Zvaigžņu karaļi

2

Visu lidojuma laiku uz Kanopusu Gordons nīka uz izlūkkuģa komandtiltiņa. Iluminatoros (patiesībā tie nemaz nebija iluminatori) viņš vēroja, kā zvaigznes parādās, aug lielākas un pēc tam izzūd.

Pēc neauglīgajiem gadiem, ko viņš bija pavadījis uz Zemes, Gordons vēl joprojām juta vēlēšanos izbaudīt šo lielisko skatu.

Rietumpusē lēni attālinājās gigantisks lodveida sakopojums Herkulesa zvaigznājā, kura iedomīgie baroni uzskatīja sevi par karaļiem. Kuģis nesteidzīgi lidoja apkārt vāji izgaismotai planetāro ķermeņu masai, tā saucamajai Gulbja Aizai, un nonāca tajā kosmosa sektorā, kur reiz notika izšķirošā cīņa starp Impērijas apvienoto kosmisko Floti un Tumšo Pasauļu Līgas armādu.

Gordons atcerējās. Tālu tālu dienvidos varēja nojaust tumšu plankumu nakts melnumā. Tas bija Mākonis, no turienes uzbrukumā nāca Līgas kuģi. Viņš atcerējās Talarnu un Šoru Kānu, Līgas vadoni, kurš aizgāja no dzīves, atzinis sevi par uzvarētu.

— Jūs pārāk daudz domājat par pagātni, — aizrādīja Korhans, viltīgi šķielēdams uz viņu ar dzeltenu aci. — Tas nāk par sliktu tagadnei…

— Ja jūs mani labāk pazītu, — pasmaidīja Gordons, —jūs, bez šaubām, tik daudz nebrīnītos. Jā, es biju viltvārdis un gandrīz neapjēdzu, ko daru šīs kaujas laikā, bet es tur BIJU. To nevar aizmirst.

— Varas reibonis… Jūsu rokās bija Visums. Jūs droši vien nožēlojat, ka viss ir pagājis?

— Nē, — ātri atbildēja Gordons. Viņu izbrīnīja tas, ka Korhana spriedumi sakrīt ar Liānas domām. — Var teikt, ka es biju pa pusei paralizēts aiz bailēm.

— Jūs par to esat pārliecināts?

Nenogaidījis Gordona atbildi, Korhans izgāja. Pa to laiku iluminatorā parādījās Vidusgalaktikas Impērijas centrālā zvaigzne…

Kanopuss liesmoja spoži balts ar zilgu nokrāsu un augstprātīgi aizēnoja citu sauļu gaismu. Drīz jau varēja saskatīt arī planētas. Gordons nevarēja atraut skatienu no pelēkas, mākoņiem klātas sfēras… Trūna.

Viņš atcerējās, kā pirmo reizi ieraudzīja šo planētu, kā nākotnes grandiozā pasaule apdullināja un apžilbināja viņu. Toreiz viņš spēlēja lomu, kurai absolūti nebija sagatavots, un jutās kā bandinieks vareno kosmiskā mēroga politisko darbinieku rokās. Viņam nebija nekādas jēgas par šīs spēles mērķi.

Bet tagad? Varbūt vēsture atkārtojas? Iespējams, ka viņš sūtīts uz Trūnu ar vienu vienīgu mērķi: veicināt un pastiprināt Korhana ietekmi uz Džalu Amu, Impērijas valdnieku. Tiesa, tas vajadzīgs ne jau kaut kādu abstraktu Fomalgautas politisko interešu dēļ, drīzāk Liānas dēļ, lai cīnītos pret ļaunajiem draudiem, kas radušies Pierobežā…

Uz milzīgās pelēkzaļās planētas virsmas jau varēja skaidri saskatīt plašās zemienes un lielās pilsētas, kas mirdzēja baltajā saules gaismā. Tālāk bija okeāns, un tā krastā tas, ko ar tik alkainu nepacietību vēlējās ieraudzīt Gordons — Kristāla kalnu žilbinošais lieliskums: mirguļojošs, majestātisks kvarca šķēpu un bultu vēdeklis. Pārlidojis šim grandiozajam veidojumam, kuģis tuvojās Impērijas galvaspilsētas graciozajiem stikla torņiem.

