Zvaigžņu karaļi

3

Karaliskais kreiseris ar mirdzošu Fomalgautas emblēmu — Baltu Sauli — uz borta līgani startēja no Zemes. Apakšā palika brīnišķīgā nākotnes pilsēta, kuras lieliskums lika aizrauties elpai. Bija redzams biezs ceļu tīkls, katrā krustojumā slējās gigantiskas apgaismotas kolonas. Dzeltenas saules gaismas apspīdēti lidinājās neredzēti, dī­vaini lidaparāti, kas atgādināja otrādi .apgrieztus konusus. Satiksmes dienesta virsnieki tos novēroja no saviem augstajiem antigravitācijas torņiem.

Zvaigžņu kuģis cēlās tam visam pāri, lai atkal ienirtu bezgalīgajā telpas okeānā, kur tikai retumis varēja sastapt zvaigžņu salas. Saules dzeltenā dzirkstelīte un mūžvecā zaļā planēta no kuras reiz sākās Visuma iekarošana pazuda kosmiskajā tumsā. Džons atkal varēja vērot zvaigžņu miriādes, šo mirguļojošo kosmisko krāšņumu. Nav nekā dīvaina, viņš nodomāja, ka pēc tik lieliskiem skatiem es smoku vai nost divdesmitā gadsimta pasaulītē.

Atkarībā no redzes leņķa zvaigžņu karalistu centri iezaigojās rubīna zelta smaragda tirkīza krāsās, vai ari dzidri iemirdzējās kā visīstākie briljanti.

Lūk, Liras un Gulbja, Kasiopejas un Polārzvaigznes karalistes. Un arī Vidusgalaktikas impērijas galvaspilsētas saule Kanopuss. Nedaudz tālāk — Herkulesa Kopas grāfistes… Dienvidos atradās Oriona zvaigznājs, bet tālu ziemeļos melnais Mākoņa plankums, ko kādreiz pārvaldīja Tumšo Pasauļu Līga. Mākoņa centrā slēpās Talarna kas tagad bija savaldīta un miermīlīga. Kreiseris lidoja uz rietumiem, uz Fomalgautu.

Kad kuģis mainīja kursu, apbraukdams putekļu sabiezējumu, Džons pievērsa uzmanību Magelāna mākoņiem, ko veidoja vēl neizpētītas zvaigznes. Tie līdzinājās salām kosmiskās dzīlēs. Viņš atcerējās, ka reiz atnācēji no turienes bija mēģinājuši paverdzināt vēl jauno Impēriju, bet Arta Ama sencis, izmantodams šausmīgo slepeno ieroci — Iznīcinātāju, viņus sagrāva.

Gordons iedomājās par doktoru Keorgu, viņa psihoanalīzi un pasmaidīja. "Agresīvais, graujošais fanātisms" — lūk, tā viņš to nosauca. Žēl, ka šis kārnais skeptiķis nav šeit. Nelaimes putns bez apstājas būtu kniebis sev ciskā, cerēdams, ka tas nav sapnis. Viņš ilgi būtu skaidrojis Gordonam, kādu psiholoģisku matrici simbolizē zvaigžņu kuģis. Viņam tas izdotos tikpat viegli kā izskaidrot Liānas tēlu. Bet ko viņš teiktu par Korhanu, Fomalgautas ministru sakariem ar nehumanoīdiem?

Pirmā tikšanās ar Korhanu, kas notika pirms izlidošanas, bija šokējusi Gordonu. Protams, viņš zināja, ka zvaigžņu karalistēs dzīvo 132 ne tikai humanoīdi. Dažus citu saprātīgu būtņu pārstāvjus Gordons bija pat redzējis, tiesa gan, tikai no tālienes un pavirši. Tagad viņš pirmo reizi iepazinās ar vienu no tiem.

