Zvaigžņu karaļi

4

Kādreiz Ārējā Kosmosa zona bija diezgan nenoteikts telpas apgabals, kurš, ja var ticēt vecajiem atlasiem, izpletās Galaktikas nomalē starp dienvidu un rietumu zvaigžņu karalistēm. Vēsturiski tas izveidojās šādi: trīs lielākie divdesmit otrā gadsimta tehniskie atklājumi — virsgaismas ātrums un metodes, kā vadīt inerces un gravitācijas masu, atļāva veikt starpzvaigžņu pārlidojumus. Cilvēce metās iekarot Galaktiku, stūrēdama kuģus galvenokārt uz centrālajiem rajoniem, kur zvaigznes bija izvietotas blīvāk, un neievēroja tuksnesīgās nomales. Pēc gadu tūkstošiem, kad tālu no Zemes izveidojās un nostiprinājās neatkarīgas karalistes, atsevišķi drosmīgi avantūristi no šīm jaunajām pasaulēm devās arī uz turieni, dibināja nelielas kolonijas, kas bieži vien aptvēra vienu vienīgu zvaigzni un tās planētu sistēmu.

Lūk, šie Pierobežas grāfi, kā viņi sevi sauca, kļuva visnekau­nīgākie, visiedomīgākie un cietsirdīgākie valdnieki visā Galaktikā. Savās pretenzijās viņi nerēķinājās ne ar vienu karalisti, bet ar Impēriju slēdza tīri formālu līgumu, kas garantēja drošību pret kaimiņvalstu uzbrukumiem. Robeža jau sen bija pārvērtusies par daždažādu intrigu centru, šeit patvērumu atrada visrūdītākie noziedznieki. Šāds stāvoklis nebija mainījies jau daudzus gadsimtus.

Ļoti žēl, prātoja Gordons. Ja reizi par visām reizēm labi iztīrītu šos zvaigžņu džungļus, nebūtu kur vairoties tādiem briesmekļiem, kuri tagad apdraud visu Galaktiku.

Lidodams pa apkārtceļu, kuģis atradās jau dziļi Pierobežas zonā. Kuģa ātrums bija vidējs pēc Galaktikas mērogiem, ari no apbruņojuma viņiem bija tikai daži lielgabali, bet tam bija daudz drošāks līdzeklis, lai sekmīgi izpildītu savu misiju — tas varēja kļūt neredzams. Katra Galaktikas flote centās iegūt savā īpašumā pēc iespējas vairāk tādu kuģu.

— Drīz mums nāksies "izzust", — aizrādīja Hells Berels. — Būs visai grūti akli pārvietoties Šajā haosā.

Varbūt tā ir, bet tas ir lielisks haoss, nodomāja Gordons. Melnajās, samtainajās debesīs kā dimanti, smaragdi un rubīni mirdzēja desmitiem zvaigžņu. Radaru ekrāni demonstrēja dažāda lieluma meteorītu sakopojumus un kosmisko putekļu mākoņus, kas cēli šķērsoja Pierobežas tuksnesīgo klaju. Tālumā skaidri iezīmējās Hekulesa Kopa, kas atgādināja uz gaismu salidojušu naktstauriņu spietu. Vēl tālāk ieskatoties, varēja pamanīt ari Kanopusas spožo punktiņu. Skatīdamies turp, Gordons stingri apņēmās atgriezties dzīvs. Atkal paskatījies uz priekšu, viņš juta, kā iztēle nes viņu arvien tālāk un tālāk — aiz Galaktikas gigantiskās spirāles, neizmērojamajā kosmiskajā bezdibenī, kur pašā dziļumā vāri blāvoja Magelāna mākoņi.

— Pārāk tālu, — viņš nopūtās. — Laikam Arts Ams kļūdās. Šeit nevar būt magelānieši. Pat, ja viņi šeit parādītos, kādēļ viņiem jāslēpjas? Viņi uzgāztos kā lavīna.

Hells Berels noraidoši pakratīja galvu.

— Viņi reiz jau gāzās šurp. Viņus sagrāva Iznīcinātājs un tagad gribot negribot nākas gudrot ko jaunu. Taču es piekritu, grūti tam noticēt. Iepriekšējā agresija bija, Dievs zina, cik sen.