Centrālā zvaigžņu osta pārsteidza Gordonu ar savu saspringto dzīves ritmu. Paklausot elektronu smadzenēm, kolosālie kosmiskie lidaparāti no Deneba, Aldebarana vai Saules, sīkāku kuģu flotiļu pavadīti, apbrīnojami precīzi nonāca īstajās ostās. Kuģis ar oficiālo misiju no Fomalgautas tika uzņemts ārpus kārtas un piezemējās militārās ostas teritorijā. Tās dokos pacietīgi gaidīja savu brīdi milzīgie, melnie Impērijas kreiseri.

Nebija pagājusi ne stunda pēc nosēšanās, kad viņi jau iegāja lieliskajā karaliskās ģimenes pils ēkā. Arts Ams iznāca viņus sagaidīt, viņš paspieda Gordonam roku, un tūlīt pat smaids viņa sejā apdzisa.

— Es cerēju, ka mēs satiksimies mierīgākos apstākļos. — Viņš pagriezās pret Korhanu. — Brālim ir zināmi jūsu vizītes iemesli. Jūs neesat pirmie, kas ziņo par šīm briesmām.

— Vai ir vēl kādi jaunumi no robežas? — ieinteresēts jautāja ministrs.

— Jā, bet par to parunāsim vēlāk. Pie velna diplomātiju, Gordon. Ejam iedzert pa glāzītei.

Slīdošais gaitenis nogādāja viņus lielā zālē, tās stikla sienas rotāja melnu zvaigžņu un apdzisušu sauļu, katastrofu cietušu kosmisko kuģu attēli. Tā bija iespaidīga, bet draudīga aina. Gordons labi atcerējās šo drūmo greznību, kā ari spožās ugunis blakus zālē.

Gaitenis nesa viņus uz augšējiem stāviem. Pa ceļam sastaptie sulaiņi un galminieki zemu noliecās Arta Ama priekšā, bija acīm redzami izbrīnīti par to, ka princis runājas ar svešinieku kā vecu draugu.

— Tik dīvaini ir iet tā abiem kopā, — teica Gordons. — Kādreiz taču mēs abi bijām viens otra ķermenī. Tā bija nepierasta izjūta.

— Man gan ne, — pasmaidīja Arts Ams. — Neaizmirsti, ka es daudzas reizes esmu Šķērsojis laiku un dzīvojis svešos ķermeņos. Bet es tevi saprotu.

Beidzot viņi nonāca Arta Arna apartamentos. Gordons atcerējās šīs telpas ar augstajiem griestiem, kuru lakonisko, balto iekārtu atdzīvināja smalki zīda aizkari pie logiem. Savās vietās stāvēja plaukti ar domu ierakstu kasetēm. Viņš sasveicinājās ar Memu, kura joprojām izskatījās ļoti jauniņa, un izgāja uz platā balkona, kas aizņēma visu fasādi, lai papriecātos par pilsētas panorāmu.

Viss bija kā toreiz. Kanopuss atkal sliecās uz rietu, tās krāšņie stari atspīdēja pilsētas lieliskajos torņos, bezgalīgā okeāna smaragda spogulī un Kristāla kalnos.

Arta Ama balss Gordonu iztraucēja.

— Vai atceries, kā garšo sekva? — viņš pasniedza slaidu kausu, ko pildīja tumšbrūns šķidrums. — Nekas nav mainījies, vai ne?

— Ne gluži, — klusi teica Gordons.

Arts Ams tūlīt saprata.

— Tu runā par Liānu? Man bija neērti iztaujāt. Kas mainījies jūsu attiecībās?

— Nopietna strīda nebija bet saproti… Vārdu sakot, es atlidoju šurp nevis viņas dēļ, iemesls ir šeit.

Ar plašu žestu, it kā iekļaudams panorāmu savos skāvienos, Gordons norādīja uz mirdzošo pilsētu, uz caurspīdīgas gaismas pildītajiem, neiedomājami skaistajiem kalniem un kosmiskajiem kuģiem, kas cēli traucās debesīs.

