Zvaigžņu karaļi

38. Atgriešanas uz Zemes

Gordons lēni atguva samaņu. Sāpēja galva. Viņš pakustējās, pēc tam atvēra acis. Viņš gulēja pazīstamā istabā, pazīstamā gultā. Tas bija viņa mazais Ņujorkas dzīvoklītis un istabiņa kura tagad izlikās šaura un neērta. Ar drebošu roku viņš ieslēdza gaismu un nedroši izrausās no gultas. Viņš ieskatījās lielajā spogulī pie sienas. Tas atkal bija Džons Gordons! Arta Ama aso vaibstu un slaidā ķermeņa vietā atkal bija Džona Gordona spēcīgais, plecīgais stāvs un iedegusi seja. Gordons pēkšņi juta galvu reibinošu izbrīnu, kas satricināja viņu līdz dvēseles dziļumiem. Vai tikai tas viss nav sapnis? Vai tas nebija murgs, ko radījušas smadzenes? Viņš aizdzina šo domu. Viņš zināja vairāk. Liii cik dīvaini un neparasti tas liktos, tas nebija sapnis! Viņš piegāja pie loga un paskatījās uz zvaigznēm un Ņujorkas uguņu apspīdētajām celtnēm. Cik maza veca un šaura viņam tagad likās pilsēta domās viņš joprojām redzēja lielisko Trūnu.

Asaras aizmigloja skatu, kad viņš pavērās zvaigžņotajās debesīs. Oriona miglājs bija tikai maza zvaigznīte lielajā zvaigznājā. Mazais Lācis slīga uz pola pusi. Zemu virs māju jumtiem mirkšķināja Deneba baltā acs.

Kanopusa atradās kaut kur zemu pie horizonta to pat nevarēja redzēt. Bet viņa domas cauri laikam un telpai lidoja turp, uz Trūnas burvīgajiem torņiem.

— Liāna! Liāna! — viņš nočukstēja un asaras ritēja pa seju.

Lēni vilkās Šīs nakts stundas, Gordons gatavojās pārbaudījumam, par kādu kļūs visa viņa atlikusī dzīve.

Nepārejams bezdibenis uz visiem laikiem gūlās starp viņu un vienīgo meiteni, kurn viņš jebkad mīlējis. Viņš neaizmirsīs, viņš negrib aizmirst. Bet viņam jādzīvo tāda dzīve, kāda lemta.

Nākamajā rītā viņš gāja uz apdrošināšanas kompāniju. Viņš atcerējās, kā pirms vairākiem mēnešiem iznāca no Šejienes, iespējamā piedzīvojuma liesmaino alku pārņemts.

Nodaļas priekšnieks sagaidīja Gordonu ar izbrīnu.

— Gordon, vai jūs jūtaties pietiekami labi, lai atgrieztos darbā? Priecājos, ka tā.

Gordonam bija jārunā uzmanīgi. Viņš nezināja kas noticis ar Artu Amu pa šīm nedēļām.

— Domāju, ka varu atgriezties darbā, — viņš lēni sacīja.

— Doktoram Villisam vispirms jūs jāizmeklē, — teica viņa sarunu biedrs. — Kad jūs izrakstīja no hospitāļa viņš teica ka jūs drīz būsit pavisam vesels.

Gordons atcerējās Villisu, kompānijas galveno ārstu. Tas piecēlās un smaidīdams nāca viņam pretī, kad Džons iegāja kabinetā.

— Gordon, kā jūtaties? Vai amnēzija pārgāja?

Gordons pamāja.

— Jā, es tagad atceros visu savu pagātni.

Viņš tūlīt saprata, ka Arts Ams uz neilgu laiku nokļuvis psihiatriskajā hospitāli, jo nepazina šo pasauli, un ka Villiss ārstējis viņa amnēziju.

— Ļoti priecājos, — teica Villiss. — Es sākumā baidījos, ka ar jums būs tāpat kā ar to meiteni blakus palātā, — atcerieties, viņu sauca Ruta Allena. Viņa bija zaudējusi prātu no Šoka un gulēja komā.

— Jūtos pilnīgi vesels, doktor, — atkārtoja Gordons. — Es vēlētos atgriezties darbā.

Pirmajās dienās vienīgi darbs atturēja Gordonu no pilnīga izmisuma. Daibs viņam palīdzēja tāpat kā citiem alkohols vai narkotikas. Kādu laiku viņu pat nemocīja atmiņas.

Tomēr reiz naktī Džons atcerējās. Viņš gulēja nomodā, skatīdamies pa logu uz mirdzošajām zvaigznēm, kuras savās domās vienmēr uzskatīja par varenām saulēm. Un visu laiku acu priekšā bija Liānas tēls.

Viņa priekšnieks nesen bija teicis:

— Gordon, es baidījos, ka jūsu slimība traucēs strādāt. Bet jūs strādājat labi, un domāju, ka drīzumā jūs varētu iecelt par nodaļas priekšnieka palīgu.

Gordonam sagribējās izplūst trakos smieklos, tas bija tik fantastiski. Viņš, imperatora dēls, princis, kas sēdējis dzīrēs kopā ar zvaigžņu karaļiem Trūnā, varēja kļūt par priekšnieka palīgu. Viņš, kurš vadījis karalistu flotes pēdējā lielajā kaujā pie Deneba! Viņš, kurš uzvarēja Mākoni un satricināja visu Kosmosu!

Bet viņš nesmējās. Viņš mierīgi teica:

— Tas man būs labs amats, ser.