Spoks arvien tālāk virzījās Pierobežas plašumos, vairīdamies no daudzajām atlūzām un kosmiskām akmeņu straumēm, kas traucās tukšumā, grieza ceļu milzīgām, apdzisušām saulēm un traucās arvien tālāk no civilizācijas. Pienāca bridis, kad Hells Berels ekrānā norādīja uz mazu, oranžu zvaigzni.

— Tā ir Hāra.

— Ko darisim tālāk? — painteresējās Gordons.

— Tagad mēs kļūsim neredzami, — nomurmināja antarietis. — Tas mums krietni vien sarežģīs atlikušo ceļu.

Viņš nodeva pavēli, ierēcās trauksmes signāli, un priekšgala nodalījumos iedarbojās spēcīgie lauka ģeneratori, kas padarīja kuģi neredzamu parastās gaismas frekvencēs. Notiekošais Gordonu vairs nepārsteidza. Ģeneratori radīja ap kuģa korpusu savdabīgu enerģijas kūniņu. Gaismas un radaru stari liecās tai apkārt. Bet nav labuma bez ļaunuma — ceļu turpināt varēja vienīgi, paļaujoties uz speciālu subspektrālu radaru. Apkalpe nevarēja izmantot parastos mēraparātus, un kuģis lidoja lēni un uzmanīgi.

Vilkās stundas. Gordonam neviļus ienāca prātā salīdzinājums ar divdesmitā gadsimta zemūdeni, kas tausta ceļu okeāna dzelmē. Tāda pati akluma un bezpalīdzības sajūta, tādas pašas bailes no sadursmes, šajā gadījumā tie bija meteorīti, kurus nevarēja pamanīt ar subspektrālo radaru, un arī tāda pati histēriska vēlēšanās ātrāk ieraudzīt Sauli… Pār Hella Berela pieri lāsoja sviedri, viņš nosprauda kursu uz oranžās zvaigznes vienīgo planētu. Tad beidzot pēc kapteiņa pavēles kuģis pamira uz vietas.

— Mēs atrodamies virs planētas, — beidzot noteica antarietis, sviedrus slaucīdams. — Neko vairāk nemāku teikt. Cerēsim, ka mūsu parādīšanās nenotiks taisni ienaidnieka acu priekšā.

Gordons paraustīja plecus.

— Džefs Ollens apgalvo, ka planēta ir praktiski neapdzīvota.

— Es visu mūžu esmu brīnījies par optimistiem, kuriem ne par ko nav jāatbild, — neapmierināti norūca antarietis. — Vienalga, nav jēgas vairs gaidīt. Izslēgt ekrānu!

Ģeneratora rūkoņa noklusa. Komandtiltiņu apspīdēja spoža, oranža gaisma. Visi metās pie iluminatoriem.

— Optimistiem bija taisnība, — atzīmēja kapteinis. — Pat ar atvērtām acīm mēs nebūtu izvēlējušies labāku vietu.

Kuģis karājās gaisā virs plaša, bieza meža masīva. Augi — Gordons nevarēja tos nosaukt par kokiem — pacēlās desmit divpadsmit metru augstumā. Graciozie, elastīgie kāti ar milzum daudzām zeltainām lapām kā slotas slējās pret debesīm. Šis zeltainais klājiens stiepās uz visām pusēm, cik tālu varēja saredzēt.

— Nekavējoties nosēsties! — Hells Berels deva komandu. — Kamēr radari nav mūs notvēruši.

Kuģis līgani piezemējās starp zeltainajiem stumbriem. Zeme bija noaugusi ar sīkiem, dzeloņainiem krūmeļiem. To zari bija nosēti ar nepazīstamiem, melniem augļiem. Un pēkšņi Gordons, kurš vērīgi pētīja apkārtni, iesaucās.

— Skatieties!

Vienā lēcienā kapteinis bija līdzās.

— Kas tur ir?

— Jau pazuda. Kaut kas maziņš, tikko pamanāms. Iešmauca tajā krūmā.

— Tā. Rokasgrāmatās teikts, ka planēta nav apdzīvota. Kādreiz šeit mēģināja nodibināt koloniju, bet pēc tam atteicās no šī pasākuma

— te pārāk bīstami dzīvot. Varbūt tas bija kāds plēsoņa?

— Diez vai — tas bija tāds maziņš!

— Tomēr es gribētu paskatīties uz viņu, pirms mēs kāpjam ārā.

— Hells Berels pavēlēja, pievērsdamies kādam virsniekam. — Jūs, Varen, nāksit man līdzi izlūkgājienā.Pilnā bruņojumā.