Arts Ams gribēja vēl ko pajautāt, bet nepaguva, jo uz balkona parādījās gara auguma, plecīgs vīrietis viscaur melnā apģērbā ar Komētas zīmi uz krūtīm. Viņš pētoši skatījās uz Gordonu. Gordons pazina Džalu Amu, Vidusgalaktikas Impērijas pavēlnieku un Arta vecāko brāli.

— Apbrīnojami, — tas teica. — Jūs mani lieliski zināt, toties es jūs redzu pirmo reizi. — Viņi paspieda viens otram roku. — Arts man stāstīja, ka tieši tā sasveicinās cilvēki jūsu laikmetā. Laipni lūdzu Trūnā, Džon Gordon, esmu laimīgs, ka varu uzņemt jūs pilī. — Imperatora rokas spiediens bija stingrs, viņš runāja bez jebkāda pārspīlējuma. — Diemžēl jūs neesat atbraucis vienkārši ciemos. Starp citu, ne tikai jūs, cits pēc cita ierodas mūsu visuzticamāko sabiedroto vēstneši. Arī viņi ir satraukti.

Džals Ams piegāja pie margām un domīgi skatījās uz pilsētu, kur iedegās pirmās ugunis. Krēslainajās debesīs jau mirdzēja divi mēneši: viens spoži zeltains, otrs sudrabaini auksts.

— Visā Galaktikā klīst baumas. Nav zināms, no kurienes tās nāk, bet runā, ka pie Ārējā Kosmosa robežām parādījušās draudīgas, nezināmas briesmas. Neviens neziņo neko konkrētu, bet vairāku karalistu valdnieki ir norūpējušies. Tiesa, ir ari tādi, kuri to visu sauc par izdomājumu.

— Tas, ko mēs redzējām uz Teinas, nav mūsu iztēles auglis, — iebilda Gordons. — Korhans to izklāstīs jums visos sīkumos.

— Viņš to izdarīja. Es viņu pieņēmu tūlīt pēc ierašanās. Viņa atskaite manī nerada nekādu sajūsmu. — Džals Ams satriekts šūpoja galvu. — Vairs nedrīkst atlikt, jāpieņem lēmums. Tūlīt pat. Pat tādā gadījumā, ja mēs riskētu apdraudēt Galaktikā izveidojušos politisko iekārtu. Diemžēl, nav pietiekami daudz informācijas.

Viņš apklusa un devās uz durvīm, pagriezās un iesmējās.

— Jūs dažas dienas strādājāt kopā ar mani, Džon Gordon. Varu jums apliecināt, kopš tā laika mani pienākumi nav kļuvuši ne par mata tiesu tīkamāki.

Džals Ams izgāja.

— Es parādīšu tev istabas, kur tu dzīvosi kopā ar Korhanu, — teica Arts. — Es liku, lai tās ierāda šeit tuvumā. Mums ir par ko parunāt.

Nonācis savos apartamentos, Gordons bija pārsteigts par greznību. Salīdzinot ar tiem, Arta Ama mītne izskatījās spartiska: tāpat kā vairums zinātnieku, princis deva priekšroku pieticīgai iekārtai.

Pāri krēsla atzveltnei rēgojās spalvu kušķis. Tur sēdēja Korhans.

Ministra seja bija pievērsta pilsētas lieliskajai panorāmai, kas tagad vizuļoja spoži iluminēta, un zvaigžņotajām debesim, kur laiku pa laikam iemirdzējās kosmisko kuģu uguntiņas.

— Man ļoti nepatīk tas, ko es uzzināju, — sāka Gordons, tuvodamies sēdošajam. Un pēkšņi bailēs iekliedzās. — Korhan!

Spalvainās būtnes ķermenis bija dīvaini nekustīgs, nekustīga bija ari seja ar smieklīgo knābi, pie kuras Gordons pēdējās dienās bija jau pieradis un pret kurn juta pat zināmas simpātijas. Dzintarainās acis bija blāvas, zaudējušas jēgu, kļuvušas līdzīgas aukstiem dārg­akmeņiem. Gordons saķēra Korhanu aiz pleciem, viņa ķermenis bija apbrīnojami trausls.

— Korhan! Kas noticis? Attopieties! Lūdzu…

Nehumanoīda acīs pavīdēja saprāta atspulgs… bezgalīgas sāpes.

