri telpas un laika bezdibenim, no vienām smadzenēm otrās.

— Art Am! Art Am! Vai jūs mani dzirdat?

Atbildes domas nebija. Viņš no jauna atkārtoja izsaukumu, bet velti. Gordonu pārņēma izbrīns un nemiers. Pēc stundas viņš mēģināja atkal, nekādu panākumu. Hells Berels norūpējies gaidīja. Pagāja četras stundas, un, izmisuma pilns, viņš mēģināja vēlreiz.

— Art Am, vai jūs mani dzirdat? Runā Džons Gordons!

Un šoreiz vāji un tālu cauri laikam viņa smadzenēs radās atbildes doma.

— Džon Gordon! Ak Dievs, ilgus mēnešus es gaidu un nezinu, kas noticis. Kādēļ runājat jūs pats, nevis Vils Kvīns?

— Vils Kvīns nogalināts, — ātri atbildēja Gordons. — Drīz vien pēc mūsu apmaiņas viņu nogalināja Līgas karavīri.

Viņš steidzīgi stāstīja:

— Bija Galaktikas karš starp Mākoni un Impēriju, Art. Mani ierāva tajā, nevarēju atgriezties uz Zemes, lai apmainītos. Man nācās būt princim, un nevienam to neteikt, kā biju apsolījis. Viens cilvēks uzzināja manu īsto vārdu, bet viņš ir miris, neviens cits to nezina

— Gordon! — Arta Ama doma bija drudžaina un uztraukta. — Jūs pildāt doto vārdu! Jūs varējāt palikt manā ķermenī, ieņemt manu vietu, bet neizdarījāt to! — Viņš uzbudināts turpināja. — Man Šeit arī bija nepatikšanas. Mani uz laiku ievietoja hospitālī, jo es nevarēju atcerēties jūsu pagātni.

Gordons viņam teica:

— Art, es domāju, ka varēšu noregulēt raidītāju, lai apmainītos ar ķermeņiem, jo Vils Kvīns man to stāstīja. Sakiet man, vai es pareizi sapratu. — Viņš domās atkārtoja visu, ko zināja par raidītāja darbu, un Arts Arns viņam atbildēja, lielākoties apstiprinādams, reizēm papildinādams.

— Labi, esmu gatavs apmaiņai, — beidzot teica Arts Ams. — Bet kurš strādās ar raidītāju, ja Vils Kvīns ir miris?

— Man šeit ir draugs, Hells Berels, — atbildēja Gordons. — Viņš nezina, ko mēs darām, bet es varu viņam iemācīt visu nepieciešamo.

Viņš pievērsās antarietim, kas klusēdams skatījās uz viņu.

— Hell, tagad man vajadzīga jūsu palīdzība. Skatieties. — Gordons norādīja uz raidītāja slēdžiem. — Kad es došu zīmi, jums tie jāieslēdz sekojošā kārtībā.

Hells Berels uzmanīgi klausījās, pēc tam saprotoši pamāja.

— Es to izdarīšu. Bet kas notiks ar jums?

— Nevaru jums teikt, Hell. Bet tas nav nekas ļauns, varu jums apsolīt.

Viņš stingri paspieda antarieša roku, pēc tam atkal uzlika ķiveri un nosūtīja domu.

— Vai esat gatavs, Art? Ja tā, došu Hellam signālu.

— Gatavs, — atbildēja Arts Ams. — Gordon, pirms atvadāmies, es jums pateicos par visu, ko jūs esat darījis!

Gordons pacēla roku, dodams komandu. Viņš izdzirda kā Hells ieslēdz aparātu. Raidītājs sāka dūkt, un Gordons juta ka viņa saprāts traucas melnā tukšumā…