Gordons atmeta galvu.

— Es iešu kopā ar Varenu. Lai izpildītu savu uzdevumu, vienam no mums jāpaliek uz kuģa. Būs labāk, ja šis cilvēks pratīs to vadīt.

Gordons un Varens drīz vien atradās uz zemes. Viņi bija ģērbti īpašos kombinezonos: kosmosā tie noderēja kā skafandri, bet uz planētām — kā aizsargtērps. Protams, abi bija bruņoti. Bija kluss, vieglā vēja pūsmā šalkoja tikai biezā, zeltītā lapotne. Neskaitot šo šalkoņu, ķiveru skaļruņi uztvēra vienīgi tālu, neskaidru šņākoņu. Gordons pat sāka šaubīties — vai viņam nav izlicies.

— Kur jūs redzējāt to dzīvnieku? —jautāja Varens.

— Kaut kur šeit… īsti nevaru pateikt… Varbūt tā bija vienkārši krītoša lapa?

Pēkšņi Gordons apstājās un paskatījās uz augšu. Apmēram četru metru augstumā zaru žāklē bija novietots dīvains priekšmets, ko varbūt varēja salīdzināt ar vāveres ligzdu… Tikai tā nebija pīta no zariem un lapām, tas bija neliels, no koka iztēsts miteklis. Vienā pusē bija pat durtiņas.

— Tieši šeit paslēpās tā būtne, kuru es pamanīju. Skatieties.

Ielūkojies koka lapotnē, Varens klusām izgrūda lāstu. Gordons

teica:

— Pamēģināšu tur uzrāpties. Domāju, ka tas nebūs bīstami, tomēr… Ja kaut kas gadās, piesedziet mani, Varen.

Kaut ari nebija augstu jākāpj, neērtais kombinezons traucēja. Gordons bija gluži nomocījies, kad nokļuva vienā līmenī ar mazo mājiņu. Viņš stingri atspērās ar kājām pret kādu zaru un uzmanīgi pagrūda durtiņas. Atskanēja sauss brīkšķis, it kā būtu lūzusi metāla skava. Viņš piespieda stingrāk. Durvis padevās, taču lēnām. Kaut kas — varbūt kāds — tās turēja. Pēkšņi pretestība izbeidzās. Durvis atvērās līdz galam. Ieskatījies iekšā, Gordons sākumā neko nevarēja izšķirt, viss bija tīts sarkanīgā krēslā. Vēlāk acis aprada ar pustumsu.

Pie mājiņas tālākās sienas pārbiedēti spiedās tie, kuri bija turējuši durtiņas. Viņu augums nepārsniedza trīsdesmit centimetrus, un ķermeņa forma bija gluži tāda pati kā cilvēkam. Tur bija vīrietis un sieviete, viņi bija absolūti kaili, izņemot garus cimdus, kas acīmredzot bija uzvilkti tādēļ, lai nesavainotu rociņas, lasot ogas no dzelkšņainajiem krūmiem.

īpaši neparasti izskatījās viņu puscaurspīdīgie, stikla plastikātam līdzīgie ķermeņi. Kādu laiku apstulbušais Gordons skatījās uz viņiem un nespēja pateikt ne vārda. Vīrietis kaut ko noteica smalkā balstiņā, bet šī čiepstēšana Gordonam bija pilnīgi nesaprotama. Viņš noŠļūca zemē.

— Varen, tagad lieniet jūs. Varbūt sapratīsit, ko viņi runā.

— Viņi… ko? — Varens paskatījās uz Gordonu kā uz jukušu, tomēr, vairāk neko nejautādams, sāka kāpt kokā. Pagāja labs brīdis, iekams viņš atgriezās. Viņš bija stipri satraukts, nobālis, acis nemierīgi šaudījās.

— Es runāju ar viņiem. — Varēja just, ka viņš pats līdz galam netic tam, ko redzējis. — Es lieliski sapratu viņu valodu. Pirms vairākiem tūkstošiem gadu… Vārdu sakot, mums ir kopīgi senči.

Gordons neticīgi paskatījās.