Korhans bija dzimis Henā. Tā bija planētu sistēma Fomalgautas karalistes pašā nomalē. No turienes, kā teica Korhans, labi pārskatāmas Ārējā Kosmosa Grāfistu mežonīgās Pierobežas sistēmas, kuru sakari ar civilizāciju bija diezgan nestabili.

— Tu droši vien atceries, — iepriekšējā dienā bija teicis Arts Ams, — ka grāfi ir Impērijas sabiedrotie, tomēr viņi ir tikpat mežo­nīgi, cik neatkarīgi. Acīmredzot tādi viņi ari paliks. Uzticības zvē­rests, pēc viņu domām, nebūt neliek atvērt savas robežas Impērijas kuģiem. Brālis bieži vien domā par to, vai nebūtu labāk, ja viņi būtu ienaidnieki, nevis draugi.

— Par to runāsim vēlāk, — toreiz teica Korhans. — Pašlaik mani nodarbina svarīgāki jautājumi.

Viņš pievērsa savu dzelteno acu smago skatienu Liānai. Viņa tikai pastiepa roku un noglāstīja sava ministra pelēkās, mirdzošās spalvas.

— Viņam bija jāiztur grūts pārbaudījums. — Liāna pagriezās pret Gordonu. — Korhans pavadīja mani un ne bridi nepātrauca telestereo kontaktus ar Fomalgautu. Nemaz nav viegli nodarboties ar valsts lietām, atrodoties tālu prom.

Korhans pagrieza pret Džonu seju ar dzeltenajām acīm un knābi deguna vietā un teica asā, svelpjošā balsī:

— Esmu laimīgs, ka jūs, Džon Gordon, esat ieradies šeit sveiks un vesels-, pie tam tādā laikā, kad Liāna vēl pārvalda savu karalisti.

Likās, ka Liāna nepievērš uzmanību Šim paziņojumam, un Gordons nosprieda, ka viņu vidū ne vienmēr valda saskaņa. Šis dīvainais, spalvainais, divkājainais, pusotrmetrigais radījums diezgan veikli runāja Impērijas galvenajā valodā, kuras pamatā bija angļu valoda, un pavadīja savas runas ar graciozām spāmu kustībām. Lidošanai tie nederēja, toties tiem bija nagaini pirksti. Tagad, kopīgā lidojuma laikā, Gordonam bija iespēja vēlreiz pārliecināties par šīm nesaskaņām.

Viņi trijatā sēdēja nelielā, toties lieliski iekārtotā kreisera salonā.

Gordons nepacietīgi gaidīja, kad Korhans un Liāna pabeigs neparasti sarežģītu šaha partiju, jo cerēja, ka Korhans pēc tam aizies. Pagaidām Gordons izlikās, ka viņu ieinteresējusi kuģa filmotēkā paņemtā kasete, bet slepus visu laiku tīksminājās par Liānas noliekto seju. Viņš skatījās uz meiteni ar mīlestību un sajūsmu, bet ik reizes, ieraugot Korhanu, Džons juta neapzinātu riebumu, kuru viņš centās apspiest jau no paša sākuma.

Pēkšņi viņš pasauca:

— Korhan!

Šaurā, izstieptā galva pagriezās pret viņu, lampu gaismā pamirdzēja spalvas uz kakla.

— Jā?

— Vakar jūs, Korhan, teicāt, ka es esmu atgriezies tādā laikā, kad Liāna vēl pārvalda savu karalisti. Ko jūs gribējāt ar to sacīt?

Sarunā iejaucās Liāna.

— Kādēļ atgriezties pie ta? Kbrhans ir uzticams draugs un pieredzējis ministrs, bet manuprāt, viņš pārāk…

— Jūsu augstība, — Korhans ļoti pieklājīgi viņu pārtrauca. — Starp mums nekad nav bijis pat visniecīgākās neuzticēšanās. Pašlaik nav tas bridis, lai lauztu tradīciju. Tieši tāpat kā es, jūs uztraucaties Narata Teina dēļ, tomēr zināmi apstākļi spiež jūs par to nedomāt. Tikai sava dvēseles miera labad jūs noliedzat, ka šim uztraukumam ir iemesls.

