Zvaigžņu karaļi

1

Gordons murgoja.

Sapnī viņš redzēja divdesmitā gadsimta Ņujorku. Viņš slāja pa pazīstamas ielas bruģi, bet viņam likās, ka ir apmaldījies. Viņš nevēlējās šeit atrasties. Viņš gribēja būt nākotnē, dižajās zvaigžņu karalistēs, bet, Dievs zina kāpēc, viņš atkal bija šajā prozaiskajā pilsētā. Māju akmens fasādes iedarbojās uz viņu nomācoši… Viņš nekad vairs neredzēs to otru, brīnišķīgo pasauli…

— Liāna, — viņš nočukstēja. Un tad izmisis iekliedzās. — Liāna!

Paša kliedziens viņu atmodināja. Džons atvēra acis. Apkārtne bija sveša. Logs līdz galam atvērts, saule rietēja. Tā bija Fomalgauta, un tās gaišajā, spožajā gaismā Gordons ieraudzīja Liānu, kura klusēdama sēdēja līdzās.

Viņš pielēca kājās un noslaucīja pieri. Tikko pārdzīvotās sāpes vēl bija dzīvā atmiņā, un kādu minūti viņš nebija spējīgs runāt.

— Jūs sapņojāt, ka atkal esat uz savas Zemes? — jautāja Liāna.

Viņš klusēdams pamāja.

— Man jau tā likās… Es runāju ar kapteini Berelu. Viņš šo to pastāstīja par jūsu piedzīvojumiem. Nav brīnums, ka tagad jums rādās slikti sapņi.

Abi klusēja. Gordons juta, ka viņi vēl jūtas neērti viens otra klātbūtnē. Jā, Liāna viņu mīl, bet viņi vēl nav pietiekami pazīstami.

— Kad jūsu domām pieskaras x-harns, — viņš beidzot sacīja, — kaut kas paliek. Tas ir kā rēta apziņā… Vai Narata Teina flote vēl nav izlidojusi no Pierobežas?

Liāna noraidoši pašūpoja galvu. Protams, Fomalgautas valdniece nedrīkstēja izrādīt vājumu, bet pēdējo dienu sasprindzinājums bija lasāms viņas acīs.

— Vēl ne. Bet Arbo uzskata, ka tas var notikt drīz, ja viņi vispār uzbruks. Viņš piekrīt kapteinim Berelam — uzzinājuši, ka esam brīdināti, viņi tūlīt pat pārskatīs savus plānus, lai uzbruktu pirms papildspēku ierašanās.

— Man visu laiku liekas, ka aizmirstu kaut ko svarīgu, — domīgi runāja Gordons. — Man nekavējoties jātiekas ar Hellu Berelu un Šoru Kānu.

Liānas skatiens kļuva vēl satrauktāks.

— Šors Kāns! Cilvēks, kurš gandrīz iznīcināja Impēriju un zvaigžņu karalistes! Gan Fomalgauta, gan jūs pats cīnījāties pret viņu… Un tagad viņš ir jūsu draugs!

Gordons jau kuro reizi pacietīgi skaidroja.

— Viņš nav mans draugs. Viņš ir hameleons, kuram rūp tikai paša labums. Pašreizējos apstākļos viņa vienīgā iespēja — būt mūsu sabiedrotajam. Tieši tādēļ viņš palīdzēja un pat glāba mūsu dzīvības. Protams, viņš cenšas izmantot mūs savā spēlē. Toties mēs pamēģināsim izmantot viņu. Nākotne rādīs, kuram tas labāk izdosies.

Liāna neko neteica, bet Gordonam nepaslīdēja garām viņas stūrgalvīgā sejas izteiksme.

— Kur jūsu pilī var atrast galaktogrāfijas materiālus? — viņš jautāja.

— Karaliskajā krātuvē. Tai ir tieši sakari ar visām aizsardzības ministrijas krātuvēm.

— Vai jūs mani nepavadītu? Un lūdzu, pasauciet Hellu un Šoru Kānu.

Krātuve atradās pils augšējā stāvā. Sienas klāja dažādu formu un izmēru ekrāni. Dežūrējošais virsnieks godbijīgi sveicināja savu valdnieci.