— Ar šiem radījumiem? Bet viņi…

— Viņi ir mūsu kolonistu pēcnācēji. Atcerieties, kapteinis par to stāstīja. Koloniju evakuēja, taču visi nepaguva aiziet. Daži jau bija krituši par planētas upuri. Šejienes gaisā vai ūdenī ir kaut kādi ķīmiski savienojumi, kuri dažu paaudžu laikā krasi samazina cilvēka ķermeņa izmērus… — Varens satriekts šūpoja galvu. — Nelaimīgie! Varu iedomāties, ko viņiem nācies pārdzīvot, manuprāt, caur­spīdīgums ir vēl viena mutācija, kas iespējams, sargā viņus no citiem planētas iemītniekiem…

Gordons neviļus nodrebēja. Zvaigžņu pasaule iedvesa ne vien sajūsmu, bet arī bailes.

— Vēl man izlikās, ka viņi ļoti baidās no kaut kāda spēka, kas atrodas austrumos, — turpināja Varens. — Viņi nevarēja kaut cik saprotami izstāstīt, kas tas ir.

Kad izlūki atgriezās kuģī, kapteinis Berels visvairāk ieinteresējās par šo pēdējo ziņu.

— To pašu rāda arī radari. Vairākus simtus kilometru uz austrumiem mēs fiksējām lielu metālisku objektu. Var būt, ka tieši to mums ari vajag. — Kādu bridi kapteinis klusēdams pārdomāja. — Kājām mēs turp neaiziesim. Izlemts. Tikko satumsīs, mēģināsim pielavīties tuvāk ar kuģi. Lidosim gar pašām galotnēm, varbūt izdosies piekrāpt viņu radarus.

Iestājās necaurredzami melna nakts. Planētai nebija neviena mēneša. Spoks, gandrīz skardams koku galus, bez skaņas lidoja virs meža — varēja dzirdēt tikai lapu čaboņu. Pat retās zvaigznes šajā Galaktikas nomalē tikai vāji mirguļoja. Kapteinis sēdēja pie pults, bet Gordons, acu neatraudams, sekoja priekšējam ekrānam. Tas bija absolūti melns. Pēkšņi viņš sasprindzināja redzi. Jā, tālumā parādījās nespodrs metālisks spīdums.

— Es redzu, — Hells Berels pasteidzās pirmais. — Samazinām augstumu.

Tomēr kuģis nenosēdās, kā gaidīja Gordons, bet turpināja lēni virzīties uz priekšu. Laikam kapteinis meklēja piemērotu, klaju vietu. Metāliskais spīdums tuvojās, un drīz vien Gordons jau izšķīra nelielu pilsētiņu. Kupoli, sienas, ielas… Viss no metāla, logos nevienas uguntiņas. Droši vien mežs jau sen bija devies uzbrukumā pilsētai

— lielākā daļa ēku bija biezi apaugušas. Nebija nekādu šaubu, tā bija neveiksmīgo kolonistu pamestā mītnes vieta. Netālu no pilsētas Gordons pamanīja dažus nomaskētus gaismas avotus. Starmeši apspīdēja to, kas palicis pāri no senās kosmiskās ostas: plats, ērts laukums ar cietu segumu, kuru mežs nebija spējis uzlauzt. Ar grūtībām izdevās izšķirt dažu vieglo kuģu siluetus. Tie pēc izmēriem diez vai bija lielāki par viņu izlūkkuģi, līdzās stāvēja vēl viens lidaparāts, tā siluets Gordonam likās svešāds.

Viņš pagriezās pret Berelu, lai pievērstu tā uzmanību dīvainajam kuģim. Bet kapteinis nereaģēja uz jautājumu. Vēl vairāk — tā vien likās, ka viņam nenāk ne prātā meklēt vietu, kur nosēsties. Viņa skatiens bija vērsts tieši uz priekšu — uz kosmodromu un tur stāvošajiem kuģiem.

— Kāda velna pēc! — iekliedzās Gordons. — Ko jūs darāt?! Mēs taču nosēdīsimies viņiem tieši deguna priekšā!

Antarietis neatbildēja. Gordons saķēra viņa roku, bet Hells viņu atgrūda no visa spēka. Džons nenoturējās kājās un nokrita. Toties paguva skaidri ieraudzīt kapteiņa seju — krampjos sarauti vaibsti, stiklainas, nesaprātīgas acis… Nākamajā mirklī Gordonam viss bija skaidrs.

Saņēmis visus spēkus, viņš atkal metas pie antarieša, lai aizvilktu viņu no vadības pults, bet kapteinis ar necilvēcisku spēku turējās pie svirām. Pēc īsas cīņas Gordonam izdevās viņu atraut no pults, bet Berels tomēr paguva kaut ko ieslēgt. Spoks piķēja lejā. Gordons sāpīgi sasita pieri pret metāla starpsienu un, protams, zaudēja samaņu.