Gordonam prātā pazibēja doma, ka Korhans nosauc apmēram tādus pašus argumentus, kā doktors Keorgs. Tātad būs ari atbilstoša reakcija.

Patiešām, Liāna saknieba lūpas, viņas acīs iedegās dusmas. Viņa valdonīgi un majestātiski piecēlās, Gordons reiz jau bija redzējis viņu tādu. Bet Korhans mierīgi izturēja viņas skatienu un pat palika sēžam. Liāna asi aizgriezās no ministra un teica:

— Jūs mani saniknojāt. Starp citu, jums varētu būt arī taisnība. Labi, tādā gadījumā paskaidrojiet viņam.

— Kas ir Narats Teins? — Gordons uzdeva jautājumu.

— Liānas brālēns, — atbildēja Korhans. — Un iespējamais Fomalgautas troņmantinieks.

— Es domāju, ka Liāna…

— Viņa ir likumīga un neapstrīdama karaliene, bet jābūt ari mantiniekam. Ko jūs zināt par mūsu karalisti, Džon Gordon?

Gordons norādīja uz kaseti.

— Pašlaik es ar to iepazīstos, taču baidos, ka tie ir virspusēji iespaidi… — viņš šaubīdamies paskatījās uz Korhanu. — Un es ļoti vēlos zināt, kādēļ tieši šis jautājums tā uztrauc ministru, kas atbild par sakariem ar nehumanoīdiem?

Korhans piecēlās.

— Tūlīt pats redzēsit.

Viņš piespieda pogu un gaisma nodzisa. Viens no sienas paneļiem pavirzījās sānis, atklādams telpisku Fomalgautas karalistes karti. Tumsā bija redzamas vientuļas pundursaules, kuru vidū ar saviem apmēriem izcēlās spoža, balta zvaigzne, kas devusi nosaukumu visam reģionam.

— Galaktikā mitinās ļoti daudzas nehumanoīdu rases, — teica Korhans. — Dažas no tām ir apveltītas ar saprātu un civilizētas, citas vēl ir ceļā uz civilizāciju, citām tā nekad nebūs sasniedzama. Attiecības starp Šīm rasēm un cilvēkiem veidojas dažādi. Vēsturē bijušas vairākas diezgan nepatīkamas sadursmes, un iemeslu devusi gan viena, gan otra puse. Lūk, jums, piemēram, mana āriene šķiet atbaidoša…

Gordons nodrebēja no negaidītajiem vārdiem, pamanīja Liānas uzmanīgo skatienu un nosarka.

— Kādēļ jūs tā izlēmāt? — viņš asi jautāja.

— Atvainojiet, — teica Korhans. — Jūs esat izcili pieklājīgs, es nekādi negribēju jūs aizvainot. Jo vairāk tādēļ, ka jūsu reakcija ir tīri instinktīva…

— Korhans ir telepāts, — paskaidroja Liāna. — Ļoti daudziem nehumanoīdiem piemīt šādas spējas. Bet, ja viņš runā taisnību, Džon Gordon, jums jātiek tam pāri.

— Tātad, — nesatricināmi turpināja Korhans. — Lielāko daļu pasauļu mūsu karalistē apdzīvo nehumanoīdās rases. — ar saviem nagainajiem pirkstiem viņš norādīja uz zvaigznēm un planētu spietu. — No otras puses, šeit ir daudz neapdzīvotu pasauļu, kuras savā laikā kolonizēja jūsu cilvēce — tur, tur un šeit… — viņa pirksti atkal ātri un graciozi rādija kartē. — Iedzīvotāju blīvums uz šīm planētām ir liels, kopējais iedzīvotāju skaits ir gandrīz divas reizes lielāks nekā nehumanoīdu pasaulēs. Princese, kā jums zināms, pārvaldot valsti, balstās uz divpalātu Padomi: vienā palātā pārstāvniecība ir proporcionāla planētu skaitam, otrā — iedzīvotāju skaitam.