Līdzīga acu izteiksme varētu būt kādam nolādētam grēciniekam, kurš cieš pastāvīgas šķīstītavas mokas.

Gordona pieri klāja sviedri. Viņš kratīja nejūtīgo Korhana ķermeni, kaut ko kliedza. Ministra skatienā atkal parādījās ciešanas, pēc tam iekšēja necilvēcīga cīņa pēc tam it kā sprādziens. Korhans sarāvās čokurā, viņa trauslo ķermeni kratīja drudzis. No rīkles skanēja neskaidra murmulēšana.

— Vai kas noticis? — atkārtoja Gordons. Tikai pēc minūtes Korhans pievērsa viņam apjukuma un sāpju pilnās acis.

— Tas bija tas pats, ko mēs reiz jau izjutām. Gan jūs, gan es. Tikai daudz ļaunāk. Vai jūs atceraties to radījumu pelēkajā sutanā, kas ielauzās mūsu apziņā?

Gordons juta, kā asinis stingst dzīslās un pār muguru skrien šausmu tirpas. Jā, viņš atcerējās, viņš pārāk labi atcerējās no­slēpumaino būtni — grāfa Tīna Krivera un citu Pierobežas valdnieku sabiedroto. No viņa baidījās pat gemi…

— Jā, — nočukstēja Korhans. — Viens no viņiem atrodas šeit,

pilī.

Imperatora pils spīdināja nakti tūkstošiem uguņu. No logiem lija spoža gaisma bija dzirdamas mūzikas skaņas un neskaitāmas balsis. Par godu ievērojamajiem viesiem sarīkoja lielu balli. Raibs dzīrotāju pūlis bija piepildījis milzīgās zāles un degustēja dzērienus. Tās bija būtnes no dažādām pasaulēm, kur spalvas, zvīņas vai kažoks aizstāja zīda drēbes. Tūkstošiem lustru gaismā jautri mirdzēja acis: šauras, šķības, apaļas kā šķīvji, bez plakstiņiem vai bez skropstām. Jocīgi silueti klīda pa dārzu starp vizmainajiem Ahernara planētu sistēmas ziediem.

Ap divdesmit kreiseru vienlaikus pacēlās gaisā, pārmākdami mūziku ar dzinēju rēkoņu. Tas bija kā atgādinājums, ka Impērija prot ne tikai izklaidēties. Vieglie izlūkkuģi un kuģi-spoki bija startējuši jau agrāk, tagad pienāca kārta smagajiem kreiseriem. Spožie korpusi uz bridi aizēnoja zvaigznes. Tie lidoja uz bāzi Sietiņa rajonā.

Gordons gandrīz nepiedalījās viesībās. Kopā ar Artu viņš bija klāt Džala Ama sagaidīšanas ceremonijā, pēc tam visi trīs uzkāpa imperatora kabinetā. Gordons nojauta, ka ļoti daudzus moka jautājums, kādēļ kaut kāds cilvēks no Zemes bez dienesta pakāpēm un amatiem visur pavada Impērijas valdnieku.

— Velti es atstāju Korhanu, — viņš teica. — Viņš vēl nav īsti atguvies.

— Korhanu sargā mana personiskā gvarde, — paskaidroja Džals. — Uz apspriedi viņš ieradīsies… Tur būs vēl viens cilvēks, domāju, ka jūs viņu lieliski atceraties.

Uz kabineta sliekšņa parādījās garš, plecīgs vīrietis Flotes formā, īsi, tumši mati, iedegusi seja. Gordons pielēca kājās.

— Hell Berel!

Virsnieks pārsteigts paskatījās uz viņu.

— Manuprāt, mēs neesam pazīstami.

Gordons apsēdās. Nu protams, Hells taču viņu nepazina. Jā, viņš kļuvis par svešinieku saviem labākajiem draugiem un savai mīļotajai. Kāda divdomīga nepatīkama situācija!

— Kapteini Berel! — iesāka Džals Ams. — Jūs atceraties Līgas agresiju pret Impēriju? Atcerieties, toreiz pret mani tika izdarīts atentāts un manam brālim vajadzēja vadīt valsti.

— Vai gan to var aizmirst, jūsu majestāte? — Berels atplauka. — Prinča Arta Ama vadībā mēs tai Līgai kārtīgi sadevām pie Deneba!