Visapkārt bija pilnīga tumsa. "Miruša" cilvēka balss sacīja.

— Ak tad tāds viņš izskatās! A-hā! He-he! Jupis tevi rāvis!

Kam bija tāda balss un kāpēc mironis? Gordona izmocītais prāts

atteicās dot atbildi. Nesaprotami. Tomēr viņš bija pilnīgi pārliecināts

— šīs balss īpašnieks ir miris.

Viņš centās atvērt acis, lai ieraudzītu cilvēku, kurš pat pēc nāves spēj runāt. Piepūle izsauca jaunu sāpju vilni. Gordons atkal zaudēja samaņu.

Otrreiz atguvies, viņš nez kādēļ nosprieda, ka pagājis ļoti daudz laika. Galva sāpēja kā vēl nekad mūžā. Šoreiz izdevās atvērt acis. Viņš gulēja uz metāla grīdas, pāri gūlās metāla griesti, visapkārt blāvoja metāla sienas. Vienā pusē atradās masīvas durvis. Viss no metāla! Pa aizrestoto lodziņu tik tikko iespīdēja oranžā dienas gaisma. Pie sienas uz grīdas nekustīgi kā lupatu maiss gulēja Hells Berels.

Gordons piecēlās. Ķermenis negribēja klausīt, nelaimīgais gandrīz nogāzās. Ar milzu piepūli viņš paspēra dažus soļus un noslīga uz ceļiem kapteinim līdzās.

Neredzēja nekādus ievainojumus, izņemot vienu vienīgu skrambu antarieša iedegušajā sejā. Tomēr, pēc visa spriežot, viņš bija ļoti smagā stāvoklī. Brūnganā seja bija zaudējusi stingros vaibstus, kļuvusi neizteiksmīga un sakritusies. Acis aizvērtas. No mutes tievā strūkliņā stiepās siekalas. Gordons sapurināja viņu aiz pleciem un skaļi pasauca vārdā. Pēkšņi ļenganais ķermenis pamodās īsti zvērīgā spēkā. Kā satracināts tīģeris vai jaguārs Hells Berels nikni atkāvās gan ar rokām, gan kājām. Acis liesmoja kā būri ieslodzītam savvaļas dzīvniekam. Gordons atkrita pret sienu. Pēc tam mežonīgais spīdums kapteiņa acīs apdzisa, un muskuļi atslāba. Viņš izbrīnījies skatījās uz Gordonu.

— Ak debess, kas ar mani notiek?

— Jūs apdullināja, — Gordons atbildēja. — Tikai tas nebija sitiens, bet domu trieciens. Kāds ielauzās jūsu apziņā, kamēr mēs lidojām šurp.

— Šurp? — pārjautāja Hells Berels, apskatīdams metāla kameru. — Neko nesaprotu. Vai šis ir cietums?

— Liekas gan. Mēs pašlaik esam kolonistu pamestajā pilsētā. Cietumi ir katrā vietā. — Gordonu ļoti mocīja galvassāpes, bet vēl vairāk — ievainotā pašcieņa. — Hell, toreiz, kad es biju Arta Ama ķermenī, jūs taču uzskatījāt mani par varoni, vai ne?

— Jā, — Berels brīnījās. — Bet…

— Man atkal radās tāda iespēja, — Gordons sarūgtināts turpināja.

— Es gribēju pierādīt, ka ari savā ādā esmu ko vērts. Vai man tas izdosies, kā tu domā? Trūna, Liāna… Visi atkal leposies ar mani.

— Es biju kuģa komandieris, — Hells Berels sadrūmis iebilda.

— Manis dēļ jūs iekļuvāt tādā ķezā. — Viņš paskatījās pa logu, saviebās un atkal pagriezās pret Gordonu. — Jūs teicāt par domu ekspansiju. Tātad kaut kur slēpjas vismaz viens no šiem nolādētajiem magelāniešiem.

— Protams. Neviens cits to nespēj. Mūs iznesa cauri kā mazus bērnus. Paši ielīdām šajās lamatās.

— Varen, Kano, Rān, atsaucieties! — Hells pēkšņi iekliedzās no visa spēka. Nekas nebija dzirdams, neviens no viņa ļaudīm neatsaucās.