Pēc kāda laika parādījās Hells Berels un Šors Kāns, kurš ceremoniāli paklanījās Liānai un novēlēja viņas augstībai patīkami pavadīt vakaru. Liānas atbildes smaids izteica vienīgi aukstu nicināšanu.

— Ja tas būtu atkarīgs tikai no manis, jūs sodītu jau dažas minūtes pēc ierašanās. Ceru, ka jūsu turpmākā rīcība labos šo pirmo iespaidu.

Šors Kāns mierīgi pasmaidīja.

— Redzat, sievietes ir daudz reālistiskākas nekā mēs, — viņš teica Gordonam. — Ja viņas kaut kā aizvaino vai pazemo, viņas ienīst mūs uz visiem laikiem. īstā spēlē var piedalīties tikai vīrieši.

— Izbeidziet visu laiku runāt par spēli, — atsaucās Gordons. — Grāfi nerotaļājas, vēl jo vairāk — Narats Teins, un nepavisam ne x- harni. Pat ja to sauc par spēli, Brenna Bīra laikos tā gandrīz noveda pie Galaktikas bojā ejas.

— Jā, bet pagaidām Galaktikā nav x-harnu. Katrā gadījumā, viņu nav daudz.

— Jūs esat pārliecināts? — Gordons jautāja.

Šors Kāns kļuva uzmanīgs.

— Ko jūs ar to domājat?

Gordons pagriezās pret Hellu Berelu.

— Hell, tu vadīji kuģi, kad mēs lidojām prom no Hāras. Radījums, kurš slēpās uz kuģa, piespieda tevi uzņemt kursu uz Magelāna mākoņiem.

— Labāk neatgādini. Tie ir pārāk spilgti iespaidi.

— Labi. Tagad pasaki: vai pirms tam, kad mēs viņu pamanījām, kuģis Lidoja maksimālā ātrumā?

Hells Berels sarauca pieri.

— Nesaprotu…

— Atbildi!

— Nezinu. Visu manu rīcību kontrolēja x-harns, un es…

— Nu?

— Ļauj koncentrēties… Man liekas, es pagrūdu paātrinājuma sviru līdz pēdējai iedaļai… Acīm redzot, tie bija tāllidojuma dzinēji… — Hella Berela seja noskaidrojās, viņš atviegloti nopūtās. — Jā, mēs lidojām ar maksimālo ātrumu.

— Un kāds tas bija?

Brīdi padomājis, kapteinis nosauca skaitli. Dežūrējošajam virsniekam atkārās žoklis, un Liāna pārsteigumā iesaucās.

— Neiespējami!

— Man ļoti žēl, jūsu augstība, bet tā tas ir. X-hamu kuģi ir daudzkārt ātrāki par mūsējiem. — Hells Berels sabozās. — Es daudz būtu devis, lai vienu no tiem kārtīgi izpētītu. Ja kādreiz nāksies ar viņiem kauties…

— Vai mums ir liela mēroga karte no tās Galaktikas daļas, kas atrodas ap Hāru? — Gordons pajautāja.

Liāna deva zīmi virsniekam. Tas devās pie pults, un uz kāda liela ekrāna iedegās attēls. Gordona nepieredzējušajai acij tas bija haotisks zvaigžņu, planētu un asteroīdu sakopojums.

— Man tas neko neizsaka, Hell, — viņš pievērsās Berelam. — Labāk pasakiet, kādu attālumu mēs pieveicām no Hāras līdz tam brīdim, kad mainījām kursu. Tas ir, kad sapratām, ka kuģī slēpjas x- harns.

— Kam tas vajadzīgs? Ir daudz svarīgākas problēmas…

— Runā! — Šors Kāns pavēlēja neapstrīdamā tonī, kā kādreiz runāja Tumšo Pasauļu Līgas diktators.

No viņa sejas varēja spriest, ka viņš izprot lietas būtību. Gordons nez kuro reizi sajūsminājās par viņa prāta elastību un prasmi uztvert visu no pusvārda.

Hells Berels skatījās kartē un, lūpas kustinādams kā skolnieks, kas izsaukts pie tāfeles, kaut ko skaitļoja. Beidzot nosauca attālumu.

— Tas ir tikai aptuvens skaitlis, bet es…

— Ja to pieņem par pamatu, — Gordons viņu pārtrauca, — cik ilgs laiks būtu vajadzīgs, lai aizlidotu līdz Magelāna mākoņiem? Maksimālajā ātrumā.