— Kad Šors Kāns sāka uzbrukumu, — turpināja Džals Ams, — viņš izplatīja visā Galaktikā vēstījumu, kuru es gribu atgādināt.

Viņš pamāja. Siena izgaismojās un pārvērtās par teleekrānu. Uz tā parādījās drukns, sirms cilvēks, kura caururbjošās, izsmējīgās acis, likās, spīdēja telpas pustumsā. Šim cilvēkam, kurš pacēlās pāri morālei un aizspriedumiem, labi piestāvēja stingrā un noteiktā balss.

— Šors Kāns, — apjucis nočukstēja Gordons. Viņš labi atcerējās valdonīgo un cinisko Tumšo Pasauļu Līgas diktatoru, ar kuru viņš reiz cīnījās, spēkus nežēlodams, kad Impērijas liktenis karājās mata galā.

— Klausieties! — Džals Ams pacēla roku. Un Gordons neviļus vēlreiz pārdzīvoja savas toreizējās bailes, kad Šors Kāns tāpat kā toreiz teica.

— Tas nemaz nav Arts Ams, tas ir gluži cits cilvēks.

Telestereo ekrāns nodzisa. Hells Berels izbrīnīts paskatījās uz

Džalu Aņiu.

— Jūsu augstība es to lieliski atceros. Viņa apsūdzība bija tik smieklīga ka neviens nepievērsa šiem vārdiem uzmanību.

— Viņš teica taisnību.

Hells Berels skatījās uz savu pavēlnieku pilnīgā neizpratnē. Pēc tam apjucis pagriezās pret Artu Amu. Princis smaidīja.

— Jā, Šors Kāns runāja taisnību. Reti kurš to zina bet sagadījās tā, ka pirms dažiem gadiem es izgudroju un praktiski izmēģināju metodi, kā apmainīt saprātu ar cilvēkiem no citām pasaulēm un laikmetiem. Šis ir viens no viņiem — Džons Gordons. Tieši viņš toreiz dzīvoja manā ķermenī un panāca Impērijas uzvaru. Šors Kāns to zināja. — Zinātnieks vēlreiz nospieda telestereo pogu. — Kad mēs satriecām ienaidnieka karaspēku, Līgas vadība atzina savu sakāvi un lūdza mieru. Paskatieties šī raidījuma saīsinātu variantu.

Telestereo parādījās ainas, kuras neizdzēšami dzīvoja Gordona atmiņā? Pārbiedētu ļaužu grupa vienā no Tumšo Pasauļu Līgas diktatora citadeles zālēm. Kāds panācās uz priekšu. Atskanēja aizsmakusi balss.

— Mēs pieņemam jūsu noteikumus, princi Art. Šora Kāna tirānija gāzta. Kad viņš atteicās padoties, mēs sacēlāmies pret viņu. Tūlīt es viņu parādīšu. Viņš mirst.

Telestereo pārslēdzās uz citu telpu — Šora Kāna istabu. Diktators sēdēja krēslā, viņu aplenca apbruņoti mākoņnieki. Seja bija bāla kā krīts, sānā rēgojās liela, vaļēja brūce. Satumsušās acis uz bridi noskaidrojās, viņam izdevās" pat vārgi pasmaidīt.

— Jūs uzvarējāt, Džon… Nekad nebūtu domājis, ka jūs uzdrošināsities lietot Iznīcinātāju. Muļķiem veicas, citādi mēs abi būtu gājuši bojā šajā… Varbūt manī ir kaut kas no jūsu pasaules, Džļjn? Varbūt esmu piedzimis par vēlu? Varbūt…

Šors Kāns sabruka. Kāds noliecās pār viņu.

— Miris. Bet mums būtu bijis labāk, ja viņš vispār nebūtu nācis pasaulē.

Ieraksts beidzās. Kādu laiku istabā valdīja klusums, katrs pie sevis pārdzīvoja redzēto. Pēc tam Hells Berels ar zināmu neizpratni noteica.

— Jā, es to atceros. Un atceros, ka neviens nevarēja saprast, kāpēc viņš nosauca princi Artu Amu tādā vārdā — Džons. Neviens… — viņš cieši paskatījās uz Gordonu. — Iznāk, ka jūs toreiz bijāt man blakus! Toreiz, lielajā kaujā… Jūs… uzvarējāt Šoru Kānu?!

