Zvaigžņu karaļi

13. Sazvērestība

Pēkšņi Gordonam situācija kļuva skaidra. Viss kopš tā briža, kad viņš pārvērtās par Artu Amu, noticis pēc Mākonī sēdošā tirāna diktāta. Šors Kāns nolēmis ievilkt princi Galaktikas valstu savstarpējā konfliktā, un viņam tas ir izdevies. Tumšo Pasauļu valdnieka ricībā ir ļoti daudz slepeno aģentu. Viens no viņiem, bez šaubām, ir Tēms Eldreds.

— Zvēru pie Debesīm, es sapratu. Tēms Eldreds ir nodevējs.

— Kāpēc tas viņiem bija vajadzīgs, Art? Kādēļ jūs jāapsūdz sava tēva slepkavībā?

— Lai pilnīgi kompromitētu mani un neļautu atgriezties Trūnā. Liāna nobāla, bet viņas izskats pauda noteiktību. Gordons baiļojās

par vinu. Tieši viņa dēļ Liānai draud nāves briesmas. Viņa tā gribēja palīdzēt…

— Liāna, es brīdināju, ka jūs nedrīkstat lidot. Ja ar jums kaut kas notiks…

Durvis ar rāvienu atvērās. Uz sliekšņa stāvēja Tēms Eldreds. Viņa zaļajās lūpās vīdēja izsmējīgs smaids. Niknuma uzplūdā Gordons metās virsū nelietim. Tēma Eldreda rokā parādījās stikla nūjiņa.

— Neaizmirstiet par paralizatoru, — viņš sausi izmeta. — Vai esat aizmirsis, kā tas darbojas?

— Nodevējs! — iekliedzās Gordons. — Jūs esat apkaunojis savu virsnieka vārdu!

Tēms Eldreds nesatricināmi pamāja.

— Jā, jau daudzus gadus es esmu Šora Kāna pilnvarotais aģents. Ceru saņemt no viņa pelnītu apbalvojumu, kad nogādāšu jūs Talarnā.

— Talama, Līgas galvaspilsēta… Tātad mēs tiešām lidojam uz Mākoni.

— Ieradīsimies pēc četrām dienām. Nepatīkamu starpgadījumu nebūs. Par laimi es zinu Impērijas patruļu grafiku, tādēļ varu izvēlēties atbilstošu maršrutu.

— Tātad Ebasu Amu esat nogalinājuši jūs, Līgas spiegi! — Gordons bija sašutis. — Jūs zinājāt, ka tas notiks. Tādēļ jūs tā steidzāties!

Nodevējs bezkaislīgi piekrita:

— Protams. Katrs sīkums tika ņemts vērā. Tagad neviens nešaubās, ka ar mūsu palīdzību jūs nogalinājāt tēvu un aizbēgāt.

Gordons juta kā vinā milzt niknums.

— Zvēru pie Debesīm, mēs vēl neesam Mākonī! Admirālis Korbulo atrisinās tik vienkāršu vienādojumu, jums dzīsies pakaļ.

Dažas sekundes Tēms Eldreds klusēdams skatījās uz viņu, tad izplūda smieklos.

— Lūdzu piedošanu, princi Art, bet es nekad vēl neesmu dzirdējis tik smieklīgu apgalvojumu. Vai jūs tiešām nesaprotat, ka tieši Korbulo to izdomāja?

— Jūs esat jucis! Korbulo ir visuzticamākais Impērijas karavīrs…

— Protams, — piekrita Tēms Eldreds, — tikai karavīrs, tikai Flotes admirālis. Bet viņš ir godkārīgs un jau sen viņam ir krietni lielāki mērķi. Jau vairākus gadus viņš un vēl kādi divdesmit augstākie virsnieki strādā Šora Kāna labā. — Viņa acis mirdzēja. — Kad Impērija kapitulēs, mēs katrs saņemsim pa karalistei. Korbulo dabūs pašu lielāko.

Gordons ar šausmām saprata ka tā ir taisnība. Korbulo ir maskējies nodevējs. Neticami, taču tas daudz ko izskaidroja.

Acīmredzot Tēms Eldreds pēc Gordona sejas noprata kas notiek viņa prātā.

— Vai tagad jums skaidrs, kādēļ es smējos? Tas taču bija Korbulo, kas piebeidza Ebasu Amu! Un tūlīt pat zvērēja ka savām acīm redzējis, kā jūs noslepkavojāt tēvu.

Liāna bija satriekta.

— Kādēļ gan? Kādēļ jāapsūdz Arts?

— Tas ir visvienkāršākais veids, kā sašķelt Impēriju, — ņirdzīgi smējās Eldreds. — Pārējos iemeslus jums izstāstīs Šors Kāns.

Džons Gordons neizturēja. Ignorēdams Liānas brīdinošo kliedzienu, viņš lēca uz priekšu, veikli izvairīdamies no paralizatora. Džona dūres nikni nogruva pār zaļo viepli.

Mākoņnieks nokrita, uz grīdas viņi saķērās tuvcīņā, bet Gordons nepaguva izvairīties no ieroča. Viņu satricināja stindzinošs belziens, un iestājās tumsa…

Viņš atkal nāca pie samaņas savā gultasvietā. Sāpes lauzīja ķermeni. Liāna sēdēja līdzās, un viņas pelēkās acis satraukti lūkojās uz Džonu.