Hells Berels skatījās uz viņu, muti pavēris.

— Lūk, kas jums prātā! Uzreiz vjadzēja sacīt…

Viņš piegāja pie skaitļotāja, nospieda dažus taustiņus.

— Četri vai pieci mēneši. Pēc Galaktikas standarta laika.

Gordons un Šors Kāns saskatījās. Liāna ar sievišķīgu nepacietību

pajautāja.

— Vai jūs nepaskaidrotu, par ko tik dzīvi diskutējat?

— Četri vai pieci mēneši līdz Magelāna mākoņiem, — lēni noteica Gordons. — Un tikpat — atpakaļ. Tātad paietu astoņi vai deviņi mēneši, iekams x-harni, dabūjuši šeit vajadzīgo informāciju, ierastos ar savu floti. Tas ir pārāk ilgi. Tieši x-harni taču noskaņo grāfus uzbrukumam Fomalgautai. Lai kādi būtu viņu plāni, diez vai viņi rēķinās ar tik ilgu laiku. It īpaši, ja uzskatām…

— īpaši, ja uzskatām, — uztvēra Šors Kāns, — ka viņi, kā to prasa notikumu loģika, iejauksies tieši tad, kad visu Galaktiku būs pārņēmis pilsoņu karš. — Viņš cieši skatījās uz visiem pārējiem. — X-harni veltījuši pārāk daudz pūļu, lai izraisītu šo karu. Šaubos, ka viņi atteiksies ievākt augļus.

Telpā iestājās nāves klusums. Kad Gordons beidzot ierunājās, katrs viņa vārds atbalsojās kā tukšumā.

— Nedomāju, ka x-harns taisījās lidot kopā ar mums līdz Magelāna mākoņiem. Viņa mērķis droši vien atrodas daudz tuvāk. Pēc visa spriežot, tā varētu būt x-harnu flote, kas slēpjas kaut kur Galaktikas nomalēs.

Klusums kļuva vēl nospiedošāks. It kā visi būtu aizturējuši elpu un pat sirdis stājušās pukstēt.

Hells Berels neizturēja.

— Kā tad tā?! Impērijas radari viņus sen būtu pamanījuši. Jūs taču zināt, kopš Brenna Bīra laikiem starpgalaktiku telpa tiek pastāvīgi uzmanīta.

— Protams, — atsaucās Gordons. — Bet…

Šors Kāns atkal turpināja viņa vietā.

— Jūs nedaudz pazīstat x-harnus un zināt, cik viņi vareni. Viņi katrā ziņā saprot, ka mēs sekojam starpgalaktiku telpai. Tāpēc, gatavodamies iebrukumam, viņi pirmām kārtām būs izgudrojuši drošu līdzekli, kā noslēpt savus kuģus no mūsu radariem.

— Ir pat iespējams, — Gordons teica, — ka viņi jau ir šeit, mūsu Galaktikā.

— Un ir gatavi atbalstīt grāfu uzbrukumu, — Šors Kāns pabeidza.

— Ak Dievs! — iesaucās Hells Berels un pagriezās pret virsnieku pie pults. — Izsauciet Trūnu. Steidzami jābrīdina Impērija!

Virsnieks jautājoši paskatījās uz Liānu. Tā mierīgi pamāja.

— Atvainojiet, jūsu augstība, — Hells Berels ar nokavēšanos atvainojās. — Kad es iedomājos par šiem mošķiem…

— Saprotu. — Liāna ar žestu norīkoja viņu palīgā virsniekam. Uz kāda ekrāna parādījās cilvēks Impērijas formā. Hells Berels,

pateicoties savam amatam, tūlīt pat dabūja savienojumu ar pili un ekrānā parādījās Arts Arns.

— Kapteinis Berels? Džons Gordons? Tātad viss kārtībā? Mēs jau uztraucāmies…

Telpas dziļumā pamanījis Šoru Kānu, viņš apklusa. Pēc tam noteica gluži citā balsī.

— Kas tie par jokiem?

— Tie nav nekādi joki, — atsaucās Šors Kāns. — Slava Visuaugstajam, baumas par manu nāvi izrādījušās stipri pārspīlētas.