— Viņu nav šeit tuvumā, — antarietis secināja. — Bet mēs sēžam šajā dzelzs slazdā. Ko mums darīt?

— Gaidīt, — Gordons īsi atbildēja.

Gaidīt nācās vairāk nekā stundu. Tad bez jebkāda brīdinājuma durvis plaši atvērās. Uz sliekšņa stāvēja jauns cilvēks ar iedomīgu seju. Uz viņa melnā mundiera mirdzēja Kaujas Vāle.

— Tīna Krivera emblēma! — Gordons iesaucās. — Tā jau es domāju!

— Grāfs vēlas jūs pieņemt, — teica jaunais cilvēks. — Ejiet. Protams, ja jūs nevēlaties, lai jums piepalīdz.

Viņam aiz muguras gaitenī stāvēja vēl divi ar paralizatoriem.

— Iesim paši, — Gordons teica. — Man pietiek jau ar galvassāpēm.

Ārā karsti spīdēja saule. Viņi gāja pa ielu, kas kādreiz bijusi plata, bet ar laiku piekāpusies meža priekšā un pārvērtusies par šauru taciņu. Vietām cauri lapotnei mirdzēja māju metāla fasādes. Kādā vietā, kur kādreiz bijis laukums, pacēlās piemineklis — cilvēka statuja skafandrā. Bez šaubām, tas bija viens no zvaigžņu Kapteiņiem, kurš bija atvedis šurp nelaimīgo kolonistu pūļus.

Pārlaid savu skatienu šai pasaulei, lai tava sirds līksmo! — nodomāja Gordons. Viss, ko tu šeit radīji, sen jau miris. Tavas tautas pēcnācēji negaidītas mutācijas rezultātā pārvērtušies par niecīgiem, bailīgiem zvēriņiem, kuri slēpjas koku biezajā lapotnē.

Nekrīti izmisumā, Kapteini. Līksmojies, ka tavas acis ir aklas un neredz tava darba augļus…

Gūstekņus ieveda ēkā, kur kādreiz, iespējams, bijusi mērija. Grāfs ar komfortu bija iekārtojies plašā, krēslainā zālē. Atzvēlies krēslār viņš pirkstos grozīja glāzi. Viņš bija melnās drēbēs, tikai uz krūtīm izaicinoši zvīļoja dzimtas emblēma. Viņš gandrīz draudzīgi skatījās uz Gordonu.

— Jūs sagādājāt mums ne mazumu rūpju uz Teinas. Toties tagad esat pamatīgi iekrituši… — Un, iztukšojis glāzi, piebilda. — Vai gribat, došu jums labu padomu? Nekad neuzticieties neliešiem… Tādiem kā Džefs Ollens, piemēram.

— Tad tur tā vaina! — Gordons attapās. — Ollens ir jūsu cilvēks!

Patiešām, tas visu izskaidroja. Tā kā barons izrādījās nodevējs, tas būs bijis viņš, kurš ieveda Trūnā supertelepātu no Magelāna mākoņiem.

— Kur ir mana komanda? — ļaunu jauzdams, pajautāja Hells Berels.

Tīns Krivers laipni smaidīja.

— Mums nav pretenziju ne pret jūsu cilvēkiem, ne jūsu kuģi. Tie mums nav vajadzīgi, tātad iznīcināti. Ar jums notiks tas pats, kad no jums vairs nebūs nekāda labuma.

Hells sažņaudza dūres. Likās, viņš gatavs mesties grāfam virsū, bet konvojs ar paralizatoriem paspēra soli uz priekšu. Tīns Krivers turpināja.

— Nopratināsim jūs vēlāk. Jāsaka, jūs šeit esat vienīgi tādēļ, ka sens paziņa gribēja jūs satikt. Bard, pasakiet viņam, ka abi atvesti.

Viens no sargiem devās uz durvīm zāles dziļumā. Dzirdot tuvojošos soļus, Gordonam mati cēlās stāvus — viņam likās, ka noprot, kas sagaida viņu un Hellu Berelu. Bet nojausma šoreiz pievīla. Tas nebija no galvas līdz kājām pelēkās krokās ieslēpies siluets. Durvīs stāvēja liela auguma vīrietis ar asiem sejas pantiem un caururbjošu skatienu. Viņš apstājās, ar smaidu nolūkodamies uz gūstekņiem.

