Zvaigžņu karaļi

1

Mazais kuģis ar neticamu ātrumu traucās uz Galaktikas robežu pusi. Garām mirdzošām saulēm un mirušām zvaigznēm, ap kurām griezās planētas, mēneši un dažādas kosmiskās atlūzas. Aizmugurē palika Pierobežas kosmiskie džungļi, pār kuriem nebija varas nevienai no Galaktikas valdībām. Tur palika ari oranžā saule un tās planēta Hāra, uz kuras Džons Gordons un Hells Berels gandrīz bija noslēguši rēķinus ar dzīvi.

Gordons domīgi šūpoja galvu. Tie bija murgi, halucinācijas, viņš domāja. Ja nebūtu Šora Kāna, mēs jau būtu nožēlojami kretīniski radījumi bez mazākās saprāta dzirksts.

Līdz pat šim brīdim viņš pilnībā nebija atguvies no pārsteiguma. Atkal parādījies Šors Kāns! Sveiks un vesels, kā dzīvs! Un viņš, Impērijas un Gordona ļaunākais ienaidnieks, palīdz bēgt. Neticami!

Tomēr tā ir tīra patiesība. Pašlaik Šors Kāns sēdēja dažus metrus atstatu un ar spēcīgajām plaukstām masēja deniņus, sejas nogurušie vaibsti daiļrunīgi liecināja par to, ka pat visstiprākajām personībām pārdzīvojumi nepaiet bez sekām. Galu galā, domāja Gordons, Šors Kāns atgriezies šajā pasaulē tikpat brīnumaini kā viņš pats.

Hella Berela vārdi izrāva viņu no pārdomām.

— Un jūs domājat, ka es izvedīšu jūs no Galaktikas? Kā es varu uzņemt kursu uz Magelāna mākoņiem, ja nevaru pat izlasīt nevienu uzrakstu zem šīm pogām un kloķiem?

— Uz kurieni kursu? — Gordons pārjautāja. — Par ko tu runā?

Hells skatījās uz viņu ar neizpratni.

— Uz Magelāna mākoņiem… Tur, no kurienes atlidojuši šie nolādētie x-hami. Mēs taču lidojam izlūkos.

— Ar šo čaumaliņu iziet ārpus Galaktikas? Vai tu jucis vai?

— Jā, — Šors Kāns apstiprināja. — Tā ir visdīvainākā ideja, kādu es jebkad esmu dzirdējis.

— Jūs taču pats to ierosinājāt! — Hells Berels sašuta. — Tā ir jūsu ideja — lidot uz Magelāna mākoņiem un tur izzināt, kam gatavojas x-harni.

Šora Kāna seja saspringa kā cilvēkam, kurš pārdzīvojis šoku.

— Pilnīgs absurds, tomēr… Es atceros, ka patiešām tā teicu. — Viņa vaibsti atkal kļuva asi un noteikti kā vienmēr kritiskos brīžos. — Sakiet, Hell, kādēļ jūs izvēlējāties bēgšanai tieši šo kuģi, x-harnu kuģi?

— Jūs taču izvēlējāties to, — Gordons iejaucās. — Jūs slavējāt, ka tas ir visātrākais.

— Patiešām, — apjucis teica Šors Kāns. — Jā, bet… Kādā veidā jums izdevās pacelties gaisā, Hell?

Tagad bija Hella Berela reize samulst.

— Es… Man… Es slēdzu tumblerus uz labu laimi.

— Uz labu laimi? — ar izsmieklu atkārtoja Šors Kāns. — Jūs esat ekstraklases pilots, Hell. Jūs lieliski protat vadīt pat gluži svešas konstrukcijas kuģus. — Viņš pagriezās pret Gordonu, balss kļuva dobjāka. — Ir tikai viens izskaidrojums visam notiekošajam. Mūs kontrolē kāds x-harns.

Gordons nodrebēja. Ķermeni pārklāja auksti sviedri.

— Bet… Jūs taču pats teicāt… Viņi neko nespēj tik lielā attālumā.