Viņš mēģināja celties.

— Nevajag, Art, jums jāatpūšas, lai nervi atgūstas no elektriskā sitiena.

Viņš paskatījās iluminatorā Tāpat kā iepriekš, tur mirdzēja zvaigznes un Mākoņa plankums gandrīz nemaz nebija tuvojies.

Liāna uztvēra viņa skatienu.

— Mēs lidojam ļoti ātri, tomēr būs vajadzīgas vēl vairākas dienas. Iespējams, mēs sastapsim kādu patruļu.

— Liāna atmetiet šīs ceribas. "Markabs" ir Impērijas kreiseris, to neapturēs neviena patruļa. Pie tam Korbulo parūpēsies, lai šo kuģi neviens nepamana

— Es ilgi domāju, — teica Liāna. — Neticami, ka Korbulo izrādījies ienaidnieks.

— Godkārība var pamudināt cilvēku ari uz noziegumiem, un Korbulo ir godkārīgs, — atbildēja Gordons. Un pēkšņi saprata vēl vairāk. — Ak vai, kad Līga uzbruks Impērijai, tā būs pilnīgi neaizsargāta, jo Floti komandē nodevējs.

"Markabs" traucās uz priekšu. Kad kuģa pulkstenis rādīja vakaru, zvaigžņotā debess bija izmainījusies. Austrumos visā krāšņumā staroja Oriona Miglājs. Bet priekšā, aiz Galaktikas nomaļākajām saulēm, tumsa krietni samilzušais Mākonis.

Visu dienu Gordons nevarēja nomierināties, viņu mocīja bažas par Liānu. Viņš izpētīja visu kajīti, bet tas nedeva nekādus rezultātus, bēgt nebija iespējams. Viņš nešaubīdamies būtu meties virsū katram, kas pavērtu durvis, bet gūstekņi, liekas, bija piemirsti. Viņš visu laiku pārmeta sev, ka ļāvis Liānai lidot…

Viņa pati vairs neizskatījās izbiedēta garās dienas beigās meitene sacīja:

— Art, galvenais, ka mēs pašlaik esam kopā. Iespējams, vairāk

laimes mums nav lemts kā šīs dažas stundas.

Domās Gordons jau apskāva viņu, glāstīja skaistos matus. Viņš piespieda sevi savaldīties.

— Labāk pacentieties aizmigt, Liāna. Arlabunakti.

— Kas noticis, Art? — viņa bija izbrīnīta.

Vairāk par visu viņš vēlējās turēt Liānu savās skavās. Bet… Nodot Artu Amu, kurš viņam uzticējis savu dzīvi un savu vārdu? Tas nozīmētu nodevību ari pret Liānu. Viņam tomēr visiem spēkiem jāturas pie cerības, ka izdosies nokļūt laboratorijā uz Zemes. No turienes atgriezīsies īstais Arts Ams, kurš mīl Memu.

Kas tev nāk prātā? — Gordons iekšēji sevi apsauca. No Mākoņa izkļūt nebūs iespējams. Baudiet taču savu laimi šeit, kamēr vēl ir laiks.

— Nerunāsim par mīlestību, — viņš noteica.

— Bet, Art, — Liāna nespēja slēpt vilšanos. — Vakar jūs apgalvojāt, ka mīlat mani.

Gordons drudžaini meklēja īstos vārdus:

— Arts Ams mīl Memu. Jums tas jāzina Liāna.

Neizpratnes vietā viņas acīs parādījās ciešanas. Gordons bija gaidījis asaras, niknuma vai rūgtus pārmetuma vārdus. Tam viņš bija gatavs, bet nedomāja ka ieraudzīs Liānas acīs tādas sāpes.

Lai nu paliek mans solījums, viņš beidzot izšķīrās. Arts Ams, cerams, man piedos. Viņš saņēma Liānas roku.

— Es jums pateikšu taisnību. Arts Ams jūs nemīl — bet es jūs mīlu! — Un steidzīgi turpināja. — Es neesmu Arts Ams. Es esmu pavisam cits cilvēks. Zinu, tas izklausās pavisam neticami…

Viņa saniknojās.

— Pietiek melot, Art.

Gordons saprata ka viss pagalam. Kā viņš varēja cerēt, ka Liāna ticēs? Vai viņš pats būtu noticējis? Nē. Neviens visā bezgalīgajā Galaktikā tam neticētu. Vienīgi Vils Kvīns zināja par Arta Ama fantastiskajiem eksperimentiem, bet viņš ir miris.

— Es zvēru, Liāna! — Gordons bija satriekts. — Jūs man neticat…

Viņa skatījās mierīgi un bezkaislīgi.

— Tas ir gluži neticami. Nav jēgas stāstīt par personības dubultošanos. Neuztraucieties — ja mums izdosies izrauties no Šora Kāna nagiem, es joprojām būšu jūsu sabiedrotā. Man viss ir skaidrs. Es tikpat labi kā jūs saprotu, cik ļoti Impērijai vajadzīga manas karalistes palīdzība. Jūs savu pienākumu esat izpildījis. Diemžēl, velti.

— Es nemeloju jums, Liāna, — klusi teica Gordons.

Aiz iluminatora arvien lielāks un draudīgāks pletās Mākonis, apridams zvaigžņotās debesis.