Zvaigžņu karaļi

11. Pils cietuma

Pirmajā brīdī šis teksts Gordonam likās bezjēdzīgs. Ārkārtīgi pārsteigts viņš aptvēra tā īsto jēgu, un viņu pārņēma šausmas. Džons ieraudzīja Ebasa Ama trakumā pārvērsto seju.

— Zvēru pie Debesīm! Mans paša dēls ir nodevējs! — valdnieks rēca. — Mans dēls slepus vienojies ar Mākoni!

— Tas ir viltojums, — ar grūtībām teica Gordons. — Es nekad neesmu ticies ar Šoru Kānu, nekad neesmu runājis ar viņu. Acīmredzot viņš cer, ka vēstījums tiks pārtverts un radīs sajukumu. Cita iemesla nav.

— Tēvs, tas ir pilnīgi iespējams, — pamāja Džals Ams. Viņa skaistajā sejā bija lasāms samulsums. — Neticami, ka Arts būtu nodevējs.

— Tas nav izskaidrojums! — sašuta Ebass Ams. — Šors Kāns nav tik naivs. Tas viņam neko nebūtu devis. Arī spiegu atmaskoja tikai nejauši, kad Korbulo pievērsa uzmanību viņa zīmotnēm. — Imperatora seja bija drūma. — Art, ja tu esi saistīts ar Mākoni, tava dižciltība tevi neglābs!

— Zvēru, es esmu nevainīgs! Es neesmu slēdzis nekādas vienošanās. Pie visiem svētajiem, kāpēc man vajadzētu nodot Impēriju?

— Tu esi mans jaunākais dēls, — sadrūmis atgādināja Ebass Arns. — Varbūt tu esi skaudīgs pret Džalu, tā mēdz būt. Mēs turpināsim izmeklēšanu, bet tu tikmēr būsi ieslodzīts pils cietumā.

— Nē, tā nedrīkst, — iebilda Džals Ams. Admirālis Korbulo viņu atbalstīja:

— Kā tas izskatīsies? Ieslēdziet princi Artu viņa apartamentos.

Ebasa Ama acis nikni nozibsnīja.

— Jūs abi esat sajukuši prātā! Vai tiešām jūs nesaprotat: ja Arts ir nodevējs, viņš ir ārkārtīgi bīstams. Viņš zina Iznīcinātāja

noslēpumu, un tikko Šors Kāns to uzzinās, Mākonis būs klāt.

— Bet kā ar rītdienas laulību ceremoniju un viesiem… — atgādināja Džals.

— Izsludiniet, ka Arts saslimis, — pavēlēja valdnieks. — Korbulo, nogādājiet princi cietumā. Jūs esat par viņu atbildīgs.

Gordonam galvā viss bija sajucis. Varbūt atklāt viņiem patiesību, visu patiesību: ka viņš nezina nekādus noslēpumus, ka viņš ir Džons Gordons no divdesmitā gadsimta? Ņemot vērā situāciju, Arts Ams droši vien to sapratīs. Tikai neviens nenoticēs šim fantastiskajam stāstam. Arts Ams turēja stingrā noslēpumā savu izgudrojumu. Viņi nospriedīs, ka tie ir nekaunīgi meli, lai glābtu savu ādu.

Gordons galīgi sašļuka. Pat nemēģinājis ko iebilst, viņš paklausīgi gāja līdzi admirālim Korbulo. Paklājs nesa viņus lejup, pils zemākajos stāvos, un admirālis pēkšņi ierunājās:

— Art, es noraidu jebkādu domu par jūsu nodevību. Man nāksies ieslodzīt jūs kamerā, bet varat būt pārliecināts — es darīšu visu, lai jūs atbrīvotu.

Vecā virsnieka negaidītais atbalsts uzmundrināja Gordonu.

— Korbulo, es zvēru, tas viss ir kāds velnišķīgs pārpratums. Vai tiešām tēvs uzskata mani par īstu nodevēju?

— Mēs abi pazīstam Ebasa Ama raksturu, — domīgi atbildēja admirālis. — Kad viņš nomierināsies, es piespiedīšu viņu uzklausīt mani.

Vini nolaidās pazemē un piegāja pie smagām, bruņotām durvīm. Korbulo no sava gredzena notēmēja tievu gaismas stariņu šaurajā slēdzenes spraugā. Durvis aizslīdēja sānis, atklājot kvadrātveida telpu.

— Mēs esam pils pagrabos, Art. Nekad nedomāju, ka man nāksies atstāt jūs šeit. Nekrītiet izmisumā, mēs darīsim visu iespējamo.

Gordons pateicībā paspieda viņa roku. Durvis smagi aizvērās.