— Tā ari ir! — Šors Kāns pievērsa skatu masivājām metāla durvīm vadības centra aizmugures sienā. — Mēs visu vēl neesam apskatījuši, vai ne?

Gordons saprata, un šī atklājuma efekts bija kā spēcīgs belziens pa saules pinumu. Mēdz būt dažādas pakāpes bailes, bet tās, kuras viņš juta, iedomādamies par x-harnu, bija visspēcīgākās. Visu aptverošas šausmas. Viņam aizrāvās elpa.

— Jūs domājat, ka viens no viņiem ir uz kuģa?

— Jā, — čukstus atbildēja Šors Kāns. — Dievs vien zina, cik daudz šo mazo monstru dzīvo Tīna Krivera paspārnē, bet man likās, ka uz Hāras ir tikai viens. Tas, kuru mēs nožmiedzām. Bet tagad es kaut ko atceros, Tīns Krivers runāja par viņiem daudzskaitlī…

Gordons ar Berelu saskatījās. Viņi vēl nebija aizmirsuši tās stindzinošās bailes, kādas uzmācās, kad tuvojās Susū. Gordons pagriezās pret Šoru Kānu.

— Ja kāds no x-hamiem atrodas uz kuģa, — bijušais diktators savādi, neizteiksmīgi noteica, — viņš steidzīgi jāatrod un jāiznīcina.

Ar nedabīgi asu rāvienu viņš izvilka paralizatoru. Gordons metās viņam virsū, cenzdamies izraut ieroci. Abi nogāzās uz grīdas. Šors Kāns pretojās kā tīģeris. Viņa seja līdzinājās nekustīgai maskai, skatiens bija sastindzis un stiklains.

— Palīdzi man, Hell! — Gordons uzsauca.

Ar vienu lēcienu Hells bija klāt.

— Tātad viņš tomēr ir nodevējs? Man jau likās, ka viņam nevar uzticēties.

— Nē taču! Paskaties uz viņa seju — viņu kontrolē x-hams…

Hells Berels ar grūtībām pa vienam atlieca pirkstus, kas

krampjaini žņaudza ieroci. Tikko tas nokļuva antarieša rokās, Šors Kāns atslābis sabruka. Kādu laiku viņš gulēja nekustēdamies, pēc tam atvēra acis.

— Kas tas bija? Es jutu…

Gordons, neko nepaskaidrodams, izrāva paralizatoru no pārsteigtā

Hella rokām, zibenīgi izņēma barošanas bloku un atdeva ieroci kapteinim.

— Turi! Baterija būs pie manis. Tagad neviens no mums nevarēs ķerties pie šī ieroča pēc x-harna pavēles…

Viņš nepaguva pabeigt teikumu. Galvā pēkšņi uzsprāga stindzinošs melnums, tā paralizējošo iedarbību viņš jau iepazina uz Teinas. Pret to nebija nekādas aizsardzības, cīnīties nebija jēgas. Tas bija gluži kā nāve, nē — tā tiešām bija nāve…

Gordons atguvās tikpat pēkšņi. Viņš gulēja uz grīdas, un viņa rokas žņaudza Šora Kāna rikli ar tādu spēku, ka pirksti krakšķēja. Hells Berels veltīgi pūlējās atraut viņu no upura.

— Liec mierā! — viņš kliedza. — Liec viņu mierā, jeb es tev gāzīšu!

Gordons ar grūtībām iztaisnoja mežonīgajā sasprindzinājumā notirpušos pirkstus. Šors Kāns, ar plati atvērtu muti rīdams gaisu, aizrāpoja sānis.

— Nekas, jau pārgāja… — Gordons murmināja, cenzdamies piecelties. Tai pašā brīdī antarietis ar milzīgu spēku iebelza viņam ar celi pa muguru. Gordons krita, sasita galvu pret augstu metāla slieksni un izstiepās uz grīdas.