— Zvēru pie Debesīm! — Hells Berels iesaucās. — Šors Kāns! 186 *

— Tas nav iespējams, j — Gordons čukstēja. — Tā ir veikla viltība. Es pats redzēju, ka Šors Kāns mirst no savu padoto rokas…

Šora Kāna dubultnieks smējās no visas sirds.

— Telestereo jums rādīja to, ko jūs gribējāt ieraudzīt, Džon Gordon. Jūs ļāvāt aptīt sevi ap pirkstu. Jums jāpiekrīt — ņemot vērā lielo laika trūkumu, es to nostrādāju tīri labi.

Balss mats matā līdzinājās Šora Kāna balsij. Un vēl — "mirušā" cilvēka balsij, kurš runāja melnajā naktī: ak tad tāds viņš izskatās… Bet šis cilvēks bija dzīvs. Pienācis tuvāk, Šors Kāns uzsāka sirsnīgu sarunu.

— Jūsu dēļ es nokļuvu diezgan draņķīgā situācijā. Nolādētais Iznīcinātājs draudēja sasist manu floti lupatās. Uzošņājušas par neglābjamo sakāvi, Tumšo Pasauļu tautas sadumpojās un izgāja ielās. Mana āda bija briesmās. Vajadzēja atrast izeju, pie tam ļoti ātri. — Viņš apmierināti pasmaidīja. — Es jūs visus paķēru uz muļķa, vai ne? Daži uzticami virsnieki nospēlēja kapitulācijas ainu ar nabaga veco Šoru Kānu galvenajā lomā. Ak, kāda brūce sānā! Kas par tēlojumu! Kurš aktieris tik ticami spētu attēlot savu nāvi?

Viņš triumfēdams smējās. Gordona smadzenes atsacījās ticēt tikko dzirdētajam, tomēr viņu priekšā neapšaubāmi stāvēja visīstākais Šors Kāns.

— Citadeles drupās taču atrada jūsu ķermeni…

— Tur atrada kaut kādu ķermeni, tā būs precīzāk sacīts. Tas bija viens no aizstāvjiem. Droši vien viņa izskats bija līdzīgs manējam, tas ari viss. Identifikācija diez vai bija iespējama — pirms aizbēgšanas mēs visu aizdedzinājām.

— Un kopš tā laika jūs slēpjaties šeit, Pierobežā? — Gordons beidzot atmeta visas šaubas.

— Pareizāk būtu teikt, ka dzīvoju dažu savu draugu galmā. Grāfs Tīns Krivers ir viens no viņiem. Kad kļuva zināms, ka mūsu pusē ieklīdis mans labais draugs Džons Gordons, kuru es, tiesa, nekad nebiju redzējis, es steidzos apsveikt ar ierašanos.

Viņš joprojām ir neparasti nekaunīgs un cinisks, nodomāja Gordons. Bet skaļi sacīja. *

— Ko lai saka. Es priecājos, ka jums izdevās glābt savu ādu,

Šor Kān. Saprotams, pārtikt no kaut kāda Tīna Krivera žēlastības dāvanām ir liels gods. Sevišķi, ja tu kādreiz esi bijis Tumšo Pasauļu pavēlnieks… Bet arī tas ir daudz labāk nekā vispār nekas.

Bijušais diktators atkal dārdoši iesmējās.

— Vai dzirdat,Tin? Vai tagad jūs saprotat, kāpēc man patīk šis puisis? Pat drošas nāves priekšā viņš nepalaidīs garām iespēju atkosties un sarīdīt mūs abus.

— Vai dzirdat, Hell? — tādā pat tonī piebalsoja Gordons. — Kā viņš turas! Nav slikti, vai ne? Mākoņa valdnieks, Tumšo Pasauļu pavēlnieks, gandrīz Galaktikas iekarotājs… Te nu viņš slēpjas Pierobežā, dzīdams sīkas intrigas ar šo grāfeļu roklaižām. Tiem pat īsti nekas nepieder, ja nu vienīgi* kāda utaina planētele…

— Pietiks! — Gordons redzēja Šora Kāna iecietīgo smīnu uri* Tīna Krivera bālo, dusmās pārvērsto seju. Grāfs skatījās viņam tieši acīs. — Jūs satikāt savu seno ienaidnieku, ar to ari beigsim. Bard, piesieniet viņus pie režģa. Vakarā senjors Susū parakņāsies viņu smadzenēs un, kad izvilks visu kaut cik noderīgo, pārējo varēs izmest atkritumos.