— Viņš izturēja Arta Ama skatienu. — Jā, nelietis augšāmcēlies. Tikai šoreiz viņš ir jūsu pusē. Vai jūs tas neiepriecina?

No pārsteiguma Arts Arns zaudēja valodu. Gordons to tūlīt izmantoja.

— Tikai viņa iejaukšanās glāba mūsu dzīvības. Un, nav izslēgts,

— visu Galaktiku. Ja nebūtu Šora Kāna, mēs nekad nevarētu jūs brīdināt. Atceries to, Art.

Arta Ama seja bija nāves bālumā. Viņam vajadzēja krietni papūlēties, lai savaldītos.

Viņš dziļi ieelpoja un pievērsās Liānai.

— Jūsu augstība, iesaku jums nekavējoties piespriest nāves sodu šim cilvēkam.

— Tādā gadījumā nāksies pakārt arī Džonu Gordonu, — sacīja

Šors Kāns ar apbrīnojamu izturētību. — Viņš zvērēja mani aizstāvēt.

Uz priekšu panācās Hells Berels.

— Jūsu augstība! Tas nekas, ka es pārkāpju etiķeti, bet pie velna Šoru Kānu un visu, kas uz viņu attiecas! X-harni — tas ir, magelānieši — varbūt jau stāv uz Galaktikas sliekšņa!

Arts Ams tūlīt atguvās.

— Jūs Pierobežā kaut ko noskaidrojāt?

Hells Berels sīki ziņoja par notikušo. Klausoties Arta Ama seja sadrūma arvien vairāk. Kad antarietis beidza, likās, ka princis novecojis par gadiem desmit.

— Protams, tas ir tikai pieņēmums, — viņš beidzot sacīja. — Un tomēr… X-hami… Mēs pat nezinājām, kā viņi sevi sauc. — Viņš paskatījās uz Gordonu. — Vai tu domā tāpat kā Hells?

— Jā.

— Es arī, — Šors Kāns atkal pieteica sevi. — Lai ko jūs domātu par mani, Art Am, jums jāzina, ka neesmu gļēvulis un neesmu muļķis. Es uzskatu, ka uzbrukums Fomalgautai ir tikai prelūdija lielam x-harnu uzbrukumam mūsu Galaktikai.

Atkal iestājās nospiedošs klusums. Pēc kāda laika to pārtrauca Arts Ams.

— Es nekavējoties paziņošu brālim, lēmumus pieņem viņš. Man pašam liekas, ka visai Impērijas Flotei jālido uz Pierobežu un jāsameklē x-harnu kuģi. Tikai tā var visu noskaidrot. Arī es lidošu kopā ar Floti. Jo, ja viņi patiešām ir šeit…

Gordonam pārskrēja šermuļi.

— Tu lietosi Iznīcinātāju?

Viņš atcerējās to dienu, kad negribot nācās atbrīvot šaušalīgo spēku, kas slēpās šajā ierocī. Atcerējās, kā nodrebēja izplatījums, kā trakā dejā mētājās zvaigznes, kā visa kosmiskā telpa, likās, sašķeļas.

— Tā vajag, — Arts Ams atsaucās. Viņš pievērsa skumju pilnu skatienu Liānai. — Ceru, jūsu augstība, jūs saprotat, ko tas nozīmē.

Viņa mierīgi pamāja.

— Jums vajadzēs visus jūsu kuģus… Ieskaitot tos, kuri dodas mums palīgā. Saprotu. Galvenais ienaidnieks ir x-harni. Ko darīt, cīnīsimies paši. — Viņa piespiesti pasmaidīja. — Starp citu, tas nav svarīgi. Pēc kapteiņa Berela domām, jūsu palīdzība tik un tā nāktu par vēlu.

Prinča attēls nozuda. Visi jau gatavojās atstāt informācijas zāli, kad atkal iegaismojās viens no ekrāniem. Gordons reiz jau bija ticies ar šo drukno vīrieti, biezām uzacīm un rētainām rokām. Tas bija Arbo, Fomalgautas aizsardzības ministrs.

Bez jebkādām ceremonijām viņš ziņoja princesei.

— Jūsu augstība, viņi atstājuši Pierobežu. Grāfu flote, izrādās, ir divkārt lielāka, nekā mēs domājām. Tā maksimālā ātrumā tuvojas Fomalgautai.