Zvaigžņu karaļi

34. Zvaigžņu karaļu lēmums

Karš! Cīņa uz dzīvību un nāvi starp Impēriju un Mākoni! Visa atbildība par aizsardzību gulstas uz viņu, Džonu Gordonu.

Viņš pielēca no gultas.

— Līgas flote ir ceļā uz Herkulesu? Ko domā baroni?

— Šors Kāns runā ar viņiem un ar visām pārējām karalistēm ari, — atbildēja Hells Berels. — Ari patlaban starp viņiem notiek stereopārraide. Jums jānotur sabiedrotie, princi!

Gordons, drudžaini steigdamies, saģērbās, un pēc brīža viņi bija imperatora kabinetā. Pils un visa Trūna modās. Klaigāja cilvēki, iedegās ugunis, negaisa mākoņu pilnajās debesīs skanēja startējošo kuģu rēkoņa.

Kabinetā kūsāja dzīvība. Strādāja visas stereoiekārtas, un šis skats uz kādu brīdi apstulbināja Gordonu. Divi aparāti rādīja kreiseru klājus, kas drebēja no zalvēm.

Gordona skats pievērsās Šora Kāna attēlam. Plīvojošiem matiem, ar nešaubīgu pārliecību aukstajās acīs diktators teica runu.

— Atkārtoju vēlreiz. Herkulesa baroni un zvaigžņu karalistu valdnieki, mūsu svētais karš nekādā ziņā nav vērsts pret jums. Mēs metam izaicinājumu alkatīgajai Impērijai, kas daudzu gadsimtu laikā, slēpdamās aiz skaistiem vārdiem par draudzību un mierīgu līdzāspastāvēšanu, tiecās sagrābt varu Galaktikā. Tagad mēs, Tumšo Pasauļu Līga, nostājamies pret šiem hegemonistiskajiem tīkojumiem. Mēs uzvarēsim! Mēs nesam brīvību visām zvaigžņu tautām un lūdzam no jums tikai vienu: nestājieties ceļā Līgas flotēm, kas šķērso jūsu teritorijas. Tad, pēc mūsu uzvaras, kad nodibināsim Galaktisko federāciju, jūs kļūsit par tās līdztiesīgiem locekpem. Impērijas liktenis izlemts! Mēs esam daudzkārt stiprāki, un pat Iznīcinātājs neglābs Impēriju. Ebass Ams gājis bojā, Džals Ams smagi ievainots, bet Arts Ams neprot lietot šo ieroci! — Šora Kāna balss pārkliedza kosmiskās kaujas troksni. — Viņš nemaz nav Arts Ams, viņš ir viltvārdis, es to varu pierādīt! Vai mēs riskētu, ja tas tā tiešām nebūtu? Karaļi un baroni, padomājiet par saviem pavalstniekiem!

— Viņš sajucis prātā! — noelsās Hells Berels. Šora Kāna attēls pazuda. Kāds virsnieks satraukti kliedza pāri visai istabai:

— Princi Art, steidzami! Admirālis Hīrons lūdz sarunu!

Gordons skrēja pie cita aparāta. Tas rādīja līnijkuģa klāju. Rons

Hīrons un citi virsnieki uzmanīgi pētīja radaru ekrānus.

— Kāda situācija zvaigžņu karalistēs, princi? Lielas Līgas vienības dodas uz rietumiem, uz Polārzvaigzni un Herkulesu. Ko darīs sabiedrotie? Mums jāzina!

— Es tūlīt sazināšos ar sūtņiem, — apjucis atbildēja Gordons. — Kā jums veicas, admirāli?

Admirālis Hīrons atmeta ar roku.

— Patlaban kreiseri cīnās tikai aizsardzībā. Vairāki pretinieka spoki šauj tiešā tēmējumā uz mūsu kuģiem pie Rīgela bet pagaidām' tas nav bīstami. Taču, ja Līga izlems uzbrukt no Herkulesa puses un baroni to pieļaus, man nāksies atkāpties tālu uz rietumiem, lai nepieļautu uzbrukumu Kanopusam no flanga! Mākonim galu galā ir divas reizes vairāk kuģu nekā mēs domājām. Ja sabiedrotie mūs pievils…

Gordons pagriezās pret Hellu Berelu.

— Steidzami izsauciet sūtņus! Vediet viņus tieši šurp!

Antarietis steidzās ārā, bet tūlīt atgriezās.

— Viņi jau ir šeit, princi!

Pēc mirkļa kabinetā parādījās uztrauktie sūtņi. Gordons iesāka bez kādām ceremonijām.

— Jūs dzirdējāt, ka divas Šora Kāna flotes lido uz Polārzvaigzni un Herkulesu? Es gribu zināt, vai sabiedrotie domā pildīt savu pienākumu?