— Tātad, senjors Susū? — pārjautāja Gordons. — Vai tas ir viens no jūsu nelietīgajiem sabiedrotajiem magelāniešiem, kam mēs uz Teinas parādījām garu degunu?

Tīns Krivers, pēkšņi nomierinājies, tagad skatījās uz sasietajiem gūstekņiem ar aukstu izsmieklu.

— Kad es prātoju par to, kas jūs sagaida tuvākajā nākotnē, es nekādi nevaru sev aizliegt zināmu žēlumu pret jums… Taču pietiek! — Viņš uzgrieza abiem muguru un sacīja sardzes priekšniekam. — Nenolaidiet acu no tiem, kamēr ieradīsies senjors. Viņš atnāks tūlīt pēc saules rieta.

— Lūk tā, mani draugi, — jautri noteica Šors Kāns. — Esmu pārliecināts, jūs mirsit kā varoņi. Es vienmēr esmu uzskatījis, ka nāve jāsagaida kā īstam vīram… ja nevar no tās izbēgt. Bet jums tas nedraud.

Par atbildi atskanēja antarieša lāsti, un gūstekņi palika vieni ar modro sargu.

Hells turpināja lādēties, izmeklēdams visiespaidīgākos vārdus,

kādi vien zināmi zvaigžņu pasaulēs.

— Pērkamā sifilītiskā čūska! — viņš pabeidza savu tirādi. — Visa Galaktika uzskata viņu par līķi, bet viņš izlec kā velns no elles un vēl smejas mums tieši acīs.

— Pietiek runāt par pagātni, — Gordons teica. — Mani vairāk uztrauc nākotne. Tas, kas notiks šovakar, kad pie mums vizītē ieradīsies šis Susū, kurš slēpjas no saules.

— Ko tad viņš var padarīt?

— Domāju, kaut ko līdzīgu smadzeņu vivisekcijai. Liekas, viņš ir spējīgs ielīst mūsu apziņā un izvilkt no tās slēptuvēm visu vēlamo informāciju. Pēc tam mēs pārvērtīsimies par kretīniem.

Hells nodrebēja. Viņa balsī skanēja apvaldīts naids.

— Nav brīnums, ka Brennam Bīram neatlika nekas cits, kā izmest viņus no Galaktikas.

Iestājās ilgs klusums. Viss bija jau pateikts. Gordons stāvēja kā krustā sists, piekalts pie režģa ar ķēdēm. Ķēdes sāpīgi griezās miesā. Zobus sakodis, viņš pa atvērtajām durvīm vēroja, kā lēni dziest diena. Telpā ielūkojās rietošās saules oranžie stari. Vējš šūpoja zelta lapas, ainava līdzinājās saulainam rudenim uz Zemes. Zvaigžņu Kapteiņa piemineklis aiz kokiem vēl joprojām lepni lūkojās uz pilsētas drupām.

Durvju priekšā staigāja sargkareivji un laiku pa laikam žigli ieskatījās telpā. Nekādu citu kustību viņi neredzēja.

Kas šeit īsti notiek? Bez šaubām, planētai ir noteicošā loma grāfu un magelāniešu sazvērestībā. Tomēr šis nav dumpinieku galvenais centrs, citādi nodevējs Džefs Ollens to nebūtu pieminējis. Lamatas droši vien bija domātas tikai Gordonam un viņa grupai, bet nebūt ne visai Impērijas Flotei. Džals Ams solīja: ja sakari pārtrūks, tieši Flote tiks sūtīta palīgā. Ja tā, tad viņi ar Hellu ievārījuši pamatīgu putru. Liāna var lepoties!

Gordons atcerējās Liānu un viņu nelādzīgo šķiršanos. Lai aizmirstu rūgtās domas, viņš pievērsās ēnu spēlei lapotnē…

Gāja laiks. Zeltītā gaisma kļuva nespodra. Atjēdzies no sastinguma, Gordons noprata, ka tā ir vakara krēsla.

Sargi nervozi staigāja turp un atpakaļ, pamazām virzīdamies arvien tālāk un tālāk no durvīm. Varēja redzēt, ka viņiem nav īpašas vēlēšanās satikties ar senjoru Susū.

Zāle jau grima pilnīgā tumsā. Atskanēja klusa čaboņa, Gordons saspringa. Viņiem aiz muguras kāds bija. Un šis kāds lēni tuvojās.