Zvaigžņu karaļi

16. Mākoņa pavēlnieks

Šors Kāns atgāzās krēslā.

— Tas, dārgo princi, zināmā mērā atkarīgs no jūsu piekrišanas sadarboties.

— Tas nozīmē nodot Impēriju? — neizturēja Liāna. Līgas vadoni viņas vārdi nesamulsināja.

— Var teikt ari tā. Nestrīdēsimies par terminiem. — Viņa kustīgā seja kļuva nopietna. — Es spēlēju ar atklātām kārtīm, Art. Mūsu flote patlaban ir stiprāka un labāk apbruņota nekā jūsējā. Mums izstrādāts pilnīgi jauna tipa ierocis, tas sasitīs jūs smalkās druskās.

— Tās nav atklātas kārtis, tas ir blefs, — piezīmēja Gordons. — Kas tas par jaunu ieroci?

— Nesteidzieties, princi. Neklāstīšu visos sīkumos, pateikšu vienīgi, ka tas trāpa ienaidnieka kuģus no iekšienes, — diktators ciniski iesmējās. — Gluži kā admirālis Korbulo… Vārdu sakot, mēs sen būtu likvidējuši Impēriju, ja nebūtu viena šķēršļa. Tas ir Iznīcinātājs. Korbulo liegta pieeja šim ierocim. Nostāsti par tā šausminošo spēku, iespējams, ir pārspīlēti, bet ne bez pamata. Pirms diviem tūkstošiem gadu jūsu priekštecis Brenns Bīrs ar Iznīcinātāja palīdzību pilnīgi sakāva agresorus no Magelāna mākoņiem. Nododiet šo ieroci man, Art.

Gordons jau bija gaidījis tādu sarunu.

— Apmaiņai jūs man piedāvājat zvaigžņu karalisti?

— Nē. Es dāvāju jums varu pār visu Galaktiku.

— Jūs apsolījāt spēlēt atklāti. Kā es varu noticēt, ka, iekarojis Galaktiku, jūs atdosit to man?

Šors Kāns aukstasinīgi paskaidroja:

— Saprotams, ka runa nav par īstu varu. Jūs saņemsit augstāko titulu, un tās ir dažādas lietas. Pēc mūsu uzvaras puse Galaktikas ienīdīs mani kā uzurpatoru. Sāksies nekārtības un dumpji. Kam tas vajadzīgs? Daudz prātīgāk būs izvirzīt Artu Amu, Ebasa Ama tiešo mantinieku, un pašam kļūt par jūsu pilnvaroto padomnieku. — Viņš pasmaidīja — Redzat, kā viss saskan? Likumīgs imperators, tauta līksmo, nekādu nekārtību. Jūs ar Liānu baudāt greznību un vispārēju pielūgsmi. Man pietiks ar stipra cilvēka lomu, es labāk būšu aiz kulisēm nekā blakus tronim.

— Ko tad, ja likumīgais imperators gribēs pārdalīt kārtis? — painteresējās Gordons. Šors Kāns iesmējās:

— Tas nenotiks, Art! Bruņoto spēku kodolu es veidošu no man uzticīgiem mākoņniekiem. — Viņš piecēlās. — Ko teiksit? Protams, pašlaik pārjums gulstas smagas apsūdzības. Bet tās nav grūti apgāzt, un jūs kļūsit par dižāko valdnieku visā vēsturē. Piekrītat?

Gordons paraustīja plecus.

— Baidos, ka jūs veltīgi tērējat laiku. Nekad un nekādos apstākļos es neatklāšu Iznīcinātāja noslēpumu.

Viņš gaidīja dusmu uzliesmojumu, bet diktatora acīs varēja lasīt vienīgi vieglu vilšanos.

— Es cerēju, ka jūs esat pietiekami saprātīgs, lai tiktu vaļā no tādiem niekiem, kā patriotisms, uzticība pienākumam un citiem nevajadzīgiem jēdzieniem. Cerēju, ka jūs nedaudz padomāsit. Kas gan ir visas šīs lieliskās īpašības? Tās ir tikai idejas, ko cilvēki nez kādēļ uzskata par cēlām un kuru dēļ iet nāvē. Esmu reālists. Nekad neatdošu savu dzīvību tukšas idejas dēļ. Nerunāsim pašlaik par to. Jūs esat noguris, jūsu nervi saspringti, un jūs neesat spējīgs izlemt. Atpūtieties. Ja jūs ieklausīsities saprāta balsī, katrā ziņā redzēsit, ka man taisnība. Ja jūs atteiksities, jūs gaida ļoti nepatīkama alternatīva… Es jums nedraudu, Art! Es neprasu, lai jūs sadarbotos ar mani kādu augstāku apsvērumu dēļ, es vienkārši ceru, ka jūs spējat saskatīt personisko labumu. — Līgas vadonis nospieda pogu. Durvis atvērās, parādījās Derks Undiss. — Ierādiet princim un viņa līgavai labākās istabas. Apsardzei jābūt drošai, bet nemanāmai. Mazākā necieņas izpausme tiks stingri sodīta.

Derks Undiss klusēdams paklanījās. Gordons paņēma Liānu zem rokas, un viņi izgāja.