— Tad jau iznāk, — teica Gordons, — ka katrā palātā dominē viena no šīm grupām.

— Tieši tā. Un vairumā gadījumu noteicošais ir valdnieka viedoklis. Tātad visu nosaka viņa simpātijas.

— Agrāk nebija nopietnu grūtību, — piebilda Liāna. — Bet pirms diviem gadiem kāds uzsāka kampaņu, kuras mērķis ir pierādīt nehumanoīdiem, ka cilvēki ir viņu ienaidnieki kopš dzimšanas. Tā, piemēram, es viņus neieredzot un perinot pret viņiem dažādas intrigas. Saprotams, ka tur nav nekā no patiesības, taču arī starp nehumano­īdiem, vienmēr atrodas tādi, kas gatavi ticēt dažādiem izdomājumiem.

— Situācija pamazām kļūst aizvien saspringtāka, — turpināja Korhans. — Nehumanoīdo pasauļu grupa grib panākt suverenitāti un iesākumā nomainīt Liānu ar princi, kuram viņi simpatizē.

— Tas ir Narats Teins?

— Tieši tā. Un tagad, Džon Gordon, es atbildēšu ari uz neizteikto jautājumu. Nē, Liāna, tas ir pilnīgi likumsakarīgs jautājums, un es gribu sniegt atbildi. — Dzeltenās, zvīļojošās acis skatījās tieši uz Gordonu. — Jūs interesē, kādēļ es esmu cilvēku, nevis savu ciltsbrāļu pusē. Uzskatu, ka cilvēkiem šajā situācijā ir taisnība. Grupa, kas atbalsta Naratu Teinu, darbojas juridiski nevainojami, bet domā tikai par varas sagrābšanu. Un vēl aiz visa tā es jūtu stāvam kaut kādu ļaunumu, es no tā baidos, kaut ari būtību neizprotu. — Viņš paraustīja plecus, un pelēkās, mirdzošās spalvas nošūpojās. — Bez tam Narats Teins…

Pie durvīm enerģiski pieklauvēja.

— Ienāciet, — atļāva Liāna.

Salonā parādījās viens no jaunākajiem virsniekiem un nostājās miera stājā. 136

— Jūsu augstība! Kapteinis Harns Harva pazemīgi lūdz jūs ierasties uz komandtiltiņa. — Pagriezies pret Korhanu, virsnieks piebilda. — Jūs arī, ministra kungs.

Gordons juta tuvojamies ko nelāgu, tikai ārkārtējā situācijā kapteinis varēja tā rīkoties.

Liāna piekrītoši pamāja.

— Protams. Nāciet mums līdzi, Gordon.

Pa šauru apgaismotu gaiteni virsnieks aizveda viņus uz vadības centru, ko arī šajā tālajā laikmetā sauca par komandtiltiņu.

Centra aizmugurējā siena bija plata un izliekta, tajā bija iemontēti kompjūteru ekrāni, vadības sistēmas, masas, ātruma, akumulatoru bateriju stāvokļa kontroles indikatori… Ģeneratoru vibrācija zem grīdas tērauda plātnēm atgādināja sirds pukstus. Priekšējos ekrānos varēja vērot telpu kuģa priekšā 180° leņķī. To pašu uzrādīja ari radaru ekrāni. Blakus bija uzstādīta telestereo iekārta. Gordonu pārsteidza klusums, kas šeit valdīja. Bija dzirdami tikai elektronisko iekārtu tikšķi un knikšķināšana. Tehniskais personāls likās nedaudz apjucis. Šie cilvēki uzmanīja gan aparatūru, gan radara ekrānu. Pie tā bija sastājusies grupa cilvēku, kurā atradās ari kapteinis, viņa pirmais palīgs un daži augsta ranga virsnieki.