— Tieši tā, — Gordona vietā atbildēja Arts Ams. Gordons ar atvieglojumu sniedza roku.

— Beidzot mēs satikāmies, Hell.

Antarietis vēl mirkli neuzticīgi skatījās, tad dedzīgi saķēra viņa roku, dodams vaļu savām jūtām.

Šajā brīdī parādījās Korhans. Uz Džala Ama mēmo jautājumu viņš atbildēja.

— Nekas, jūsu augstība, esmu lieliskā formā.

Korhana dzeltenajās acīs atspoguļojās agrāk neredzētas bailes, tādēļ Gordons apšaubīja sacīto.

— Pils pārmeklēta no augšas līdz lejai, — teica Džals Ams. Nav pamanītas nekādas šīs mistiskās būtnes pēdas. Tomēr izstāstiet 172

pēc iespējas sīkāk, kas notika.

Korhana balss pārgāja čukstā.

— Diemžēl, -man gandrīz nav ko piebilst. Tā pati neizturamā psihiskā trieciena sajūta kā uz Teinas, tikai daudz spēcīgāka. Es varēju pretoties tikai dažas sekundes, pēc tam zaudēju samanu. Tikai Gordona palīdzība ļāva man atgūties. Un vēl… Esmu pārliecināts: kamēr biju bezsamaņā, mana atmiņa, smadzenes, visas manas zināšanas tika sīki izpētītas. Salīdzinot ar tādām telepātijas spējām visa mana māka ir tikai bēmu spēle.

Imperators noliecās pie viņa.

— Sakiet, Korhan, kad tas notika vai jūs nejutāt smadzenēs aukstumu?

— Kā jūs uzminējāt, jūsu augstība? — brīnījās Korhans.

Džals Ams neatbildēja bet pārmija ar brāli daudznozīmīgus

skatienus.

Ienāca kambarsulainis un ziņoja par ielūgto augsto citplanētu viesu ierašanos. Gordons dzirdēja jau pazīstamus vārdus un redzēja pazīstamas sejas.

Uz apspriedi ieradās jaunais Sats Šamars no Polārzvaigznes, vecais karalis reģents no Kasiopejas un viltīgais melnādainais Cefeja pavēlnieks. Ieradās ari premjerministri no divām citām karalistēm un Džefs Ollens, varenais barons no Herkulesa Kopas. Viņa īpašumi sniedzās līdz pat Ārējā Kosmosa robežām un bija lielāki par daudzām citām karalistēm. Viņa sažuvusi, askētiskā seja bija drūma un daiļrunīgi liecināja par smagām rūpēm.

Gordons jau pietiekami labi pārzināja galaktogrāfiju, lai saprastu, ka visi apspriedē pārstāvētie reģioni robežojas ar Ārējo Kosmosu.

— Neapšaubāmi jūs būsit dzirdējuši baumas, — bez ievada sāka Džals Ams, — ka daži Ārējā Kosmosa grāfi gatavo pēkšņu agresiju. Draudi attiecas uz mums visiem, bet vislielākās briesmas draud Fomalgautas karalistei. Tādēļ šeit atrodas ministrs Korhans un mans draufs Džons Gordons. — Džals īpaši uzsvēra vārdu "draugs", un visi ar interesi paskatījās uz Gordonu. — Korhan, ziņojiet, kas notika uz Teinas.

Fomalgautas ministrs īsumā izstāstīja klātesošajiem, kā Narats

Teins mēģinājis sagūstīt Liānu, kā tas negaidīti vienojies ar dažiem Ārējā Kosmosa grāfiem un kādu dīvainu būtni, kuras seju un ķermeni neviens nekad nav redzējis, bet kurai piemīt šausminošs telepātisks spēks. Kad stāstījums tuvojās beigām, zālē iestājās smags klusums. Tad viegli drebošā balsī ierunājās Sats Šamars.

— Mēs neko nezinām par noslēpumaino svešinieku, bet grāfi manas karalistes teritorijā uzvedas neparasti nekaunīgi. Katrā izdevīgā brīdī viņi draud ar spēku, kas mūs nospiedīšot. Burtiskā nozīmē nospiedīšot.