X-harns atkal mainīja upuri. Hella Berela seja līdzinājās afrikāņu maskai — sastinguši vaibsti un stiklainas acis. Ar acīmredzamu nodomu uz vietas nosist Šoru Kānu viņš metās tam virsū. Kānam izdevās izvairīties, palīgā piesteidzās Gordons. Divatā viņi piespieda Hellu pie grīdas. Tas izmisīgi pretojās, pēc tam ķermenis kļuva ļengans, acīs parādījās šausmas.

— Šoreiz tas biju es?

Gordons klusēdams pamāja. Antarietis apsēdās, saķēris galvu rokās.

— Kāda velna pēc viņš mūs vienkārši nenobeidz?

— Viņš neiedrošinās, — atbildēja Šors Kāns. — Protams, x- harns var atņemt saprātu vienam pēc otra, bet viņu diez vai sajūsmina perspektīva palikt uz kuģa trīs idiotu sabiedrībā. — Viņš atkal paskatījās uz durvīm, kas veda uz kuģa priekšgalu. — Toties arī mums nekad neizdosies viņam piekļūt…

Gordons lūkojās uz priekšējā apskata ekrānu. Kuģis galvu reibinošā ātrumā traucās pa Pierobežas visbīstamāko apgabalu. Šeit ļoti bieži ceļā gadījās žilbinošas saules, apdzisušas zvaigznes, asteroīdi, planētu atlūzas. Protams, Šorām Kānam taisnība, bet…

Klausīdams pēkšņam impulsam un neļaudams sev ne sekundi par to domāt, Gordons metās pie vadības pults un sāka spaidīt pogas un taustiņus, pārslēgt tumblerus un raustīt sviras. Kuģis satrakojās.

Virziens ik bridi mainījās, kuģis svaidījās Šurp turp, kuru katru mirkli viņus varēja saplacināt jebkurš no garām slīdošajiem akmens bluķiem. Hells Berels un Šors Kāns vāļājās pa kajīti, skaļi lādēdamies.

Acīmredzot ari x-hamu, kas slēpās kuģa priekšgalā, pamatīgi kratīja. Katrā gadījumā tas nemēģināja iejaukties.

— Vai tu dulls? — trakās dusmās auroja Hells Berels. — Tu taisies mūs noslepkavot?! Novāc ķetnas no pults!

— Tā ir mūsu vienīgā iespēja! Jāiebiedē tās briesmonis. Rāpieties šurp un dariet tāpat! Viņš nevar kontrolēt trīs smadzenes vienlaikus!

Paskatījies uz ekrānu, Hells Berels ieraudzīja traku zvaigžņu virpuli.

— Mēs tūlīt nositīsimies! Tā ir pašnāvība!

Bet Šors Kāns jau bija sapratis Gordona nodomu un bikstīja antarieti uz pults pusi.

— Uz priekšu, mans draugs! Pie velna vecmāmiņas, uztaisīsim pilnīgu haosu!

Hells pakļāvās, viņš bija pārāk satriekts, lai domātu pār sekām. Tagad viņi trijatā stāvēja pie pults. Tā bija visīstākā ņirgāšanās. Kuģis virpuļoja un kratījās vēl trakāk, vēl ātrāk un haotiskāk. Gravitālā aizsardzība pasargāja cilvēku ķermeņus no krasiem paātrinājuma grūdieniem, bet nevarēja palīdzēt pret galvas reiboņiem.

— Ei, tu! — Gordons iekliedzās ar pēdējiem spēkiem. — Domāju, tu mani saproti. Ja mēs tagad nositīsimies, tu ari būsi pagalam. Pamēģini tikai ielīst kāda smadzenēs, es tev garantēju nelielu kuģa katastrofu…

Gordons gaidīja jaunu stindzinošu triecienu apziņā, bet velti. Tā vietā viņš juta, kā smadzenēs bikli ielien auksts un izbiedēts telepātiskais tausteklis.

— Izbeidziet… — x-hams vēstīja no savas slēptuvēs. — Ja jus turpināsit tādā pašā garā, es to neizturēšu. Apstājieties!