Harns Harva bija slaids un plecīgs vīrs sirmiem matiem un enerģisku caururbjošu skatienu. Viņš pagriezās pret ienākušajiem un sveicināja viņus..

— Lūdzu atvainojiet par neērtībām, kuras es sagādāju jūsu augstībai, bet tas bija nepieciešams.

Gordons vāji orientējās šī laika tehniskajos jautājumos, tāpēc vairāki gaiši punktiņi uz radara ekrāna viņam neko neizteica. Teleekrānā bija redzams, ka kreiseris tuvojas zonai, kurā bija daudz dažādu kosmisko atkritumu. Sākumā Gordons redzēja tikai tumšu mākoni, pēc tam tālo sauļu izkliedētajā gaismā vārēja samanīt atsevišķas detaļas — milzīgas, stūrainas atlūzas, gan sīkas, gan vidējas planētas lielumā, lēni pārvietojās plašajā putekļu mākonī, kas aizņēma vienu vai divus parsekus kosmiskajā telpā.

Bīstamā zona bija vēl bija tālu, turklāt kreiseris jau laikus bija sācis manevrēt, lai apietu to no labās puses. Gordons nevarēja saprast, par ko uztraucas kapteinis, kurš patlaban sniedza Liānai paskai­drojumus.

— Parastie radari fiksē tikai atstarotus impulsus, tie ir tipiski šādam kosmisko objektu sakopojumam. Bet radioaktivitātes detektori reģistrē vēl ko citu. Vairākus spēcīgus enerģijas avotus, kas nemaz nav raksturīgi šādiem apgabaliem. — Harna Harva seja kļuva nopietna. — Baidos, ka starp šīm atlūzām varētu būt nomaskējušies kuģi.

— Slēpnis? — pavisam mierīgā balsī jautāja Liāna, un Gordons sajuta, ka sirds sažņaudzas un sāk sāpīgi sisties. — Bet es nesaprotu, kā tas iespējams. Jūs taču izvēlējāties visdrošāko maršrutu, ar jaunām koordinātēm un neregulāriem laika intervāliem. Kā var ierīkot slēpni, ja iepriekš nav zināms, pa kādu ceļu mēs lidosim?

— Varētu būt aizdomas ari par nodevību, — atbildēja Harns Harva, — tomēr tas ir maz ticams. Visdrīzāk viņi izmanto telepātu pakalpojumus. — Viņa balss kļuva vēl skarbāka. — Kā liekas, starp Narata Teina piekritējiem viņu ir ne mazums.

— Ministra kungs, jūs varētu izdarīt mums milzīgu pakal­pojumu.

— Jūs gribat zināt, vai tur tiešām slēpjas kuģi, — teica Korhans. — Jums ir taisnība, Naratam Teinam palīdz daudz telepātu, bet manas tautas pārstāvju starp viņiem nav. Labi, es izdarīšu visu, kas manos spēkos.

Viņš paspēra soli uz priekšu un sakoncentrējās: dzelteno acu skats it kā bija pavērsts uz iekšpusi, acu dobumu noslēpumainajos dziļumos. Visi klusēdami gaidīja, bija dzirdama tikai aparātu tikš­ķēšana un ģeneratoru rūkšana. Gordons juta, kā izkalst rīkle, turpretim plaukstas kļuva miklas.

— Jā, tur ir kuģi. Tie patiešām pieder Naratam Teinam. — Beidzot Korhans ierunājās un apklusa.

— Ko jūs vēl dzirdējāt? — jautāja Liāna.

— Saprātu, kas nepieder ne cilvēkam, ne humanoīdam. Es dzirdēju domu jūkli. Tāds ir būtnēm, kas gatavojas uzbrukt. — Smalkie pirksti izmisumā izstiepās. — Es nevarēju to skaidri nolasīt, jūsu augstība, bet es domāju, ne, esmu pārliecināts, ka viņi gatavojas nevis saņemt jūs gūstā, bet nogalināt.