Zvaigžņu karaļi

32. Nāves Vilnis

Priekštelpā Džals Ams aizsūtīja prom sargus. Kustīgie paklāji nesa viņus lejup, arvien dziļāk un dziļāk. Gordons saprata, ka viņi atrodas vēl tālāk pazemē nekā toreiz, kad viņš bija pils cietumā.

Pa vītņu kāpnēm viņi nokļuva zālē, kas bija izcirsta bazalta klintīs. Šeit sākās garš gaitenis. To apgaismoja pulsējoša mironīgi bāla gaisma kuru izstaroja plāksnes pie gaiteņa sienām. Gordons nespēja slēpt pārsteigumu. Viņš bija sagatavojies ieraudzīt līdz zobiem bruņotus sargus, apkaltas durvis, režģus un atslēgas… Nekā tamlīdzīga. Kad Džals Ams vēra durvis gaiteņa galā, izrādījās, ka tās nav pat aizslēgtas.

— Te tas ir, — imperatora balss nodrebēja.

Apaļo kameru, kas bija izcirsta klintī, apgaismoja tas pats pulsējošais starojums. Kameras centrā apstulbušais Gordons ieraudzīja to, ko Džals uzlūkoja ar neslēptām bailēm un pielūgsmi.

Iznīcinātājs! Tik drausmīgs ierocis, ka divu tūkstošu gadu laikā tā spēks tika likts lietā vienu vienīgu reizi.

Tie bija divpadsmit vienādi, nespodri pelēka metāla konusi ap desmit divpadsmit pēdu augstumā. To smailes apvija milzumdaudz kristāla lodīšu, no pamatnēm stiepās daudzkrāsaini vadi.

Gordons nevarēja saprast, kas slēpjas konusu iekšienē. Telpā vēl atradās nesējkonstrukcijas un masīvs kubs ar vadības pulti, uz kuras mirdzēja rādītāji, skalas un seši regulatori.

— Tam vajag ārkārtīgi daudz enerģijas, — domīgi teica Džals Ams. — Kā tava "Etna"? Vai ar tās ģeneratoru jaudu pietiks?

— Jā, iespējams, — apjucis murmināja Gordons. — Tu droši vien labāk zini.

— Es? — Džals bija izbrīnīts. — Tu taču esi zinātnieks! Tu zini krietni vairāk!

— Baidos, ka tu kļūdies. Redzi, es daudz ko esmu aizmirsis.

— Aizmirsis par Iznīcinātāju? Tu joko! Mūsu atmiņā iespiests neizdzēšams zīmogs — zināšanas par šo ieroci — kopš tās dienas, kad mūs pirmo reizi atveda šurp, lai noregulētu Vilni.

Vilni? Gordons atkal izjuta jau pazīstamo informācijas vakuumu.

— Džal, zini, Šors Kāns zondēja mani ar domu nolasītāju. Varbūt tāpēc esmu aizmirsis dažas lietas.

Šis izskaidrojums pilnīgi nomierināja Džalu Amu.

— Saprotu, domu šoks. Tūlīt tu atcerēsies. Šeit ir stiprinājumi, lai uzstādītu konusus kuģa priekšgalā. Vadus pieslēdz pie tādas pašas krāsas spailēm uz vadības pults, transformatora kabeli — tieši pie ģeneratora Viss jānoregulē ļoti precīzi. Šie seši regulatori…

Gordons pamazām sāka saprast. Visticamākais ir tas, ka konusi fokusē kaut kādu enerģiju vajadzīgajā telpas punktā. Bet kas notiek ar objektu, uz ko tie notēmēti? Viņš neuzdrošinājās izprašņāt.

— …tātad mērķim jāatrodas ne tuvāk par desmit parsekiem, lai izvairītos no reakcijas. Tagad atcerējies, Art?

— Jā, — pamāja Gordons. — Tomēr es priecājos, ka rīkosies tu.

Džala Ama sejā uzplaiksnīja nogurums un izmisums.

— Dievs mans liecinieks, es to nevēlos! Daudzus gadsimtus tas stāvēja bezdarbībā. Brenna Bīra brīdinājums vēl ir spēkā.

Viņš norādīja uz sienā izcirstiem vārdiem: «Mani pēcteči, Iznīcinātāja mantinieki un glabātāji! Es, Brenns Bīrs, runāju uz jums no gadsimtu tāluma. Uzklausiet manu novēlējumu. Spēkam, kas nodots jūsu rīcībā, nav robežu, nelietojiet to pašlabuma vai varas dēļ. Vienīgi tad, ja uz spēles ir Galaktikas liktenis, drīkst ķerties pie pēdējā līdzekļa. Arī visbriesmīgākajā situācijā atcerieties — reiz atbrīvotu, šo spēku nav viegli atkal savaldīt. Tikai dzīvības un nāves jautājums Visuma mērogā var attaisnot tādu rīcību.»

— Atceries, Art, kā tēvs atveda mūs šurp, lai noregulētu Vilni? Mēs vēl bijām bērni. Vai mēs toreiz varējām iedomāties, ka pienāks nelaimes stunda?

Gordons satriekts klusēja. Vina domās vēl skanēja sen mimšā imperatora vārdi. Džals pagriezās, un viņi devās prom. Dīvaini! Nekādas apsardzes…

Pa garo gaiteni viņi nonāca līdz vītņu kāpnēm pirmajā akmens zālē.— Mēs uzstādīsim to uz "Ernas" rit no rīta — sprieda Džals Ams. — Un vakarpusē parādīsim zvaigžņu karalistu vēstniekiem, kā tas darbojas.

— Nekad jūs to neizdarīsit, Džal Am!

Aiz kāpnēm slēpās cilvēks ar atompistoli.

— Orts Bodmers! — iesaucās Gordons. —Tātad te jūs esat pat vēries!

Padomnieka kalsnā seja savilkās ķēmīgā grimasē.

— Jā! Kad es sapratu, ka Tēms Eldreds mūs nodevis, es paslēpos pazemes gaiteņos. Es paredzēju, ka jūs nāksit šurp! Es iešu bojā, bet ne jau viens pats. Es paņemšu jūs līdzi!

Pistole drebēja viņa izstieptajā rokā.

— Ko jūs vēlaties? — mierīgi jautāja Džals Ams.

Bodmers pienāca tuvāk, viņa acīs gailēja neprāts.

— Jūsu dotais vārds ir likums, imperator. Apsoliet, ka es tieku apžēlots, un jūs dzīvosit!

— Džal, piekriti! — iesaucās Gordons.

— Es jau apžēloju vienu nodevēju. Pietiek!

Tajā pašā bridi Bodmera ierocis izšāva. Lode trāpīja Džalam plecā. Gordons metās virsū padomniekam, saķēra viņa roku, lai izrautu pistoli, bet izrādījās, ka mazajam vīrelim piemīt gandrīz necilvēcīgs spēks. Zaudējuši līdzsvaru, cīkstēdamies viņi ievēlās bālā starojuma apņemtajā gaitenī.

Pēkšņi Orts Bodmers iekliedzās, tas bija elles moku kliedziens. Gordons sajuta ka pretinieka ķermenis saļimst viņa rokās.

— Vilnis… — nogārdza Bodmers, locīdamies baltajā gaismā, un tūlīt sastinga. Viņa seja nomelnēja Gordons piecēlās. Uz gridas gulēja bezveidīgs līķis.