Melnādainais Cefeja valdnieks neko nevarēja piebilst, toties vecais Kasiopejas reģents apstiprināja.

— Pie robežas kaut kas notiek… Vēl nekad grāfi nav bijuši tik nekaunīgi.

Korhans mierīgi paskatījās uz baronu.

— Un jūs, Džef Ollen? Man liekas, jūs kaut ko slēpjat.

Barons iedegās niknumā.

— Kas jums atļāva rakņāties manās smadzenēs, nolāpītais telepāt!

— Kā gan es to būtu varējis izdarīt, — sarkastiski pajautāja Korhans, — ja jūs cieši piesedzāt savu apziņu, tikko pārkāpāt šīs istabas slieksni?

— Man nav vajadzīgas liekas rūpes, — slikti slēpdams aizkaitinājumu, atbildēja barons. — No maniem īpašumiem līdz Ārējam Kosmosam var ar roku aizsniegt. Mēs esam visvieglāk ievainojami.

Džala Ama balss kļuva pavēloša.

— Bet jūs esat Impērijas sabiedrotais. Ja jums draud briesmas, nekavējoties ieradīsies palīdzība. Runājiet vien.

Ollena sejā bija lasāmas šaubas, pēc tam viņš izlēma.

— Man nekā konkrēta nav. Bet… netālu no manas grāfistes robežām atrodas kāda planēta, Hāra. Lūk tur, manuprāt, kopš zināma laika notiek mīklainas lietas.

— Kas tieši?

— Reiz mēs pievērsām uzmanību tam, ka tirdzniecības kuģis, kas atgriezās no Ārējā Kosmosa, virzās pa neparastu trajektoriju. Tas neatbildēja uz signāliem, un es aizsūtīju savu kreiseri noskaidrot, 174 kas noticis. Kad cilvēki iekļuva "tirgonī", viņi atklāja, ka tur visi jukuši prātā. Vismaz viņi uzvedās tieši tā. Spriežot pēc automātiskā kuģa žurnāla, viņu pēdējā apstāšanās vieta bija Hāra. Citu reizi mēs uztvērām SOS no kuģa, kurš ari atradās šīs planētas rajonā. Pārraide pēkšņi pārtrūka. Galapunktā kuģis neieradās.

— Vai tas ir viss?

Ollena seja izstiepās.

— Reiz mani apmeklēja grāfs Tīns Krivers. Runāja par daudz ko un starp citu pieminēja, ka kaut kādu zinātnisku eksperimentu rezultātā Hāra un tās apkārtējais reģions kļuvis bīstams. Viņš rekomendēja dot mūsu kuģiem attiecīgus norādījumus un izvairīties no šī telpas rajona. Vispār viņa lūpās tas izskanēja kā pavēle.

— Tā vien šķiet, — bridi klusējis, teica Džals Ams, — ka Hāra ir šīs nešķīstības centrs vai vismaz viens no centriem.

— Varētu nosūtīt turp eskadru un noskaidrot visu uz vietas, — ierosināja Arts Ams.

— Bet ja eskadra neko neatklāj? — izsaucās Džefs Ollens. — Grāfi apsūdzēs mani par šo ielaušanos. Saprotiet taču mani!

— Mēs visu saprotam, — teica Džals Ams un paskatījās uz brāli. — Nē, Art, baronam taisnība. Ja neizdosies neko atklāt, grāfi būs traki saniknoti. Mēs nevaram riskēt izsaukt karu visā Pierobežā. Manuprāt, vislabāk būtu nosūtīt vieglo izlūkkuģi ar dažiem uzticamiem cilvēkiem. Viņi slepus visu uzzinās. Kapteini Berel, uzticu to jums.

Pirmo reizi kopš apspriedes sākuma Gordons palūdza vārdu.

— Es ari lidošu Hellam līdzi. Izņemot mani, neviens nekad nav redzējis šos noslēpumainos grāfu sabiedrotos. Vienīgi Korhans, bet viņš nav piemērots tādiem ceļojumiem.

— Kā tad tā? — visas Korhana spalvas sabozās sašutumā.