Nobālušais Polārzvaigznes sūtnis atbildēja:

— Mūsu karalistes paliks uzticīgas savām saistībām, ja Impērija neatteiksies no savējām! Kad mēs slēdzām līgumu, Impērija solīja nepieciešamības gadījumā lietot Iznīcinātāju.

— Es taču jums devu vārdu, ka tā būs! — sašuta Gordons.

— Solījāt, bet izvairījāties! Kāpēc? Ja nu Šors Kāns runā taisnību un jūs tiešām esat viltvārdis?

— Velns parāvis, vai tad jūs neredzat, ka tas ir Arts Ams?! — trakās dusmās iesaucās Hells Berels.

— Tas nav zināms, — atcirta Herkulesa sūtnis, ar skatienu ieurbdamies Gordona sejā. — Ne uz to vien spējīga zinātne.

— Klusu! — pavēlēja Gordons. Viņa galvā radās neskaidra ideja. — Ja es tūlīt pierādīšu, ka es tiešām esmu Arts Ams, ka spēju rīkoties ar Iznīcinātāju, vai karalistes atbalstīs Impēriju?

— Polārzvaigznes —jā! — nevilcinādamies atbildēja Tu Škans. — Pierādiet to, lai es nekavējoties varu ziņot galvaspilsētai.

Pārējie viņam piekrita, bet Herkulesa sūtnis piebilda.

— Mēs, neatkarīgās grāfistes, cīnīsimies. Bet. vienīgi tajā gadījumā, ja tā nebūs bezcerīga cīņa.

— Nāciet man līdzi! — pavēlēja Gordons.

Visi izsteidzās no istabas un pēc dažām minūtēm, nokāpuši pa vītņu kāpnēm, jau stāvēja akmens zālē, no kurienes sākās pulsējošā, baltā mirdzuma ieskautais gaitenis.

— Jums jāzina, uz kurieni ved šis tunelis un kurš spēj tajā ieiet! Skatieties! — Gordons iegāja Viļņa nāvējošajā gaismā, aizgāja līdz Iznīcinātāja kamerai, satvēra vienu riteņoto platformu ar enerģētisko 102 konusu un aizveda līdz gaiteņa galam, kur stāvēja pārsteigtie sūtņi. — Jūs ari tagad sauksit mani par viltvārdi?

— Zvēru pie Debesīm, nē! — izsaucās Tu Škans. — Vienīgi īstais Arts Ams var tur ieiet un palikt dzīvs. Tas zināms visai Galaktikai.

Pārējie piekrītoši nomurdēja. Gordons redzēja, ka pārliecinājis viņus un ka Hīronam garantēta palīdzība. Tomēr šobrīd ar to nepietiek. Viņš norādīja uz konusu.

— Tā ir daļa no Iznīcinātāja. Tūlīt es atnesīšu pārējās, mēs samontēsim aparātu un sasitīsim lupatās Šoru Kānu.

— Ja tā, mēs pildīsim savas saistības! Polārzvaigznes karaliste karos pret Mākoni!

— Arī Lira! Un grāfistes! — atskanēja satrauktas balsis. Kad sūtņi bija aizgājuši, Gordons pagriezās pret antarieti.

— Sauciet šurp tehniķus un kareivju nodaļu, Hell. Es iznesīšu visu pārējo, viņiem jāuzstāda aparāts uz "Etnas".

Pēc stundas visi jau bija kosmiskajā ostā un stāvēja līdzās varenajam līnijkuģim. Netālu slējās vēl divu kuģu korpusi. Citi sen jau bija startējuši un traucās uz kaujas lauku.

Plaiksnīja zibeņi, grāva pērkons, pātagoja lietus. Tehniķi nostiprināja pelēkos konusus kuģa priekšgalā. To smailes bija pavērstas uz priekšu, vadi stiepās cauri kuģa korpusam uz stūrmaņa kajīti. Tur uzstādīja transformatora kubu. Resni kabeļi stiepās līdz līnijkuģa spēcīgajiem ģeneratoriem.

— Starts pēc desmit minūtēm! — ar starojošu seju ziņoja Vals Marlāns. Gordons drebēja saspringumā. Viņš bija ļoti noguris.

— Pārbaudīšu pēdējo reizi. Vēl ir laiks.

Viņš izskrēja lietū, paskatījās uz augšu, uz kuģa milzīgo siluetu. Priekšgalā nostiprinātie pelēkie konusi izskatījās niecīgi. Bija grūti noticēt, ka tādā nelielā aparātā slēpjas neaptverami draudīgs spēks.

— Divas minūtes! — no trapa sauca Hells Berels. Skanēja trauksmes zvani. Gordons pagriezās. Kāds skrēja šurp. Slaida, gracioza figūra…

— Liāna!

Meitene metās viņa apkampienos. Pār bālo seju ritēja lietus un

asaru lāses.

— Man vajadzēja paspēt, Art! Ja jūs neatgriezīsities, es gribēju, lai jūs zinātu! Es jūs mīlu!