Kamerā atradās tikai guļvieta ar plānu pārsegu. Sienā bija iebūvēti divi krāni, viens ūdenim, otrs barojošam šķidrumam. Sienas, griesti un grīda bija no tīra metāla.

Gordons apsēdās. Vājā cerība dzisa. Kaut ari Korbulo un Džals Ams viņam tic, kā lai pierāda savu nevainību? Bet ko darīt, viņam 36 pēkšņi iešāvās prātā briesmīga doma, ja viņš patiešām ir vainīgs? Ja īstais Arts Arns vērpis intrigas ar Šoru Kānu?

Gordons papurināja galvu. Nē, tas nav iedomājams. Arts Ams dzīvo zinātnei, viņš nav sazvērnieks. Ja viņš-būtu nodarbojies ar politiku, viņam nepietiktu laika pētīt pagātni. Tad kādēļ Šors Kāns atsūtījis šo kaseti?

Džons ar skumjām atcerējās Liānu. Bez šaubām, viņai viss jau zināms. Vai tiešām noticēs, ka viņš var būt nodevējs?

Gordonu pārņēma apātija, viņš iekrita smagā miegā un gulēja ilgi, vai veselu diennakti. Viņu pamodināja masīvo durvju atvēršanās. Viņš pielēca kājās, piesardzīgi pētīdams ienācējus.

Viens no tiem bija Korbulo. Otrs — slaids, tērpies tumšās drēbēs…

— Liāna! — izsaucās Gordons. — Ko jūs šeit darāt?

Viņa tuvojās bāla, bet mirdzošām acīm.

— Art, man pateica, par ko jūs apsūdz tēvs. Ebass Ams būs sajucis prātā!

Viņš ieskatījās Liānas sejā, alkdams apstiprinājuma:

— Jūs neuzskatāt mani par nodevēju, Liāna?

— Es zinu, ka jūs neesat nodevējs! Es to teicu ari Ebasam Amam, bet viņš neklausījās, viņš bija pārāk saniknots.

Korbulo panācās uz priekšu, viņa skarbā seja bija nopietna.

—Mums nav laika sarunām, princese. Tieši pēc divdesmit minūtēm mums kopā ar princi Artu jāiet no šejienes prom.

— Ar mani? — izbrīnīts atkārtoja Gordons. — Vai jūs nepārteicāties?

Korbulo nogrozīja galvu.

— Nē, Art. Es gribu palīdzēt jums bēgt no Trūnas.

— Korbulo, es augstu vērtēju jūsu uzticību. Bet kādēļ man jābēg?

— Art, tas ir nepieciešams. Man likās, ka spēšu pārliecināt imperatoru. Par nelaimi, jūsu apartamentos atrasti vēl citi Šora Kāna sūtījumi.

— Viltojumi! Tas noorganizēts, lai mani pazudinātu.

— Protams, bet jūsu tēvam ar to pietika, — atteica Korbulo. —

Tādā noskaņojumā kā pašlaik viņš var jūs nekavējoties sodīt. Vēlāk viņam nāksies to nožēlot, bet kāds no tā labums? Jums jāatstāj Trūna, bet es centīšos pierādīt jūsu nevainību.

— Mēs visu esam apsvēruši, Art, — ātri piebilda Liāna. — Korbulo rīcībā ir vieglais kreiseris ar uzticamu apkalpi, tas gaida kosmodromā. Manā karalistē mēs būsim drošībā. Tikmēr Korbulo un jūsu brālis mēģinās pierādīt, ka jūs neesat vainīgs.

Gordonam likās, ka viņš pārklausījies.

— Jūs teicāt — mēs? Liāna, jūs gribat bēgt kopā ar mani? Kāpēc?

Viņas mīļās, siltās rokas apskāva Džonu, un maigs skūpsts apdedzināja viņa lūpas.

— Tādēļ, Art.

Viņam apreiba galva.

— Jūs gribat teikt, ka mīlat mani, Liāna?

— Jā. Kopš tā vakara Mēnešu svētkos, kad jūs mani noskūpstījāt, — viņa nočukstēja. — Jūs man patikāt, bet ne vairāk. Tagad jūs esat pārmainījies…

Viņš atradās par mata tiesu no nāves, imperatora pils pazemē, atrauts no visas pasaules un sava laikmeta. Tagad nāves briesmu izjūtas atkāpās. Gordonu pārņēma nebijis, traks prieks. Tieši viņš, kaut arī svešā čaulā, ir iekarojis zvaigžņu princeses mīlestību. Pati to nezinādama, viņa mīlēja nevis Artu Amu, bet viņu — Džonu Gordonu.