— Tāpēc, ka jums jābūt par padomdevēju princesei Liānai, neviens cits to nespēs. — Gordons mēģināja nomierināt ministru. — Nevar pieļaut, ka viņa jūs zaudē.

— Un tomēr tas ir liels risks, — burkšķēja Džefs Ollens. — Vienu gan palūgšu — nejauciet mani šajā pasākumā.

— Mani dziļi aizkustina jūsu rūpes par manu draugu likteni, —

Džals Arns komentēja ledainā tonī, bet barons, liekas, nepamanīja sarkasmu.

— Es nekavējoties lidoju mājup, — viņš piecēlās. — Man ar to nav nekāda sakara. Jūsu augstība, kungi… Uz redzēšanos.

Durvis aizvērās.

— Lai velns viņu rauj! — neizturēja Sats Šamars. — Tā jau nav pirmā reize. Kad mēs cīnījāmies ar Tumšajām Pasaulēm un pārējie baroni bija izcili drosmīgi, šis šaubījās līdz pat pēdējam brīdim, kad Šora Kāna sakāve kļuva nenovēršama.

— Jā, — Džals Ams piekrita. — Diemžēl, mums nepieciešama savienība ar baronu, to nosaka grāfistes stratēģiskais stāvoklis. Mēs esam spiesti rēķināties ar viņa šaušalīgo egoismu.

Kad karaļi un pārējie apspriedes dalībnieki izklīda, Džals Ams ar vieglām skumjām paskatījās uz Gordonu.

— Es negribētu jūs laist, mans draugs. Ne jau tādēļ jūs atgriezāties, lai atkal riskētu ar dzīvību.

Gordons uztvēra Korhana vērīgo skatienu un noprata, par ko viņš domā.

Atmiņā uzpeldēja rūgtie atvadu brīži no Liānas. Tomēr viņš joprojām stūrgalvīgi ticēja, ka atgriezies šajā grandiozajā, mirdzošajā pasaulē tikai viņas dēļ, nevis meklēdams piedzīvojumus.

— Jūs pats tikko pieminējāt, — viņš teica Džalam, — ka Fomalgautas karalistei draud vislielākās briesmas. Viss, kas apdraud Liānu, attiecas ari uz mani.

Viņš nebūt nebija pārliecināts, ka imperators viņam noticēs, toties bija drošs, ka Korhans neticēs vispār.

Lai nu kā, tomēr jau pēc trim dienām nelielais kuģis viņus gaidīja Trūnā, Impērijas zvaigžņu ostā. Tas bija izlūks-spoks bez pazīšanās zīmēm. Ari apkalpe, ieskaitot kapteini Berelu, nebija ģērbta formas tērpos. Pirms izlidošanas Gordons pilī pēdējo reizi runāja ar Artu Amu. Sarunā piedalījās ari Mema.

— Ceru, Džon> ka tev izdosies uzzināt jaunus faktus. Ja nē, tieši pēc trīsdesmit dienām Hārā ieradīsies visa Impērijas Flote.

— Tas taču var izsaukt karu ar Pierobežu, — Gordons apjuka. — Tavs brālis par to runāja pavisam nesen.

— Ir kaut kas vēl sliktāks par karu Pierobežā, — drūmi turpināja Arts Ams. — Tu taču esi mācījies mūsu vēsturi. Vai atceries Brennu Biru?

— Protams. Viņš ir jūsu tāls sencis un dinastijas dibinātājs. Tieši viņš izsvieda ārpus Galaktikas uzbrucējus no Magelāna mākoņiem.

— Jā, un vienlaikus iznīcināja dalu no mūsu pašu Galaktikas… Pils slepenajos arhīvos glabājas attiecīga informācija. Daži fakti no tā, kā jūs aprakstījāt pelēko svešinieku, piespieda mani un brāli vēlreiz pārskatīt šos materiālus.

Gordona galvā pazibēja šausmīga nojausma. Viņa sarunu biedrs to tūlīt apstiprināja.

— Brenns Bīrs apraksta uzbrucējus un piemin to neticamās telepātiskās spējas, kurām neviens — ne cilvēks, ne ari nehumanoīds, nav spējīgs pretoties. Un tagad, pēc daudziem tūkstošiem gadu, viņi, kā rādās, atkal atgriezušies!